Aizraujošais "SixthSense" tehnoloģiju potenciāls

TEDIndia konferencē Pranavs Mistrijs rāda vairākus rīkus, kas palīdz fiziskajai pasaulei mijiedarboties ar datu pasauli, un iepazīstina ar savu "SixthSense" ierīci, kā arī ar jaunu, līdzšinējos uzskatus mainošu papīra "klēpjdatoru". Jautājumu un atbilžu sesijā Mistrijs stāsta, ka atvērs "SixthSense" programmatūras kodu, lai to varētu izmantot ikkatrs.

Mēs uzaugām, mijiedarbojoties
ar fiziskiem priekšmetiem mums visapkārt.

Ir neskaitāmi daudz priekšmetu,
ko lietojam ikdienā.

Tos ir daudz interesantāk lietot
nekā vairumu mūsu datorierīču.

Kad runājam par priekšmetiem,

ar tiem automātiski asociējas viena lieta,

proti, žesti –

kā mēs manipulējam ar šiem priekšmetiem,

kā mēs šos priekšmetus
lietojam ikdienas dzīvē.

Mēs izmantojam žestus,

ne tikai lai mijiedarbotos
ar priekšmetiem,

bet arī lai mijiedarbotos viens uz otru.

Piemēram, "Namaste!" žests
cieņas parādīšanai,

vai cits piemērs –
Indijā nav bērniem jāmāca,

ka šis nozīmē "četri skrējieni" kriketā.

Tā ir daļa no sadzīves.

Tāpēc mani jau no sākuma ļoti interesē,

kā mūsu zināšanas
par sadzīves priekšmetiem un žestiem,

un šo priekšmetu lietošanu var izmantot
mijiedarbībā ar digitālo pasauli.

Kāpēc gan klaviatūras un peles vietā

es savu datoru nevarētu lietot,

tāpat kā es mijiedarbojos
ar fizisko pasauli?

Tā nu pirms astoņiem gadiem
es sāku šo izpēti,

un tā burtiski sākās
ar peli uz mana rakstāmgalda.

Tā vietā, lai peli lietotu datoram,
es to atvēru.

Vairums no jums zina, ka tolaik
pelē bija iemontēta bumbiņa,

kā arī divi rullīši, kas vadīja datoru

atkarībā no bumbiņas
– un attiecīgi peles – kustībām.

Mani interesēja šie divi rullīši,

un es patiesībā gribēju vairāk,
tāpēc es aizņēmos vēl vienu peli no drauga

– uz neatdošanu, –

un nu man bija četri rullīši.

Ko es ar šiem rullīšiem izdarīju,

es tos izņēmu no pelēm un saliku rindā.

Tur bija šādi tādi vadiņi,
trīši un atsperes.

Es ieguvu žestu saskarnes ierīci,

kas darbojas kā kustību sensors,

uzbūvēts par diviem dolāriem.

Jebkura kustība,
ko veicu fiziskajā pasaulē,

tika atkārtota digitālajā pasaulē,

izmantojot tikai šo mazo ierīci,
kas būvēta aptuveni pirms 8 gadiem,

2000. gadā.

Tā kā mani interesēja
šo divu pasauļu integrācija,

man ienāca prātā līmlapiņas.

Es prātoju: "Kāpēc es nevarētu savienot
parasto, fizisko līmlapiņu virsmu

ar digitālo pasauli?"

Mammas rakstīta ziņa uz papīra līmlapiņas,

varētu pārvērsties par SMS;

vai varbūt atgādinājums par tikšanos

varētu automātiski sinhronizēties
ar manu digitālo kalendāru,

un mans darāmo darbu saraksts – ar tavējo.

Bet jūs varat arī meklēt
digitālajā pasaulē,

varat uzrakstīt, piemēram:
"Kāda ir Dr. Smita adrese?"

un šī mazā sistēma to izdrukās.

Tātad tā strādās
kā papīra ievades-izvades sistēma,

veidota tikai no papīra.

Kādā citā izpētes darbā

es izgudroju rakstāmo,
kas spēj rakstīt trijās dimensijās.

Es to uzbūvēju, lai palīdzētu
dizaineriem un arhitektiem

ne tikai domāt trīs dimensijās,

bet arī zīmēt,

jo tas ir daudz intuitīvāk.

