Ko mums māca tiešsaistes izglītība?

Dafne Kollere aicina pasaules labākās universitātes padarīt savus aizraujošākos kursus pieejamus tiešsaistē un par brīvu — ne tikai kā pakalpojumu, bet arī kā veidu, kas ļauj pētīt, kā cilvēki mācās. Katrs nospiestais taustiņš, zināšanu pārbaudes tests, diskusijas forumos un pašnovērtējami mājasdarbi veido vēl neredzētu datu krātuvi par to, kā tiek apstrādātas un, pats svarīgākais, apgūtas zināšanas.

Tāpat kā daudziem no jums,
man ir paveicies.

Es piedzimu ģimenē,
kurā izglītība bija visur.

Es esmu zinātņu doktore trešajā paaudzē,
divu akadēmiķu meita.

Bērnībā es rotaļājos
tēva universitātes laboratorijā.

Tāpēc bija pašsaprotami,
ka es mācījos labākajās universitātēs,

kas man, savukārt, atvēra durvis
uz iespējām bagātu pasauli.

Lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju
diemžēl nav šādi paveicies.

Dažviet pasaulē, piemēram, Dienvidāfrikā,

izglītība nav brīvi pieejama.

Dienvidāfrikas izglītības sistēma

tika veidota aparteīda laikā
balto iedzīvotāju minoritātei.

Tāpēc mūsdienās
tur vienkārši nepietiek vietu

visiem tiem, kas grib un ir pelnījuši
augstas kvalitātes izglītību.

Tieši vietu trūkums
šī gada janvārī noveda pie krīzes

Johannesburgas universitātē.

Pēc standarta uzņemšanas
bija palikušas pāri dažas studiju vietas,

un naktī, pirms tās
tika atvērtas reģistrācijai,

tūkstošiem cilvēku stājās
kilometru garā rindā vārtu priekšā,

cerot būt pirmie,
kas iegūs kādu no šīm vietām.

Kad vārtus atvēra,
sākās paniska spiešanās,

tika ievainoti 20 cilvēki,
un viena sieviete gāja bojā.

Tā bija māte, kas atdeva savu dzīvību,

cenšoties savam dēlam sagādāt
labākas dzīves iespēju.

Taču pat tādās pasaules vietās kā ASV,

kur izglītība ir pieejama,
to ne vienmēr patiešām var iegūt.

Pēdējos gados ir daudz diskutēts

par veselības aprūpes sadārdzināšanos.

Tas, ko cilvēki, iespējams,
tik ļoti nepamana,

ir, ka tajā pašā laika periodā
mācību maksa par augstāko izglītību

ir pieaugusi gandrīz divas reizes vairāk —

kopumā par 559% kopš 1985. gada.

Daudzi cilvēki
šādu izglītību nevar atļauties.

Visbeidzot pat tiem,
kuriem izdodas iegūt augstāko izglītību,

iespēju durvis var nepavērties.

ASV tikai nedaudz vairāk kā puse
augstskolu beidzēju,

kuri nesen ieguvuši augstāko izglītību,

patiešām strādā darbu,
kurā šī izglītība ir vajadzīga.

Tas, protams, neattiecas uz studentiem,

kuri pabeidz pašas labākās augstskolas,

taču daudziem citiem

rezultāts nav
ieguldītā laika un pūļu vērts.

Nesen Toms Frīdmens
savā New York Times rakstā

kā neviens cits raksturoja
mūsu centienu būtību.

Viņš sacīja, ka lielie izrāvieni
ir tas, kas notiek,

kad pēkšņi iespējamais
sastopas ar ļoti vajadzīgo.

Es pastāstīju par ļoti vajadzīgo.

Parunāsim par to,
kas pēkšņi kļuvis iespējams!

Pēkšņi iespējamo pierādīja

trīs milzīgi Stenfordas kursi,

katrā no tiem bija reģistrējušies
100 000 vai vairāk cilvēku.

Lai saprastu, paskatīsimies
uz vienu no šiem kursiem — mašīnmācīšanos,

ko piedāvā mans kolēģis
un līdzdibinātājs Endrjū Ngs.

Endrjū pasniedz vienu no lielākajiem
Stenfordas kursiem — mašīnmācīšanos.

Šim kursam ikreiz reģistrējas
ap 400 cilvēku.

Kad Endrjū šo mašīnmācīšanās kursu
piedāvāja visiem interesentiem,

uz to pieteicās 100 000 cilvēku.

Ko šis skaitlis īsti nozīmē?

