Kāpēc ekrāni mūs dara nelaimīgākus?

Ko mums nodara ekrāni un ierīces? Psihologs Ādams Alters pēta, cik daudz mūsu laika nozog ekrāni un kā viņiem tas izdodas. Viņš stāsta, kāpēc pie viedtālruņa, planšetes vai datora pavadītās stundas var padarīt mūs nelaimīgus un ko darīt lietas labā.

Pirms dažiem gadiem
es dzirdēju interesantu nostāstu.

Kāda liela mājdzīvnieku barības
uzņēmuma vadītājs

uz ikgadējo akcionāru sapulci dodoties

ar suņu barības bundžu.

Un šo suņu barības bundžu viņš izēdot.

Tā viņš pārliecināja cilvēkus,

ka, ja tā ir gana laba viņam,
tā ir gana laba viņu suņiem.

Tagad šo stratēģiju
dēvē par „suņbarības ēšanu”,

un uzņēmējdarbības pasaulē
tā ir visai pazīstama.

Tas nenozīmē, ka visi iet
un ēd suņu barību,

bet uzņēmēji lieto paši savus produktus,

lai parādītu, ka uzskata...

ka ir par tiem pārliecināti.

Tā ir plaši izplatīta rīcība,

bet, manuprāt, interesantākais

ir atrast šī noteikuma izņēmumus,

atrast uzņēmējdarbības veidus
vai uzņēmējus,

kas paši savus produktus nelieto.

Izrādās, ir viena nozare,
kur tā notiek visai bieži,

visai regulāri,

un tā ir ekrānos balstīto
tehnoloģiju nozare.

2010. gadā Stīvs Džobss, izlaižot iPad,

to aprakstīja kā ļoti īpašu ierīci.

„Labākā pārlūkošana,
kādu būsiet piedzīvojis,

daudz labāka nekā klēpjdatorā,
daudz labāka nekā viedtālrunī.

Tā ir neticama pieredze.”

Pāris mēnešus vēlāk

viņu uzrunāja New York Times žurnālists,

un viņiem bija gara telefonsaruna.

Sarunas beigās žurnālists izmeta
šķietami vienkāršu jautājumu.

Viņš sacīja: „Jūsu bērni
par iPad droši vien ir sajūsmā.”

Atbilde šķiet pašsaprotama,

bet Džobsa atbilde žurnālistu satrieca.

Viņš bija ļoti pārsteigts,

jo Džobs sacīja: „Viņi to nav lietojuši.

Mēs ierobežojam, cik daudz tehnoloģiju
mūsu bērni mājās lieto.”

Tehnoloģiju pasaulē
tā ir ļoti izplatīta rīcība.

Silīcija ielejā patiesībā ir skola,

Pussalas Valdorfa skola,

kurā ekrānus nelieto līdz 8. klasei.

Interesants fakts par šo skolu –

75% tās skolēnu

vecāki ir augsta līmeņa
tehniskie vadītāji Silīcija ielejā.

Kad to padzirdēju, nodomāju,
kas tas ir interesanti un pārsteidzoši,

un tas lika man pārdomāt,
ko ekrāni nodara man

un manai ģimenei, un maniem mīļajiem,

un cilvēkiem vispār.

Tā nu pēdējos piecus gadus

es kā uzņēmējdarbības
un psiholoģijas profesors

pētu, kā ekrāni ietekmē mūsu dzīvi.

Sākumā gribu pievērsties tam,
cik daudz mūsu laika tie aizņem,

un tad parunāsim, kāds šis laiks ir.

Šeit redzama tipiska
24 stundu darba diena

trijos dažādos laikos:

2007. gadā – pirms 10 gadiem –,

2015. gadā

un tad dati, ko patiesībā apkopoju
tikai pagājušajā nedēļā.

Daudz kas nemaz tik ļoti nav mainījies.

Mēs guļam apmēram septiņas ar pusi,
astoņas stundas dienā;

daži apgalvo, ka šis laiks
ir mazliet sarucis, bet neko daudz.

Mēs strādājam astoņas ar pusi,
deviņas stundas dienā.

Mēs veicam darbības izdzīvošanai,

proti, ēdam, mazgājamies,
rūpējamies par bērniem,

apmēram trīs stundas dienā.

Pāri paliek šī baltā daļa.

Tas ir mūsu personiskais laiks.

Šī daļa mums ir ārkārtīgi svarīga.

Tajā mēs darām to,
kas mūs padara par personībām.

