Mollija Kroketa: Uzmanieties no neiroblēņām.

Smadzenes ir visuresošas mūsdienu tirgvedībā, kamēr virsraksti piedēvē siera sviestmaizēm spēju palīdzēt pieņemt lēmumus, tikmēr „neirodzēriens” apgalvo, ka samazinās stresu. Tajā visā ir tikai viena problēma, saka neirozinātniece Mollija Kroketa: šo visu neiropastiprinātāju sasniegumi nav zinātniski pierādīti. Šajā kodolīgajā runā zinātniece skaidro neirozinātnes datu interpretācijas robežas un to, kāpēc mums ar šiem datiem būtu jābūt uzmanīgiem.

Esmu neirozinātniece un pētu lēmumu pieņemšanu.

Es veicu eksperimentus, lai pārbaudītu, kā dažādas

ķīmiskās vielas smadzenēs ietekmē mūsu izdarītās izvēles.

Esmu te, lai pastāstītu veiksmīgas lēmumu pieņemšanas noslēpumu:

siera sviestmaize.

Tieši tā. Pēc zinātnieku teiktā, siera sviestmaize

ir risinājums visiem jūsu grūtajiem lēmumiem.

Kā es to zinu? Es esmu zinātniece, kura veica pētījumu.

Pirms dažiem gadiem mēs ar kolēģiem bijām ieinteresēti

tajā, kā ķīmiskā viela serotonīns smadzenēs

ietekmētu cilvēku lēmumus sociālās situācijās.

Konkrētāk, mēs gribējām zināt, kā serotonīns ietekmētu to,

kā cilvēki reaģē, kad pret viņu negodīgi izturas.

Tā nu mēs veicām eksperimentu.

Mēs mainījām cilvēku serotonīna līmeni, dodot viņiem

šo tiešām pretīgi garšojošo dzērienu ar mākslīgu citronu garšu,

kas strādā tā, ka izņem vielu, no kuras tiek ražots serotonīns

smadzenēs.

Tā ir aminoskābe triptofāns.

Mēs atklājām, ka, kad triptofāna bija maz,

cilvēki biežāk gribēja atriebties

par šo negodīgo attieksmi.

Tāds ir pētījums, ko veicām, un, lūk, daži virsraksti,

kuri parādījās pēc tam.

(„Siera sviestmaize ir viss, kas tev vajadzīgs drošai lēmumu pieņemšanai”)

(„Kas par draugu mums var būt siers”)

(„Siera un gaļas ēšana var palīdzēt saglabāt pašsavaldību") Šobrīd jūs varbūt brīnāties, vai es kaut ko palaidu garām?

(„Oficiāli! Šokolāde palīdz jums nebūt īdzīgam!”)
Siers? Šokolāde? No kurienes tas viss?

To visu lasot, es nodomāju tieši to pašu,

jo mūsu pētījumiem nebija nekāda sakara ar sieru vai šokolādi.

Mēs devām cilvēkiem dzērienu ar briesmīgu garšu,

kas ietekmēja triptofāna līmeni.

Bet izrādās, ka triptofānu ir izdevies atrast

arī sierā un šokolādē.

Protams, zinātnei apgalvojot, ka siers un šokolāde

palīdzēs jums labāk pieņemt lēmumus, tas pilnīgi noteikti piesaistīs cilvēku uzmanību.

Tātad, te nu ir:

virsrakstu attīstība.

Kad tas notika, kāda daļiņa manis domāja:

„Ko tik liela brēka?

Plašsaziņas līdzekļi šo to novienkāršoja, taču galu galā

tas ir tikai stāsts ziņās.”

Šķiet, ka daudziem zinātniekiem ir šāda attieksme.

Taču problēma ir tāda, ka šādas lietas notiek nepārtraukti

un tās ietekmē ne tikai stāstus, ko lasāt ziņās,

bet arī produktus, ko redzat plauktos.

Šiem virsrakstiem parādoties, notika tā, ka

tirgotāji zvanīja un prasīja,

vai es nevēlētos izveidot zinātnisku apstiprinājumu

omu uzlabojošam ūdenim pudelēs?

Un vai es nevēlētos televīzijā demonstrēt

dzīvajā, skatītāju priekšā,

ka „komforta ēdiens” tiešām liek tev justies labāk?

Laikam jau šie ļaudis gribēja tikai labu, bet es atteicu viņu piedāvājumiem,

jo tā jau būtu iešana ārpus zinātnes,

un labi zinātnieki uzmanās, lai to neizdarītu.

Tomēr, lai vai kā, neirozinātne arvien vairāk un vairāk ienāk tirgvedībā.