Lai aizsniegtu tikpat daudz klausītāju

caur kursu Stenfordā,

Endrjū būtu jāpasniedz 250 gadus.

Viņš, protams, pamatīgi nogarlaikotos.

Redzot, kāda ietekme ir šādiem kursiem,

mēs ar Endrjū nolēmām,
ka tik tiešām jāmēģina tos izvērst,

lai sniegtu vislabāko izglītību
iespējami daudziem cilvēkiem.

Tā nu mēs izveidojām Coursera,

kuras mērķis izvēlēties vislabākos kursus

no vislabākajiem pasniedzējiem
vislabākajās universitātēs

un piedāvāt tos
ikvienam pasaulē bez maksas.

Šobrīd šajā platformā ir pieejami 43 kursi

dažādās jomās no četrām universitātēm,

un ļaujiet man sniegt nelielu ieskatu,

kā tas viss strādā!

(Video)

Roberts Grists:
Laipni lūgti Calculus!

Ezīkiels Emanuels:
50 miljoni cilvēku nav apdrošināti.

Skots Peidžs: Modeļi palīdz veidot
efektīvākas institūcijas un politiku.

Notiek prātam neaptverama segregācija.

Skots Klemers: Bušs iedomājās,

ka nākotnē mums uz pieres būs kamera.

Mitčels Dunjērs: Mills aicina
sociologus attīstīt prāta spēju...

RG: Kabelis, kas karājas,
iegūst hiperbolas kosinusa formu.

Niks Parlante: katram pikselim iestatām,
ka sarkans vienāds ar nulli.

Pols Ofits: Vakcīna ļāva izskaust
poliomielīta vīrusu.

Dens Džuravskijs: Vai Lufthansa pasniedz
brokastis un Sanhosē? Izklausās dīvaini.

Dafne Kollere: Šī ir izvēlētā monēta
un, lūk, divi metieni.

Endrjū Ngs: Plaša mēroga mašīnmācīšanās jomā
mēs gribētu ieviest skaitļošanas...

(Aplausi)

D. K.: Izrādās,
— varbūt ne gluži pārsteidzoši —

ka studentiem patīk
saņemt vislabāko saturu

no vislabākajām universitātēm bez maksas.

Kopš vietnes atvēršanas februārī

mums ir jau 640 000 studentu
no 190 pasaules valstīm.

Mums ir 1,5 miljoni reģistrāciju,

piecpadsmit kursos ir izpildīti
6 miljoni pārbaudes darbu

un noskatīti 14 miljoni video.

Bet svarīgi ir ne tikai skaitļi,

svarīgi ir arī cilvēki.

Vai tas būtu Akašs
no mazas pilsētiņas Indijā,

kurš citādi nebūtu varējis apmeklēt

un atļauties Stenfordas līmeņa kursus,

vai Dženija, vientuļā divu bērnu māte,

kura vēlas uzlabot savas prasmes,

lai varētu atgriezties universitātē
un pabeigt maģistra studijas,

vai Raiens, kurš nevar apmeklēt skolu,

jo viņa meitas imūnsistēma ir tik vāja,

ka nedrīkst riskēt
ievazāt mājās baktērijas,

tādēļ viņš neiziet no mājas.

Man ir patiess prieks teikt,

— mēs nesen sarakstījāmies ar Raienu —

ka šim stāstam ir laimīgas beigas.

Mazajai Šenonai — tur, pa kreisi, —

tagad klājas daudz labāk,

un Raiens dabūja darbu,
pateicoties dažiem no mūsu kursiem.

Kas padara šos kursus tik īpašus?

Galu galā tiešsaistes kursi
ir pieejami jau kādu laiku.

Šos kursus īpašus padara tas,
ka tie patiešām līdzinās īstiem kursiem.

Tie sākas noteiktā dienā.

Tad studenti ik nedēļu skatās video

un pilda mājasdarbus.

Un tie ir īsti mājasdarbi

ar īstu atzīmi un īstu nodošanas termiņu.

Lūk, termiņu un vietnes
izmantošanas diagramma.

Šie pīķi parāda,

ka atlikšana uz pēdējo brīdi
ir globāla parādība.

(Smiekli)

Kursa noslēgumā
studenti saņem sertifikātu.

Šo sertifikātu viņi var parādīt

iespējamajam darba devējam
un dabūt labāku darbu,

un mēs zinām daudzus, kuri tā dara.

Daži studenti savu sertifikātu iesniedza

izglītības institūcijai, kurā mācās,

un ieguva īstus kredītpunktus.

