Nu tā, kāpjot laukā no autobusa,
es atgriezos atpakaļ uz stūra,
lai dotos uz rietumiem, pa ceļu, kas ved uz Braila mācību nodarbību
Tas notika 2009. gada ziemā.
Tajā brīdī bija pagājis apmēram gads, kopš biju kļuvis akls.
Vispār dzīvē gāja diezgan labi.
Droši nonākot līdz pretējai pusei,
es pagriezos pa kreisi,
piespiedu pogu, lai dzirdētu
gājēju skaņas signālu,
un gaidīju, kad būs mana kārta.
Kad signāls ieslēdzās, es sāku iet
un droši nonācu otrā ceļa pusē.
Uzkāpjot uz ietves,
es izdzirdēju skaņu, ko radīja tērauda krēsla
slīdēšana pa betona ietvi manā priekšā.
Es zinu, ka uz šī stūra ir kafejnīca,
tās priekšā atrodas krēsli,
tāpēc es pagāju vairāk pa kreisi,
lai būtu tuvāk ielai.
Kā pakustējos es, tā pakustējās arī krēsls.
Es tikai izsecināju, ka biju kļūdījies,
un pavirzījos atpakaļ pa labi,
un tieši to pašu, pilnīgi sinhroni, izdarīja arī krēsls.
Tajā brīdī es sāku kļūt mazliet satraukts.
Es pagāju atpakaļ pa kreisi,
un turpat aizslīdēja arī krēsls,
aizsprostojot man ceļu.
Nu man patiešām iestājās panika.
Tāpēc es iekliedzos:
„Kas tur, sasodīts, stāv man ceļā? Kas te notiek?”
Bet tieši tad, cauri savam kliedzienam,
es sadzirdēju pazīstamu rūkšanu.
Tās bija pazīstamas skaņas,
tāpēc pieņēmu, ka situācija varētu būt citādāka;
es izstiepu kreiso roku
un mani pirksti pieskārās kaut kam pūkainam,
es sataustīju ausi,
suņa, varbūt zelta retrīvera, ausi.
Tā pavada bija piesieta pie krēsla,
kamēr saimnieks bija iegājis pēc kafijas,
bet viņš tikai neatlaidīgi centās
sasveicināties ar mani vai varbūt panākt, ka es viņu pakasu aiz auss.
Kas zina, varbūt viņš meklēja iespēju man pakalpot.
(Smiekli)
Šis stāsts patiesībā ir
par bailēm un maldiem, kas pavada cilvēku,
kad viņš vēlas pārvietoties pa pilsētu,
bet ir neredzīgs
un šķietami neapzinās, kāda ir apkārtne
un cilvēki viņam apkārt.
Tāpēc atļaujiet man izdarīt nelielu atkāpi un mazliet iezīmēt situāciju.
Sv. Patrika dienā, 2008. gadā,
es iestājos slimnīcā, lai man tiktu veikta operācija
smadzeņu audzēja izgriešanai.
Operācija bija veiksmīga.
Divas dienas vēlāk mana redze strauji pasliktinājās.
Trešajā dienā tā pazuda pavisam.
Tajā pašā mirklī mani pārņēma neticama
baiļu, mulsuma un ievainojamības sajūta.
Kā tas notiktu ar ikvienu.
Bet man bija laiks apstāties un padomāt,
un es īstenībā sāku saprast,
ka man vēl bija daudz kā, par ko pateikties.
Īpaši daudz es domāju par savu tēti,
kas aizgāja mūžībā no komplikācijām,
ko bija izraisījusi smadzeņu operācija.
Viņam bija 36 gadi; man tajā laikā bija 7 gadi.
Lai gan man bija pietiekami daudz iemeslu
baidīties no tā, kas mani sagaida nākotnē,
un man nebija ne jausmas par to, kas notiks,
es biju dzīvs.
Manam dēlam joprojām bija tētis.
Turklāt, es jau nebiju pirmais cilvēks pasaulē,
kas pazaudējis redzi.
Es zināju, ka ir jābūt visāda veida sistēmām,
tehnikām un apmācībām,
lai varētu dzīvot pilnvērtīgu, nozīmīgu un aktīvu dzīvi
arī bez redzes.
Tā, kad mani dažas dienas vēlāk izrakstīja
no slimnīcas, es no tās iznācu ar apziņu, ka man ir dota misija,
misija iegūt pēc iespējas labāku apmācību
un pēc iespējas īsākā laikā atsākt savu dzīvi.
Sešu mēnešu laikā es biju atgriezies darbā
un uzsācis apmācību.
Es pat sāku braukāt ar tandēma divriteni
kopā ar vecajiem riteņbraukšanas draugiem,
un es braucu uz darbu viens pats,
ejot cauri pilsētai un braucot ar autobusu.
