Neironi, kas veidojuši civilizāciju

Neirozinātnieks Vilajanūrs Ramačandrans īsumā stāsta par apbrīnu raisošajām spoguļneironu funkcijām. Tikai nesen atklāti, šie neironi ļauj mums apgūt sarežģītu sociālo uzvedību, kuras daļa veidojusi arī mūsdienu civilizācijas pamatu.

Šodien es gribētu runāt
par cilvēka smadzenēm,

kas ir tas, ko mēs pētām
Kalifornijas Universitātē.

Mirkli apdomājiet šo jautājumu!

Lūk, miesas gabals,

kas sver ap pusotru kilogramu
un ko varat noturēt plaukstā.

Taču tas spēj apcerēt
starpzvaigžņu telpas plašumu.

Tas spēj apcerēt bezgalības jēgu,

uzdot jautājumus
par paša eksistences jēgu,

par Dieva dabu.

Tā patiešām ir
visbrīnumainākā lieta pasaulē,

vislielākā mistērija,
ar ko cilvēce saskārusies.

Kā tas viss rodas?

Smadzenes, kā zināt, veido neironi –

šeit mēs redzam neironus.

Pieauguša cilvēka smadzenēs
ir ap 100 miljardiem neironu,

un katrs no neironiem veido
1000 līdz 10 000 savienojumu

ar citiem smadzeņu neironiem.

Pamatojoties uz to, ir aprēķināts,

ka smadzeņu aktivitātes
permutāciju un kombināciju skaits

pārsniedz elementārdaļiņu skaitu Visumā.

Kā tad pētīt smadzenes?

Viena no pieejām ir
pievērsties pacientiem,

kuriem bojātas dažādas smadzeņu daļas,

un pētīt izmaiņas to uzvedībā.

Par to es stāstīju iepriekšējā TED runā.

Šodien es runāšu par citu pieeju,

proti, elektrodu ievietošanu
dažādās smadzeņu daļās,

lai reģistrētu atsevišķu
nervu šūnu aktivitāti smadzenēs,

lai savā ziņā slepeni noklausītos
nervu šūnu sarunas smadzenēs.

Nesen veikts atklājums,

ko izdarījuši pētnieki Džakomo Ricolati
un viņa kolēģi Itālijā, Parmā,

ir neironu grupa,
dēvēta par spoguļneironiem,

kas atrodama pieres daivā,
smadzeņu priekšējā daļā.

Izrādās, smadzeņu
priekšējā daļā ir neironi,

ko sauc par parastajiem
kustību kontroles neironiem,

par kuriem mēs zinām
vairāk nekā 50 gadus.

Šie neironi aktivizējas,
ja cilvēks veic konkrētu darbību.

Piemēram, ja es daru šādi,
pastiepju roku un satveru ābolu,

manā smadzeņu priekšdaļā
aktivizēsies kustību kontroles neirons.

Ja es pastiepšos un kaut ko pavilkšu,
aktivizēsies cits neirons,

kas liek man vilkt šo priekšmetu.

Tie ir kustību kontroles neironi,
kas zināmi jau ilgāku laiku.

Taču Ricolati atklāja,

ka daļa šo neironu, kādi 20%,
aktivizējas arī tad,

ja es skatos uz kādu citu,
kas veic šo pašu darbību.

Lūk, neirons, kas aktivizējas,
ja pastiepjos un satveru,

taču tas aktivizējas arī, ja redzu Džo
pastiepjamies un kaut ko sagrābjam.

Tas ir tiešām pārsteidzoši,

jo tas ir tā, it kā šis neirons
skatītos ar cita cilvēka acīm.

Tas ir gandrīz tā, it kā tas veiktu

cita cilvēka rīcības simulāciju
virtuālajā realitātē.

Kāda tad ir šo spoguļneironu nozīme?

Pirmkārt, tie noteikti ir iesaistīti
imitēšanas un emulēšanas procesos,

jo, lai imitētu kompleksu rīcību,

manām smadzenēm ir jāpaskatās
ar otra cilvēka acīm.

Tātad tas ir svarīgi imitējot un emulējot.

Un kāpēc tas ir svarīgi?

Paskatīsimies uz nākamo slaidu.

Kā mēs imitējam?
Kāpēc imitēšana ir svarīga?

Spoguļneironi, imitēšana un emulēšana.

Pievērsīsimies kultūrai,
cilvēces kultūras fenomenam.

Ja mēs atgrieztos 75 000
līdz 100 000 gadu senā pagātnē,

– paskatīsimies uz cilvēces evolūciju –

izrādās, pirms aptuveni 75 000 gadu
notika kas ļoti svarīgs,

proti, pēkšņi parādījās
un strauji attīstījās

vairākas prasmes, kas raksturīgas
tikai un vienīgi cilvēkiem,

piemēram, darbarīku izmantošana, uguns,
mājokļu un, protams, valodas lietošana,

kā arī spēja nolasīt cita cilvēka domas
un izskaidrot šī cilvēka uzvedību.

Tas viss notika salīdzinoši ātri.

Lai gan cilvēka smadzenes
sasniedza tagadējo izmēru

aptuveni pirms 300 000 līdz 400 000 gadu,

tas viss notika ļoti strauji
pirms 100 000 gadu,

un es uzskatu, ka tas, kas notika,

bija pēkšņa sarežģītas spoguļneironu
sistēmas parādīšanās,

kas ļāva mums emulēt
un imitēt citu cilvēku rīcību.

Tādējādi, ja viens grupas loceklis
pēkšņi nejauši atklāja,

piemēram, uguni vai īpaša veida rīku,

tas nevis izzuda, bet gan strauji
izplatījās visā pastāvošajā populācijā

vai arī tika nodots tālāk
nākamajām paaudzēm.

