Pirms dažiem gadiem es dzirdēju interesantu nostāstu. Kāda liela mājdzīvnieku barības uzņēmuma vadītājs uz ikgadējo akcionāru sapulci dodoties ar suņu barības bundžu. Un šo suņu barības bundžu viņš izēdot. Tā viņš pārliecināja cilvēkus, ka, ja tā ir gana laba viņam, tā ir gana laba viņu suņiem. Tagad šo stratēģiju dēvē par „suņbarības ēšanu”, un uzņēmējdarbības pasaulē tā ir visai pazīstama. Tas nenozīmē, ka visi iet un ēd suņu barību, bet uzņēmēji lieto paši savus produktus, lai parādītu, ka uzskata... ka ir par tiem pārliecināti. Tā ir plaši izplatīta rīcība, bet, manuprāt, interesantākais ir atrast šī noteikuma izņēmumus, atrast uzņēmējdarbības veidus vai uzņēmējus, kas paši savus produktus nelieto. Izrādās, ir viena nozare, kur tā notiek visai bieži, visai regulāri, un tā ir ekrānos balstīto tehnoloģiju nozare. 2010. gadā Stīvs Džobss, izlaižot iPad, to aprakstīja kā ļoti īpašu ierīci. „Labākā pārlūkošana, kādu būsiet piedzīvojis, daudz labāka nekā klēpjdatorā, daudz labāka nekā viedtālrunī. Tā ir neticama pieredze.” Pāris mēnešus vēlāk viņu uzrunāja New York Times žurnālists, un viņiem bija gara telefonsaruna. Sarunas beigās žurnālists izmeta šķietami vienkāršu jautājumu. Viņš sacīja: „Jūsu bērni par iPad droši vien ir sajūsmā.” Atbilde šķiet pašsaprotama, bet Džobsa atbilde žurnālistu satrieca. Viņš bija ļoti pārsteigts, jo Džobs sacīja: „Viņi to nav lietojuši. Mēs ierobežojam, cik daudz tehnoloģiju mūsu bērni mājās lieto.” Tehnoloģiju pasaulē tā ir ļoti izplatīta rīcība. Silīcija ielejā patiesībā ir skola, Pussalas Valdorfa skola, kurā ekrānus nelieto līdz 8. klasei. Interesants fakts par šo skolu – 75% tās skolēnu vecāki ir augsta līmeņa tehniskie vadītāji Silīcija ielejā. Kad to padzirdēju, nodomāju, kas tas ir interesanti un pārsteidzoši, un tas lika man pārdomāt, ko ekrāni nodara man un manai ģimenei, un maniem mīļajiem, un cilvēkiem vispār. Tā nu pēdējos piecus gadus es kā uzņēmējdarbības un psiholoģijas profesors pētu, kā ekrāni ietekmē mūsu dzīvi. Sākumā gribu pievērsties tam, cik daudz mūsu laika tie aizņem, un tad parunāsim, kāds šis laiks ir. Šeit redzama tipiska 24 stundu darba diena trijos dažādos laikos: 2007. gadā – pirms 10 gadiem –, 2015. gadā un tad dati, ko patiesībā apkopoju tikai pagājušajā nedēļā. Daudz kas nemaz tik ļoti nav mainījies. Mēs guļam apmēram septiņas ar pusi, astoņas stundas dienā; daži apgalvo, ka šis laiks ir mazliet sarucis, bet neko daudz. Mēs strādājam astoņas ar pusi, deviņas stundas dienā. Mēs veicam darbības izdzīvošanai, proti, ēdam, mazgājamies, rūpējamies par bērniem, apmēram trīs stundas dienā. Pāri paliek šī baltā daļa. Tas ir mūsu personiskais laiks. Šī daļa mums ir ārkārtīgi svarīga. Tajā mēs darām to, kas mūs padara par personībām. Tur ir vaļasprieki, tuvas attiecības, tur mēs patiešām apdomājam dzīvi, kļūstam radoši, tur mēs pakāpjamies soli atpakaļ un mēģinām saprast, vai mūsu dzīvei ir bijusi jēga. Daļu no tā mēs gūstam arī darbā, bet, kad cilvēki atskatās uz savu dzīvi un mūža nogalē prāto, kāda tā ir bijusi, viņu pēdējie vārdi... viņi runā par baltajā, personiskajā daļā piedzīvotajiem brīžiem. Tas tātad ir svēts, tas mums ir svarīgs. Nu es jums parādīšu, cik daudz šīs daļas laikā gaitā aizņēmuši ekrāni. 