Stīvens Pinkers par vardarbības mītu

Stīvens Pinkers iezīmē vardarbības mazināšanos no Bībeles laikiem līdz mūsdienām un pauž viedokli, ka, lai arī Irākas un Dārfūras notikumu dēļ tas varētu šķist neloģisks un pat nepiedienīgs izteikums, mēs dzīvojam vismierīgākajā laikmetā mūsu sugas pastāvēšanas vēsturē.

Attēli kā šis, no Aušvices koncentrācijas nometnes

20. gadsimtā gaitā ir kļuvuši par mūsu apziņas daļu

un snieguši mums jaunu izpratni par to, kas esam,

no kurienes nākam un kādos laikos dzīvojam.

20. gadsimtā pieredzējām Staļina, Hitlera, Mao,

Pola Pota, Ruandas nežēlību un citus genocīdus,

un, lai arī 21. gadsimtā ir apritējuši tikai septiņi gadi,

jau esam piedzīvojuši ilgstošu genocīdu Dārfūrā

un ikdienas šausmas Irākā.

Tādējādi veidojusies kopīga mūsu situācijas izpratne,

proti, ka modernisms mūs novedis pie briesmīgas vardarbības un, iespējams,

iedzimto ciltis dzīvoja harmonijā, no kuras, sev par ļaunu, esam nošķīrušies.

Lūk, piemērs

no Pateicības dienai veltīta raksta "Boston Globe", kas tika publicēts

pirms pāris gadiem, autoram rakstot: "Indiāņu dzīve

bija sarežģīta, taču nepastāvēja nodarbinātības problēmas,

kopienā valdīja harmonija, neviens nepazina pārmērības,

noziegumi tikpat kā neeksistēja, karadarbība starp ciltīm

bija galvenokārt rituāla un reti noveda pie nešķirojoša

vai masveida slaktiņa. Visi dzirdējuši šādas sīrupainas runas.

Mēs to mācām saviem bērniem, dzirdam televīzijā

un lasām grāmatās. Šīs runas sākotnējais nosaukums

bija "Viss, ko jūs zināt, ir nepatiess", un es sniegšu pierādījumus,

ka šī mūsu ierastās izpratnes daļa ir nepatiesa:

īstenībā mūsu senči bija daudz vardarbīgāki par mums,

vardarbības līmenis jau ilgāku laiku krītas, un mūsdienās, iespējams,

dzīvojam vismierīgākajā laikmetā mūsu sugas pastāvēšanas vēsturē.

Pašlaik, Dārfūras un Irākas desmitgadē,

šāds apgalvojums varētu šķist vai nu izfantazēts,

vai nepiedienīgs. Taču centīšos jūs pārliecināt,

ka tā nav patiesā aina. Vardarbības mazināšanās

ir fraktāls fenomens. Tas novērojams tūkstošgades gaitā,

gadsimtiem, desmitgadēm, gadiem ilgi,

lai arī sākumā šķietami bijis pavērsiena punkts

sešpadsmitajā - Saprāta gadsimtā. Tas redzams

visā pasaulē, tiesa, ne vienmērīgi.

Īpaši acīmredzami Rietumos, sākot ar Angliju

un Holandi Apgaismības laikmetā.

Dosimies nelielā ceļojumā, aplūkojot dažādus grafus --

no tūkstošgades līdz gada mērogam --

lai mēģinātu jūs pārliecināt. Vēl pirms 10 000 gadu visi cilvēki

dzīvoja kā mednieki-vācēji bez noteiktām apmetnēm

vai pārvaldes. Tieši šo dzīvesveidu parasti uzskata

par pirmatnējo harmoniju. Taču arheologs

Lorenss Kīlijs, aplūkojot nelaimes gadījumu statistiku

mūsdienu mednieku-vācēju kopienās, kas ir labākais

pierādījumu avots par šo dzīvesveidu, nonāk pie visai atšķirīga secinājuma.

Lūk, viņa sastādīts grafiks,

kas uzrāda karadarbībā mirušo vīriešu nāves gadījumu procentu

vairākās lopkopju vai mednieku un vācēju sabiedrībās.

Sarkanās kolonnas atbilst ticamībai, ka vīrietis ies bojā

no cita vīrieša rokas, nevis aizies aizsaulē

dabisku cēloņu dēļ dažādās lopkopju sabiedrībās

Jaungvinejas augstienē un Amazones lietusmežos.

Variācijas sākas ar teju 60 procentu iespējamību, ka vīrietis kritīs

no cita rokas, līdz gebusiem, kur šī iespēja

sasniedz tikai 15 procentus. Sīciņā zilā kolonna apakšējā

stūrī pa kreisi uzrāda atbilstošu statistiku par ASV

un Eiropu 20. gadsimtā, iekļaujot visus abos pasaules karos

kritušos. Ja 20. gadsimtā vēl pastāvētu cilšu karadarbības

nāves statistika, 100 miljonu mirušo vietā būtu divi miljardi.

