Ja esam cēlušies no pērtiķiem, kāpēc joprojām sastopami pērtiķi? (Smiekli) Tāpēc, ka neesam pērtiķi, mēs esam zivis. (Smiekli) Zināt, ka esam zivis, nevis pērtiķi patiesībā ir ļoti svarīgi, lai saprastu, no kurienes esam cēlušies. Es pasniedzu vienu no lielākajiem evolucionārās bioloģijas kursiem ASV, un, kad mani studenti beidzot saprot, kāpēc es tos visu laiku saucu par zivīm, es zinu, ka savu darbu esmu paveicis. Tomēr lekcijas man vienmēr jāsāk ar dažu iesīkstējušu mītu kliedēšanu, jo, pat īsti neapzinoties, daudziem no mums evolūcija mācīta nepareizi. Mums, piemēram, mācīts teikt „evolūcijas teorija”. Patiesībā teorijas ir vairākas, un gluži tāpat kā pats process tās, kuras vislabāk saskan ar datiem, ir izdzīvojušas līdz mūsu dienām. Vislabāk pazīstama Darvina dabiskā izlase. Tas ir process, kurā videi vislabāk pielāgojušies organismi izdzīvo un tiek pie vairošanās, kamēr mazāk piemērotie lēnām izmirst. Un tas arī viss. Evolūcija ir tieši tik vienkārša, un tā ir fakts. Evolūcija ir tāds pats fakts kā „gravitācijas teorija”. To var tikpat viegli pierādīt. Jums tikai jāparaugās uz savu nabu, kas cilvēkam kopīga ar citiem placentāļiem, vai uz mugurkaulu, kas cilvēkam kopīga ar citiem mugurkaulniekiem, vai uz DNS, kas cilvēkam kopīga ar visu pārējo dzīvību uz zemes. Šīs pazīmes neparādījās cilvēkos pēkšņi. Dažādi senči tās nodevuši visiem saviem pēcnācējiem, ne tikai mums. Bet sākumā gluži tā mēs bioloģiju neapgūstam, vai ne? Mēs mācāmies, ka augi un baktērijas ir primitīvas formas, ka no zivīm cēlušies abinieki, tiem sekojuši rāpuļi un zīdītāji, un tad nākat jūs, šī perfekti attīstījusies radība rindas galā. Taču dzīvība neattīstās kā līnija, tā nebeidzas ar mums. Tomēr evolūciju vienmēr ataino apmēram šādi: pērtiķis un šimpanze, kādi izmiruši cilvēki – visi apņēmīgi soļo uz priekšu, lai kļūtu par mums. Taču viņi nekļūst par mums, tieši tāpat kā mēs nekļūstam par viņiem. Mēs neesam arī evolūcijas mērķis. Bet kāpēt tas ir svarīgi? Kāpēc mums evolūcija jāsaprot pareizi? Evolūcijas pārprašana ir novedusi pie daudzām problēmām, taču mūžseno jautājumu, no kurienes esam cēlušies, nevar uzdot, bez pareizas evolūcijas izpratnes. Tās pārprašana ir novedusi pie samezglotiem un kļūdainiem skatījumiem uz to, kā mums būtu jāizturas pret pārējo dzīvību uz zemes un kā mums būtu jāizturas vienam pret otru, ja runa ir par rasi un dzimumu. Dosimies četrus miljardus gadu atpakaļ. Tas ir vienšūnas organisms, no kura esam cēlušies mēs visi. Vispirms no tā radās citas vienšūnas dzīvības formas, taču tās turpina attīstīties arī mūsdienās, un daži teiktu, ka arheji un baktērijas, kas veido lielāko daļu šīs grupas, ir visveiksmīgākās pasaulē. Tās pavisam noteikti būs šeit ilgi pēc tam, kad mūsu vairs nebūs. Pirms aptuveni trim miljardiem gadu attīstījās daudzšūņi, tostarp sēnes un augi, un dzīvnieki. Pirmie dzīvnieki, kam parādījās mugurkauls, bija zivis. Tā ka tehniski visi mugurkaulnieki ir zivis, tā ka tehniski mēs ar jums esam zivis. Nesakiet, ka es jūs nebrīdināju! Viens no zivju atzarojumiem iznāca uz zemes, un no tā, cita starpā, radās zīdītāji un rāpuļi. Daži rāpuļi kļuva par putniem, daži zīdītāji – par primātiem, daži primāti – par astainiem pērtiķiem, citi – par cilvēkpērtiķiem, tostarp dažādām cilvēku sugām. Kā redzat, mēs neesam cēlušies no pērtiķiem, tomēr mūs vieno kopīgs sencis. Visu šo laiku dzīvība turpināja attīstīties – vēl vairāk baktēriju, vairāk sēņu, daudzum daudz zivju, zivju, zivju. Ja vēl neesat pamanījuši, jā, tā ir mana mīļākā grupa. (Smiekli) Dzīvībai attīstoties, tā arī izmirst. Vairums sugu pastāv vien dažus miljonus gadu. Kā redzat, lielākā daļa mūsdienās sastopamo dzīvības formu ir tikpat senas kā mūsu pašu suga. Tāpēc ir tā ir liela iedomība, ir egocentriski domāt, ka augi un baktērijas ir primitīvi un evolūcijas mērogā mēs šeit esam bijuši minūti, tāpēc esam kādā veidā īpaši. Iedomājieties dzīvību kā grāmatu, pavisam noteikti nepabeigtu. Mēs redzam vien katras nodaļas dažas pēdējās lapas. Skatoties uz astoņiem miljoniem sugu, ar ko dalām šo planētu, iedomājieties, ka tās visas ir četri miljardi gadu evolūcijas. Tās visas ir evolūcijas iznākums. Iedomājieties mūs visus kā jaunas lapiņas senā un milzīgā dzīvības kokā – neredzami zari mūs saista ne tikai vienu ar otru, bet arī ar mūsu izmirušajiem radiniekiem un evolucionārajiem senčiem. Kā biologs es joprojām kopā ar citiem mēģinu noskaidrot, kā visi ir savstarpēji saistīti, kurš kuram ir rada. Varbūt pat labāk ir iedomāties sevi kā no ūdens iznākušas zivtiņas. Jā, tādām, kas iemācījušās staigāt un runāt, bet kurām joprojām daudz kas jāapgūst par to, kas esam un no kurienes esam cēlušies. Paldies. (Aplausi)