Justice: What's The Right Thing To Do? Episode 01 "THE MORAL SIDE OF MURDER"

PART ONE: THE MORAL SIDE OF MURDER
If you had to choose between (1) killing one person to save the lives of five others and (2) doing nothing even though you knew that five people would die right before your eyes if you did nothing—what would you do? What would be the right thing to do? Thats the hypothetical scenario Professor Michael Sandel uses to launch his course on moral reasoning. After the majority of students votes for killing the one person in order to save the lives of five others, Sandel presents three similar moral conundrums—each one artfully designed to make the decision more difficult. As students stand up to defend their conflicting choices, it becomes clear that the assumptions behind our moral reasoning are often contradictory, and the question of what is right and what is wrong is not always black and white.

PART TWO: THE CASE FOR CANNIBALISM

Sandel introduces the principles of utilitarian philosopher, Jeremy Bentham, with a famous nineteenth century legal case involving a shipwrecked crew of four. After nineteen days lost at sea, the captain decides to kill the weakest amongst them, the young cabin boy, so that the rest can feed on his blood and body to survive. The case sets up a classroom debate about the moral validity of utilitarianism—and its doctrine that the right thing to do is whatever produces "the greatest good for the greatest number."

Šo programmu finansē:

Papildus finansējumu piešķir

Šīs ir lekcijas par taisnīgumu, un iesāksim ar kādu stāstu.

Iztēlojieties, ka vadāt vagoniņu uz riteņiem

un jūsu vagoniņš traucas lejup pa sliedēm ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā.

Sliežu galā jūs pamanāt trīs strādniekus.

Jūs cenšaties apstāties, taču to nespējat.

Nedarbojas bremzes.

Jūs jūtat izmisumu, jo zināt,

ka, vagoniņam ietriecoties šajos piecos strādniekos,

viņi ies bojā.

Pieņemsiet, ka jūs par to esat drošs

un ka jūs jūtaties bezpalīdzīgs,

līdz pamanāt,

ka labajā pusē

sliedes atzarojas.

Šo sliežu galā

atrodas viens pats strādnieks,

kurš tās labo.

Jūsu stūre darbojas,

tā ka jūs varat

ja vēlaties, novirzīt vagoniņu

uz šo sliežu atzarojumu,

nogalinot vienu strādnieku,

taču izglābjot piecu pārējo dzīvību.

Lūk, mūsu pirmais jautājums -

kā būtu pareizāk rīkoties?

Kā jūs rīkotos?

Veiksim nelielu aptauju.

Cik daudzi no jums

novirzītu vagoniņu sliežu atzarā?

Cik daudzi tā nedarītu?

Cik daudzi turpinātu braukt taisni uz priekšu?

Tie, kuri brauktu taisni, turiet rokas paceltas.

Neliels pulciņš tā rīkotos, vairākums pagrieztos.

Vispirms uzklausīsim...

Mums jānoskaidro, kāpēc, pēc jūsu domām,

šāda rīcība būtu pareizāka. Sāksim ar vairākumu, kuri pagrieztos

uz sliežu atzarojumu.

Kāpēc jūs tā rīkotos,

kāds ir jūsu pamatojums?

Kurš vēlas pamatot savu izvēli?

Droši, piecelieties.

Jo nevar taču būt pareizāk nogalināt piecus cilvēkus tā vietā, lai mirtu tikai viens.

Nebūtu pareizi nogalināt piecus,

ja tā vietā iespējams nogalināt vienu cilvēku.

Tas ir labs pamatojums.

Tas ir labs pamatojums.

Vēl kāds?

Vai visi piekrīt šim pamatojumam?

Droši.

Nu, manuprāt, pēc tāda paša principa vadījās

cilvēki 9. septembrī, kuri novirzīja lidmašīnu...

Kuri novirzīja lidmašīnu

uz lauku Pensilvānijā, apliecinot varonību,

jo viņi izvēlējās nogalināt lidmašīnā esošos cilvēkus,

lai bojā neietu daudz vairāk ļaužu

augstceltnēs.

Tātad princips 9. septembrī bija tas pats,

tāpat kā traģiskie apstākļi.

Labāk ir nogalināt vienu, lai izdzīvotu pieci.

Vai tas ir vairākuma pamatojums? Jūs, kas izvēlētos pagriezties, vai tā ir?

Tagad uzklausīsim

tos,

kas palika mazākumā,

tos, kuri izvēlētos nepagriezties.

