„Paskaties uz mani!” Ar šiem vārdiem es kļuvu par skatienu treneri. Es esmu piecpadsmitgadīgā Ivana mamma. Ivanam ir autisms, viņš nerunā un sazinās caur iPad, kurā ir visa viņa pasaule ar vārdiem, kas pārvērsti attēlos. Ivana diagnozi uzzinājām, kad viņam bija divarpus gadi, un vēl šodien atmiņas par šo mirkli man ļoti sāp. Abi ar vīru jutāmies ļoti apjukuši. Nezinājām, ar ko sākt. Nebija interneta kā tagad, informāciju nevarēja iegūglēt. Tā nu šie pirmie soļi bija tīras intuīcijas vadīti. Ivans neveidoja acu kontaktu, bija zaudējis tos vārdus, ko zināja, nereaģēja uz savu vārdu, neatbildēja ne uz vienu jautājumu. It kā vārdi būtu vien trokšņi. Vienīgais veids, kā varēju saprast, kas ar viņu notiek, ko viņš jūt, bija, ieskatoties viņam acīs. Taču šis tilts bija sabrucis. Kā iemācīt Ivanam, kas ir dzīve? Kad darīju to, kas viņam patika, viņš uz mani skatījās, un mēs bijām vienoti. Tā nu es turpināju kopā ar viņu darīt šīs lietas, lai acu kontakta mums būtu arvien vairāk un vairāk. Mēs stundām ilgi spēlējām sunīšus ar viņa vecāko māsu Aleksiju, un brīdī, kad saucām: „Es tevi noķēru!” viņš meklēja mūsu skatienu, un tajos brīžos es jutu, ka viņš dzīvo. Mēs pavadījām arī rekordgaras stundas baseinā. Ivanam vienmēr ļoti paticis ūdens. Atceros, kad viņam bija divarpus gadi, kādā ļoti lietainā ziemas dienā, es vedu viņu uz baseinu, jo pat tādās dienās viņš negribēja baseina apmeklējumu izlaist. Bijām uz šosejas, un es aizbraucu nepareizi. Viņš sāk raudāt, nebija nomierināms, raudas nerimās, līdz biju atpakaļ uz pareizā ceļa, tikai tad viņš nomierinājās. Kā gan iespējams, ka divarpus gadu vecumā viņš nereaģēja pat uz savu vārdu, taču šajā lietū un miglā, kurā es neko nevarēju saskatīt, spēja precīzi atpazīt ceļu? Tad sapratu, ka Ivanam ir izcila redzes atmiņa un ka tā man kļūs par ieejas durvīm. Tā es sāku visu fotogrāfēt un mācīt viņam par dzīvi šādi, parādot to bildi pa bildei. Un tas joprojām ir veids, kā Ivans mums stāsta, ko vēlas, kas viņam vajadzīgs un arī ko viņš jūt. Taču tas nebija tikai Ivana skatiens. Tie bija arī visu pārējo skatieni. Kā panākt, ka cilvēki ierauga ne tikai viņa autismu, bet arī viņu pašu un visu to, ko viņš var dot? Visu to, ko viņš spēj izdarīt? To, kas viņam patīk un kas ne, gluži kā ikvienam no mums? Taču, lai tas notiktu, arī man bija kaut kas jāizdara. Man bija jārod sevī spēks viņu atlaist, un tas man nācās ārkārtīgi grūti. Ivanam bija 11 gadu, un viņa terapeitiskās nodarbības notika netālu no mājas, blakus kvartālā. Kādu vakaru, viņu gaidot, es iegāju augļu un dārzeņu veikalā, tipiskā kvartāla veikaliņā, kurā var atrast mazliet no visa. Iepērkoties sāku runāt ar Hosē, veikala īpašnieku. Pastāstīju viņam par Ivanam, viņa autismu un to, ka vēlos, lai viņš iemācītos iet pa ielu viens pats, bez neviena, kas viņu vestu pie rokas. Un es saņēmos Hosē pajautāt, vai ceturtdienās, divos pēcpusdienā, Ivans varētu nākt un palīdzēt viņam sakārtot ūdens plauktus, jo viņam ļoti patīk kārtot, un par atlīdzību viņš varētu nopirkt šokolādes cepumus, savus vismīļākos cepumus. Hosē tūlīt pat atbildēja, ka jā. Un tā tas gāja veselu gadu – Ivans devās uz Hosē veikaliņu, palīdzēja viņam sakārtot plauktos ūdens pudeles, etiķetes perfekti pagrieztas ar milimetra precizitāti uz vienu pusi. Un mājās Ivans devās laimīgs, ar saviem šokolādes cepumiem. Hosē nav autisma eksperts. Nebūt nav jābūt ekspertam, ne arī jāveic kādi varoņdarbi, lai iekļautu otru cilvēku. Mums vienkārši jābūt... (Aplausi) Tieši tā, nekādu varoņdarbu. Mums vienkārši jābūt blakus. Un, ja mūs kaut kas biedē vai kaut ko nesaprotam, ir jājautā; jābūt zinātkāriem, bet nekad ne vienaldzīgiem. Uzdrošināsimies ieskatīties viens otram acīs, jo ar savu skatienu varam kādam citam atvērt veselu pasauli. (Aplausi)