Šodien es gribētu runāt par cilvēka smadzenēm, kas ir tas, ko mēs pētām Kalifornijas Universitātē. Mirkli apdomājiet šo jautājumu! Lūk, miesas gabals, kas sver ap pusotru kilogramu un ko varat noturēt plaukstā. Taču tas spēj apcerēt starpzvaigžņu telpas plašumu. Tas spēj apcerēt bezgalības jēgu, uzdot jautājumus par paša eksistences jēgu, par Dieva dabu. Tā patiešām ir visbrīnumainākā lieta pasaulē, vislielākā mistērija, ar ko cilvēce saskārusies. Kā tas viss rodas? Smadzenes, kā zināt, veido neironi – šeit mēs redzam neironus. Pieauguša cilvēka smadzenēs ir ap 100 miljardiem neironu, un katrs no neironiem veido 1000 līdz 10 000 savienojumu ar citiem smadzeņu neironiem. Pamatojoties uz to, ir aprēķināts, ka smadzeņu aktivitātes permutāciju un kombināciju skaits pārsniedz elementārdaļiņu skaitu Visumā. Kā tad pētīt smadzenes? Viena no pieejām ir pievērsties pacientiem, kuriem bojātas dažādas smadzeņu daļas, un pētīt izmaiņas to uzvedībā. Par to es stāstīju iepriekšējā TED runā. Šodien es runāšu par citu pieeju, proti, elektrodu ievietošanu dažādās smadzeņu daļās, lai reģistrētu atsevišķu nervu šūnu aktivitāti smadzenēs, lai savā ziņā slepeni noklausītos nervu šūnu sarunas smadzenēs. Nesen veikts atklājums, ko izdarījuši pētnieki Džakomo Ricolati un viņa kolēģi Itālijā, Parmā, ir neironu grupa, dēvēta par spoguļneironiem, kas atrodama pieres daivā, smadzeņu priekšējā daļā. Izrādās, smadzeņu priekšējā daļā ir neironi, ko sauc par parastajiem kustību kontroles neironiem, par kuriem mēs zinām vairāk nekā 50 gadus. Šie neironi aktivizējas, ja cilvēks veic konkrētu darbību. Piemēram, ja es daru šādi, pastiepju roku un satveru ābolu, manā smadzeņu priekšdaļā aktivizēsies kustību kontroles neirons. Ja es pastiepšos un kaut ko pavilkšu, aktivizēsies cits neirons, kas liek man vilkt šo priekšmetu. Tie ir kustību kontroles neironi, kas zināmi jau ilgāku laiku. Taču Ricolati atklāja, ka daļa šo neironu, kādi 20%, aktivizējas arī tad, ja es skatos uz kādu citu, kas veic šo pašu darbību. Lūk, neirons, kas aktivizējas, ja pastiepjos un satveru, taču tas aktivizējas arī, ja redzu Džo pastiepjamies un kaut ko sagrābjam. Tas ir tiešām pārsteidzoši, jo tas ir tā, it kā šis neirons skatītos ar cita cilvēka acīm. Tas ir gandrīz tā, it kā tas veiktu cita cilvēka rīcības simulāciju virtuālajā realitātē. Kāda tad ir šo spoguļneironu nozīme? Pirmkārt, tie noteikti ir iesaistīti imitēšanas un emulēšanas procesos, jo, lai imitētu kompleksu rīcību, manām smadzenēm ir jāpaskatās ar otra cilvēka acīm. Tātad tas ir svarīgi imitējot un emulējot. Un kāpēc tas ir svarīgi? Paskatīsimies uz nākamo slaidu. Kā mēs imitējam? Kāpēc imitēšana ir svarīga? Spoguļneironi, imitēšana un emulēšana. Pievērsīsimies kultūrai, cilvēces kultūras fenomenam. Ja mēs atgrieztos 75 000 līdz 100 000 gadu senā pagātnē, – paskatīsimies uz cilvēces evolūciju – izrādās, pirms aptuveni 75 000 gadu notika kas ļoti svarīgs, proti, pēkšņi parādījās un strauji attīstījās vairākas prasmes, kas raksturīgas tikai un vienīgi cilvēkiem, piemēram, darbarīku izmantošana, uguns, mājokļu un, protams, valodas lietošana, kā arī spēja nolasīt cita cilvēka domas un izskaidrot šī cilvēka uzvedību. Tas viss notika salīdzinoši ātri. Lai gan cilvēka smadzenes sasniedza tagadējo izmēru aptuveni pirms 300 000 līdz 400 000 gadu, tas viss notika ļoti strauji pirms 100 000 gadu, un es uzskatu, ka tas, kas notika, bija pēkšņa sarežģītas spoguļneironu sistēmas parādīšanās, kas ļāva mums emulēt un imitēt citu cilvēku rīcību. Tādējādi, ja viens grupas loceklis pēkšņi nejauši atklāja, piemēram, uguni vai īpaša veida rīku, tas nevis izzuda, bet gan strauji izplatījās visā pastāvošajā populācijā vai arī tika nodots tālāk nākamajām paaudzēm. Tas pēkšņi pārvērta Darvina evolūciju Lamarka evolūcijā. Darvina