Sers Kens Robinsons: Sāksim mācīšanās revolūciju!

Šajā aizrautīgajā un smieklīgajā 2006. gada daudzinātās runas turpinājumā Sers Kens Robinsons aicina uz radikālu pāreju skolās no centralizētas uz individualizētu apmācību, kurā tiek nodrošināti apstākļi, kuros var attīstīties bērnu iedzimtie talanti.

Es biju šeit pirms četriem gadiem,

un atceros, ka tajā laikā

runas nepublicēja tīmeklī.

Šķiet, tās ielika kastē, kastēs ar DVD,

un atdeva TEDeriem,

kuras viņi nolika plauktos, kur tās stāv vēl joprojām.

(Smiekli)

Īstenībā nedēļu pēc manas uzstāšanās

Kriss man piezvanīja un teica:

„Mēs sāksim publicēt runas tīmeklī.

Vai mēs drīkstam publicēt tavu runu?” „Protams,” es atbildēju.

Četru gadu laikā,

kā jau es teicu, to ir noskatījušies četri ...

Nu, tā ir lejuplādēta četrus miljonus reižu.

Es pieņemu, lai noteiktu, cik cilvēku to ir redzējuši,

varat to pareizināt ar apmēram 20.

Kriss saka, ka cilvēki ir izsalkuši

redzēt manu video.

(Smiekli)

(Aplausi)

... nu, vai redzat?

(Smiekli)

Viss šis pasākums ir smalki ieplānots,

lai mani jums atkal parādītu. Te nu es esmu.

(Smiekli)

Als Gors pirms četriem gadiem

tajā pašā TED konferencē, kurā uzstājos es,

runāja par klimata krīzi.

Uz to es atsaucos savas

iepriekšējās runas beigās.

Tāpēc savu šodienas runu es sākšu tur,

kur beidzu iepriekšējo, jo, atklāti sakot, man bija dotas tikai 18 minūtes.

Tātad kā jau teicu...

(Smiekli)

Skaidrs, ka viņam ir taisnība.

Mums nepārprotami ir nopietna klimata krīze.

Ja nu kāds tam netic, viņam biežāk vajadzētu doties laukā.

(Smiekli)

Taču es uzskatu, mums ir vēl otra klimata krīze,

kas ir tikpat nopietna,

un ar to pašu izcelsmi

un ar to ir jācīnās tikpat neatliekami.

Ar to es domāju,

jūs varat teikt: „Nu gan labais!

Man jau ir viena klimata krīze.

Man nav vajadzīga vēl otra.”

Taču tā ir nevis dabas resursu krīze,

bet tomēr tā ir īsta,

tā ir cilvēku resursu krīze.

Līdz sirds dziļumiem es ticu,

kā to jau ir norādījuši vairāki pēdējo dienu runātāji,

ka mēs ļoti slikti izmantojam

savas dotības.

Ļoti daudzi cilvēki nodzīvo visu savu mūžu

tā arī nesaprotot, kāds varētu būt viņu talants,

par ko būtu vērts runāt.

Esmu sastapis dažnedažādus cilvēkus,

kuri uzskata, ka viņiem nekas īpaši nepadodas.

Īstenībā es pasauli dalu divās daļās.

Izcilais utilitārisma filozofs Džeremijs Bentoms

to vienreiz jau izsmēja.

Viņš teica, ka „Pasaulē ir divu veidu cilvēki —

tādi, kas pasauli dala divās daļās,

un tādi, kas nedala.”

(Smiekli)

Es dalu.

(Smiekli)

Esmu sastapis visdažādākos cilvēkus,

kam nepatīk tas, ko viņi dara.

Viņi vienkārši dzīvo savas dzīves

un ar to samierinās.

Viņi negūst baudu no tā, ko dara.

Viņi to drīzāk iztur, nekā izbauda,

un gaida nedēļas nogali.

Taču esmu arī saticis cilvēkus,

kuriem patīk tas, ko dara,

un kuri nespēj sevi iedomāties darām ko citu.

Ja jūs viņiem teiktu: „Pārstājiet to darīt,” viņi nesaprastu, par ko jūs runājat.

