< Return to Video

Pilsētu izstrāde, domājot par neredzīgajiem

  • 0:03 - 0:06
    Nu tā, kāpjot laukā no autobusa,
  • 0:06 - 0:08
    es atgriezos atpakaļ uz stūra,
  • 0:08 - 0:11
    lai dotos uz rietumiem, pa ceļu, kas ved uz Braila mācību nodarbību
  • 0:11 - 0:13
    Tas notika 2009. gada ziemā.
  • 0:13 - 0:16
    Tajā brīdī bija pagājis apmēram gads, kopš biju kļuvis akls.
  • 0:16 - 0:18
    Vispār dzīvē gāja diezgan labi.
  • 0:18 - 0:20
    Droši nonākot līdz pretējai pusei,
  • 0:20 - 0:21
    es pagriezos pa kreisi,
  • 0:21 - 0:24
    piespiedu pogu, lai dzirdētu
    gājēju skaņas signālu,
  • 0:24 - 0:26
    un gaidīju, kad būs mana kārta.
  • 0:26 - 0:28
    Kad signāls ieslēdzās, es sāku iet
  • 0:28 - 0:30
    un droši nonācu otrā ceļa pusē.
  • 0:30 - 0:32
    Uzkāpjot uz ietves,
  • 0:32 - 0:34
    es izdzirdēju skaņu, ko radīja tērauda krēsla
  • 0:34 - 0:39
    slīdēšana pa betona ietvi manā priekšā.
  • 0:39 - 0:40
    Es zinu, ka uz šī stūra ir kafejnīca,
  • 0:40 - 0:42
    tās priekšā atrodas krēsli,
  • 0:42 - 0:44
    tāpēc es pagāju vairāk pa kreisi,
  • 0:44 - 0:45
    lai būtu tuvāk ielai.
  • 0:45 - 0:49
    Kā pakustējos es, tā pakustējās arī krēsls.
  • 0:49 - 0:51
    Es tikai izsecināju, ka biju kļūdījies,
  • 0:51 - 0:53
    un pavirzījos atpakaļ pa labi,
  • 0:53 - 0:56
    un tieši to pašu, pilnīgi sinhroni, izdarīja arī krēsls.
  • 0:56 - 0:59
    Tajā brīdī es sāku kļūt mazliet satraukts.
  • 0:59 - 1:00
    Es pagāju atpakaļ pa kreisi,
  • 1:00 - 1:02
    un turpat aizslīdēja arī krēsls,
  • 1:02 - 1:04
    aizsprostojot man ceļu.
  • 1:04 - 1:07
    Nu man patiešām iestājās panika.
  • 1:07 - 1:09
    Tāpēc es iekliedzos:
  • 1:09 - 1:12
    „Kas tur, sasodīts, stāv man ceļā? Kas te notiek?”
  • 1:12 - 1:14
    Bet tieši tad, cauri savam kliedzienam,
  • 1:14 - 1:17
    es sadzirdēju pazīstamu rūkšanu.
  • 1:17 - 1:19
    Tās bija pazīstamas skaņas,
  • 1:19 - 1:21
    tāpēc pieņēmu, ka situācija varētu būt citādāka;
  • 1:21 - 1:23
    es izstiepu kreiso roku
  • 1:23 - 1:26
    un mani pirksti pieskārās kaut kam pūkainam,
  • 1:26 - 1:29
    es sataustīju ausi,
  • 1:29 - 1:33
    suņa, varbūt zelta retrīvera, ausi.
  • 1:33 - 1:35
    Tā pavada bija piesieta pie krēsla,
  • 1:35 - 1:37
    kamēr saimnieks bija iegājis pēc kafijas,
  • 1:37 - 1:38
    bet viņš tikai neatlaidīgi centās
  • 1:38 - 1:42
    sasveicināties ar mani vai varbūt panākt, ka es viņu pakasu aiz auss.
  • 1:42 - 1:44
    Kas zina, varbūt viņš meklēja iespēju man pakalpot.