Tāpat tūkstošgades ietvaros varam apskatīt

dzīvesveidu, kādu piekopa senās civilizācijas, piemēram,

Bībelē raksturotās. Šajā mūsu morālo vērtību avotā

lasāmi apraksti saistībā ar karadarbību,

piemēram, no Skaitļu grāmatas 31: "Un viņi karoja

pret mīdiešiem, kā Kungs bija Mozum pavēlējis,

un nokāva visus vīrus. Un Mozus viņus uzrunāja:

"Vai sievas atstātas dzīvas? Tad nu nogaliniet ikvienu puisēnu

starp bērniem un ikvienu sievieti, kas pazinusi vīrieti,

guļot ar viņu, bet visas meitas, kas nav pazinuši vīrieti,

guļot ar viņu, paturiet sev dzīvas." Citiem vārdiem,

noslaktējiet vīrus un bērnus, ja ieraugāt jaunavas,

paturiet tās dzīvas, lai pēc tam varētu izvarot.

Šādā garā sarakstīti 4 vai 5 Bībeles panti.

Tāpat Bībelē tiek uzskatīts, ka nāvessods

ir pieļaujams mērs tādiem noziegumiem kā homoseksualitāte,

laulības pārkāpšana, zaimošana, elku pielūgšana, runāšana pretī vecākiem

un strādāšana Sabatā.

Vēl nedaudz tuvāk

aplūkosim gadsimtu mērauklu.

Lai arī mums trūkst statistikas par karadarbību,

sākot no Viduslaikiem līdz Jaunajiem laikiem,

tradicionālā vēsture vēsta - mūsu degunu priekšā

ir pierādījumi, ka sociāli sankcionētas vardarbības formas

ir tikušas ierobežotas.

Piemēram, jebkura sabiedrības vēsture pavēstīs, ka kropļošana un spīdzināšana

bija ikdienišķi kriminālsoda veidi. Pārkāpums, par ko

mūsdienās jums piespriestu naudassodu, savulaik

novestu pie jūsu mēles vai ausu nogriešanas, acu izduršanas,

rokas nociršanas utt.

Pastāvēja daudzi atjautīgi sadistiska nāvessoda veidi:

sadedzināšana, iekšu izraušana, saraustīšana uz rata,

saplosīšana, piesienot pie zirgiem, utt.

Nāvessods bija sankcija daudziem nevardarbīgiem noziegumiem:

karaļa kritika, maizes klaipa zādzība. Verdzība, protams,

bija iecienīta darba aiztaupīšanā, un nežēlība

bija populārs izklaides veids. Iespējams, visspilgtākais piemērs

bija kaķu sadedzināšana. Kaķi uzvilka uz skatuves

un lēnām, iekārtu siksnās, ielaida ugunī,

skatītājiem raustoties smieklos par kaķa agonijas brēcieniem,

tam sadegot.

Kā ar viena cilvēka slepkavībām? Te nu mums ir pieklājīgi dati,

jo daudzviet pašvaldībās tika reģistrēts nāves cēlonis.

Kriminologs Manuels Aisners

saskaitīja visus slepkavību skaita vēsturiskos datus Eiropā

ikvienā ciemā, ciematā, pilsētiņā, grāfistē,

ko vien viņš varēja atrast, un papildināja

ar nacionālajiem datiem, kad nācijas iesāka statistikas uzskaiti.

Viņš izveidoja logaritmisku skalu. Tā iesākās ar 100 nāvēm

uz 100 000 cilvēkiem gadā, kas ir aptuvens Viduslaiku

slepkavību līmenis. Skaits sarūk

līdz mazāk nekā vienai slepkavībai uz 100 000 cilvēkiem gadā

7 vai 8 Eiropas valstīs. Tad ir ievērojams palielinājums

1960tajos gados. Ļaudīm, kuri apgalvoja, ka rokenrols novedīs

pie morālo vērtību krituma, bija sava daļa patiesības.

Taču no Viduslaikiem līdz mūsdienām slepkavību skaits

ir krities par vismaz divām iedaļām,

pagriezienam iezīmējoties 16. gadsimta sākumā.

Pievērsīsimies desmitgadēm.

Atsaucoties uz nevalstiskām organizācijām,

kas uzkrāj šāda veida statistiku, kopš 1945.gada Eiropā un Amerikā

strauji mazinājies starpvalstu karu skaits,

tāpat nāvējoši etniski nemieri, grautiņi un militāras darbības,

pat Dienvidamerikā. Pasaulē krasi krities nāves gadījumu skaits

starpvalstu karos. Dzeltenā kolonna norāda uz nāvju skaitu

karā vienā gadā, sākot ar 1950.g. līdz mūsdienām.