Jo tas nav tas, ko viņi dara. Tas ir tas, kas viņi ir.

Viņi saka: „Bet tas esmu es.

Man būtu muļķīgi to pamest,

jo tā es sevi varu izteikt vislabāk.”

Tas nav spēkā pietiekami daudziem cilvēkiem.

Patiesībā es domāju, ka ir tieši otrādi,

un tādi cilvēki noteikti ir mazākums.

Manuprāt,

tam ir daudzi iespējamie izskaidrojumi.

Viens no tiem

ir izglītība,

jo izglītība savā veidā

ļoti daudzus cilvēkus attālina

no viņu iedzimtajām spējām.

Cilvēku resursi ir kā dabas resursi,

parasti tie ir dziļi noslēpti.

Jums tie ir jāmeklē.

Tie nemētājas vienkārši apkārt.

Jums ir jārada apstākļi, kuros tie var atklāties.

Jums varētu šķist,

ka izglītība ir tas, kas ļauj tam notikt,

taču pārāk bieži tā nav.

Visas pasaules izglītības sistēmas

šobrīd tiek reformētas,

taču ar to nepietiek.

Reformas vairs nestrādā,

jo ar tām vienkārši cenšas uzlabot greizu sistēmu.

Mums nepieciešams,

pēdējās dienās tas ir ticis atkārtots daudzas reizes,

nav evolūcija,

bet gan izglītības revolūcija.

Tā ir jāpārveido

par kaut ko citu.

(Aplausi)

Viens no patiesajiem izaicinājumiem

ir izglītības pamatsistēmas

atjaunošana.

Ieviest ko jaunu ir sarežģīti,

jo tas nozīmē darīt ko tādu,

ko cilvēki neuzskata par viegli veicamu.

Tas nozīmē, pārvērtēt to, ko mēs uzskatām par pašsaprotamu,

par acīmredzamu.

Lielākā reformu

vai reorganizāciju problēma

ir veselā saprāta tirānija,

tās ir lietas, kuras cilvēki uzskata, ka

„Nevar darīt citādāk, jo tā tās vienkārši dara.”

Nesen es lasīju lielisku Ābrama Linkolna citātu,

kuru, manuprāt, jūs šajā brīdī noteikti ar prieku uzklausīsiet.

(Smiekli)

Viņš to teica 1862. gada decembrī

otrajā ikgadējā kongresa sēdē.

Man jāatzīst, ka man nav ne jausmas, kas tajā laikā notika.

Mums Lielbritānijā nemāca ASV vēsturi.

(Smiekli)

Mēs to apspiežam. Jūs zināt, tā ir mūsu politika.

(Smiekli)

Pilnīgi noteikti 1862. gada decembrī notika kaut kas īpašs,

par ko klātesošajiem amerikāņiem

kaut kas ir zināms.

Tātad viņš teica:

„Klusās pagātnes

dogmas

ir neatbilstošas vētrainai šodienai.

Situācija

ir sarežģījumiem pārpilna

un mums ar to ir jāaug.”

Man patīk.

Nevis jāaug „uz to”, bet „ar to”.

„Tā kā mūsu gadījums ir jauns,

mums arī jādomā pa jaunam

un jārīkojas pa jaunam.

Mums sevi jāatsvabina,

un tad mēs izglābsim savu valsti.”

Man patīk šis vārds „atsvabināt”.

Vai zināt, ko tas nozīmē?

Ir idejas, kuras ir mūs pārņēmušas,

kuras mēs uztveram kā pašsaprotamas,

kā dabisko lietu kārtību, kā lietu dabu.

Daudzas no mūsu zināšanām

ir veidojušās laikā, kas bija paredzētas iepriekšējam

un vairs neatbilst mūsu gadsimtam.

Taču mūsu prāti vēl arvien ir ar tām apmāti,

un mums no dažām no tām ir jāatsvabinās.

To pateikt ir vieglāk, nekā izdarīt.

Starp citu, ļoti grūti ir saprast, ko mēs pieņemam kā pašsaprotamu.

Jo mēs to pieņemam par pašsaprotamu. (Smiekli)

Es jums pajautāšu kaut ko, ko jūs varat uzskatīt par pašsaprotamu.