Tas pēkšņi pārvērta Darvina evolūciju
Lamarka evolūcijā.

Darvina evolūcija ir lēna,
tai vajag simtiem tūkstošu gadu.

Lai leduslācim izveidotos kažoks,

vajag tūkstošiem paaudžu,
varbūt pat 100 000 gadu.

Cilvēks, bērns, var vienkārši,

redzot savu vecāku nogalinām leduslāci,
nodīrājam to, uzvelkot tā kažoku mugurā,

iemācīties to vienā piegājienā.

To, ko leduslācis mācījās 100 000 gadu,

bērns iemācās piecās,
varbūt desmit minūtēs.

Un, kad tas reiz ir apgūts,
tas ģeometriski izplatās tālāk populācijā.

Tas ir pamats.

Sarežģītu prasmju imitēšanu
mēs dēvējam par kultūru,

un tas ir civilizācijas pamats.

Taču ir vēl kāds spoguļneironu veids,

kas dara ko citu,

proti, tāpat kā ir spoguļneironi darbībām,

ir arī spoguļneironi pieskārieniem.

Citiem vārdiem,
ja kāds pieskaras manai rokai,

somatosensorajā garozā,
smadzeņu sensorajā apgabalā,

aktivizējas neirons.

Taču reizēm tas pats neirons aktivizēsies,

kad es redzu, ka pieskaras citam cilvēkam.

Tātad tas izjūt pieskārienu
otram cilvēkam.

Vairums šo neironu aktivizējas,
kad man dažādās vietās pieskaras.

Dažādi neironi dažādām vietām.

Taču daļa aktivizējas pat tad,

kad es redzu, ka tajā pašā vietā
pieskaras citam cilvēkam.

Tātad šeit mums ir darīšana
ar neironiem, kas saistīti ar empātiju.

Rodas jautājums – ja es vienkārši skatos,
kā pieskaras citam cilvēkam,

kāpēc es neapjūku
un faktiski nejūtu šo pieskārienu,

vien redzot, kā pieskaras citam?

Es saprotu, ko jūt šis cilvēks,
bet faktiski es pieskārienu nejūtu.

Tas ir tādēļ, ka ādā ir receptori,
pieskāriena un sāpju receptori,

kas nodod informāciju smadzenēm un ziņo:

„Neuztraucies! Tev nepieskaras.

Ja vēlies, droši izjūti to,
ko jūt šis otrs cilvēks,

bet nejūti pašu pieskārienu,
citādi samulsīsi un apjuksi.”

Tātad ir atgriezeniskās saites signāls,

kas uzliek veto spoguļneirona signālam,

novēršot to, ka tu apzināti
izjustu šo pieskārienu.

Taču, ja rokas nav,
ja manu roku vienkārši anestezē,

– ar injekciju anestezē
manu pleca nervu pinumu, –

roka kļūst nejūtīga,
tā nesaņem nekādus signālus,

un, ja es tagad redzētu,
kā pieskaras kādam citam,

es to burtiski sajustu savā rokā.

Citiem vārdiem sakot,

robeža starp mani
un citiem cilvēkiem ir nojaukta,

tāpēc es tos saucu par Gandija
vai empātijas neironiem.

(Smiekli)

Un tas nebūt nav kaut kādā
abstraktā, metaforiskā nozīmē.

Vienīgais, kas nošķir tevi
no viņa, no otra cilvēka,

ir tava āda.

Ja ādas nav, tu izjūti
tā cilvēka pieskārienu savā prātā.

Robeža starp tevi
un citiem cilvēkiem ir nojaukta.

Tas, protams, ir pamatā
lielai daļai Austrumu filozofijas,

proti, ka nepastāv
patiešām neatkarīgs „es”,

atdalīts no citiem cilvēkiem,

kas vēro pasauli, vēro citus cilvēkus.

Patiesībā mēs esam saistīti
ne tikai Facebook vai internetā,

mūs visai burtiski saista mūsu neironi.

Šajā telpā ir veselas neironu ķēdes,
kas savā starpā sarunājas,

un starp tavu un cita cilvēka apziņu
nav tādas īstas nošķirtības.

Un tā nav nesakarīga māņu filozofija.

Tas balstās mūsu izpratnē
par neirozinātnes pamatiem.

Ja mums ir pacients ar fantoma roku,

ja roka ir noņemta un šis cilvēks redz,
kā pieskaras kādam citam,

viņa fantoma loceklis to sajūt.

Taču pārsteidzošākais ir tas,
ka, jūtot sāpes fantoma loceklī

un saspiežot cita cilvēka roku,
masējot cita cilvēka roku,

tas atvieglo sāpes fantoma rokā

gluži tā, it kā neirons gūtu atvieglojumu,

vienkārši skatoties,
kā tiek masēts kāds cits.

Lūk, mans pēdējais slaids.

Ļoti ilgi cilvēki ir uzskatījuši dabas
un humanitārās zinātnes par nošķirtām.

Č. P. Snovs runāja par divām kultūrām

– dabas un humanitārajām zinātnēm, –

un šīs divas nekad nesatiksies.

Es saku, ka šī interfeisa pamatā
ir spoguļneironu sistēma,

kas ļauj mums pārdomāt
tādus jautājumus kā apziņa,

sava „es” atainošana,

kas atdala mūs no citiem cilvēkiem

un ļauj izjust otra cilvēka pārdzīvoto,

un pārdomāt tikai cilvēkiem raksturīgo
kultūras un civilizācijas rašanos.

Paldies.

(Aplausi)