Tas prasīja daudz smaga darba.
Šajā straujajā pārejas posmā
es gan nebiju gaidījis tik īsā laikā
saņemt tik apbrīnojamu pretnostatīšana pieredzi,
pretstatot manu redzīgā un
neredzīgā laika pieredzi
tajās pašās vietās
un ar tiem pašiem cilvēkiem.
No tā es ieguvu daudz izpratnes — no iekšpuses
vai drīzāk, kā es mēdzu teikt, „no ārpuses”,
tas viss, ko es iemācījos, kopš zaudēju redzi.
Šīs jaunā izpratne skāra plašu zināšanu loku — no nenozīmīgām
līdz dziļām,
un no ikdienišķām līdz pat humoristiskām zināšanām.
Man kā arhitektam šī redzīgās un neredzīgās
pieredzes pretnostatīšana
tajās pašās vietās un pilsētās
tik īsā laika posmā
deva ļoti daudz brīnišķīgu zināšanu
par pašu pilsētu.
Galvenā no tām
bija atskārsme, ka pilsētas
neredzīgiem cilvēkiem patiesībā ir fantastiskas vietas.
Tad vēl mani pārsteidza,
cik liela ir pilsētas tieksme uz laipnību un rūpēm
pretēji vienaldzībai vai kam vēl sliktākam.
Tad es sāku saprast, ka
neredzīgie, šķiet, atstāja
pozitīvu iespaidu uz pašu pilsētu.
Tas man likās visai interesanti.
Atļaujiet man paskaidrot,
kāpēc pilsētas ir tik labas neredzīgajiem.
Apmācībai, atjaunojot prasmes pēc redzes zaudēšanas,
neatņemami nāk līdzi prasme paļauties uz visām ne vizuālajām maņām,
ievērojot lietas, ko citādi jūs varbūt neņemtu vērā.
Tas ir tā, it kā jums būtu atvērusies vesela jauna
jutekliskās informācijas pasaule.
Mani patiešām dziļi aizskāra simfonija,
ko radīja smalkās, visapkārt radītās pilsētas skaņas;
kurās var klausīties un izmantot,
lai saprastu, kur atrodaties,
kā kustēties un kurā virzienā doties.
Līdzīgi, ar vienu spieķa pieskārienu
jūs varat sajust atšķirīgu ceļa segumu savā priekšā,
un ar laiku izveidot modeli ar savu atrašanās vietu
un virzienu, kurā jādodas.
Vai arī, kad saule silda vienu sejas pusi
vai vējš svilpo gar kaklu,
jūs saņemat norādes par to, kur esat,
kā virzāties pa kvartālu
un kur atrodaties laikā un telpā.
Ir arī tāda lietā kā oža.
Dažiem rajoniem un pilsētām ir sava smarža,
tāpat arī vietām un lietām, kas ir mums apkārt,
un, ja paveicas, jūsu deguns var pat jūs aizvest
uz jauno maiznīcu, ko tieši meklējāt.
Tas viss mani patiešām pārsteidza,
jo es sāku saprast, ka
mana pieredze, esot neredzīgam,
daudz vairāk balstījās dažādās sajūtās
nekā tad, kad biju redzīgs.
Vēl mani pārsteidza tas, cik ļoti
man apkārt mainījās pati pilsēta.
Kamēr esat redzīgs,
visi jums apkārt parasti koncentrējas uz sevi
un ir aizņemti ar savām darīšanām.
Pietiek jums pazaudēt redzi,
un tā ir pavisam cita runa.
Nezinu, kurš uz kuru skatās,
bet man ir aizdomas, ka daudzi skatās uz mani.
Man nepiemīt paranoja, bet visur, kur eju,
man tiek sniegts kāds padoms:
„Nāciet šeit, ejiet tur, uzmanieties no tā!”
Liela daļa šīs informācijas ir laba.
Dažreiz tā palīdz. Bet bieži tā ir savā veidā ačgārna.
Jāizdomā pašam, kas ar to patiesībā domāts.
Dažreiz tā ir pat nepareiza un nelietderīga.
Bet, plašāk skatoties, tā visa ir laba.
Vienreiz es biju Oklendā;
gāju pa Brodveju un, nonākot pie kāda stūra,
gaidīju skaņas signālu gājējiem.
Kad tas sāka skanēt un es jau grasījos spert solu uz ielas,
kāds vīrs pēkšņi sagrāba manu
labo roku;
viņš to parāva un uzvilka mani uz gājēju pārejas,
un turpināja mani vilkt pāri ielai,
runājot ar mani mandarīniski.
(Smiekli)
Likās, ka nekad neizbēgšu
no šī vīra nāvējošā tvēriena,
bet viņš mani droši nogādāja otrā pusē.