Cik no jums ir vecāki par 25 gadiem?

Tas nav jāuzskata par pašsaprotamu.

Esmu pārliecināts, ka to jūs jau saprotat.

Vai šeit ir kāds, kam vēl nav 25 gadi?

Labi. Tagad tie, kam ir pāri 25,

paceliet roku, ja nēsājat rokas pulksteni.

Diezgan liela daļa no mums, vai ne?

Pajautājiet to telpā, kas pilna ar pusaudžiem.

Pusaudži nenēsā rokas pulksteņus.

Es ar to nedomāju, ka viņi nevar vai viņiem nav atļauts,

viņi vienkārši parasti izvēlas nenēsāt.

Iemesls ir tas, ka mēs, kam ir virs 25,

augām pirms digitālās kultūras.

Mums, ja vēlējāmies zināt, cik ir pulkstenis,

vajadzēja kaut ko nēsāt sev līdzi, lai to uzzinātu.

Tagadējie bērni dzīvo digitalizētā pasaulē,

un laiks viņiem ir visapkārt.

Viņi neredz vajadzību to darīt.

Starp citu, arī jums tas nav nepieciešams,

jūs tikai visu laiku to esat darījuši un turpināt to darīt.

Mana meita Keita, kurai ir 20 gadi, nekad nav nēsājusi pulksteni.

Viņa neredz tam jēgu.

Viņa saka, ka: „Tā ir ierīce ar tikai vienu funkciju.”

(Smiekli)

„Vai tas nav tizli?”

Bet es atbildu: „Nē, nē, tas rāda arī datumu.”

(Smiekli)

„Tam ir vairākas funkcijas.”

Līdzīgi ieradumi mūs ir pārņēmuši izglītībā.

Minēšu jums vēl dažus piemērus.

Viens no tiem ir linearitātes princips,

kaut kas sākas šeit, un jūs virzāties uz priekšu pa sliedēm,

un, ja visu izdarīsiet pareizi, tad beigsiet

ar sakārtotu visu atlikušo dzīvi.

Katrs, kas ir uzstājies TED, mums netieši ir pateicis,

un dažkārt pat tieši, pilnīgi pretējo.

Ka dzīve nav lineāra, tā ir organiska.

Mēs savas dzīves veidojam simbiotiski

atklājot savus talantus

atkarībā no apstākļiem, kas palīdz mums tos veidot.

Taču tomēr mēs esam apsēsti

ar šo lineāro stāstu.

Un to, ka izglītības virsotne,

ir iestāšanās koledžā.

Uzskatu, ka esam apsēsti ar cilvēku sūtīšanu koledžā,

dažāda veida koledžās.

Es ar to nesaku, ka jums nebūtu jāstājas koledžās, bet tas nav jādara visiem,

un visiem nav jāiet tagad.

Iespējams, ka viņi var iet vēlāk, bet ne tagad.

Nesen es biju Sanfrancisko

parakstīt grāmatas.

Grāmatu pirka viens 30-gadnieks.

Es viņam vaicāju: „Ar ko jūs nodarbojaties?”

„Esmu ugunsdzēsējs,” viņš atbildēja.

„Cik ilgi esat ugunsdzēsējs?” es vaicāju.

Viņš atbildēja: „Vienmēr esmu bijis ugunsdzēsējs.”

Es vaicāju: „Un kad jūs to sapratāt?”

Viņš atbildēja: „Kā bērns. Patiesībā skolā tas man sagādāja grūtības,

jo skolā visi vēlējās būt par ugunsdzēsējiem.”

„Bet es patiešām vēlējos būt ugunsdzēsējs,” viņš turpināja

„Kad es gāju pēdējā klasē,

mani skolotāji to neuztvēra nopietni.

It sevišķi viens skolotājs.

Viņš teica, ka, ja tas ir viss, ko es vēlos darīt,

tad es izniekošu savu dzīvi,

ka man būtu jādodas uz koledžu un jākļūst par speciālistu,

jo manī esot liels potenciāls,

ko es to izniekošot, ja to nedarīšu.”

Viņš teica: „Tas bija pazemojoši,

jo viņš to pateica visas klases priekšā, un es jutos patiesi šausmīgi.