Šie studenti ieguva
kaut ko patiešām vērtīgu

par ieguldīto laiku un pūlēm.

Parunāsim mazliet par atsevišķām
šo kursu sastāvdaļām!

Pirmkārt, atsakoties no fiziskās
auditorijas ierobežojumiem

un veidojot saturu
īpaši tiešsaistes formātam,

var izvairīties, piemēram,

no monotonajām lekcijām stundas garumā.

Materiālu var sadalīt, piemēram,

šādos īsos 8—12 minūšu moduļos,

kur katrs no tiem pievēršas
kādai vienotai koncepcijai.

Studenti var strādāt
ar materiālu dažādos veidos

atkarībā no savas pieredzes,
prasmēm un interesēm.

Daļai studentu, piemēram,

noderēs neliels ievads,

kas citiem studentiem jau ir zināms.

Citus, iespējams, interesēs
kāda īpaša papildu tēma,

kurai viņi labprāt pievērstos individuāli.

Tādējādi, pateicoties šim formātam,
mēs varam izvairīties

no „viens un tas pats der visiem”
izglītības modeļa,

un studenti var sekot
individuālākam mācību plānam.

Protams, kā skolotāji mēs visi zinām,

ka studenti neiemācās,
sēžot un pasīvi skatoties video.

Iespējams, viena no svarīgākajām
šī projekta sastāvdaļām

ir studenti,

kas strādā ar materiālu,

lai to patiešām izprastu.

Ir vesela virkne pētījumu, kas to pierāda.

Piemēram, šis pētījums,
ko pagājušogad publicēja Science,

norāda, ka pat vienkārša
atsaukšana atmiņā,

kur studentiem ir tikai jāatkārto

tas, ko viņi jau iemācījušies,

vēlāk ievērojami uzlabo rezultātus

dažādos pārbaudes darbos

salīdzinājumā ar daudziem
citiem paņēmieniem.

Mēs mēģinājām šajā platformā
iebūvēt atsaukšanu atmiņā,

kā arī daudzus citus mācīšanās veidus.

Piemēram, pat mūsu video nav tikai video.

Ik pēc dažām minūtēm video apstājas,

un studentam tiek uzdots jautājums.

(Video) S. P.: Perspektīvu teorija,
hiperboliskā diskontēšana,

tieksme uz status quo,
specifiskās informācijas pārvērtēšana —

visas ir plaši aprakstītas novirzes
no racionālas uzvedības.

D. K.: Tātad šeit video apstājas,

students ieraksta rāmītī
un iesniedz atbildi.

Acīmredzot, viņš nebija gana uzmanīgs.

(Smiekli)

Viņš mēģina vēlreiz,

un šoreiz ir pareizi.

Ja vajag, ir pieejams arī paskaidrojums,

un video turpinās ar nākamo lekcijas daļu.

Tas ir piemērs vienkāršam jautājumam,

kādu es kā pasniedzēja varētu uzdot klasē,

taču, kad uzdodu šādu jautājumu klasē,

80% studentu

vēl kricelē manis teikto,

15% ir projām Facebook pasaulē,

un tad ir tas gudrinieks pirmajā rindā,

kas izbazūnē atbildi,

pirms pārējie vispār to ir apdomājuši,

un es kā pasniedzēja
esmu bezgala gandarīta,

ka kāds patiešām zināja atbildi.

Un lekcija turpinās,
pirms lielākā daļa studentu

vispār pamanīja,
ka ir uzdots kāds jautājums.

Šeit ikvienam studentam

ir patiešām jāpievēršas materiālam.

Protams, šie vienkāršie
atkārtošanas jautājumi nebūt nav viss.

Ir jāiestrādā arī
daudz saturīgāki jautājumi,

kā arī jāsniedz studentiem
atgriezeniskā saite

par šiem jautājumiem.

Bet kā izvērtēt 100 000 studentu atbildes,

ja nav 10 000 asistentu?

Atbilde ir likt tehnoloģijai
to izdarīt jūsu vietā.

Par laimi tehnoloģijas
ir pamatīgi attīstījušās,

un mūsdienās mēs varam izvērtēt
veselu rindu dažādu mājasdarbu.

Papildus vairākizvēļu
un īso atbilžu jautājumiem,

kādus redzējāt video,

mēs varam izvērtēt
matemātiskās izteiksmes,

kā arī matemātiskos atvasinājumus.