Tad es iedomājos: "Kāpēc gan neizveidot
Google karti fiziskajā pasaulē?"

Tā vietā, lai meklētājā
ierakstītu atslēgas vārdu,

es varētu uzlikt uz tās priekšmetus.

Uzliekot lidmašīnas iekāpšanas karti,
tā norādītu iekāpšanas izeju.

Kafijas krūze norādītu,
kur meklējama kafija

vai arī kur šo krūzi izmest.

Tie bija daži no maniem
agrīnajiem izpētes darbiem,

jo mērķis bija savienot
šīs divas pasaules pilnīgi nemanāmi.

Visiem šiem eksperimentiem
kopīgs bija viens:

es mēģināju pārnest
fiziskās pasaules daļu digitālajā.

Es ņēmu priekšmetu daļas
vai reālās dzīves intuitivitāti

un pārnesu to uz digitālo pasauli.

Jo mans mērķis bija padarīt
datora saskarnes intuitīvākas.

Bet tad es sapratu, ka cilvēkiem
patiesībā datori nav interesanti.

Mūs interesē informācija.

Mēs gribam kaut ko uzzināt.

Mēs gribam uzzināt par pārmaiņām,
kas notiek mums apkārt.

Tāpēc aptuveni pirms gada,
pagājušā gada sākumā,

es sāku prātot:
"Kāpēc gan neapvērst šo pieeju?

Ja nu es ņemtu savu digitālo pasauli

un ar šo digitālo informāciju
uzzīmētu fizisko pasauli?"

Jo tagad pikseļi patiesībā
ir iesprostoti šajās taisnstūra ierīcēs,

kas sabāztas mūsu kabatās.

Kāpēc gan es nevarētu šīs robežas nojaukt

un pārnest tos uz saviem
ikdienas priekšmetiem, ikdienas dzīvi,

lai nevajadzētu mācīties jaunu valodu
saziņai ar pikseļiem?

Lai šo sapni īstenotu,

es pat iedomājos piestiprināt
uz galvas liela izmēra projektoru.

Šķiet, tāpēc to dēvē
par "galvas projektoru".

Es to uztvēru ļoti burtiski –

paņēmu veloķiveri,

izveidoju tajā nelielu iegriezumu,
lai projektors labāk iegultu.

Ko es tagad varu darīt?

Es varu bagātināt savu apkārtējo pasauli
ar šo digitālo informāciju.

Bet vēlāk es sapratu,

ka patiesībā vēlējos sazināties
arī ar tiem pikseļiem.

Tāpēc es uzstādīju mazu kameru,
kas darbojās kā digitālā acs.

Vēlāk mēs pārgājām uz daudz labāku,
lietotājam ērtāku piekaramo versiju,

ko daudzi no jums tagad pazīst
kā SixthSense ierīci.

Bet interesantākais
šajā tehnoloģijā ir tas,

ka varat savu digitālo pasauli
nēsāt sev līdzi, kurp vien jūs dodaties.

Jūs varat lietot jebkuru virsmu,
jebkuru sienu kā saskarni.

Kamera uztver visas jūsu kustības.

Jebko, ko darāt ar rokām,
tā uztver kā žestu.

Un patiesībā, ja ielūkojaties,
tajā ir krāsu marķieri,

ko lietojām sākotnējā versijā.

Jūs varat sākt zīmēt uz jebkuras sienas –

apstājaties pie sienas
un sākat uz tās zīmēt.

Bet mēs sekojam
ne tikai viena pirksta kustībai,

mēs sniedzam brīvību izmantot abas rokas,

lai jūs varētu ar abām rokām
palielināt vai samazināt karti,

visu redzamo sakļaujot.

Uzņemot attēlus, kamera patiesībā
atpazīst kontūras un krāsas,

un tā tajā darbojas daudzi mazi algoritmi.

Tehniski tas ir mazliet sarežģīti,

bet iegūtais rezultāts savā ziņā
ir daudz intuitīvāks.

Taču es vairāk priecājos,
ka to var iznest ārpus telpām.