Kā redzat, nāvju skaits krītas no 65 000 gadījumiem

konfliktā gada laikā 1950-tajos līdz mazāk nekā 2000 nāvēm

konfliktā gada laikā šajā desmitgadē, lai cik arī tas nebūtu briesmīgi.

Pat gada mērogā novērojama vardarbības mazināšanās.

Kopš Aukstā kara beigām sarucis pilsoņu karu

un genocīdu skaits - patiešām, 90% kritums kopš Otrā pasaules kara virsotnēm -

un pat pārmaiņas 1960to gadu slepkavību un vardarbīgu noziegumu uzplūdā.

Informācija no FBI kriminālās statistikas: redzams,

ka 50tajos un 60tajos gados vardarbības līmenis visai zems,

tad tas vairākas desmitgades pieaug, un līdz ar 90tajiem gadiem

iesākas stāvs kritums, kas ved līdz pat

līmenim, kāds tika pieredzēts 1960tajos.

Prezident Klinton, ja esat šeit, paldies jums.

(Smiekli)

Tātad: kādēļ tik daudzi ļaudis kļūdās

tik svarīgā jautājumā? Domāju, pastāv vairāki iemesli.

Viens no tiem saistās ar medijiem: "Preses apvienība

uz Zemes notiekošo karu hroniku pieraksta labāk

nekā 16. gadsimta mūki."

Pastāv kognitīva ilūzija: mēs, kognitīvie psihologi, zinām, ka, jo vieglāk

atsaukt atmiņā ko specifisku,

jo lielāka iespēja, ka jūs tam pieķersieties.

Laikrakstos lasāmie asiņainie apraksti

atmiņā paliek labāk nekā atskaites par daudz vairāk cilvēkiem,

kuri mirst no vecuma savās gultās. Uzskatu un propagandas tirgū

pastāv dinamika: grūti piesaistīt skatītājus, aizstāvjus

un ziedotājus, sakot:

"Šķiet, ka viss iet uz augšu."

(Smiekli)

Modernajā intelektuālajā dzīvē valda vainas apziņa

par to, kā izturējāmies pret iedzimtajiem, kā arī nevēlēšanās atzīt,

ka Rietumu kultūrā varētu būt kas labs.

Protams, mūsu standartu maiņa var apsteigt pārmaiņas

uzvedībā. Viens no iemesliem, kādēļ vardarbība mazinājās,

ir tāds, ka cilvēkiem apnika sava laikmeta asinskāre un nežēlība.

Šķiet, šis process turpinās,

taču, ja mūsdienu standarti apsteigs uzvedību,

pasaule šķitīs barbariskāka, nekā patiesībā bijusi

atbilstoši vēsturiskiem standartiem. Tādēļ mūsdienās tiekam pārbaudīti - un pelnīti -

ja bariņš noziedznieku Teksasā pēc 15 gadu ilguša lūguma apžēlot

saņem nāvējošu injekciju. Neapdomājam to, ka

pirms pāris gadsimtiem viņi būtu tikuši sadedzināti uz sārta

par kritikas izteikšanu karalim pēc tiesas,

kas ilgusi 10 minūtes - un ka tas būtu daudzreiz atkārtojies.

Mūsdienās nāvessodu uzskatām

par pierādījumu mūsu uzvedības iespējamam pagrimumam,

nevis mūsu standartu patiesajai izaugsmei.

Kādēļ vardarbība mazinājusies? Neviens īsti nezina,

taču esmu lasījis 4 skaidrojumus, kuri, manuprāt,

ir zināmā mērā ticami. Pirmais: iespējams,

taisnība bija Tomasam Hobsam. Viņš teica,

ka dzīve dabā bija "vientulīga, nabadzīga, pretīga, brutāla

un īsa." Ne jau tādēļ, pēc viņa izteikumiem,

ka cilvēkiem piemistu kāda pirmatnēja asinskāre,

agresīvs instinkts vai teritoriāla imperatīva,

bet gan anarhijas loģikas dēļ. Anarhijas stāvoklī

valda pastāvīgs kārdinājums apsteigt kaimiņus un iekarot viņu teritoriju,

pirms viņi iekarojuši tavējo. Vēlāk Tomass Šellings

piedāvāja analoģiju par namsaimnieku, kurš dzird kņadu

pagrabā. Kā jau kārtīgam amerikānim, viņam naktsskapītī

ir pistole, viņš izvelk šaujamo un nokāpj lejā.

Tur viņš ierauga laupītāju ar ieroci rokā.

Abi domā:

"Īsti negribas piežmiegt to zelli, bet tad viņš piežmiegs mani.

Labāk nošaut viņu, pirms viņš trāpa man,

jo, pat ja viņš nevēlas mani nogalināt,

viņš, iespējams, pašlaik uztraucas, ka viņu nošaušu,

pirms viņš izšauj uz mani." Un tā tālāk.