Domāju, ka tā ir tā paša tipa mentalitāte, kas attaisno genocīdu un totalitārismu.

Lai izglābtu kādu noteiktu rasi, jāizsvēpē pārējās.

Kā tad jūs šajā gadījumā rīkotos?

Lai izvairītos

no genocīda šausmām,

jūs ietriektu vagoniņu piecos cilvēkos, viņus nogalinot?

Laikam jau jā.

Labi, kurš vēl?

Tā ir drosmīga atbilde, paldies.

Apdomāsim kādu citu

gadījumu ar vagoniņu

un paskatīsimies,

vai

jūsu vairākums

vēlētos palikt pie šī principa -

labāk, lai mirst viens, ja pieci var izdzīvot.

Šajā gadījumā jūs nesēžat pie vagoniņa stūres, jūs vērojat no malas,

stāvot uz tilta pāri vagoniņu sliedēm.

Pa sliedēm lejup traucas vagoniņš.

Sliežu galā ir pieci strādnieki.

Bremzes nedarbojas.

Vagoniņš teju, teju ietrieksies piecos strādniekos un viņus nogalinās.

Šoreiz

jūs neesat pie stūres.

Jūs tiešām jūtaties bezpalīdzīgs,

līdz pamanāt,

ka jums līdzās,

pārkāries

pār tilta margām,

stāv ārkārtīgi ražena auguma vīrs.

Jūs varētu

viņu pagrūst.

Viņš kristu pāri tilta malai,

piezemējoties uz sliedēm,

nosprostojot ceļu

vagoniņam.

Viņš ietu bojā,

taču izglābtu piecas dzīvības.

Cik daudzi no jums

izvēlētos nogrūst vīrieti no tilta? Paceliet roku.

Cik daudzi to nedarītu?

Vairums cilvēku tā nedarītu.

Rodas pašsaprotams jautājums -

kas notika

ar principu -

labāk glābt piecas dzīvības, pat ja tas nozīmē vienas ziedošanu? Kas notika ar principu,

kam piekrita gandrīz visi,

kad tas attiecās uz pirmo gadījumu.

Labprāt uzklausīšu kādu no tiem,

kas abos gadījumos piekrita vairākuma viedoklim.

Kā jūs izskaidrojat atšķirību starp abiem gadījumiem?

Otrajā gadījumā nepieciešams izdarīt aktīvu izvēli,

nogrūžot cilvēku lejā,

kas...

Manuprāt,

šis cilvēks citādi nemaz nebūtu iesaistīts šajā situācijā.

Tādējādi

viņa vietā tiek izdarīta izvēle

viņu iesaistīt

notikumā, no kura viņš citādi būtu izvairījies.

Vairāk

nekā pirmajā gadījumā,

kur ir trīs iesaistītās puses - vadītājs

un strādnieku grupiņas,

kas jau ir līdzdalīgas šajā situācijā.

Taču tas strādnieks, kurš atradās sliežu atzara galā,

neizvēlējās ziedot savu dzīvību, gluži tāpat kā raženā auguma vīrs, vai tad ne?

Taisnība, taču viņš atradās uz sliedēm.

Šis vīrietis atradās uz tilta.

Ja vēlies, vari sniegt pretargumentu.

Labs ir, šis ir sarežģīts jautājums,

taču jūs lieliski atbildējāt. Sarežģīts jautājums.

Vai vēl kāds

var

atrast veidu, kā saskaņot

vairākuma viedokli abos gadījumos? Jā?

Nu, man šķiet,

pirmajā gadījumā

ar vienu un pieciem strādniekiem

tā ir izvēle starp šīm divām cilvēku grupām,

un tev jāpieņem tā izvēle, cilvēki ies bojā vagoniņa dēļ,

nevis tavas konkrētās rīcības dēļ. Vagoniņš ir nevadāms,

un tev ir jāpieņem lēmums sekundes laikā,

savukārt resnā vīrieša pagrūšana ir reāla slepkavības veikšana.

Tu to kontrolē,

savukārt vagoniņu tu nekontrolē.

Tāpēc man šķiet, ka abi gadījumi ievērojami atšķiras.

Labi, vai kāds vēlas iebilst? Kam ir kāds pretarguments? Tas bija labs komentārs.

Kurš vēlētos uz to atbildēt?

Vai tas būs galīgais risinājums?