Ko gan es tur varēju padarīt?
Bet ticiet man, ir arī pieklājīgāki veidi,
kā piedāvāt palīdzību.
Mēs nezinām, ka jūs tur esat,
tādēļ ir patīkami, ja sarunu uzsākat ar „Sveiki!”
„Vai varu jums kā palīdzēt?”
Tieši esot Oklendā, es atskārtu to,
cik ļoti šī pilsēta bija mainījusies,
kopš zaudēju redzi.
Man patika, kāda tā bija, kad varēju redzēt.
Tā ir neslikta pilsēta.
Bet, kad, zaudējis redzi,
gāju pa Brodveju,
mani svētīja uz katra stūra.
„Esi svētīts!”
„Turies, brāl!”
„Lai Dievs tevi svētī!”
Tādus sveicienus es nesaņēmu, kad biju redzīgs.
(Smiekli)
Pat būdams neredzīgs, es tādas svētības nesaņemtu Sanfrancisko.
Zinu, ka dažiem no maniem neredzīgajiem draugiem tas traucē.
Tā nav tikai ar mani.
Bieži vien liekas, ka
šīs emocijas rodas no tā, ka mūs žēlo.
Es drīzāk domāju,
ka to avots ir mūsu cilvēcība,
kopības sajūta, manuprāt, tas ir diezgan kolosāli.
Patiesībā, kad es jūtos slikti,
es dodos pastaigā pa Brodveju
Oklendas centrā,
un uzreiz jūtos daudz labāk.
Šis piemērs parāda arī to, kā
invaliditāte un aklums
stāv pāri etniskām, sociālām,
rases un ekonomiskajām robežām.
Invaliditāte sniedz vienādas iespējas.
Visi ir laipni aicināti.
Patiesībā, kopienās cilvēkiem ar īpašām vajadzībām mēdz teikt,
ka īstenībā ir tikai divu veidu cilvēki:
tie, kuriem jau ir invaliditāte,
un tie, kuri savējo vēl nav atraduši.
Tas ir citādāks veids, kā uz to skatīties,
un, man liekas, ka tas pat ir skaisti,
jo tas noteikti nodrošina lielāku atvērtību
nekā attieksme „mēs pret viņiem”
vai „spējīgie pret nespējīgajiem”,
un tāda pieeja ir daudz godīgāka un ar lielāku cieņu
attiecas pret dzīves trauslumu.
Tāpēc pēdējā lieta, ko jums gribu teikt, ir,
ka ne tikai pilsēta ir laba neredzīgajiem,
bet arī pašai pilsētai mēs esam vajadzīgi.
Esmu par to esmu tik drošs, ka
gribu jums šodien piedāvāt
tieši neredzīgos izvēlēties par pilsētnieku prototipiem,
domājot par jaunām un brīnišķīgām pilsētām,
nevis par viņiem domāt tad, kad
uguns vairs nav karsta.
Tad jau ir par vēlu.
Tāpēc projektējot pilsētu un paredzot tajā vietu neredzīgajiem,
jūs būvēsiet viegli izstaigājamu ietvju tīklu,
piedāvājot daudz un dažādu iespēju,
kas būs pieejamas ielas līmenī.
Ja projektēsiet pilsētu, paredzot tajā vietu neredzīgajiem,
tad ietves būs saprotamas un bagātīgi iekārtotas.
Starp ēkām atvēlētā platība cilvēkiem un automašīnām
būs līdzsvarā.
Turklāt, kam vispār ir vajadzīgas automašīnas?
Ja esat neredzīgs, tad noteikti nevadāt auto. (Smiekli)
Citiem nepatiktu, ja jūs to darītu. (Smiekli)
Ja projektēsiet pilsētu, paredzot tajā vietu neredzīgajiem,
jūs to projektēsiet ar spēcīgu,
pieejamu un labi organizētu transporta sistēmu,
kas savienos visas pilsētas daļas
un apkārtesošos rajonus.
Ja projektēsiet pilsētu, paredzot tajā vietu neredzīgajiem,
tad tajā būs darba vietas, daudz darba vietu.
Neredzīgie cilvēki arī grib strādāt.
Viņi vēlas nopelnīt iztiku.
Tādēļ es ceru, ka, projektējot pilsētu neredzīgajiem,
jūs sāksiet saprast,
ka ir iespējams radīt atvērtāku,
taisnīgāku un visiem domātāku pilsētu.
Balstoties uz savu iepriekšējo redzīgā cilvēka pieredzi,
man liekas, ka tā būtu diezgan kolosāla pilsēta,
vienalga vai esat akls, ar kādu citu invaliditāti
vai arī, ja savējo vēl meklējat.
Paldies.
(Aplausi)