Mēs varam izvērtēt modeļus —

vai tie būtu finanšu modeļi uzņēmējdarbībā

vai arī fizikāli modeļi
dabas vai inženierzinātņu kursā, —

un mēs varam izvērtēt visnotaļ sarežģītus
programmēšanas uzdevumus.

Lūk, viens diezgan vienkāršs,

bet gana ilustratīvs piemērs.

Tas ir no Stenfordas kursa
„Ievads datorzinātnē”.

Studentiem ir jāizlabo krāsas

šajā izplūdušajā, sarkanajā attēlā.

Viņi ieraksta savu programmu pārlūkā,

un mēs redzam, ka īsti pareizi nav —
Brīvības statujai joprojām ir jūras slimība.

Students mēģina vēlreiz, un nu ir pareizi.

Viņi saņem ziņu, ka ir pareizi,
un var ķerties pie nākamā uzdevuma.

Šī iespēja aktīvi strādāt ar materiālu

un uzzināt, vai atbilde ir pareiza,

studentiem ir ārkārtīgi svarīga
mācīšanās procesā.

Protams, mēs vēl nespējam izvērtēt

dažāda veida darbus,
kas veicami dažādos kursos.

Konkrētāk, trūkst
kritiskās domāšanas uzdevumu,

kas ir ārkārtīgi svarīgi tādās jomās

kā humanitārās un sociālās zinātnes,
uzņēmējdarbība un citās.

Tāpēc mēs mēģinājām pārliecināt, piemēram,

daļu humanitāro zinātņu pasniedzēju,

ka vairākizvēļu uzdevumi
nav nemaz tik slikta doma.

No tā nekas īsti nesanāca.

Tāpēc mums vajadzēja rast citu risinājumu.

Gala galā izvēlētais risinājums
bija studiju biedru vērtējums.

Izrādās, ka pētījumi, piemēram,
šis Sedlera un Guda pētījums, pierāda,

ka biedru vērtējums ir
pārsteidzoši efektīvs veids,

kā iegūt atkārtojamus vērtējumus.

To izmēģināja tikai mazās grupās,

bet izrādījās, ka, piemēram,

šīs studentu liktās atzīmes uz y ass

ļoti labi sakrīt

ar skolotāju ieliktajām atzīmēm uz x ass.

Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka pašvērtējums,

kad studenti paši
kritiski izvērtē savu darbu,

— ja vien tiek dota pareizā motivācija,
lai viņi neliktu sev vislabāko atzīmi —

pat vēl labāk sakrīt
ar skolotāju liktajām atzīmēm.

Tātad šis ir efektīvs veids,

ko pielietot plaša mēroga vērtēšanā,

un studentiem tā ir arī
noderīga mācīšanās stratēģija,

jo no šīs pieredzes viņi patiesībā mācās.

Tagad mums ir visu laiku lielākā
automatizētā biedru vērtēšanas sistēma,

kurā desmitiem tūkstošu studentu

vērtē viens otra darbu

un, jāatzīst, dara to diezgan veiksmīgi.

Taču runa nav tikai par studentiem,

kas sēž vieni paši savās istabās,
risinot uzdevumus.

Ikvienā no šiem kursiem

izveidojas studentu kopiena —

globāla cilvēku kopiena,

kuru vieno kopīgi intelektuāli centieni.

Šeit jūs redzat pašizveidotu karti,

ko izveidojuši Prinstonas kursa
„Ievads socioloģijā” studenti,

viņi ir atzīmējuši sevi pasaules kartē,

un šeit patiešām var redzēt,
cik globālas ir šādas aktivitātes.

Studenti šajos kursos
sastrādājas dažādos veidos.

Pirmkārt, ir jautājumu un atbilžu forums,

kurā studenti uzdod jautājumus

un citi studenti uz tiem atbild.

Un lieliskākais ir tas,

ka, tā kā studentu ir tik daudz,

pat tad, ja students
uzdos jautājumu plkst. 3 no rīta,

kaut kur pasaulē

būs kāds, kas ir nomodā

un risina to pašu uzdevumu.

Daudzos mūsu kursos

atbilde uz jautājumu šajā forumā

tiek sniegta vidēji 22 minūšu laikā.

Saviem Stenfordas studentiem es ne reizi
neesmu nodrošinājusi šāda līmeņa servisu.

(Smiekli)

Kā redzam no studentu atsauksmēm, izrādās,

ka, tā kā šī tiešsaistes
kopiena ir tik liela,

viņiem izdodas sastrādāties
dažādos veidos,

kas ir vēl pamatīgāki nekā tie,
kas pieejami fiziskajās auditorijās.

