< Return to Video

Lai saprastu autismu, nenovērs skatienu!

  • 0:01 - 0:03
    „Paskaties uz mani!”
  • 0:05 - 0:09
    Ar šiem vārdiem
    es kļuvu par skatienu treneri.
  • 0:11 - 0:14
    Es esmu piecpadsmitgadīgā Ivana mamma.
  • 0:15 - 0:17
    Ivanam ir autisms, viņš nerunā
  • 0:18 - 0:20
    un sazinās caur iPad,
  • 0:20 - 0:24
    kurā ir visa viņa pasaule
    ar vārdiem, kas pārvērsti attēlos.
  • 0:26 - 0:30
    Ivana diagnozi uzzinājām,
    kad viņam bija divarpus gadi,
  • 0:32 - 0:36
    un vēl šodien atmiņas
    par šo mirkli man ļoti sāp.
  • 0:37 - 0:40
    Abi ar vīru jutāmies ļoti apjukuši.
  • 0:41 - 0:44
    Nezinājām, ar ko sākt.
  • 0:45 - 0:47
    Nebija interneta kā tagad,
  • 0:47 - 0:50
    informāciju nevarēja iegūglēt.
  • 0:51 - 0:53
    Tā nu šie pirmie soļi
  • 0:54 - 0:56
    bija tīras intuīcijas vadīti.
  • 0:58 - 1:00
    Ivans neveidoja acu kontaktu,
  • 1:01 - 1:03
    bija zaudējis tos vārdus, ko zināja,
  • 1:04 - 1:06
    nereaģēja uz savu vārdu,
  • 1:06 - 1:08
    neatbildēja ne uz vienu jautājumu.
  • 1:09 - 1:11
    It kā vārdi būtu vien trokšņi.
  • 1:13 - 1:16
    Vienīgais veids,
  • 1:16 - 1:20
    kā varēju saprast, kas ar viņu notiek,
  • 1:20 - 1:22
    ko viņš jūt,
  • 1:22 - 1:25
    bija, ieskatoties viņam acīs.
  • 1:26 - 1:28
    Taču šis tilts bija sabrucis.
  • 1:31 - 1:33
    Kā iemācīt Ivanam, kas ir dzīve?
  • 1:36 - 1:38
    Kad darīju to, kas viņam patika,
  • 1:38 - 1:39
    viņš uz mani skatījās,
  • 1:39 - 1:41
    un mēs bijām vienoti.
  • 1:42 - 1:45
    Tā nu es turpināju
    kopā ar viņu darīt šīs lietas,
  • 1:45 - 1:50
    lai acu kontakta mums būtu
    arvien vairāk un vairāk.
  • 1:51 - 1:55
    Mēs stundām ilgi spēlējām sunīšus
  • 1:55 - 1:58
    ar viņa vecāko māsu Aleksiju,
  • 1:58 - 2:01
    un brīdī, kad saucām: „Es tevi noķēru!”
  • 2:02 - 2:04
    viņš meklēja mūsu skatienu,
  • 2:05 - 2:10
    un tajos brīžos es jutu, ka viņš dzīvo.
  • 2:13 - 2:18
    Mēs pavadījām arī
    rekordgaras stundas baseinā.
  • 2:19 - 2:23
    Ivanam vienmēr ļoti paticis ūdens.
  • 2:24 - 2:27
    Atceros, kad viņam bija divarpus gadi,
  • 2:28 - 2:31
    kādā ļoti lietainā ziemas dienā,
  • 2:31 - 2:34
    es vedu viņu uz baseinu,
  • 2:34 - 2:37
    jo pat tādās dienās viņš negribēja
    baseina apmeklējumu izlaist.
  • 2:38 - 2:40
    Bijām uz šosejas,
  • 2:40 - 2:42
    un es aizbraucu nepareizi.
  • 2:42 - 2:45
    Viņš sāk raudāt, nebija nomierināms,
  • 2:45 - 2:49
    raudas nerimās,
    līdz biju atpakaļ uz pareizā ceļa,
  • 2:49 - 2:50
    tikai tad viņš nomierinājās.
  • 2:51 - 2:53
    Kā gan iespējams,
  • 2:53 - 2:58
    ka divarpus gadu vecumā
    viņš nereaģēja pat uz savu vārdu,
  • 2:58 - 3:02
    taču šajā lietū un miglā,
    kurā es neko nevarēju saskatīt,
  • 3:02 - 3:06
    spēja precīzi atpazīt ceļu?
  • 3:09 - 3:12
    Tad sapratu, ka Ivanam
    ir izcila redzes atmiņa
  • 3:14 - 3:17
    un ka tā man kļūs par ieejas durvīm.
  • 3:18 - 3:20
    Tā es sāku visu fotogrāfēt
  • 3:21 - 3:23
    un mācīt viņam par dzīvi šādi,
  • 3:23 - 3:27
    parādot to bildi pa bildei.
  • 3:28 - 3:32
    Un tas joprojām ir veids,
    kā Ivans mums stāsta,
  • 3:33 - 3:36
    ko vēlas, kas viņam vajadzīgs
  • 3:36 - 3:39
    un arī ko viņš jūt.
  • 3:42 - 3:45