Nedomāju, ka tas ir pietiekams pamatojums, jo jebkurā gadījumā

tu izvēlies, kuram jāmirst, vai nu pagriežot vagoniņu un kādu nogalinot,

kas ir apzinātas domas

vadīta rīcība,

vai arī tu izvēlies pagrūst resno vīru,

kas tāpat ir aktīva apzināta rīcība.

Jebkurā gadījumā tu pieņem izvēli.

Vai vēlaties uz to atbildēt?

Neesmu drošs, ka tā ir, taču man šķiet, ka tur tomēr ir atšķirība.

Kādu nogrūžot uz sliedēm un tādējādi viņu nogalinot,

tu pats viņu nogalini, tu viņu pagrūd pats savām rokām,

un tas ir citādi,

nekā būt pie stūres kaut kam, kas izraisīs nāvi,

un novirzīt... Nu, jūs jau saprotat.

Tagad, kad es šeit to saku, tas vairs neizklausās pareizi.

Nē, ļoti labi, kā tevi sauc?

Endrjū.

Endrjū, ļaujiet man jums ko vaicāt.

Pieņemsim,

ka, stāvot uz tilta

līdzās raženā auguma vīram,

man nevajadzētu viņu pagrūst, pieņemsim, ka viņš stāv

uz lūkas, ko es varētu atvērt, pagriežot stūres ratu, lūk, šādi.

Vai jūs to pagrieztu?

Kaut kāda iemesla dēļ tas joprojām šķiet...

nepareizi.

Proti, varbūt tad, ja tu kaut kā nejauši atspiestos pret to stūres ratu vai kaut kā tā...

Taču...

Vai arī ja vagoniņš

triektos pret to slēdzi, kas attaisītu lūku...

Tad es varētu tam piekrist.

Labi, tad tu saki, ka tas joprojām

šķiet nepareizi, kamēr pirmajā gadījumā tā nešķiet.

Citiem vārdiem, pirmajā gadījumā tu esi tieši iesaistīts notiekošajā,

savukārt otrajā tu esi vērotājs no malas.

Tev ir izvēle - iesaistīties, pagrūžot, resno vīru, vai neiesaistīties.

Uz mirkli aizmirsīsim par šo gadījumu.

Labi...

Iedomāsimies citu situāciju. Jūs esat ambulatorais ārsts.

Pie jums ierodas seši pacienti.

Viņi cietuši briesmīgā negadījumā ar vagoniņu uz riteņiem.

Pieciem no viņiem ir mēreni ievainojumu, savukārt viens ir smagi ievainots. Jūs varētu pavadīt visu dienu,

rūpējoties par šo vienu smagi ievainoto,

taču pa to laiku pārējie pieci nomirtu. Vai arī jūs varat parūpēties par piecu pacientu veselību,

taču pa to laiku smagi cietušais cilvēks

nomirtu.

Cik daudzi no jums glābtu

piecus cilvēkus

tagad, ārsta lomā?

Cik daudzi glābtu vienu?

Tikai daži,

uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Pieņemu, ka pamatojums ir tas pats.

Viena dzīvība pret piecām.

Tagad padomājiet

par kādu citu medicīnas gadījumu.

Šoreiz jūs esat transplantu ķirurgs.

Jums ir pieci pacienti, kam steidzami nepieciešams

orgānu transplants, lai izdzīvotu.

Vienam nepieciešama sirds, otram - plauša,

trešajam - niere,

ceturtajam - akna

un piektajam -

aizkuņģa dziedzeris.

Un jums nav orgānu donoru.

Jums kuru katru mirkli

nāksies noskatīties, kā viņi mirst.

Tad

jūs atceraties,

ka blakus kabinetā

ir kāds vesels puisis, kurš ieradās uz veselības pārbaudi.

Un viņš ir...

Jums tas iet pie sirds...

Viņš ir nolēmis nosnausties.

Jūs varētu klusītēm ielavīties iekšā,

izķeksēt piecus orgānus, puisis ietu bojā,

taču jūs varētu izglābt pārējos piecus.

Cik daudzi tā rīkotos? Kāds?

Cik daudzi? Paceliet roku, ja jūs tā darītu.

Kāds balkonā?

Jūs? Uzmanīgi, neliecieties pārāk tālu.

Cik daudzi tā nerīkotos?

Labs ir.

Kas sakāms tam cilvēkam balkonā,

kurš izmantotu orgānus? Kāpēc?

Patiesībā man patiktu ierosināt citu iespēju -

izņemt tikai vienu no pieciem orgāniem.