  • 1:44 - 1:47
    (Smiekli)
  • 1:47 - 1:49
    Šis stāsts patiesībā ir
  • 1:49 - 1:52
    par bailēm un maldiem, kas pavada cilvēku,
  • 1:52 - 1:55
    kad viņš vēlas pārvietoties pa pilsētu,
  • 1:55 - 1:57
    bet ir neredzīgs
  • 1:57 - 2:00
    un šķietami neapzinās, kāda ir apkārtne
  • 2:00 - 2:02
    un cilvēki viņam apkārt.
  • 2:02 - 2:06
    Tāpēc atļaujiet man izdarīt nelielu atkāpi un mazliet iezīmēt situāciju.
  • 2:06 - 2:09
    Sv. Patrika dienā, 2008. gadā,
  • 2:09 - 2:12
    es iestājos slimnīcā, lai man tiktu veikta operācija
  • 2:12 - 2:14
    smadzeņu audzēja izgriešanai.
  • 2:14 - 2:16
    Operācija bija veiksmīga.
  • 2:16 - 2:19
    Divas dienas vēlāk mana redze strauji pasliktinājās.
  • 2:19 - 2:22
    Trešajā dienā tā pazuda pavisam.
  • 2:22 - 2:25
    Tajā pašā mirklī mani pārņēma neticama
  • 2:25 - 2:28
    baiļu, mulsuma un ievainojamības sajūta.
  • 2:28 - 2:31
    Kā tas notiktu ar ikvienu.
  • 2:31 - 2:33
    Bet man bija laiks apstāties un padomāt,
  • 2:33 - 2:35
    un es īstenībā sāku saprast,
  • 2:35 - 2:38
    ka man vēl bija daudz kā, par ko pateikties.
  • 2:38 - 2:41
    Īpaši daudz es domāju par savu tēti,
  • 2:41 - 2:43
    kas aizgāja mūžībā no komplikācijām,
  • 2:43 - 2:45
    ko bija izraisījusi smadzeņu operācija.
  • 2:45 - 2:50
    Viņam bija 36 gadi; man tajā laikā bija 7 gadi.
  • 2:50 - 2:53
    Lai gan man bija pietiekami daudz iemeslu
  • 2:53 - 2:55
    baidīties no tā, kas mani sagaida nākotnē,
  • 2:55 - 2:58
    un man nebija ne jausmas par to, kas notiks,
  • 2:58 - 3:00
    es biju dzīvs.
  • 3:00 - 3:03
    Manam dēlam joprojām bija tētis.
  • 3:03 - 3:04
    Turklāt, es jau nebiju pirmais cilvēks pasaulē,
  • 3:04 - 3:06
    kas pazaudējis redzi.
  • 3:06 - 3:08
    Es zināju, ka ir jābūt visāda veida sistēmām,
  • 3:08 - 3:10
    tehnikām un apmācībām,
  • 3:10 - 3:13
    lai varētu dzīvot pilnvērtīgu, nozīmīgu un aktīvu dzīvi
  • 3:13 - 3:15
    arī bez redzes.
  • 3:15 - 3:17
    Tā, kad mani dažas dienas vēlāk izrakstīja
  • 3:17 - 3:19
    no slimnīcas, es no tās iznācu ar apziņu, ka man ir dota misija,
  • 3:19 - 3:22
    misija iegūt pēc iespējas labāku apmācību
  • 3:22 - 3:27
    un pēc iespējas īsākā laikā atsākt savu dzīvi.
  • 3:27 - 3:31
    Sešu mēnešu laikā es biju atgriezies darbā
  • 3:31 - 3:32
    un uzsācis apmācību.
  • 3:32 - 3:34
    Es pat sāku braukāt ar tandēma divriteni
  • 3:34 - 3:36
    kopā ar vecajiem riteņbraukšanas draugiem,
  • 3:36 - 3:38
    un es braucu uz darbu viens pats,
  • 3:38 - 3:41
    ejot cauri pilsētai un braucot ar autobusu.
  • 3:41 - 3:44
    Tas prasīja daudz smaga darba.