Tur ir vaļasprieki, tuvas attiecības,

tur mēs patiešām apdomājam dzīvi,
kļūstam radoši,

tur mēs pakāpjamies soli atpakaļ

un mēģinām saprast,
vai mūsu dzīvei ir bijusi jēga.

Daļu no tā mēs gūstam arī darbā,

bet, kad cilvēki atskatās uz savu dzīvi

un mūža nogalē prāto, kāda tā ir bijusi,

viņu pēdējie vārdi...

viņi runā par baltajā, personiskajā daļā
piedzīvotajiem brīžiem.

Tas tātad ir svēts, tas mums ir svarīgs.

Nu es jums parādīšu,

cik daudz šīs daļas
laikā gaitā aizņēmuši ekrāni.

2007. gadā

tik daudz.

Tas bija gads, ka Apple
izlaida pirmo iPhone.

Astoņus gadus vēlāk

tik daudz.

Un tagad tik daudz.

Tik daudz sava brīvā laika
mēs pavadām ekrānu priekšā.

Dzeltenā daļa, šī plānā šķēlīte,
ir tā vieta, kur notiek brīnumi.

Tur mīt jūsu cilvēcība.

Un šobrīd tā ir ļoti maza vietiņa.

Ko tad iesākt?

Pirmais jautājums –

kāda ir šī sarkanā daļa?

Ekrāni, protams, ir brīnumaini

daudz un dažādos veidos.

Es dzīvoju Ņujorkā,

liela manas ģimenes daļa dzīvo Austrālijā,

un man ir gadu vecs dēls.

Ar ekrānu palīdzību
esmu varējis viņus iepazīstināt.

Pirms 15 vai 20 gadiem
es to nebūtu varējis izdarīt.

Tā ka no tiem ir daudz labuma.

Viens, ko varat sev pajautāt

kas šajā laikā notiek?

Cik bagātinošas
ir mūsu izmantotās lietotnes?

Un dažas ir bagātinošos.

Ja cilvēkiem lietotņu izmantošanas brīdī

jautā, kā viņi jūtas tieši tagad,

viņi saka, ka jūtas visai labi,
izmantojot šīs lietotnes –

tās, kas vērstas uz atslābināšanos,
sportu, laikapstākļiem, lasīšanu,

izglītību un veselību.

Katrā no šīm lietotnēm cilvēki pavada
vidēji deviņas minūtes dienā.

Šīs lietotnes cilvēkiem
sagādā daudz mazāk prieka.

Aptuveni puse cilvēku,
kam uzdots jautājums, kā viņi jūtas,

saka, ka nejūtas labi, tās izmantojot.

Interesanti, ka šajās –

randiņu, sociālās tīklošanās, spēļu,

izklaides, ziņu un interneta
pārlūkošanas lietotnēs –

cilvēki katrā no tām
pavada 27 minūtes dienā.

Mēs tērējam trīsreiz vairāk laika
lietotnēm, kas mums nesagādā prieku.

Neizklausās īpaši gudri.

Viens no iemesliem,
kāpēc pavadām tik daudz laika

lietotnēs, kas mūs dara nelaimīgus,

ir tas, ka tajās nav stopzīmju.

20. gadsimtā stopzīmes bija visur.

Tās bija ieceptas it visā, ko darījām.

Stopzīme būtībā ir signāls,
ka laiks doties tālāk,

darīt ko jaunu, darīt ko citu.

Padomājiet par laikrakstiem –

galu galā jūs to izlasāt,
salokāt un noliekat malā.

Tāpat ar žurnāliem,

grāmatās nodaļas beigas
liek jums apdomāt, vai gribat turpināt.

Skatoties TV raidījumu,
tas galu galā beidzas,

un līdz nākamajam ir jāgaida nedēļa.

Stopzīmes bija visur.

Patērējot mūsdienu medijus, stopzīmju nav.

Jaunumu plūsma ne brīdi nerimst,

un viss ir nebeidzams:
tviteris, Facebook, Instagram,

e-pasts, īsziņas, jaunumi.

Un, ja pārbaudāt citus resursus,

varat turpināt bezgalīgi.

Varam palūkoties,
kā šo risina Rietumeiropā,

kur, šķiet, ir dažas
visai labas idejas darba vietām.

Lūk, viens piemērs –
nīderlandiešu dizaina uzņēmums.

Viņi darba galdus
piestiprinājuši griestiem.

Un ik vakaru pulksten 6,

vienalga, kam rakstāt vai ko darāt,

galdi paceļas pie griestiem.