Tad es izmantotu pirmā nomirušā

četrus veselos orgānus, lai izglābtu pārējos četrus.

Ideja nav smādējama.

Lieliska doma.

Ja neskaita to,

ka jūs tikko satriecāt pīšļos filosofisko domu.

Nedaudz atkāpsimies

no šiem stāstiem un argumentiem,

lai aplūkotu to,

kā šie argumenti sākuši attīstīties.

Noteikti

morāles principi

jau sākuši parādīties

mūsu diskusijās.

Apdomāsim,

kādi ir šie

morāles principi.

Pirmais morāles princips, kas parādījās diskusijā -

pareiza, taisnīga rīcība

ir atkarīga no izrietošajām sekām,

pie kā beigu beigās

novedīs jūsu rīcība.

Labāk lai izdzīvo pieci,

pat ja vienam ir jāmirst.

Tas ir piemērs

uz konsekvenciālistu

morāles spriedumiem.

Konsekvenciālistu morāles spriedumi morāli saista ar rīcības sekām.

Ar to, kāda izvērtīsies pasaule

jūsu rīcības rezultātā.

Tad mēs turpinājām, apsverot pārējos gadījumus.

Cilvēki nejutās tik pārliecināti

par

konsekvenciālistu morāles spriedumiem,

kavējoties

nogrūst resno vīrieti

no tilta

vai izgriezt nevainīgā pacienta

orgānus.

Jūs atsaucāties

uz iemesliem,

kam ir saistība

ar pašai rīcībai

piemītošo

kvalitāti.

Lai kādas arī būtu sekas.

Jūs bijāt negribīgi.

Jūs domājāt, ka tas ir nepareizi,

nepareizi, vadoties pēc kategorijām,

nogalināt

cilvēku,

nevainīgu cilvēku,

pat ja tas ļauj

glābt

piecas dzīvības. Tā vismaz jūs domājāt

otrajā

no katra stāsta versijām, ko mēs apspriedām.

Tas norāda

uz otru -

uz kategorijām balstīto

veidu,

kā domāt

par morāles spriedumiem.

Uz kategorijām balstītie morāles spriedumi morāli saista ar konkrētām, absolūtām morālām prasībām,

kas izriet no noteiktiem kategoriskiem pienākumiem un tiesībām,

neatkarīgi no sekām.

Turpmāko nedēļu laikā

mēs pētīsim atšķirību starp

konsekvenciālistu un kategoriju piekritēju morālajiem principiem.

Visatzītākais

konsekvenciālistu

morāles spriedumu piemērs ir utilitārisms, doktrīna, kuras pamatlicējs

bija Džeremijs Bentams, 18.gs. angļu politikas filosofs.

Visievērojamākais

kategoriju morāles spriedumu filosofs

ir

18.g. vācu filosofs Imanuēls Kants.

Tā nu mēs aplūkosim

šos divus dažādos morāles spriedumu veidus,

izvērtēsim tos

un apdomāsim arī vēl citus.

Ja jūs ielūkosieties mācību programmā, pamanīsiet, ka mēs lasīsim daudzas izcilas un slavenas grāmatas.

Aristoteļa,

Džona Loka,

Imanuēla Kanta, Džona Stjuarta Milla

un citu autoru darbus.

Jūs pamanīsiet arī to, ka mēs ne tikai lasīsim šīs grāmatas,

bet arī

pētīsim

mūsdienu politiskās un juridiskās pretrunas, kas noved pie filosofiskiem jautājumiem.

Mēs diskutēsim par vienlīdzību un nevienlīdzību,

pozitīvo diskrimināciju,

runas brīvību un naida kurināšanu,

viendzimuma laulību, militāro dienestu,

kā arī daudziem praktiskiem jautājumiem

ne vien tādēļ, lai iedzīvinātu šīs abstraktās un sen sarakstītās grāmatas,

bet arī lai pievērstu uzmanību tam, kas skar mūsu ikdienas dzīvi, tostarp,

politisko dzīvi,

filosofiskā jomā.

Tātad mēs lasīsim šīs grāmatas

un pārrunāsim šos jautājumus,

un paskatīsimies, kā tās papildina un izskaidro viena otru.

Tas var izklausīties gana vilinoši,

taču man

ir jūs jābrīdina.

Lūk, par ko es jūs brīdinu.

Šo grāmatu lasīšana

šādā veidā

kā pašizpratnes vingrinājums

var būt visai riskanta.