Tāpat studenti paši organizē

— bez jebkādas iejaukšanās no mūsu puses —

nelielas mācību grupas.

Dažas no tām bija klātienes mācību grupas,

organizētas ģeogrāfiski,

kas tikās ik nedēļas,
lai kopā risinātu uzdevumus.

Šī ir Sanfrancisko mācību grupa,

bet šādas grupas bija visā pasaulē.

Bija arī virtuālās mācību grupas,

kuras vienoja valoda vai kultūra,

un lejā, kreisajā stūrī,

redzama mūsu daudzkultūru mācību grupa,

kuras dalībinieki gribēja sazināties

tieši ar cilvēkiem no citām kultūrām.

Šāda veida struktūra piedāvā
vairākas brīnišķīgas iespējas.

Pirmkārt, tā mums var sniegt

vēl nebijušu ieskatu

cilvēku mācīšanās procesā,

jo šeit mēs varam iegūt unikālus datus.

Mēs varam ievākt katru klikšķi,
katru nodoto mājasdarbu,

katru foruma ziņojumu
no desmitiem tūkstošu studentu.

Tādējādi mēs varam pārvērst
mācīšanās zinātni

no tādas, kas balstīta uz hipotēzēm,

tādā, kas balstīta uz datiem —

pārmaiņa, kas radīja revolūciju,
piemēram, bioloģijā.

Mēs varam izmantot šos datus,
lai izprastu būtiskākos jautājumus,

piemēram, kādas mācīšanās stratēģijas

ir efektīvas pretstatā tām,
kuras tādas nav?

Runājot par konkrētiem kursiem,

mēs varam uzdot jautājumus, piemēram,

par biežāk sastopamajiem pārpratumiem

un kā palīdzēt studentiem
no tiem izvairīties?

Lūk, viens piemērs —

arī no Endrjū mašīnmācīšanās kursa.

Šis ir nepareizo atbilžu sadalījums

vienā no Endrjū uzdevumiem.

Šoreiz atbildes bija skaitļu pāri,

tāpēc tās var atainot
divdimensionālā diagrammā.

Katrs no mazajiem krustiņiem
ir nepareiza atbilde.

Lielais krusts augšējā kreisajā stūrī

ir nepareiza atbilde,
ko izvēlējās 2000 studentu.

Redziet, ja divi no 100 studentiem kursā

atbild nepareizi,

jūs to nekad nepamanīsiet.

Taču, ja vienu nepareizo atbildi
izvēlas 2000 studentu,

to ir grūti nepamanīt.

Tā nu Endrjū un viņa studenti
tam pievērsās,

izpētīja dažus no šiem uzdevumiem,

saprata, kāpēc rodas šāds pārpratums,

un izveidoja īpašu kļūdas paziņojumu,

ko saņēma ikviens students,

kura atbildē iekrita šajā „caurumā”.

Studenti, kuri pieļauj to pašu kļūdu,

tagad saņem personalizētu
atgriezenisko saiti,

kas ļauj viņiem daudz efektīvāk
novērst šo pārpratumu.

Šādus personalizētus risinājumus

var izveidot, pateicoties
lielajam datu apjomam.

Personalizēšana ir, iespējams,

viena no šīs vides lielākajām iespējām,

jo tā ļauj mums risināt
kādu 30 gadus vecu problēmu.

1984. gadā izglītības pētnieks
Bendžamins Blūms

definēja tā dēvēto 2 sigma problēmu,

ko viņš novēroja,
pētot trīs dažādas grupas.

Pirmā grupa mācījās no lekcijām klasē.

Otrā studentu grupa mācījās,

izmantojot standarta lekcijas klasē,

bet viņu zināšanas tika pārbaudītas —

studenti netika pie nākamās tēmas,

kamēr nebija pierādījuši,
ka ir apguvuši iepriekšējo.

Visbeidzot bija studentu grupa,

kuri mācījās viens-pret-vienu
ar privātskolotāju.

Zināšanu pārbaudes grupa

guva par veselu vienu standarta novirzi
jeb sigmu labākus rezultātus

nekā standarta lekciju grupa,

un individuālā apmācība

uzlabo rezultātus par 2 sigma.

Lai saprastu, ko tas nozīmē,

apskatīsim lekciju grupu

un par atskaites punktu ņemsim
šīs grupas vidējo rezultātu.

Tātad lekciju grupā

puse studentu ir virs
un puse — zem šī līmeņa.