(Smiekli)

(Aplausi)

Četrreiz nedēļā telpa
pārvēršas par jogas studiju,

reizi nedēļā – par deju klubu.

Jūs paši varat izvēlēties, uz ko palikt.

Taču tā ir lieliska stopzīme,

jo tas nozīmē, ka dienas beigās

viss beidzas, nav iespēju strādāt.

Vācu autoražotājam Daimler
ir cita lieliska stratēģija.

Ja cilvēks ir atvaļinājumā, tā vietā,
lai teiktu, ka viņš ir atvaļinājumā

un sazināsies ar jums, kad būs atpakaļ,

viņi saka: „Šis cilvēks ir atvaļinājumā,
tāpēc jūsu e-pasts ir dzēsts.

Šis cilvēks tikko sūtīto e-pastu
nekad neieraudzīs.

(Smiekli)

Varat rakstīt atkal pēc pāris nedēļām

vai sazināties ar citu darbinieku.”

(Smiekli)

Un tātad...

(Aplausi)

Varat iedomāties, kā tas ir:

jūs ejat atvaļinājumā
un jums patiešām ir atvaļinājums.

Šajā uzņēmumā strādājošie jūt,

ka viņi patiešām atpūšas no darba.

Bet tas, protams, neko daudz nepasaka

par to, ko darīt mājās,
savā personīgajā dzīvē,

tāpēc gribu šo to ieteikt.

Ir viegli teikt, ka nelietošu telefonu
starp pulksten 17 un 18.

Nelaime tajā, ka pulksten 17 un 18
dažādās dienās izskatās dažādi.

Manuprāt, daudz labāka stratēģija

ir sacīt, ka ik dienas
daru noteiktas lietas,

ir darbības, kas notiek katru dienu,

piemēram, vakariņas.

Reizēm es ēdīšu viens,

reizēm kopā ar citiem,

reizēm restorānā,

reizēm mājās,

taču apņēmies ievērot šādu likumu:
es nekad nelietošu telefonu pie galda.

Tas ir tālu prom,

cik tālu vien iespējams.

Jo kārdinājuma priekšā esam ļoti vāji.

Taču, ja pastāv stopzīme,
ka, sākoties vakariņām,

telefonu nolieku tālu prom,

es no kārdinājuma izvairos.

Sākumā sāp.

Man bija milzīgas bailes
palaist ko garām.

(Smiekli)

Bija grūti.

Taču tad pie tā pierod.

Jūs pārdzīvojat atmešanas sindromu,
tāpat kā atsakoties no narkotikām,

un dzīve kļūst krāsaināka, bagātāka,

interesantāka,

jums veidojas labākas sarunas.

Jūs patiešām rodat saikni
ar cilvēkiem, ar kuriem esat kopā.

Manuprāt, tā ir izcila stratēģija,
un mēs zinām, ka tā strādā;

kad cilvēki to sāk darīt – esmu apsekojis
daudzus, kas pamēģinājuši –,

tas iet plašumā.

To darot, sajūta ir tik laba,

ka cilvēki sāk to darīt
pirmajā rīta stundā.

Viņi telefonos ieslēdz
lidojuma režīmu brīvdienās.

Tādējādi telefons joprojām darbojas
kā kamera, bet vairs ne kā telefons.

Tā ir patiešām varena ideja,

un mēs zinām, ka cilvēki, to darot,
savā dzīvē jūtas daudz labāk.

Ko tad no šī visa atcerēties?

Ekrāni ir brīnišķīgi – es to jau teicu

un uzskatu, ka tā ir.

Bet tas, kā mēs to lietojam, līdzinās
ļoti ātrai braukšanai pa garu ceļu –

jūs esat mašīnā,
kur gāzes pedālis iespiests grīdā

un aizsniegt bremžu pedāli ir pagrūti.

Jums ir izvēle.

Jūs varat vai nu paslīdēt garām,
piemēram, skaistām okeāna ainavām

un pa logu noķert kādu bildi –
tas ir vieglākais ceļš, –

vai varat paspert soli sāņus,
nolikt mašīnu ceļmalā,

nospiest bremzes pedāli,

izkāpt,

novilkt kurpes un zeķes,

paspert pāris soļu smiltīs,

sajust smiltis zem kājām,

aiziet līdz okeānam

un ļaut tam skaloties ap potītēm.

Jūsu dzīve būs bagātāka un jēgpilnāka,

jo šo pieredzi jūs ieelposit

un telefonu būsit atstājis mašīnā.

Paldies.

(Aplausi)