Kā lasīt mūziku? – Tims Hansens

Līdzīgi kā scenārijs aktierim nošu lapa mūziķim norāda, ko spēlēt (toni) un kad spēlēt (ritmu). Nošu pieraksts varbūt izskatās sarežģīts, taču, līdzko saprotam dažus pamatelementus, piemēram, notis, taktis un nošu atslēgas, esam gatavi sākt spēlēt. Tims Hansens stāsta par mūzikas lasīšanas pamatiem.

Skatoties filmu vai lugu,

mēs zinām, ka aktieri

ir droši vien mācījušies
tekstu no scenārija,

kas būtībā viņiem norāda,
ko teikt un kad to teikt.

Muzikāls fragments darbojas
pēc tieši tā paša principa.

Pavisam vienkārši runājot,

tas norāda izpildītājam, ko spēlēt un kad.

No estētiskā viedokļa ir milzīga atšķirība

starp, piemēram, Bēthovenu
un Džastinu Bīberu,

bet abi mākslinieki

savas mūzikas radīšanā ir izmantojuši
to pašu celtniecības materiālu – notis.

Un, lai arī rezultāts
var izklausīties diezgan sarežģīts,

nošu pierakstīšanas princips
ir visai vienkāršs.

Apskatīsim mūzikas pieraksta
pamatelementus

un to, kā tie mijiedarbojas,
veidojot mākslas darbu.

Mūziku raksta uz piecām paralēlām līnijām,
kas stiepjas visā lapas platumā.

Šīs piecas līnijas
sauc par nošu līnijkopu,

un tā darbojas uz divām asīm –

augšup un lejup

un no kreisās uz labo.

Vertikālā kustība izpildītājam norāda

nots toni jeb kuru noti spēlēt,

bet horizontālā kustība

norāda izpildītājam nošu ritmu

jeb kad šo noti spēlēt.

Sāksim ar toni.

Mēs izlīdzēsimies ar klavierēm,

bet šī sistēma ir izmantojama

gandrīz visiem instrumentiem,
ko vien varam iedomāties.

Rietumu mūzikas tradīcijā toņus apzīmē

ar pirmajiem septiņiem alfabēta burtiem:

A (la), B (si), C (do),

D (re), E (mi), F (fa) un G (sol).

Pēc tam cikls atklārtojas –

A (la), B (si), C (do), D (re),
E (mi), F (fa), G (sol) un tā tālāk.

Bet kā šie toņi iegūst savus nosaukumus?

Piemēram, nospēlējot F (fa)

un tad vēl vienu F (fa),

augstāk vai zemāk uz klavierēm,

pamanīsim, ka tie skan diezgan līdzīgi,

salīdzinot ar, piemēram, B (si).

Atgriežoties pie nošu līnijām,

katra līnija un katra starplīnija

atveido noteiktu toni.

Ja noliekam noti uz kādas no līnijām
vai starp šīm līnijām,

mēs pasakām izpildītājam,
ka jāspēlē tieši tas tonis.

Jo augstāk līnijkopā nots atrodas,

jo augstāks tonis.

Bet, skaidrs, ka pastāv
daudz, daudz vairāk toņu

nekā tie deviņi, ko varam
novietot uz šīs līnijkopas.

Piemēram, koncertklavieres

var nospēlēt 88 dažādas notis.

Kā gan mēs varam ietilpināt
88 notis vienā līnijkopā?

Mēs izmantojam nošu atslēgas.

Tā ir dīvaina izskata figūra,
ko raksta katras nošu līnijas sākumā

un kas darbojas kā atskaites punkts,

norādot, ka konkrētā līnija
vai starplīnija

atbilst noteiktai notij
uz tava instrumenta.

Ja gribam spēlēt notis,
kas nav uz nošu līnijas,

mēs nedaudz šmaucamies

un piezīmējam mazas papildus līnijas,
ko sauc par palīglīnijām,

un novietojam notis uz tām.

Ja jāzīmē tik daudz palīglīniju,
ka tas sāk kļūt mulsinoši,

ir jāpāriet uz citu nošu atslēgu.

Lai pateiktu izpildītājam,
kad spēlēt notis,

izmanto divus galvenos elementus –

taktsmēru un ritmu.

Mūzikas taktsmērs

pats par sevi ir diezgan garlaicīgs.

Tas izklausās šādi –

(Tikšķi)

Ievēro, ka tas nemainās,

tas tikai priecīgi soļo uz priekšu.

Tas var būt lēnāks

vai ātrāks,

vai kādu vien mēs to vēlamies.

Galvenais, ka tāpat kā sekunžu rādītājs
uz pulksteņa ciparnīcas,

sadala minūti 60 sekundēs,

un katra sekunde ir tikpat gara
kā jebkura cita,

arī taktsmērs sadala mūziku

mazos laika fragmentos,
kas visi ir vienāda garuma –

sitienos.

Ar noturīgu taktsmēru

mēs varam pievienot toņiem ritmu,

un šis ir tas brīdis,
kad patiešām sākas mūzika.

Šī ir ceturtdaļnots.

Tā ir ritma pamatvienība,

un tā ir vienu sitienu vērta.

Šī ir pusnots,
tās vērtība ir divi sitieni.

Šī ir pilna nots četru sitienu vērtībā,

un šīs mazās ir astotdaļnotis,

katra pussitiena vērtībā.

"Lieliski," jūs nodomāsiet.
"Un ko tas nozīmē?"

Droši vien esat ievērojuši,
ka pāri nošu līnijām

ir mazas vertikālas līnijas,
kas tās sadala mazās daļiņās.

Tās ir takts līnijas,

un to veidotās daļas
mēs dēvējam par taktīm.

Skaņdarba sākumā,

tieši aiz nošu atslēgas,

norāda taktsmēru,

kas pasaka izpildītājam,
cik sitienu ir katrā taktī.

Šeit norādīts: divi sitieni katrā taktī,

šeit ir trīs sitieni taktī

šeit – četri sitieni taktī un tā tālāk.

Apakšējais skaitlis norāda,

kāda veida nots ir izmantota
kā pamats sitienam.

Viens nozīmē veselu noti,

divi – pusnoti,

četri – ceturtdaļnoti,

astoņi – astotdaļnoti un tā tālāk.

Tātad šis taktsmērs nozīmē,

ka katrā taktī ir četras ceturtdaļnotis:

viens, divi, trīs, četri,

viens, divi, trīs, četri

un tā tālāk.

Bet, kā jau teicu,

ja balstāmies tikai uz sitieniem,

paliek nedaudz garlaicīgi,

tāpēc aizstāsim dažas ceturtdaļnotis
ar dažādiem ritmiem.

Ievērojiet: lai arī nošu skaits

katrā taktī ir mainījies,

kopējais sitienu skaits
taktī nav mainījies.

Kā tad galu galā izklausās
mūsu muzikālais veidojums?

(Mūzika)

Hmm, izklausās labi,
bet varbūt nedaudz pašķidri, ne?

Pievienosim vēl kādu instrumentu
ar citu toni un ritmu.

Tagad tas izklausās pēc mūzikas.

Protams, vajadzīgs treniņš,
lai pierastu nolasīt mūziku ātri

un nospēlēt redzēto uz instrumenta,

taču mazliet laika un pacietības,

un tu vari kļūt par nākamo Bēthovenu

vai Džastinu Bīberu.