  • 3:44 - 3:46
    Šajā straujajā pārejas posmā
  • 3:46 - 3:49
    es gan nebiju gaidījis tik īsā laikā
  • 3:49 - 3:53
    saņemt tik apbrīnojamu pretnostatīšana pieredzi,
  • 3:53 - 3:57
    pretstatot manu redzīgā un
    neredzīgā laika pieredzi
  • 3:57 - 3:59
    tajās pašās vietās
  • 3:59 - 4:03
    un ar tiem pašiem cilvēkiem.
  • 4:03 - 4:05
    No tā es ieguvu daudz izpratnes — no iekšpuses
  • 4:05 - 4:06
    vai drīzāk, kā es mēdzu teikt, „no ārpuses”,
  • 4:06 - 4:10
    tas viss, ko es iemācījos, kopš zaudēju redzi.
  • 4:10 - 4:13
    Šīs jaunā izpratne skāra plašu zināšanu loku — no nenozīmīgām
  • 4:13 - 4:14
    līdz dziļām,
  • 4:14 - 4:17
    un no ikdienišķām līdz pat humoristiskām zināšanām.
  • 4:17 - 4:20
    Man kā arhitektam šī redzīgās un neredzīgās
  • 4:20 - 4:22
    pieredzes pretnostatīšana
  • 4:22 - 4:25
    tajās pašās vietās un pilsētās
  • 4:25 - 4:27
    tik īsā laika posmā
  • 4:27 - 4:29
    deva ļoti daudz brīnišķīgu zināšanu
  • 4:29 - 4:32
    par pašu pilsētu.
  • 4:32 - 4:34
    Galvenā no tām
  • 4:34 - 4:36
    bija atskārsme, ka pilsētas
  • 4:36 - 4:40
    neredzīgiem cilvēkiem patiesībā ir fantastiskas vietas.
  • 4:40 - 4:42
    Tad vēl mani pārsteidza,
  • 4:42 - 4:45
    cik liela ir pilsētas tieksme uz laipnību un rūpēm
  • 4:45 - 4:49
    pretēji vienaldzībai vai kam vēl sliktākam.
  • 4:49 - 4:51
    Tad es sāku saprast, ka
  • 4:51 - 4:53
    neredzīgie, šķiet, atstāja
  • 4:53 - 4:57
    pozitīvu iespaidu uz pašu pilsētu.
  • 4:57 - 5:00
    Tas man likās visai interesanti.
  • 5:00 - 5:03
    Atļaujiet man paskaidrot,
  • 5:03 - 5:08
    kāpēc pilsētas ir tik labas neredzīgajiem.
  • 5:08 - 5:12
    Apmācībai, atjaunojot prasmes pēc redzes zaudēšanas,
  • 5:12 - 5:15
    neatņemami nāk līdzi prasme paļauties uz visām ne vizuālajām maņām,
  • 5:15 - 5:19
    ievērojot lietas, ko citādi jūs varbūt neņemtu vērā.
  • 5:19 - 5:21
    Tas ir tā, it kā jums būtu atvērusies vesela jauna
  • 5:21 - 5:23
    jutekliskās informācijas pasaule.
  • 5:23 - 5:24
    Mani patiešām dziļi aizskāra simfonija,
  • 5:24 - 5:27
    ko radīja smalkās, visapkārt radītās pilsētas skaņas;
  • 5:27 - 5:28
    kurās var klausīties un izmantot,
  • 5:28 - 5:30
    lai saprastu, kur atrodaties,
  • 5:30 - 5:33
    kā kustēties un kurā virzienā doties.
  • 5:33 - 5:36
    Līdzīgi, ar vienu spieķa pieskārienu
  • 5:36 - 5:40
    jūs varat sajust atšķirīgu ceļa segumu savā priekšā,
  • 5:40 - 5:42
    un ar laiku izveidot modeli ar savu atrašanās vietu
  • 5:42 - 5:44
    un virzienu, kurā jādodas.
  • 5:44 - 5:47
    Vai arī, kad saule silda vienu sejas pusi
  • 5:47 - 5:49
    vai vējš svilpo gar kaklu,
  • 5:49 - 5:52
    jūs saņemat norādes par to, kur esat,
  • 5:52 - 5:53
    kā virzāties pa kvartālu
  • 5:53 - 5:57
    un kur atrodaties laikā un telpā.