Individuālajā apmācībā

98% studentu būs virs šī vidējā līmeņa.

Iedomājieties, ja mēs varētu mācīt tā,

ka 98% mūsu studentu
būtu virs vidējā līmeņa!

Tā arī ir 2 sigma problēma,

jo mēs kā sabiedrība nevaram atļauties

nodrošināt katru studentu
ar individuālu apmācītāju.

Taču varbūt mēs varam atļauties
nodrošināt katru studentu

ar datoru vai viedtālruni.

Jautājums ir, kā mēs varam
izmantot tehnoloģiju,

lai no zilās līknes
diagrammas kreisajā pusē

nokļūtu pie zaļās līknes labajā pusē?

Izmantojot datoru,
meistarību ir viegli sasniegt,

jo dators nenogurst,

piecas reizes rādot
vienu un to pašu video.

Un tas nenogurst, pat vairākkārt vērtējot
vienu un to pašu darbu,

kā iepriekš vairākos piemēros redzējām.

Pat personalizēšana ir kas tāds,

ko mēs redzam veidojamies —

vai tā būtu personalizēta
mācību materiāla apguve,

vai personalizētā atgriezeniskā saite.

Mūsu mērķis ir mēģināt un censties,

lai redzētu cik ļoti tuvāk
zaļajai līknei mēs varam tikt.

Tātad — ja tas viss ir tik lieliski,
vai universitātes ir novecojušas?

Nu, Marks Tvens tā
pavisam noteikti domāja.

Viņš teica, ka „skolas ir vieta,
kur profesora pieraksti

nokļūst pa taisno studentu pierakstos,

neizejot cauri ne viena,
ne otra smadzenēm.”

(Smiekli)

Taču es atļaušos nepiekrist Markam Tvenam.

Manuprāt, viņš kritizēja
nevis universitātes,

bet drīzāk standarta lekciju formātu,

kam universitātes velta tik daudz laika.

Tāpēc dosimies
vēl tālākā pagātnē, pie Plūtarha,

kurš sacīja, ka „prāts nav trauks,
kas jāpiepilda,

bet gan malka, kas jāaizdedzina”.

Varbūt universitātēs
vajadzētu pavadīt mazāk laika,

piepildot studentu prātus ar saturu,
lasot viņiem lekcijas,

un vairāk laika,
iededzinot viņu jaunrades spēju,

iztēli un problēmu risināšanas prasmes,

patiešām sarunājoties ar viņiem.

Kā mēs to varam izdarīt?

Izmantojot skolās aktīvo mācīšanos.

Ir daudz pētījumu, tostarp šis,

kas parāda, ka aktīvā mācīšanās,

mijiedarbība ar studentiem

uzlabo rezultātus pilnīgi visās jomās —

apmeklējumā, iesaistē
un mācību vielas apguvē,

ko mēra ar standartizētiem testiem.

Redzat? Piemēram, šajā eksperimentā
rezultāti ir gandrīz divreiz labāki.

Tāpēc varbūt mums universitātēs
savu laiku vajadzētu pavadīt šādi.

Rezumējot — kas notiktu,
ja mēs ikvienam varētu piedāvāt

visaugstākās kvalitātes izglītību par brīvu?

Trīs lietas.

Pirmkārt, izglītība kļūtu
par ikviena cilvēka pamattiesībām.

Ikviens cilvēks pasaulē,

kuram ir spējas un motivācija,

varētu iegūt vajadzīgās prasmes,

lai uzlabotu savu, savas ģimenes
un savas kopienas dzīvi.

Otrkārt, tas padarītu
iespējamu mūžizglītību.

Ir ļoti žēl, ka tik daudzi cilvēki,

pabeiguši vidusskolu vai augstskolu,
pārstāj mācīties.

Ja šis lieliskais saturs
būtu brīvi pieejams,

mēs varētu apgūt ko jaunu

ikreiz, kad to vēlamies —

prāta apvāršņu paplašināšanai
vai dzīves mainīšanai.

Visbeidzot, tas padarītu
iespējamu jaunrades vilni,

jo apbrīnojamus talantus var atrast visur.

Varbūt nākamais Alberts Einšteins
vai Stīvs Džobss

dzīvo kādā nomaļā Āfrikas ciematā.

Ja mēs varētu šiem cilvēkiem
piedāvāt izglītību,

viņi spētu nākt klajā
ar nākamo lielo ideju

un padarīt pasauli
par labāku vietu mums visiem.

Liels paldies!

(Aplausi)