2007. gadā tik daudz. Tas bija gads, ka Apple izlaida pirmo iPhone. Astoņus gadus vēlāk tik daudz. Un tagad tik daudz. Tik daudz sava brīvā laika mēs pavadām ekrānu priekšā. Dzeltenā daļa, šī plānā šķēlīte, ir tā vieta, kur notiek brīnumi. Tur mīt jūsu cilvēcība. Un šobrīd tā ir ļoti maza vietiņa. Ko tad iesākt? Pirmais jautājums – kāda ir šī sarkanā daļa? Ekrāni, protams, ir brīnumaini daudz un dažādos veidos. Es dzīvoju Ņujorkā, liela manas ģimenes daļa dzīvo Austrālijā, un man ir gadu vecs dēls. Ar ekrānu palīdzību esmu varējis viņus iepazīstināt. Pirms 15 vai 20 gadiem es to nebūtu varējis izdarīt. Tā ka no tiem ir daudz labuma. Viens, ko varat sev pajautāt kas šajā laikā notiek? Cik bagātinošas ir mūsu izmantotās lietotnes? Un dažas ir bagātinošos. Ja cilvēkiem lietotņu izmantošanas brīdī jautā, kā viņi jūtas tieši tagad, viņi saka, ka jūtas visai labi, izmantojot šīs lietotnes – tās, kas vērstas uz atslābināšanos, sportu, laikapstākļiem, lasīšanu, izglītību un veselību. Katrā no šīm lietotnēm cilvēki pavada vidēji deviņas minūtes dienā. Šīs lietotnes cilvēkiem sagādā daudz mazāk prieka. Aptuveni puse cilvēku, kam uzdots jautājums, kā viņi jūtas, saka, ka nejūtas labi, tās izmantojot. Interesanti, ka šajās – randiņu, sociālās tīklošanās, spēļu, izklaides, ziņu un interneta pārlūkošanas lietotnēs – cilvēki katrā no tām pavada 27 minūtes dienā. Mēs tērējam trīsreiz vairāk laika lietotnēm, kas mums nesagādā prieku. Neizklausās īpaši gudri. Viens no iemesliem, kāpēc pavadām tik daudz laika lietotnēs, kas mūs dara nelaimīgus, ir tas, ka tajās nav stopzīmju. 20. gadsimtā stopzīmes bija visur. Tās bija ieceptas it visā, ko darījām. Stopzīme būtībā ir signāls, ka laiks doties tālāk, darīt ko jaunu, darīt ko citu. Padomājiet par laikrakstiem – galu galā jūs to izlasāt, salokāt un noliekat malā. Tāpat ar žurnāliem, grāmatās nodaļas beigas liek jums apdomāt, vai gribat turpināt. Skatoties TV raidījumu, tas galu galā beidzas, un līdz nākamajam ir jāgaida nedēļa. Stopzīmes bija visur. Patērējot mūsdienu medijus, stopzīmju nav. Jaunumu plūsma ne brīdi nerimst, un viss ir nebeidzams: tviteris, Facebook, Instagram, e-pasts, īsziņas, jaunumi. Un, ja pārbaudāt citus resursus, varat turpināt bezgalīgi. Varam palūkoties, kā šo risina Rietumeiropā, kur, šķiet, ir dažas visai labas idejas darba vietām. Lūk, viens piemērs – nīderlandiešu dizaina uzņēmums. Viņi darba galdus piestiprinājuši griestiem. Un ik vakaru pulksten 6, vienalga, kam rakstāt vai ko darāt, galdi paceļas pie griestiem. (Smiekli) (Aplausi) Četrreiz nedēļā telpa pārvēršas par jogas studiju, reizi nedēļā – par deju