  • 5:57 - 5:59
    Ir arī tāda lietā kā oža.
  • 5:59 - 6:02
    Dažiem rajoniem un pilsētām ir sava smarža,
  • 6:02 - 6:05
    tāpat arī vietām un lietām, kas ir mums apkārt,
  • 6:05 - 6:07
    un, ja paveicas, jūsu deguns var pat jūs aizvest
  • 6:07 - 6:10
    uz jauno maiznīcu, ko tieši meklējāt.
  • 6:10 - 6:12
    Tas viss mani patiešām pārsteidza,
  • 6:12 - 6:15
    jo es sāku saprast, ka
  • 6:15 - 6:18
    mana pieredze, esot neredzīgam,
  • 6:18 - 6:20
    daudz vairāk balstījās dažādās sajūtās
  • 6:20 - 6:23
    nekā tad, kad biju redzīgs.
  • 6:23 - 6:26
    Vēl mani pārsteidza tas, cik ļoti
  • 6:26 - 6:27
    man apkārt mainījās pati pilsēta.
  • 6:27 - 6:29
    Kamēr esat redzīgs,
  • 6:29 - 6:31
    visi jums apkārt parasti koncentrējas uz sevi
  • 6:31 - 6:33
    un ir aizņemti ar savām darīšanām.
  • 6:33 - 6:34
    Pietiek jums pazaudēt redzi,
  • 6:34 - 6:37
    un tā ir pavisam cita runa.
  • 6:37 - 6:39
    Nezinu, kurš uz kuru skatās,
  • 6:39 - 6:42
    bet man ir aizdomas, ka daudzi skatās uz mani.
  • 6:42 - 6:44
    Man nepiemīt paranoja, bet visur, kur eju,
  • 6:44 - 6:47
    man tiek sniegts kāds padoms:
  • 6:47 - 6:50
    „Nāciet šeit, ejiet tur, uzmanieties no tā!”
  • 6:50 - 6:52
    Liela daļa šīs informācijas ir laba.
  • 6:52 - 6:54
    Dažreiz tā palīdz. Bet bieži tā ir savā veidā ačgārna.
  • 6:54 - 6:58
    Jāizdomā pašam, kas ar to patiesībā domāts.
  • 6:58 - 7:01
    Dažreiz tā ir pat nepareiza un nelietderīga.
  • 7:01 - 7:04
    Bet, plašāk skatoties, tā visa ir laba.
  • 7:04 - 7:06
    Vienreiz es biju Oklendā;
  • 7:06 - 7:09
    gāju pa Brodveju un, nonākot pie kāda stūra,
  • 7:09 - 7:12
    gaidīju skaņas signālu gājējiem.
  • 7:12 - 7:14
    Kad tas sāka skanēt un es jau grasījos spert solu uz ielas,
  • 7:14 - 7:16
    kāds vīrs pēkšņi sagrāba manu
  • 7:16 - 7:18
    labo roku;
  • 7:18 - 7:20
    viņš to parāva un uzvilka mani uz gājēju pārejas,
  • 7:20 - 7:22
    un turpināja mani vilkt pāri ielai,
  • 7:22 - 7:24
    runājot ar mani mandarīniski.
  • 7:24 - 7:26
    (Smiekli)
  • 7:26 - 7:30
    Likās, ka nekad neizbēgšu
    no šī vīra nāvējošā tvēriena,
  • 7:30 - 7:31
    bet viņš mani droši nogādāja otrā pusē.
  • 7:31 - 7:34
    Ko gan es tur varēju padarīt?
  • 7:34 - 7:36
    Bet ticiet man, ir arī pieklājīgāki veidi,
  • 7:36 - 7:38
    kā piedāvāt palīdzību.
  • 7:38 - 7:39
    Mēs nezinām, ka jūs tur esat,
  • 7:39 - 7:41
    tādēļ ir patīkami, ja sarunu uzsākat ar „Sveiki!”