Risks ir gan personiskas, gan politiskas dabas.

Šo risku jāņem vērā ikvienam politiskās filosofijas studentam.

Šis risks izriet no fakta,

ka filosofija

mūs māca

un jauc mūsu ierastos priekšstatus,

apšaubot to, kas mums jau zināms.

Tas ir visai ironiski.

Šī kursa grūtības slēpjas tajā, ka tas māca jums jau zināmo.

Tas izraugās

mums jau zināmas, iepriekš neapšaubītas lietas,

un padara to visu savādu.

Tieši tā nostrādāja arī iepriekš minētie

piemēri.

Hipotēzes, ar ko mēs iesākām, sevī apvienoja rotaļu un apdomu.

Tāpat ir ar šīm filosofijas grāmatām.

Filosofija mūs atsvešina

no pazīstamā,

nevis piedāvājot jaunu informāciju,

bet gan aicinot

un provocējot

ieraudzīt visu jaunā gaismā.

Un te slēpjas risks.

Ja reiz

pazīstamais kļūst svešs,

tas neatgriezeniski mainās.

Pašizpratne

ir kā zaudēts nevainīgums,

lai cik satraucošs

tas nešķistu,

tas neizdzēšami

paliek jūsu domās

un zināšanās.

Tāpēc šis nav no vieglajiem uzdevumiem.

Taču tas ir arī aizraujoši.

Morālā

un politiskā filosofija ir kā stāsts,

un jūs nezināt, pie ka tas novedīs, taču zināt,

ka šis stāsts

ir par jums.

Tas ir personisks risks,

ne tikai politisks.

Ar šo kursu es jūs varētu iepazīstināt arī šādi -

apsolot jums,

ka šo grāmatu lasīšana

un šo jautājumu apspriešana

jūs padarīs par labāku, atbildīgāku pilsoni.

Jūs pētīsiet sabiedrības politikas pieņēmumus, asināsiet savu politisko

spriestspēju,

kļūsiet par efektīvāku sabiedrisko aktivitāšu dalībnieku.

Taču šāds solījums būtu neobjektīvs un maldinošs.

Lielākoties politikas filosofija nenoved pie šāda rezultāta.

Jums jāpieļauj iespēja,

ka politikas filosofija var jūs darīt par sliktāku pilsoni,

ne labāku.

Vismaz jūs kļūsiet par sliktāku pilsoni,

pirms tā jūs darīs

par labāku.

Tas tā ir tādēļ, ka filosofija

nozīmē distancēšanos,

pat kavēšanos

ar rīcību.

Un tas tā ir bijis

jau kopš Sokrata laikiem.

Vienā no dialogiem, "Gorgijā",

kāds Sokrata draugs

Kalikls

mēģina viņu atrunāt

no filosofēšanas.

Kalikls saka, ka Sokrata filosofija ir glīta spēļlietiņa,

ja tai pievēršas mēreni īstajā laikā.

Veltot tai vairāk laika, filosofija noved pie absolūtas sagrāves.

"Uzklausi manu padomu," saka Kalikls,

"met mieru argumentēšanai,

iepazīsti aktīvas dzīves sasniegumus,

par piemēru skati neba tos, kuri izšķiež laiku šajās sīkumainajās ķildās,

bet gan tos, kuriem ir veiksmīga dzīve, laba reputācija

un kuri ir visādi svētīti."

Kalikls patiesībā Sokratam saka,

lai viņš beidz filosofēt,

pievēršas reālajai dzīvei,

izmācās komercdarbību.

Kaliklam bija

sava daļa taisnības,

jo filosofija liek distancēties

no esošo pieņēmumu tradīcijām

un no nešaubīgas pārliecības.

Tas ir risks,

personisks un politisks.

Un šim riskam parasti pretojas ar raksturīgu izvairīšanos,

ko dēvē par skepticismu.

Skepticisma idejas ir aptuveni šādās.

Mēs galīgi neatrisinājam

nevienu no gadījumiem vai principiem, par ko iesākumā diskutējām.

Ja Aristotelis,

Loks, Kants un Mills šos jautājumus nav atrisinājuši, kas gan mēs esam,

lai pēc visiem šiem gadiem domātu,

ka šeit Sandersa teātrī semestra laikā

spēsim tos atrisināt.

Tāpēc, iespējams, runa ir par

katra cilvēka paša principiem, un lieta darīta.

Nav, ko apspriest.

Mēs nenonāksim pie absolūtiem spriedumiem.