    Taču tas nebija tikai Ivana skatiens.
  • 3:47 - 3:49
    Tie bija arī visu pārējo skatieni.
  • 3:51 - 3:52
    Kā panākt,
  • 3:52 - 3:55
    ka cilvēki ierauga ne tikai viņa autismu,
  • 3:55 - 3:56
    bet arī viņu pašu
  • 3:57 - 3:59
    un visu to, ko viņš var dot?
  • 4:00 - 4:02
    Visu to, ko viņš spēj izdarīt?
  • 4:03 - 4:06
    To, kas viņam patīk un kas ne,
  • 4:06 - 4:08
    gluži kā ikvienam no mums?
  • 4:09 - 4:13
    Taču, lai tas notiktu,
    arī man bija kaut kas jāizdara.
  • 4:14 - 4:17
    Man bija jārod sevī spēks viņu atlaist,
  • 4:17 - 4:19
    un tas man nācās ārkārtīgi grūti.
  • 4:21 - 4:24
    Ivanam bija 11 gadu,
  • 4:24 - 4:28
    un viņa terapeitiskās nodarbības
    notika netālu no mājas, blakus kvartālā.
  • 4:29 - 4:34
    Kādu vakaru, viņu gaidot,
    es iegāju augļu un dārzeņu veikalā,
  • 4:34 - 4:38
    tipiskā kvartāla veikaliņā,
    kurā var atrast mazliet no visa.
  • 4:38 - 4:44
    Iepērkoties sāku runāt ar Hosē,
    veikala īpašnieku.
  • 4:45 - 4:48
    Pastāstīju viņam par Ivanam, viņa autismu
  • 4:49 - 4:54
    un to, ka vēlos, lai viņš iemācītos
    iet pa ielu viens pats,
  • 4:54 - 4:56
    bez neviena, kas viņu vestu pie rokas.
  • 4:57 - 4:59
    Un es saņēmos Hosē pajautāt,
  • 4:59 - 5:01
    vai ceturtdienās, divos pēcpusdienā,
  • 5:01 - 5:05
    Ivans varētu nākt un palīdzēt viņam
    sakārtot ūdens plauktus,
  • 5:05 - 5:07
    jo viņam ļoti patīk kārtot,
  • 5:08 - 5:11
    un par atlīdzību viņš varētu
    nopirkt šokolādes cepumus,
  • 5:12 - 5:13
    savus vismīļākos cepumus.
  • 5:16 - 5:18
    Hosē tūlīt pat atbildēja, ka jā.
  • 5:19 - 5:22
    Un tā tas gāja veselu gadu –
  • 5:22 - 5:24
    Ivans devās uz Hosē veikaliņu,
  • 5:25 - 5:28
    palīdzēja viņam sakārtot
    plauktos ūdens pudeles,
  • 5:28 - 5:31
    etiķetes perfekti pagrieztas
  • 5:31 - 5:34
    ar milimetra precizitāti uz vienu pusi.
  • 5:34 - 5:36
    Un mājās Ivans devās laimīgs,
  • 5:36 - 5:38
    ar saviem šokolādes cepumiem.
  • 5:44 - 5:47
    Hosē nav autisma eksperts.
  • 5:49 - 5:52
    Nebūt nav jābūt ekspertam,
  • 5:53 - 5:57
    ne arī jāveic kādi varoņdarbi,
    lai iekļautu otru cilvēku.
  • 6:00 - 6:02
    Mums vienkārši jābūt...
  • 6:02 - 6:04
    (Aplausi)
  • 6:14 - 6:16
    Tieši tā, nekādu varoņdarbu.
  • 6:17 - 6:19
    Mums vienkārši jābūt blakus.
  • 6:22 - 6:25
    Un, ja mūs kaut kas biedē
  • 6:25 - 6:28
    vai kaut ko nesaprotam, ir jājautā;
  • 6:29 - 6:31
    jābūt zinātkāriem,
  • 6:32 - 6:36
    bet nekad ne vienaldzīgiem.
  • 6:38 - 6:42
    Uzdrošināsimies
    ieskatīties viens otram acīs,
  • 6:44 - 6:46
    jo ar savu skatienu
  • 6:46 - 6:50
    varam kādam citam atvērt veselu pasauli.
  • 6:51 - 6:55
    (Aplausi)
Title:
Lai saprastu autismu, nenovērs skatienu!
Speaker:
Karīna Moriljo
Description:

Kad Karīnas Moriljo dēlam diagnosticēja autismu, viņa par to nezināja gandrīz neko. Viņa zināja vienīgi to, ka Ivans nedz runā, nedz reaģē uz vārdiem un ka viņai jāatrod veids, kā izveidot saikni ar dēlu. Karīna stāsta, kā viņa iemācījās palīdzēt dēlam izpausties, kopīgi daloties zinātkārē.
more » « less
Video Language:
Spanish
Team:
closed TED
Project:
TEDTalks
Duration:
07:09

Latvian subtitles

Revisions

Our website uses cookies for analysis purposes.