Viens no piemēriem ir neirodzērieni,

produktu līnija, kas iekļauj arī šo „Neuro Bliss”,

saskaņā ar kura iepakojumu tas palīdz samazināt stresu,

uzlabo omu, veicina fokusētu koncentrēšanos,

kā arī sniedz pozitīvu skatu.

Jāatzīst, ka tas skan superīgi. (Smiekli)

Es pilnīgi varētu būt to lietojusi pirms 10 minūtēm.

Tāpēc, kad tas parādījās vietējā veikalā, man, dabiski, radās

interese par pētījumiem, kas pierāda šos apgalvojumus.

Tā nu es iegāju kompānijas mājaslapā, mēģinot atrast

kādus pārbaudītus produktu izmēģinājumus.

Taču neko tādu neatradu.

Pārbaudīti vai nē, bet šie apgalvijumi ir pa vidu

iepakojuma priekšpusei, tieši blakus smadzeņu attēlam.

Izrādās, ka šiem smadzeņu attēliem ir īpaša loma.

Pāris pētnieku reiz lūdza dažiem simtiem cilvēku

izlasīt zinātnisku rakstu.

Pusei šo cilvēku pie raksta bija smadzeņu attēls,

otrai pusei tas bija tieši tas pats raksts,

bet tam nebija šāda attēla.

Beigu beigās, jūs redzat, kurp tas ved,

cilvēkiem tika jautāts, vai viņi piekrīt

raksta secinājumiem.

Tik daudzi piekrita rakstā teiktajam

bez attēla.

Un tik daudzi piekrīt šim pašam rakstam,

kas iekļāva arī smadzeņu attēlu.

Tātad, noderīgā ziņa ir šāda:

Vai vēlies to pārdot? Uzdrukā uz tā smadzenes!

Nu ļaujiet man te apstāties un teikt, ka

neirozinātne ir daudz attīstījusies dažu pēdējo desmitgažu laikā

un mēs visu laiku atklājam apbrīnojamas lietas

par smadzenēm.

Piemēram, tikai pirms dažām nedēļām neirozinātnieki no MTI

noskaidroja, kā pārtraukt žurku ieradumus,

vienkārši kontrolējot neirālo aktivitāti konkrētā viņu smadzeņu daļā.

Tiešām forša lieta.

Panākumi neirozinātnē ir noveduši pie dažiem tiešām

augsti gaidītiem atklājumiem un dažiem uzpūstiem, nepierādītiem apgalvojumiem.

Tādēļ es jums parādīšu, kā atšķirt

pāris klasiskus soļus, kas pilnībā nodod, patiesībā,

to, kas tiek saukts par neiroblēņām,

neiromāņiem vai, mans mīļākais, neiropekstiņiem.

Pirmais šāds nepierādītais apgalvojums ir smadzeņu skenēšanas izmantošana,

lai lasītu cilvēku domas vai emocijas.

Lūk, zinātnieku komandas publicēts pētījums,

publicēts kā viedoklis laikrakstā „The New York Times”.

Virsraksts? „Tu mīli savu iPhone. Burtiski.”

Tas drīz vien kļuva par visvairāk pārsūtīto rakstu viņu lapā.

Tātad, kā viņi to noskaidroja?

Viņi ievietoja 16 cilvēkus smadzeņu skenerī

un rādīja viņiem attēlus ar zvanošiem iPhone.

Skenēšanas rezultāti uzrādīja aktivitāti smadzeņu daļā,

sauktā par saliņu, kura, kā viņi apgalvo,

ir saistīta ar mīlestības un līdzjūtības jūtām.

Tādēļ viņi atļāvās secināt, ka aktivitātes ieraudzīšana saliņā

nozīmēja, ka šie indivīdi mīl savus iPhone.

Šādam pamatojumam ir tikai viena problēma,

proti, tas, ka saliņa dara daudz ko.

Protams, tā ir iesaistīta pozitīvajās emocijās

kā mīlestība un līdzjūtība,

tomēr tā piedalās arī kaudzē citu procesu,

piemēram, atmiņa, valoda, uzmanība,

pat dusmas, riebums un sāpes.

Tāpēc, balstoties uz šo pašu loģiku, es tikpat labi varētu secināt,

ka ienīsti savu iPhone.

Lieta ir tāda, ka, redzot aktivitāti saliņā,

jūs nevarat tā vienkārši ņemt un izvēlēties sev tīkamāko skaidrojumu

no šī saraksta, un tas tiešām ir garš saraksts.

Mani kolēģi Tals Jarkoni un Rass Poldraks

ir parādījuši, ka saliņa uzpeld gandrīz katrā trešajā

no visiem smadzeņu attēlu pētījumiem, kuri jebkad ir publicēti.

