Četri miljardi gadu evolūcijas sešās minūtēs

Vai cilvēki cēlušies no pērtiķiem vai zivīm? Šajā skaidrojošajā runā ihtiologs un TED stipendiāts Prosanta Čakrabartijs kliedē dažus iesīkstējušus mītus par evolūciju, mudinot atcerēties, ka esam nevis galarezultāts, bet gan maza daļiņa no sarežģīta, četrus miljardus gadu ilga procesa. „Mēs neesam evolūcijas mērķis,” saka Čakrabartijs. „Iedomājieties mūs, cilvēkus, kā jaunas lapiņās senā un milzīgā dzīvības kokā – neredzami zari mūs saista ne tikai vienu ar otru, bet arī ar mūsu izmirušajiem radiniekiem un evolucionārajiem senčiem.”

Ja esam cēlušies no pērtiķiem,
kāpēc joprojām sastopami pērtiķi?

(Smiekli)

Tāpēc, ka neesam pērtiķi,

mēs esam zivis.

(Smiekli)

Zināt, ka esam zivis, nevis pērtiķi

patiesībā ir ļoti svarīgi, lai saprastu,
no kurienes esam cēlušies.

Es pasniedzu vienu no lielākajiem
evolucionārās bioloģijas kursiem ASV,

un, kad mani studenti beidzot saprot,
kāpēc es tos visu laiku saucu par zivīm,

es zinu, ka savu darbu esmu paveicis.

Tomēr lekcijas man vienmēr jāsāk
ar dažu iesīkstējušu mītu kliedēšanu,

jo, pat īsti neapzinoties, daudziem
no mums evolūcija mācīta nepareizi.

Mums, piemēram, mācīts
teikt „evolūcijas teorija”.

Patiesībā teorijas ir vairākas,
un gluži tāpat kā pats process

tās, kuras vislabāk saskan ar datiem,
ir izdzīvojušas līdz mūsu dienām.

Vislabāk pazīstama
Darvina dabiskā izlase.

Tas ir process, kurā videi
vislabāk pielāgojušies organismi

izdzīvo un tiek pie vairošanās,

kamēr mazāk piemērotie lēnām izmirst.

Un tas arī viss.

Evolūcija ir tieši tik vienkārša,
un tā ir fakts.

Evolūcija ir tāds pats fakts
kā „gravitācijas teorija”.

To var tikpat viegli pierādīt.

Jums tikai jāparaugās uz savu nabu,

kas cilvēkam kopīga
ar citiem placentāļiem,

vai uz mugurkaulu, kas cilvēkam
kopīga ar citiem mugurkaulniekiem,

vai uz DNS, kas cilvēkam kopīga
ar visu pārējo dzīvību uz zemes.

Šīs pazīmes neparādījās cilvēkos pēkšņi.

Dažādi senči tās nodevuši
visiem saviem pēcnācējiem, ne tikai mums.

Bet sākumā gluži tā
mēs bioloģiju neapgūstam, vai ne?

Mēs mācāmies, ka augi
un baktērijas ir primitīvas formas,

ka no zivīm cēlušies abinieki,
tiem sekojuši rāpuļi un zīdītāji,

un tad nākat jūs,

šī perfekti attīstījusies radība
rindas galā.

Taču dzīvība neattīstās kā līnija,

tā nebeidzas ar mums.

Tomēr evolūciju vienmēr
ataino apmēram šādi:

pērtiķis un šimpanze,

kādi izmiruši cilvēki –

visi apņēmīgi soļo uz priekšu,
lai kļūtu par mums.

Taču viņi nekļūst par mums,
tieši tāpat kā mēs nekļūstam par viņiem.

Mēs neesam arī evolūcijas mērķis.

Bet kāpēt tas ir svarīgi?

Kāpēc mums evolūcija jāsaprot pareizi?

Evolūcijas pārprašana ir novedusi
pie daudzām problēmām,

taču mūžseno jautājumu,
no kurienes esam cēlušies, nevar uzdot,

bez pareizas evolūcijas izpratnes.

Tās pārprašana ir novedusi
pie samezglotiem un kļūdainiem skatījumiem

uz to, kā mums būtu jāizturas
pret pārējo dzīvību uz zemes

un kā mums būtu jāizturas
vienam pret otru,

ja runa ir par rasi un dzimumu.

Dosimies četrus miljardus gadu atpakaļ.

Tas ir vienšūnas organisms,
no kura esam cēlušies mēs visi.

Vispirms no tā radās citas
vienšūnas dzīvības formas,

taču tās turpina attīstīties
arī mūsdienās,

un daži teiktu, ka arheji un baktērijas,

kas veido lielāko daļu šīs grupas,

ir visveiksmīgākās pasaulē.

Tās pavisam noteikti būs šeit
ilgi pēc tam, kad mūsu vairs nebūs.

Pirms aptuveni trim miljardiem gadu
attīstījās daudzšūņi,

tostarp sēnes un augi, un dzīvnieki.

Pirmie dzīvnieki, kam parādījās
mugurkauls, bija zivis.

Tā ka tehniski
visi mugurkaulnieki ir zivis,

tā ka tehniski mēs ar jums esam zivis.

Nesakiet, ka es jūs nebrīdināju!

Viens no zivju atzarojumiem
iznāca uz zemes,

un no tā, cita starpā, radās
zīdītāji un rāpuļi.

Daži rāpuļi kļuva par putniem,
daži zīdītāji – par primātiem,

daži primāti – par astainiem pērtiķiem,

citi – par cilvēkpērtiķiem,
tostarp dažādām cilvēku sugām.

Kā redzat, mēs neesam
cēlušies no pērtiķiem,

tomēr mūs vieno kopīgs sencis.

Visu šo laiku dzīvība
turpināja attīstīties –

vēl vairāk baktēriju, vairāk sēņu,
daudzum daudz zivju, zivju, zivju.

Ja vēl neesat pamanījuši,
jā, tā ir mana mīļākā grupa.

(Smiekli)

Dzīvībai attīstoties, tā arī izmirst.

Vairums sugu pastāv
vien dažus miljonus gadu.

Kā redzat, lielākā daļa
mūsdienās sastopamo dzīvības formu

ir tikpat senas kā mūsu pašu suga.

Tāpēc ir tā ir liela iedomība,
ir egocentriski domāt,

ka augi un baktērijas ir primitīvi

un evolūcijas mērogā
mēs šeit esam bijuši minūti,

tāpēc esam kādā veidā īpaši.

Iedomājieties dzīvību kā grāmatu,
pavisam noteikti nepabeigtu.

Mēs redzam vien katras nodaļas
dažas pēdējās lapas.

Skatoties uz astoņiem miljoniem sugu,

ar ko dalām šo planētu,

iedomājieties, ka tās visas ir
četri miljardi gadu evolūcijas.

Tās visas ir evolūcijas iznākums.

Iedomājieties mūs visus kā jaunas lapiņas
senā un milzīgā dzīvības kokā –

neredzami zari mūs saista
ne tikai vienu ar otru,

bet arī ar mūsu izmirušajiem radiniekiem
un evolucionārajiem senčiem.

Kā biologs es joprojām
kopā ar citiem mēģinu noskaidrot,

kā visi ir savstarpēji saistīti,
kurš kuram ir rada.

Varbūt pat labāk

ir iedomāties sevi
kā no ūdens iznākušas zivtiņas.

Jā, tādām, kas iemācījušās
staigāt un runāt,

bet kurām joprojām daudz kas jāapgūst

par to, kas esam
un no kurienes esam cēlušies.

Paldies.

(Aplausi)