Tā vietā, lai izņemtu kameru no kabatas,

jūs varat veikt foto uzņemšanas žestu,

un tas uzņem attēlu.

(Aplausi)

Paldies.

Vēlāk es varu atrast kādu sienu, jebkur,
un pārskatīt uzņemtos attēlus –

šo es varbūt es gribu mazliet pārveidot

un pārsūtīt draugam e-pastā.

Mēs esam uz sliekšņa laikmetam,

kurā datorpasaule saplūdīs
ar fizisko pasauli.

Un, protams, ja jums nav nevienas virsmas,

vienkāršām darbībām
varat izmantot plaukstu.

Lūk, es rīkojos ar ciparnīcu,
izmantojot tikai roku.

Kamera saprot ne vien rokas kustības,

bet interesantā kārtā to,
kādus priekšmetus turat rokās.

Piemēram, šajā gadījumā
grāmatas vāks tiek salīdzināts

ar daudziem tūkstošiem,
varbūt pat miljoniem grāmatu internetā,

lai to atpazītu.

Kad informācija iegūta,
ierīce atrod atsauksmes par to.

Varbūt New York Times
par to ir audioatsauksme,

tā jūs par fizisko grāmatu
atsauksmi varat noklausīties.

(Video) Ievērojama runa
Hārvarda universitātē...

Pranavs Mistrijs: Obamas pēdējā vizīte MIT
[Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā].

(Video) Un jo īpaši es vēlos pateikties
diviem izciliem MIT...

P.M.: Es vēroju šīs runas videotiešraidi,

ārpus telpām, uz laikraksta.

Laikraksts jums parādīs
laika ziņas tiešraidē,

nevis pastāvīgi tās atjaunos.

Šim nolūkam jums
bija jāieskatās datorā, vai ne?

(Aplausi)

Mājupceļā varu izmantot
savu iekāpšanas karti,

lai noskaidrotu, vai un cik
mans lidojums aizkavēsies,

jo tieši tobrīd es negribu vilkt ārā
savu iPhone un atvērt lietotni.

Manuprāt, šī tehnoloģija
ne vien mainīs veidu... (Smiekli)

Tā mainīs veidu, kā mijiedarbojamies
ar fizisko pasauli, ne tikai ar cilvēkiem.

Un forši, ka, braucot Bostonas metro,

varu spēlēt pongu uz metro vagona grīdas.

(Smiekli)

Manuprāt, mūs ierobežo
vienīgi izdomas trūkums,

kad šāda veida tehnoloģija
saplūst ar reālo dzīvi.

Tomēr daudzi no jums iebilst,

ka mūsu darbības neaprobežojas
ar fiziskiem priekšmetiem.

Mēs taču veicam daudz uzskaites,
papīru un tamlīdzīgu darbu –

kā tad ar tiem?

Daudzi no jums ar nepacietību gaida,

kad pārdošanā parādīsies
nākamās paaudzes planšetdatori.

Tā vietā, lai uz to gaidītu,

es izveidoju pats savējo,
izmantojot vien papīra lapu.

Es noņēmu kameru,

– visām tīmekļa kamerām
ir iebūvēts mikrofons, –

un izņēmu mikrofonu.

Tad, no mikrofona izveidojis saspraudi,

piestiprināju to pie papīra lapas –
jebkura papīra, kas gadījies pa rokai.

Tagad pieskāriena skaņa

norāda, ka esmu papīram pieskāries,

bet kamera seko, kurp kustas mani pirksti.

Jūs, protams, varat skatīties filmas.

(Video) "Labdien! Mani sauc Rasels,
un es esmu dabas pētnieks no 54. cilts."

P.M.: Jūs, protams, varat spēlēt spēles.

(Automašīnas motors)

Lūk, kamera pat saprot,
kā jūs turat papīru

un spēlējat autosacīkšu spēli.

(Aplausi)

Daudziem droši vien jau ienācis prātā:
"Bet kā ar internetu?"

Jā, protams, var apmeklēt
jebkuru tīmekļa vietni

un, kad vien vēlaties, uz papīra lapas
veikt dažādas darbības ar datiem.

Bet vēl vairāk mani interesē,
kā to varētu padarīt vēl dinamiskāku.