Tā ir izvairīšanās.

Skeptiķu izvairīšanās,

kam es piedāvāju sekojošu

atbildi -

tā ir tiesa.

Par šiem jautājumiem debatē jau gadu tūkstošiem ilgi.

Taču pats fakts,

ka tie arvien no jauna nemitīgi kļūst aktuāli,

nozīmē,

ka, lai arī tos savā ziņā nav iespējams atrisināt,

no tiem arī nevar izvairīties.

Un no tiem nevar izvairīties,

tie ir neizbēgami tāpēc, ka ik dienas

mēs atbildam uz šāda veida jautājumiem.

Skeptiķi, kas vienkārši atmet ar roku morālai apcerei,

nepiedāvā risinājumu.

Imanuēls Kants

brīnišķīgi raksturoja skepticisma nostājas nepilnības, rakstot:

"Skepticisms ir cilvēka saprāta atelpas vieta,

kur tas var apdomāt savus dogmatiskos klejojumus,

taču šajā vietā nav vērts apmesties uz dzīvi.

Samierināšanās ar skepticismu," rakstīja Kants,

"nekad nevar būt pietiekama, lai apvaldītu saprāta nemieru."

Ar šiem stāstiem un argumentiem es mēģināju radīt priekšstatu

par risku un kārdinājumu,

briesmām un iespējām. Noslēgumā es vienkārši vēlētos teikt,

ka šī kursa mērķis

ir atmodināt

saprāta nemieru

un paskatīties, pie kā tas varētu novest.

Pateicos.

Piemēram, tik izmisīgā situācijā

jums jādara, kas nepieciešams, lai izdzīvotu.

Jādara,

kas nepieciešams.

Ja jūs 19 dienas esat cietis badu,

kādam ir jāupurējas, lai pārējie varētu izdzīvot. Labi, kā jūs sauc? Markuss.

Kas jums sakāms, Markus?

Iepriekšējoreiz

mēs iesākām

ar dažiem stāstiem,

dažām morāles dilemmām

par ripojošiem vagoniņiem

un ārstiem,

un veseliem pacientiem,

kuri var kļūt

par orgānu transplantācijas upuriem.

Mēs ievērojām divas lietas

attiecībā uz mūsu argumentiem.

Viena no tām saistīta ar argumentēšanas veidu.

Mēs izteicām spriedumus par konkrētām situācijām.

Centāmies noformulēt iemeslus vai principus,

kas kalpotu par mūsu spriedumu pamatu.

Tad, kad mums tika piedāvāts jauns gadījums,

mēs sākām pārskatīt iepriekšējos principus,

aplūkot tos jauno apstākļu gaismā.

Ievērojām iekšēju nepieciešamību saskaņot

mūsu spriedumus konkrētajos gadījumos

un principus, kam mēs sekotu

pārdomu rezultātā.

Tāpat mēs pamanījām kaut ko par diskusijā radušos

argumentu būtību.

Ievērojām, ka dažkārt mēs tiecamies rīcības morāli saistīt ar sekām,

rezultātiem, pasauli, kādu tā rada.

Tos mēs nosaucām par konsekvenciālistu

morāles spriedumiem.

Taču mēs pamanījām arī to,

ka dažos gadījumos

rezultāti nebija vienīgie,

ko mēs ņēmām vērā.

Dažkārt,

kā daudziem no mums šķita,

morāli būtiskas ir ne vien sekas, bet arī pašai rīcībai piemītošā kvalitāte

vai iedaba.

Daži no jums apgalvoja, ka ir noteiktas lietas, kas gluži vienkārši nav taisnīgas,

pat ja tās noved pie

vēlama rezultāta,

pat ja

ir iespējams glābt 5 cilvēkus,

atņemot dzīvību vienam.

Tā nu mēs salīdzinājām konsekvenciālistu

morāles principus

ar kategoriju morāles principiem.

Šodien

un dažas turpmākās dienas

mēs pievērsīsimies vienam no ietekmīgākajām

konsekvenciālistu morāles teorijas

versijām,

un tā ir utilitārisma filosofija.

Džeremijs Bentams,

18.gs.

angļu politikas filosofs,

pirmais piedāvāja

pirmo skaidro sistemātisko utilitārisma

morāles teorijas

aprakstu.

Un Bentama ideja,

viņa pamatatzinums

ir ārkārtīgi vienkāršs,

kas morāli šķiet

ārkārtīgi

intuitīvi pievilcīgs.