Bet es to vēlējos, un kad pabeidzu skolu,

es pieteicos ugunsdzēsējos un mani pieņēma.”

Viņš turpināja: „Ziniet, es nesen par šo vīru domāju,

jums pirms dažām minūtēm pieminot šo skolotāju.

Jo pirms pusgada

es izglābu viņa dzīvību.”

(Smiekli)

Puisis teica: „Viņš bija sadauzītā mašīnā,

un es viņu izvilku no tās un veicu viņam sirds masāžu,

un izglābu arī viņa sievas dzīvību."

Viņš turpināja: „Ceru, ka nu viņš ir labākās domās par mani.”

(Smiekli)

(Aplausi)

Ziniet, man šķiet, ka

cilvēku kopienas ir atkarīgas

no talantu daudzveidības,

nevis no vienveidīgi novērtētām spējām.

Mūsu izaicinājumu pamatā...

(Aplausi)

Mūsu izaicinājumu pamatā

ir mūsu spēju un inteliģences

vērtējuma izmainīšana.

Problēma ir šī linearitāte.

Kad es pirms apmēram deviņiem gadiem

ierados Losandželosā,

es ierados ar ļoti labiem nodomiem

sludināju ideju:

„Koledža sākas bērnudārzā.”

Nē, nesākas gan.

(Smiekli)

Tā nesākas.

Ja mums būtu laiks, mēs tajā iedziļinātos.

(Smiekli)

Bērnudārzs sākas ar bērnudārzu.

(Smiekli)

Mans draugs reiz teica:

„Zini, trīsgadīgs nav puse no sešgadīga.”

(Smiekli)

(Aplausi)

Viņš ir trīsgadīgs.

Taču kā jau mēs dzirdējām pēdējā sesijā,

tagad, lai iekļūtu bērnudārzā, ir tāds konkurss,

lai tiktu pareizajā bērnudārzā,

ka trīsgadīgus bērnus tāpēc intervē.

Bērni sēž pretī neiespaidojamai žūrijai

kas lasa viņu dzīvesgājumu,

(Smiekli)

viņi baksta tajā ar pirkstu un vaicā: „Tas ir viss?”

(Smiekli)

(Aplausi)

„Tas ir viss, ko esat panācis 36 mēnešos?”

(Smiekli)

„Jūs neesat sasniedzis pilnīgi neko.

Cik es noprotu, pirmos sešus mēnešus esat tikai ēdis no krūts.”

(Smiekli)

Redzat, ideja ir briesmīga, bet tā pievelk cilvēkus.

Otra liela nelaime ir vienveidīgums.

Mēs savas izglītības sistēmas esam izveidojuši

pēc ātrās ēdināšanas principiem.

Nesen par to runāja Džeimijs Olivers.

Jūs zināt, ka ēdināšanā pastāv divi kvalitātes nodrošināšanas veidi.

Viens ir ātrā ēdināšana,

kur viss ir standartizēts.

Otrs ir „Zagat” un „Michelin” līdzīgie restorāni,

kur nekas nav standartizēts,

bet gan pielāgots vietējiem apstākļiem.

Izglītībā mēs esam pieņēmuši ātrās ēdināšanas modeli

un tas noplicina mūsu prātu un garu

tieši tāpat kā ātrā ēdināšana vājina mūsu miesu.

(Aplausi)

Uzskatu, ka mums ir jāsaprot dažas lietas.

Pirmā ir tā, ka cilvēku talanti ir ārkārtīgi dažādi.

Cilvēkiem ir ļoti dažādas spējas.

Piemēram,

kad es biju bērns, man uzdāvināja ģitāru

apmēram tajā pašā vecumā, kad savu pirmo ģitāru ieguva Ēriks Kleptons.

Ziniet, teikšu vien to, ka tas nostrādāja Ērikam.

(Smiekli)

Taču nenostrādāja man,

jo es nespēju piespiest to skanēt,

lai kā arī es tajā pūtu.

(Smiekli) Tā vienkārši neskanēja.

Taču runa nav tikai par to.

Runa ir par aizrautību.