Kad atgriežos pie rakstāmgalda,
es varu pārnest šo informāciju

savā datorā un lietot
savu pilnā izmēra datoru.

(Aplausi)

Un kāpēc tikai datoru?
Mēs varam spēlēties ar papīriem.

Papīra pasaule ir interesanta.

Šeit es paņemu daļu no dokumenta,

pārlieku otru daļu no citas vietas

un izmainu informāciju, kas man ir te.

Un es saku: "Labi, tas izskatās jauki,
tagad izdrukāsim to visu."

Tagad man ir izdruka no tā.

Darba process ir daudz intuitīvāks,

kāds tas bija pirms varbūt 20 gadiem,

nevis kā tagad, kad mums
jāpārslēdzas starp divām pasaulēm.

Un pēdējā doma ir šāda:

manuprāt, informācijas pārnešana
uz ikdienišķiem objektiem

ne tikai palīdzēs mums tikt vaļā
no digitālā sadalījuma,

no plaisas starp šīm divām pasaulēm,

bet savā ziņā arī palīdzēs
palikt cilvēciskiem,

būt vairāk saistītiem ar fizisko pasauli.

Un tas palīdzēs mums nekļūt par mašīnām,

kas sēž pie citām mašīnām.

Tas viss. Paldies.

(Aplausi)

Paldies.

(Aplausi)

Kriss Andersons: Pranav,
pirmkārt, jūs esat ģēnijs.

Tas tiešām ir neticami.

P.M.: Liels paldies.

K.A.: Ko jūs ar to iesāksiet?
Vai plānojat radīt uzņēmumu?

Vai tas ir mūžīgs pētījums, vai kā?

P.M.: Ir daudz uzņēmumu,
Media Lab sponsoruzņēmumu,

kam interesē to
vienā vai otrā veidā attīstīt.

Mobilo telefonu operatori

vēlas to redzēt citādāk
nekā nevalstiskās organizācijas Indijā.

Tās domā: "Kāpēc tikai "sestā maņa"?

Mums vajag "piekto maņu"
tiem, kas nevar parunāt.

Šī tehnoloģija var ļaut
tiem runāt citādā veidā,

varbūt caur skaļruņu sistēmu."

K.A.: Kādi ir jūsu paša plāni?
Paliksiet MIT vai kaut ko iesāksiet ar šo?

P.M.: Es cenšos to padarīt
pieejamāku cilvēkiem,

lai jebkurš varētu attīstīt
savu SixthSense ierīci,

jo aparatūru izgatavot
patiesībā nav tik grūti,

nav grūti izgatavot pašam savējo.

Mēs piedāvāsim atvērta koda programmatūru,
iespējams, jau nākammēnes.

K.A.: Atvērto kodu? Oho!

(Aplausi)

K.A.: Vai kādā brīdī
atgriezīsieties ar to Indijā?

P.M.: Jā. Jā, protams.

K.A.: Kādi ir jūsu plāni? MIT? Indija?
Kā jūs sadalīsiet savu laiku nākotnē?

P.M.: Te ir daudz enerģijas.
Daudz zināšanu.

Viss šis darbs, ko redzējāt,
ir no manām studijām Indijā.

Un tagad tas ir drīzāk vērsts
uz izmaksu efektivitāti.

Šī sistēma izmaksā 300 dolāru

salīdzinājumā ar virsmas galdiem
20 000 dolāru vērtībā un tamlīdzīgi.

Vai varbūt pat 2 dolāru peles žestu
sistēma tolaik maksāja ap 5000 dolāru?

Es to parādīju konferencē
toreizējam prezidentam Abdulam Kalamam.

Viņš teica: "Labi, to vajadzētu kaut kā
izmantot Bhabhas atomizpētes centrā."

Es vēlos to padarīt
par masveida tehnoloģiju,

nevis atstāt to laboratorijas vidē.

(Aplausi)

K.A.: Ņemot vērā, kādus cilvēkus
esam redzējuši TED,

es teiktu, ka jūs pašlaik esat
viens no diviem vai trijiem

labākajiem izgudrotājiem pasaulē.

Mums ir gods jūs uzņemt TED.
Liels paldies.

Tas ir fantastiski.

(Aplausi)