Tāpēc ir tiešām liela iespēja,

ka jūsu saliņa strādā arī tagad,

bet es sevi nemānīšu, domājot,

ka tas nozīmē, ka jūs mani mīlat.

Runājot par mīlestību un smadzenēm,

ir pētnieks, dažiem zināms kā dr. Mīlis,

kurš apgalvo, ka zinātnieki atraduši līmi,

kas satur kopā sabiedrību,

mīlestības un labklājības avotu.

Šoreiz tā nav siera sviestmaize.

Nē, tas ir hormons vārdā oksitocīns.

Gan jau esat par to dzirdējuši.

Dr. Mīlis pamato savus argumentus ar pētījumiem, kas parāda,

ka oksitocīna līmeņa pieaugums cilvēkā

palielina arī viņa uzticības, empātijas un sadarbības līmeni.

Tāpēc viņš sauc oksitocīnu par „morālo molekulu”.

Šie pētījumi ir zinātniski pamatoti,

un tie tika arī atkārtoti, bet tas nav viss stāsts.

Citi pētījumi ir pierādījuši, ka vairāk oksitocīna liek

pieaugt skaudībai. Tas palielina arī ļaunu prieku.

Oksitocīns var tendēt cilvēku būt labvēlīgam savai grupai,

bet sliktākam pret citām.

Dažos gadījumos oksitocīns var pat samazināt sadarbību.

Tādēļ, balstoties uz šo pētījumu, es varētu saukt oksitocīnu

par amorālo molekulu un saukt sevi par dr. Dīvainmīli.

(Smiekli)

Tātad, mēs esam redzējuši neiropekstiņus viscaur virsrakstos.

Mēs tos redzam lielveikalos, uz grāmatu vākiem.

Kā ir ar klīniku?

SPECT attēlošana ir smadzeņu skenēšanas tehnoloģija,

kas izmanto radioaktīvu attēlotāju,

lai sekotu asins plūšanai smadzenēs.

Samaksājot dažus tūkstošus dolāru,

dažas klīnikas Amerikā sniegs jums

vienu no šīem SPECT skenēšanām un izmantos attēlu

jūsu problēmu diagnostikā.

Šie attēli, kā klīnikas apgalvo, var palīdzēt

paredzēt Alcheimera slimību,

risināt svara vai atkarību problēmas,

pārvarēt strīdus laulībā,

un, protams, ārstēt dažādas garīgas slimības,

sākot no deprasijas līdz nervozitātei un ADHD.

Tas skan lieliski. Daudzi cilvēki piekrīt.

Dažas no šīm klīnikām piesaista desmitiem miljonus

dolāru gadā šajā biznesā.

Ir tikai viena problēma.

Neirozinātnē valda pilnīga vienprātība,

ka mēs pagaidām nevaram diagnosticēt garīgas slimības

ar smadzeņu skenēšanu vien.

Bet šīs klīnikas līdz šim

ir ārstējušas desmitiem tūkstošu pacientu,

arī daudzus bērnus,

un SPECT attēlošana iekļauj arī radiaoaktivitātes izmantošanu,

tā pakļaujot cilvēkus radiācijai, kas ir potenciāli bīstama.

Kā jau neirozinātniece, esmu vairāk aizrāvusies nekā citi,

par neirozinātnes potenciālu ārstēt garīgas slimības,

vai pat padarīt mūs labākus un gudrākus.

Ja kādu dienu mēs varēsim teikt, ka siers un šokolāde

palīdz labāk pieņemt lēmumus, es piedalos.

Bet mēs vēl neesam tik tālu.

Mēs vēl neesam smadzenēs atraduši „pērc” pogu,

mēs nevaram pateikt, vai kāds melo vai ir iemīlējies,

tikai skatoties uz viņu smadzeņu attēliem,

un mēs nevaram pārvērst grēciniekus svētajos ar hormoniem.

Varbūt kādu dienu mēs varēsim, bet līdz tam

jābūt uzmanīgiem, lai neļautu uzpūstiem apgalvojumiem

atņemt resursus un uzmanību no īstās zinātnes,

kas spēlē daudz ilgāku spēli.

Te iesaistāties jūs.

Ja kāds jums mēģina pārdot kaut ko ar smadzenēm uz tā,

neticiet viņiem uz vārda.

Uzdodiet sarežģītus jautājumus. Lūdziet pēc pierādījumiem.

Prasiet to stāsta daļu, kas nav pastāstīta.

Atbildes nedrīkst būt vienkāršas, jo smadzenes nav vienkāršas.

Bet tas tik un tā neattur mūs no mēģināšanas tās saprast.

Paldies. (Aplausi)