  • 7:41 - 7:43
    „Vai varu jums kā palīdzēt?”
  • 7:43 - 7:46
    Tieši esot Oklendā, es atskārtu to,
  • 7:46 - 7:49
    cik ļoti šī pilsēta bija mainījusies,
  • 7:49 - 7:52
    kopš zaudēju redzi.
  • 7:52 - 7:54
    Man patika, kāda tā bija, kad varēju redzēt.
  • 7:54 - 7:56
    Tā ir neslikta pilsēta.
  • 7:56 - 7:58
    Bet, kad, zaudējis redzi,
  • 7:58 - 8:00
    gāju pa Brodveju,
  • 8:00 - 8:03
    mani svētīja uz katra stūra.
  • 8:03 - 8:05
    „Esi svētīts!”
  • 8:05 - 8:07
    „Turies, brāl!”
  • 8:07 - 8:09
    „Lai Dievs tevi svētī!”
  • 8:09 - 8:10
    Tādus sveicienus es nesaņēmu, kad biju redzīgs.
  • 8:10 - 8:12
    (Smiekli)
  • 8:12 - 8:18
    Pat būdams neredzīgs, es tādas svētības nesaņemtu Sanfrancisko.
  • 8:18 - 8:21
    Zinu, ka dažiem no maniem neredzīgajiem draugiem tas traucē.
  • 8:21 - 8:23
    Tā nav tikai ar mani.
  • 8:23 - 8:25
    Bieži vien liekas, ka
  • 8:25 - 8:28
    šīs emocijas rodas no tā, ka mūs žēlo.
  • 8:28 - 8:31
    Es drīzāk domāju,
    ka to avots ir mūsu cilvēcība,
  • 8:31 - 8:34
    kopības sajūta, manuprāt, tas ir diezgan kolosāli.
  • 8:34 - 8:36
    Patiesībā, kad es jūtos slikti,
  • 8:36 - 8:38
    es dodos pastaigā pa Brodveju
  • 8:38 - 8:41
    Oklendas centrā,
  • 8:41 - 8:44
    un uzreiz jūtos daudz labāk.
  • 8:44 - 8:46
    Šis piemērs parāda arī to, kā
  • 8:46 - 8:48
    invaliditāte un aklums
  • 8:48 - 8:50
    stāv pāri etniskām, sociālām,
  • 8:50 - 8:53
    rases un ekonomiskajām robežām.
  • 8:53 - 8:57
    Invaliditāte sniedz vienādas iespējas.
  • 8:57 - 8:59
    Visi ir laipni aicināti.
  • 8:59 - 9:02
    Patiesībā, kopienās cilvēkiem ar īpašām vajadzībām mēdz teikt,
  • 9:02 - 9:04
    ka īstenībā ir tikai divu veidu cilvēki:
  • 9:04 - 9:06
    tie, kuriem jau ir invaliditāte,
  • 9:06 - 9:11
    un tie, kuri savējo vēl nav atraduši.
  • 9:11 - 9:13
    Tas ir citādāks veids, kā uz to skatīties,
  • 9:13 - 9:15
    un, man liekas, ka tas pat ir skaisti,
  • 9:15 - 9:17
    jo tas noteikti nodrošina lielāku atvērtību
  • 9:17 - 9:20
    nekā attieksme „mēs pret viņiem”
  • 9:20 - 9:22
    vai „spējīgie pret nespējīgajiem”,
  • 9:22 - 9:25
    un tāda pieeja ir daudz godīgāka un ar lielāku cieņu
  • 9:25 - 9:28
    attiecas pret dzīves trauslumu.
  • 9:28 - 9:30
    Tāpēc pēdējā lieta, ko jums gribu teikt, ir,
  • 9:30 - 9:34
    ka ne tikai pilsēta ir laba neredzīgajiem,
  • 9:34 - 9:37
    bet arī pašai pilsētai mēs esam vajadzīgi.