evolūcija ir lēna, tai vajag simtiem tūkstošu gadu. Lai leduslācim izveidotos kažoks, vajag tūkstošiem paaudžu, varbūt pat 100 000 gadu. Cilvēks, bērns, var vienkārši, redzot savu vecāku nogalinām leduslāci, nodīrājam to, uzvelkot tā kažoku mugurā, iemācīties to vienā piegājienā. To, ko leduslācis mācījās 100 000 gadu, bērns iemācās piecās, varbūt desmit minūtēs. Un, kad tas reiz ir apgūts, tas ģeometriski izplatās tālāk populācijā. Tas ir pamats. Sarežģītu prasmju imitēšanu mēs dēvējam par kultūru, un tas ir civilizācijas pamats. Taču ir vēl kāds spoguļneironu veids, kas dara ko citu, proti, tāpat kā ir spoguļneironi darbībām, ir arī spoguļneironi pieskārieniem. Citiem vārdiem, ja kāds pieskaras manai rokai, somatosensorajā garozā, smadzeņu sensorajā apgabalā, aktivizējas neirons. Taču reizēm tas pats neirons aktivizēsies, kad es redzu, ka pieskaras citam cilvēkam. Tātad tas izjūt pieskārienu otram cilvēkam. Vairums šo neironu aktivizējas, kad man dažādās vietās pieskaras. Dažādi neironi dažādām vietām. Taču daļa aktivizējas pat tad, kad es redzu, ka tajā pašā vietā pieskaras citam cilvēkam. Tātad šeit mums ir darīšana ar neironiem, kas saistīti ar empātiju. Rodas jautājums – ja es vienkārši skatos, kā pieskaras citam cilvēkam, kāpēc es neapjūku un faktiski nejūtu šo pieskārienu, vien redzot, kā pieskaras citam? Es saprotu, ko jūt šis cilvēks, bet faktiski es pieskārienu nejūtu. Tas ir tādēļ, ka ādā ir receptori, pieskāriena un sāpju receptori, kas nodod informāciju smadzenēm un ziņo: „Neuztraucies! Tev nepieskaras. Ja vēlies, droši izjūti to, ko jūt šis otrs cilvēks, bet nejūti pašu pieskārienu, citādi samulsīsi un apjuksi.” Tātad ir atgriezeniskās saites signāls, kas uzliek veto spoguļneirona signālam, novēršot to, ka tu apzināti izjustu šo pieskārienu. Taču, ja rokas nav, ja manu roku vienkārši anestezē, – ar injekciju anestezē manu pleca nervu pinumu, – roka kļūst nejūtīga, tā nesaņem nekādus signālus, un, ja es tagad redzētu, kā pieskaras kādam citam, es to burtiski sajustu savā rokā. Citiem vārdiem sakot, robeža starp mani un citiem cilvēkiem ir nojaukta, tāpēc es tos saucu par Gandija vai empātijas neironiem. (Smiekli) Un tas nebūt nav kaut kādā abstraktā, metaforiskā nozīmē. Vienīgais, kas nošķir tevi no viņa, no otra cilvēka, ir tava āda. Ja ādas nav, tu izjūti tā cilvēka pieskārienu savā prātā. Robeža starp tevi un citiem cilvēkiem ir nojaukta. Tas, protams, ir pamatā lielai daļai Austrumu filozofijas, proti, ka nepastāv patiešām neatkarīgs „es”, atdalīts no citiem cilvēkiem, kas vēro pasauli, vēro citus cilvēkus. Patiesībā mēs esam saistīti ne tikai Facebook vai internetā, mūs visai burtiski saista mūsu neironi. Šajā telpā ir veselas neironu ķēdes, kas savā starpā sarunājas, un starp tavu un cita cilvēka apziņu nav tādas īstas nošķirtības. Un tā nav nesakarīga māņu filozofija. Tas balstās mūsu izpratnē par neirozinātnes pamatiem. Ja mums ir pacients ar fantoma roku, ja roka ir noņemta un šis cilvēks redz, kā pieskaras kādam citam, viņa fantoma loceklis to sajūt. Taču pārsteidzošākais ir tas, ka, jūtot sāpes fantoma loceklī un saspiežot cita cilvēka roku, masējot cita cilvēka roku, tas atvieglo sāpes fantoma rokā gluži tā, it kā neirons gūtu atvieglojumu, vienkārši skatoties, kā tiek masēts kāds cits. Lūk, mans pēdējais slaids. Ļoti ilgi cilvēki ir uzskatījuši dabas un humanitārās zinātnes par nošķirtām. Č. P. Snovs runāja par divām kultūrām – dabas un humanitārajām zinātnēm, – un šīs divas nekad nesatiksies. Es saku, ka šī interfeisa pamatā ir spoguļneironu sistēma, kas ļauj mums pārdomāt tādus jautājumus kā apziņa, sava „es” atainošana, kas atdala mūs no citiem cilvēkiem un ļauj izjust otra cilvēka pārdzīvoto, un pārdomāt tikai cilvēkiem raksturīgo kultūras un civilizācijas rašanos. Paldies. (Aplausi)