Skatoties filmu vai lugu, mēs zinām, ka aktieri ir droši vien mācījušies tekstu no scenārija, kas būtībā viņiem norāda, ko teikt un kad to teikt. Muzikāls fragments darbojas pēc tieši tā paša principa. Pavisam vienkārši runājot, tas norāda izpildītājam, ko spēlēt un kad. No estētiskā viedokļa ir milzīga atšķirība starp, piemēram, Bēthovenu un Džastinu Bīberu, bet abi mākslinieki savas mūzikas radīšanā ir izmantojuši to pašu celtniecības materiālu – notis. Un, lai arī rezultāts var izklausīties diezgan sarežģīts, nošu pierakstīšanas princips ir visai vienkāršs. Apskatīsim mūzikas pieraksta pamatelementus un to, kā tie mijiedarbojas, veidojot mākslas darbu. Mūziku raksta uz piecām paralēlām līnijām, kas stiepjas visā lapas platumā. Šīs piecas līnijas sauc par nošu līnijkopu, un tā darbojas uz divām asīm – augšup un lejup un no kreisās uz labo. Vertikālā kustība izpildītājam norāda nots toni jeb kuru noti spēlēt, bet horizontālā kustība norāda izpildītājam nošu ritmu jeb kad šo noti spēlēt. Sāksim ar toni. Mēs izlīdzēsimies ar klavierēm, bet šī sistēma ir izmantojama gandrīz visiem instrumentiem, ko vien varam iedomāties. Rietumu mūzikas tradīcijā toņus apzīmē ar pirmajiem septiņiem alfabēta burtiem: A (la), B (si), C (do), D (re), E (mi), F (fa) un G (sol). Pēc tam cikls atklārtojas – A (la), B (si), C (do), D (re), E (mi), F (fa), G (sol) un tā tālāk. Bet kā šie toņi iegūst savus nosaukumus? Piemēram, nospēlējot F (fa) un tad vēl vienu F (fa), augstāk vai zemāk uz klavierēm, pamanīsim, ka tie skan diezgan līdzīgi, salīdzinot ar, piemēram, B (si). Atgriežoties pie nošu līnijām, katra līnija un katra starplīnija atveido noteiktu toni. Ja noliekam noti uz kādas no līnijām vai starp šīm līnijām, mēs pasakām izpildītājam, ka jāspēlē tieši tas tonis. Jo augstāk līnijkopā nots atrodas, jo augstāks tonis. Bet, skaidrs, ka pastāv daudz, daudz vairāk toņu nekā tie deviņi, ko varam novietot uz šīs līnijkopas. Piemēram, koncertklavieres var nospēlēt 88 dažādas notis. Kā gan mēs varam ietilpināt 88 notis vienā līnijkopā? Mēs izmantojam nošu atslēgas. Tā ir dīvaina izskata figūra, ko raksta katras nošu līnijas sākumā un kas darbojas kā atskaites punkts, norādot, ka konkrētā līnija vai starplīnija atbilst noteiktai notij uz tava instrumenta. Ja gribam spēlēt notis, kas nav uz nošu līnijas, mēs nedaudz šmaucamies un piezīmējam mazas papildus līnijas, ko sauc par palīglīnijām, un novietojam notis uz tām. Ja jāzīmē tik daudz palīglīniju, ka tas sāk kļūt mulsinoši, ir jāpāriet uz citu nošu atslēgu. Lai pateiktu izpildītājam, kad spēlēt notis, izmanto divus galvenos elementus – taktsmēru un ritmu. Mūzikas taktsmērs pats par sevi ir diezgan garlaicīgs. Tas izklausās šādi – (Tikšķi) Ievēro, ka tas nemainās, tas tikai priecīgi soļo uz priekšu. Tas var būt lēnāks vai ātrāks, vai kādu vien mēs to vēlamies. Galvenais, ka tāpat kā sekunžu rādītājs uz pulksteņa ciparnīcas, sadala minūti 60 sekundēs, un katra sekunde ir tikpat gara kā jebkura cita, arī taktsmērs sadala mūziku mazos laika fragmentos, kas visi ir vienāda garuma – sitienos. Ar noturīgu taktsmēru mēs varam pievienot toņiem ritmu, un šis ir tas brīdis, kad patiešām sākas mūzika. Šī ir ceturtdaļnots. Tā ir ritma pamatvienība, un tā ir vienu sitienu vērta. Šī ir pusnots, tās vērtība ir divi sitieni. Šī ir pilna nots četru sitienu vērtībā, un šīs mazās ir astotdaļnotis, katra pussitiena vērtībā. "Lieliski," jūs nodomāsiet. "Un ko tas nozīmē?" Droši vien esat ievērojuši, ka pāri nošu līnijām ir mazas vertikālas līnijas, kas tās sadala mazās daļiņās. Tās ir takts līnijas, un to veidotās daļas mēs dēvējam par taktīm. Skaņdarba sākumā, tieši aiz nošu atslēgas, norāda taktsmēru, kas pasaka izpildītājam, cik sitienu ir katrā taktī. Šeit norādīts: divi sitieni katrā taktī, šeit ir trīs sitieni taktī šeit – četri sitieni taktī un tā tālāk. Apakšējais skaitlis norāda, kāda veida nots ir izmantota kā pamats sitienam. Viens nozīmē veselu noti, divi – pusnoti, četri – ceturtdaļnoti, astoņi – astotdaļnoti un tā tālāk. Tātad šis taktsmērs nozīmē, ka katrā taktī ir četras ceturtdaļnotis: viens, divi, trīs, četri, viens, divi, trīs, četri un tā tālāk. Bet, kā jau teicu, ja balstāmies tikai uz sitieniem, paliek nedaudz garlaicīgi, tāpēc aizstāsim dažas ceturtdaļnotis ar dažādiem ritmiem. Ievērojiet: lai arī nošu skaits katrā taktī ir mainījies, kopējais sitienu skaits taktī nav mainījies. Kā tad galu galā izklausās mūsu muzikālais veidojums? (Mūzika) Hmm, izklausās labi, bet varbūt nedaudz pašķidri, ne? Pievienosim vēl kādu instrumentu ar citu toni un ritmu. Tagad tas izklausās pēc mūzikas. Protams, vajadzīgs treniņš, lai pierastu nolasīt mūziku ātri un nospēlēt redzēto uz instrumenta, taču mazliet laika un pacietības, un tu vari kļūt par nākamo Bēthovenu vai Džastinu Bīberu.