  • 9:37 - 9:39
    Esmu par to esmu tik drošs, ka
  • 9:39 - 9:41
    gribu jums šodien piedāvāt
  • 9:41 - 9:44
    tieši neredzīgos izvēlēties par pilsētnieku prototipiem,
  • 9:44 - 9:48
    domājot par jaunām un brīnišķīgām pilsētām,
  • 9:48 - 9:50
    nevis par viņiem domāt tad, kad
  • 9:50 - 9:52
    uguns vairs nav karsta.
  • 9:52 - 9:55
    Tad jau ir par vēlu.
  • 9:55 - 9:58
    Tāpēc projektējot pilsētu un paredzot tajā vietu neredzīgajiem,
  • 9:58 - 10:03
    jūs būvēsiet viegli izstaigājamu ietvju tīklu,
  • 10:03 - 10:05
    piedāvājot daudz un dažādu iespēju,
  • 10:05 - 10:08
    kas būs pieejamas ielas līmenī.
  • 10:08 - 10:10
    Ja projektēsiet pilsētu, paredzot tajā vietu neredzīgajiem,
  • 10:10 - 10:14
    tad ietves būs saprotamas un bagātīgi iekārtotas.
  • 10:14 - 10:16
    Starp ēkām atvēlētā platība cilvēkiem un automašīnām
  • 10:16 - 10:19
    būs līdzsvarā.
  • 10:19 - 10:23
    Turklāt, kam vispār ir vajadzīgas automašīnas?
  • 10:23 - 10:27
    Ja esat neredzīgs, tad noteikti nevadāt auto. (Smiekli)
  • 10:27 - 10:30
    Citiem nepatiktu, ja jūs to darītu. (Smiekli)
  • 10:30 - 10:33
    Ja projektēsiet pilsētu, paredzot tajā vietu neredzīgajiem,
  • 10:33 - 10:35
    jūs to projektēsiet ar spēcīgu,
  • 10:35 - 10:39
    pieejamu un labi organizētu transporta sistēmu,
  • 10:39 - 10:41
    kas savienos visas pilsētas daļas
  • 10:41 - 10:44
    un apkārtesošos rajonus.
  • 10:44 - 10:46
    Ja projektēsiet pilsētu, paredzot tajā vietu neredzīgajiem,
  • 10:46 - 10:48
    tad tajā būs darba vietas, daudz darba vietu.
  • 10:48 - 10:50
    Neredzīgie cilvēki arī grib strādāt.
  • 10:50 - 10:52
    Viņi vēlas nopelnīt iztiku.
  • 10:52 - 10:55
    Tādēļ es ceru, ka, projektējot pilsētu neredzīgajiem,
  • 10:55 - 10:57
    jūs sāksiet saprast,
  • 10:57 - 11:00
    ka ir iespējams radīt atvērtāku,
  • 11:00 - 11:04
    taisnīgāku un visiem domātāku pilsētu.
  • 11:04 - 11:06
    Balstoties uz savu iepriekšējo redzīgā cilvēka pieredzi,
  • 11:06 - 11:08
    man liekas, ka tā būtu diezgan kolosāla pilsēta,
  • 11:08 - 11:11
    vienalga vai esat akls, ar kādu citu invaliditāti
  • 11:11 - 11:14
    vai arī, ja savējo vēl meklējat.
  • 11:14 - 11:16
    Paldies.
  • 11:16 - 11:20
    (Aplausi)
Title:
Pilsētu izstrāde, domājot par neredzīgajiem
Speaker:
Kriss Daunijs
Description:

Kāda izskatītos pilsēta, ja tā tiktu projektēta neredzīgajiem? Kriss Daunijs ir arhitekts, kurš 2008. gadā pēkšņi zaudēja redzi; viņš pretstatī dzīvi savā mīļotajā Sanfrancisko pirms un pēc redzes zaudēšana un parāda, kā pārdomāti pilsētu attīstības projekti, kas uzlabo viņa dzīvi tagad, patiesībā varētu uzlabot dzīvi jebkuram cilvēkam, vienalga redzīgam vai neredzīgam.
more » « less
Video Language:
English
Team:
closed TED
Project:
TEDTalks
Duration:
11:40

Latvian subtitles

Revisions

Our website uses cookies for analysis purposes.