„Paskaties uz mani!”
Ar šiem vārdiem
es kļuvu par skatienu treneri.
Es esmu piecpadsmitgadīgā Ivana mamma.
Ivanam ir autisms, viņš nerunā
un sazinās caur iPad,
kurā ir visa viņa pasaule
ar vārdiem, kas pārvērsti attēlos.
Ivana diagnozi uzzinājām,
kad viņam bija divarpus gadi,
un vēl šodien atmiņas
par šo mirkli man ļoti sāp.
Abi ar vīru jutāmies ļoti apjukuši.
Nezinājām, ar ko sākt.
Nebija interneta kā tagad,
informāciju nevarēja iegūglēt.
Tā nu šie pirmie soļi
bija tīras intuīcijas vadīti.
Ivans neveidoja acu kontaktu,
bija zaudējis tos vārdus, ko zināja,
nereaģēja uz savu vārdu,
neatbildēja ne uz vienu jautājumu.
It kā vārdi būtu vien trokšņi.
Vienīgais veids,
kā varēju saprast, kas ar viņu notiek,
ko viņš jūt,
bija, ieskatoties viņam acīs.
Taču šis tilts bija sabrucis.
Kā iemācīt Ivanam, kas ir dzīve?
Kad darīju to, kas viņam patika,
viņš uz mani skatījās,
un mēs bijām vienoti.
Tā nu es turpināju
kopā ar viņu darīt šīs lietas,
lai acu kontakta mums būtu
arvien vairāk un vairāk.
Mēs stundām ilgi spēlējām sunīšus
ar viņa vecāko māsu Aleksiju,
un brīdī, kad saucām: „Es tevi noķēru!”
viņš meklēja mūsu skatienu,
un tajos brīžos es jutu, ka viņš dzīvo.
Mēs pavadījām arī
rekordgaras stundas baseinā.
Ivanam vienmēr ļoti paticis ūdens.
Atceros, kad viņam bija divarpus gadi,
kādā ļoti lietainā ziemas dienā,
es vedu viņu uz baseinu,
jo pat tādās dienās viņš negribēja
baseina apmeklējumu izlaist.
Bijām uz šosejas,
un es aizbraucu nepareizi.
Viņš sāk raudāt, nebija nomierināms,
raudas nerimās,
līdz biju atpakaļ uz pareizā ceļa,
tikai tad viņš nomierinājās.
Kā gan iespējams,
ka divarpus gadu vecumā
viņš nereaģēja pat uz savu vārdu,
taču šajā lietū un miglā,
kurā es neko nevarēju saskatīt,
spēja precīzi atpazīt ceļu?
Tad sapratu, ka Ivanam
ir izcila redzes atmiņa
un ka tā man kļūs par ieejas durvīm.
Tā es sāku visu fotogrāfēt
un mācīt viņam par dzīvi šādi,
parādot to bildi pa bildei.
Un tas joprojām ir veids,
kā Ivans mums stāsta,
ko vēlas, kas viņam vajadzīgs
un arī ko viņš jūt.
Taču tas nebija tikai Ivana skatiens.
Tie bija arī visu pārējo skatieni.
Kā panākt,
ka cilvēki ierauga ne tikai viņa autismu,
bet arī viņu pašu
un visu to, ko viņš var dot?
Visu to, ko viņš spēj izdarīt?
To, kas viņam patīk un kas ne,
gluži kā ikvienam no mums?
Taču, lai tas notiktu,
arī man bija kaut kas jāizdara.
Man bija jārod sevī spēks viņu atlaist,
un tas man nācās ārkārtīgi grūti.
Ivanam bija 11 gadu,
un viņa terapeitiskās nodarbības
notika netālu no mājas, blakus kvartālā.
Kādu vakaru, viņu gaidot,
es iegāju augļu un dārzeņu veikalā,
tipiskā kvartāla veikaliņā,
kurā var atrast mazliet no visa.
Iepērkoties sāku runāt ar Hosē,
veikala īpašnieku.
Pastāstīju viņam par Ivanam, viņa autismu
un to, ka vēlos, lai viņš iemācītos
iet pa ielu viens pats,
bez neviena, kas viņu vestu pie rokas.
Un es saņēmos Hosē pajautāt,
vai ceturtdienās, divos pēcpusdienā,
Ivans varētu nākt un palīdzēt viņam
sakārtot ūdens plauktus,
jo viņam ļoti patīk kārtot,
un par atlīdzību viņš varētu
nopirkt šokolādes cepumus,
savus vismīļākos cepumus.
Hosē tūlīt pat atbildēja, ka jā.
Un tā tas gāja veselu gadu –
Ivans devās uz Hosē veikaliņu,
palīdzēja viņam sakārtot
plauktos ūdens pudeles,
etiķetes perfekti pagrieztas
ar milimetra precizitāti uz vienu pusi.
Un mājās Ivans devās laimīgs,
ar saviem šokolādes cepumiem.
Hosē nav autisma eksperts.
Nebūt nav jābūt ekspertam,
ne arī jāveic kādi varoņdarbi,
lai iekļautu otru cilvēku.
Mums vienkārši jābūt...
(Aplausi)
Tieši tā, nekādu varoņdarbu.
Mums vienkārši jābūt blakus.
Un, ja mūs kaut kas biedē
vai kaut ko nesaprotam, ir jājautā;
jābūt zinātkāriem,
bet nekad ne vienaldzīgiem.
Uzdrošināsimies
ieskatīties viens otram acīs,
jo ar savu skatienu
varam kādam citam atvērt veselu pasauli.
(Aplausi)