klubu. Jūs paši varat izvēlēties, uz ko palikt. Taču tā ir lieliska stopzīme, jo tas nozīmē, ka dienas beigās viss beidzas, nav iespēju strādāt. Vācu autoražotājam Daimler ir cita lieliska stratēģija. Ja cilvēks ir atvaļinājumā, tā vietā, lai teiktu, ka viņš ir atvaļinājumā un sazināsies ar jums, kad būs atpakaļ, viņi saka: „Šis cilvēks ir atvaļinājumā, tāpēc jūsu e-pasts ir dzēsts. Šis cilvēks tikko sūtīto e-pastu nekad neieraudzīs. (Smiekli) Varat rakstīt atkal pēc pāris nedēļām vai sazināties ar citu darbinieku.” (Smiekli) Un tātad... (Aplausi) Varat iedomāties, kā tas ir: jūs ejat atvaļinājumā un jums patiešām ir atvaļinājums. Šajā uzņēmumā strādājošie jūt, ka viņi patiešām atpūšas no darba. Bet tas, protams, neko daudz nepasaka par to, ko darīt mājās, savā personīgajā dzīvē, tāpēc gribu šo to ieteikt. Ir viegli teikt, ka nelietošu telefonu starp pulksten 17 un 18. Nelaime tajā, ka pulksten 17 un 18 dažādās dienās izskatās dažādi. Manuprāt, daudz labāka stratēģija ir sacīt, ka ik dienas daru noteiktas lietas, ir darbības, kas notiek katru dienu, piemēram, vakariņas. Reizēm es ēdīšu viens, reizēm kopā ar citiem, reizēm restorānā, reizēm mājās, taču apņēmies ievērot šādu likumu: es nekad nelietošu telefonu pie galda. Tas ir tālu prom, cik tālu vien iespējams. Jo kārdinājuma priekšā esam ļoti vāji. Taču, ja pastāv stopzīme, ka, sākoties vakariņām, telefonu nolieku tālu prom, es no kārdinājuma izvairos. Sākumā sāp. Man bija milzīgas bailes palaist ko garām. (Smiekli) Bija grūti. Taču tad pie tā pierod. Jūs pārdzīvojat atmešanas sindromu, tāpat kā atsakoties no narkotikām, un dzīve kļūst krāsaināka, bagātāka, interesantāka, jums veidojas labākas sarunas. Jūs patiešām rodat saikni ar cilvēkiem, ar kuriem esat kopā. Manuprāt, tā ir izcila stratēģija, un mēs zinām, ka tā strādā; kad cilvēki to sāk darīt – esmu apsekojis daudzus, kas pamēģinājuši –, tas iet plašumā. To darot, sajūta ir tik laba, ka cilvēki sāk to darīt pirmajā rīta stundā. Viņi telefonos ieslēdz lidojuma režīmu brīvdienās. Tādējādi telefons joprojām darbojas kā kamera, bet vairs ne kā telefons. Tā ir patiešām varena ideja, un mēs zinām, ka cilvēki, to darot, savā dzīvē jūtas daudz labāk. Ko tad no šī visa atcerēties? Ekrāni ir brīnišķīgi – es to jau teicu un uzskatu, ka tā ir. Bet tas, kā mēs to lietojam, līdzinās ļoti ātrai braukšanai pa garu ceļu – jūs esat mašīnā, kur gāzes pedālis iespiests grīdā un aizsniegt bremžu pedāli ir pagrūti. Jums ir izvēle. Jūs varat vai nu paslīdēt garām, piemēram, skaistām okeāna ainavām un pa logu noķert kādu bildi – tas ir vieglākais ceļš, – vai varat paspert soli sāņus, nolikt mašīnu ceļmalā, nospiest bremzes pedāli, izkāpt, novilkt kurpes un zeķes, paspert pāris soļu smiltīs, sajust smiltis zem kājām, aiziet līdz okeānam un ļaut tam skaloties ap potītēm. Jūsu dzīve būs bagātāka un jēgpilnāka, jo šo pieredzi jūs ieelposit un telefonu būsit atstājis mašīnā. Paldies. (Aplausi)