Parasti cilvēkiem izdodas tas, par ko viņi patiesi vēlas.

Runa ir par aizrautību

un to, kas paceļ mūsu garu un enerģiju.

Ja jūs darāt to, kas jums patīk, jūs darāt to labi,

un dod pavisam citus rezultātus.

Mana sieva tikko beidza rakstīt romānu,

manuprāt, tā ir lieliska grāmata,

taču uz beigām viņa pazuda stundām ilgi.

Jūs to zināt, ja darāt to, ko vēlaties,

četras stundas šķiet kā piecas minūtes.

Ja darāt to, kas neatbilst jūsu garam,

piecas minūtes šķiet kā stunda.

Iemesls tam, ka tik daudzi cilvēki nepabeidz mācības,

ir tas, ka tās neatbilst viņu garam,

tas nerada viņos pacilātību vai aizrautību.

Manuprāt, mums ir jāmaina principi.

Tagad mums ir rūpnieciskais apmācības modelis,

ražošanas modelis,

kas balstās uz linearitāti,

vienveidību un cilvēku masu apstrādi.

Mums ir jāpāriet uz modeli,

kas vairāk balstās uz lauksaimniecības principiem.

Mums ir jāsaprot, ka cilvēku audzināšana

nav mehānisks process,

tas ir organisks process.

Jūs nevarat paredzēt cilvēku attīstības iznākumu.

Viss ko jūs varat, ir kā zemniekam

nodrošināt apstākļus, kuros

cilvēki sāk attīstīties.

Tādēļ, mums lūkojoties uz izglītības pārveidi,

tā nav sistēmas klonēšana.

Ir tādas lieliskas sistēmas kā KIPP, tā ir lieliska sistēma.

Ir daudzi lieliski apmācības modeļi.

Runa ir par to pielāgošanu jūsu apstākļiem

un izglītības personalizēšanu

atbilstoši tiem cilvēkiem, kurus jūs mācat.

Tā darīšana, manuprāt,

ir atbilde mūsu nākotnei,

jo runa nav par risinājuma izplatīšanu,

bet gan par izglītības kustības izveidi,

kurā cilvēki, balstoties uz ārēju palīdzību un piemērošanos,

atrod paši savus risinājumus.

Šajā telpā ir cilvēki,

kas pārstāv

neparastos uzņēmējdarbības, multivides

un Interneta jomas resursus.

Šīs tehnoloģijas

apvienotas ar neparastiem skolotāju talantiem,

dod mums iespēju radīt apvērsumu izglītībā.

Es jūs aicinu tajā piedalīties,

jo tas ir svarīgi ne tikai mums pašiem,

bet arī mūsu bērnu nākotnei.

Mums ir jāpāriet no rūpnīcas modeļa

uz lauksaimniecības modeli,

kurā katra skola var attīstīties rītdienai.

Tā, lai skolēni sajūt dzīvi tur,

vai arī mājās, ja viņi izvēlas mācīties

kopā ar draugiem vai radiniekiem.

Šī pasākuma pēdējās dienās

ir daudz runāts par sapņiem.

Es vēlos, jums pastāstīt, ka

vakar mani ļoti saviļņoja Natālijas Mērčantas dziesmas

ar vecu dzejoļu tekstiem.

Es vēlos jums nolasīt vienu, iespējams, zināmu,

Viljama Batlera dzejoli.

Viņš to rakstīja savai mīlestībai

Modai Gonnai,

baidoties, ka

viņš nespēs viņai dot to, ko viņa vēlas.

Viņš raksta: „Man ir kas cits, bet varbūt tas nav domāts tev."

Viņš raksta šādi:

„Ja būtu man debesu pušķotas drānas,

Rakstītas zelta un

sidraba gaismā

Ar zilu un pelēku,

tumšu un

melnu.

Es noklātu šīs drānas tev pie kājām.

Bet es būdams nabags,

varu dot tikai savus sapņus.

Es klāju tos tev pie kājām.

Ej liegi,

jo tu min manus sapņus.”

Katru dienu pie mūsu kājām

savus sapņus liek mūsu bērni.

Mums ir jāiet liegi.

Paldies.

(Aplausi)

Liels paldies.