Mednieki-vācēji acīmredzami piedzīvo šādu domu gaitu

un nereti uzbrūk kaimiņiem bailēs, ka tie neuzbrūk viņiem.

Ar šo problēmu iespējams cīnīties atturoties:

tu pirmais nedod triecienu, taču tev ir publiski izziņota politika,

ka iekarošanas gadījumā tu nežēlīgi atriebsies.

Vienīgais, šādai politikai iespējams

uzticēties un tādēļ tā var darboties tikai tad,

ja ir ticama. Lai padarītu to ticamu, jāatriebj visi apvainojumi

un jāatdara pāridarījumi, kas noved pie asinsatriebības cikliem.

Dzīve kļūst par "Soprano ģimenes" sēriju. Hobsa risinājums,

"Leviatāns", ir tāds - ja autoritāte leģitīmai

vardarbības pielietošanai sapludināta vienā demokrātiskā aģentā - leviatānā -,

šāds stāvoklis mazina kārdinājumu uzbrukt,

jo jebkāda agresija tiks sodīta,

iznīcinot iespēju gūt no tās labumu. Tādējādi zustu kārdinājums

iekarot pirmajam bailēs tikt iekarotam.

Un nav nepieciešami sīkumi, ko atriebt,

lai padarītu ticamus savus draudus. Tādējādi rastos

miera stāvoklis. Eisners, cilvēks, kurš apkopoja slepkavību statistiku,

ko jums nebija iespējas aplūkot iepriekšējā slaidā,

apgalvoja, ka slepkavību mazināšanās Eiropā

sakrīt ar laiku, kad veidojās centralizētas valstis.

Neliels atbalsts leviatāna teorijai.

To apstiprina arī fakts, ka mūsdienās vardarības uzliesmojumus

novērojam anarhijas zonās: sabrukušās valstīs, impērijās,

pierobežas reģionos, mafijās, ielu bandās utt.

Otrs skaidrojums ir tāds, ka daudzviet dažādos laikos

pastāv plaši izplatīta izjūta par dzīvības nevērtīgumu.

Agrāk, kad ciešanas un agrīna nāve bija ierastas

dzīves parādības, cilvēkus nemocīja sirdsapziņa, darot pāri

citiem. Tehnoloģijai un ekonomiskai attīstībai padarot dzīvi

garāku un patīkamāku, dzīvība kā tāda tiek vērtēta augstāk.

Šo argumentu izvirzīja politikas zinātnieks Džeimss Peins.

Trešais skaidrojums ierosina "pozitīva vai negatīva iznākuma spēles" konceptu,

kas tika izklāstīts žurnālista Roberta Raita grāmatā "Non-Zero".

Raits uzsver, ka noteiktos apstākļos

no sadarbības, tostarp nevardarbības, iegūst abas puses

savstarpējā mijiedarbībā, piemēram, tirgus sakaros, divām pusēm

apmainoties labumiem un abām iegūstot vai divām pusēm

noliekot ieročus un sadalot, tā saucamo, miera dividendi,

kuras rezultātā viņiem vairs nenākas visu laiku karot.

Raits apgalvo, ka tehnoloģija palielinājusi pozitīva

iznākuma spēles, kurās cilvēki iesaistās,

pieļaujot preču, pakalpojumu un ideju apmaiņu

lielākos attālumos un starp plašākām ļaužu grupām.

Rezultātā citi cilvēki ir vērtīgāki dzīvi, nevis miruši,

un vardarbība mazinās savtīguma dēļ. Kā Raits raksta:

"Viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ, manuprāt, nevajadzētu bombardēt

japāņus ir tāds, ka viņi uzbūvēja manu minibusiņu."

(Smiekli)

Ceturto iemeslu lasām filosofa Pītera Singera

grāmatas nosaukumā "The Expanding Circle".

Viņš uzskata, ka evolūcija apveltīja cilvēkus ar iejūtību:

spēju izturēties pret citu cilvēku interesēm

līdzīgi kā pret savējām. Diemžēl parasti

mēs to pielietojam tikai šaurā draugu un ģimenes lokā.

Cilvēki ārpus šī loka tiek uztverti kā puscilvēki,

un viņus drīkst nesodīti ekspluatēt. Taču vēstures gaitā

loks ir paplašinājies. Vēstures annālēs redzam,

kā tas izplešas no ciema līdz klanam, tad ciltij,

nācijai, citām rasēm, abiem dzimumiem

un, atbilstoši Singera teiktajam, mums to vajadzētu paplašināt

līdz pat citām apzinīgām sugām. Var jautāt,

ja tā noticis, kas ir veicinājis šādu paplašināšanos?

Pastāv vairākas iespējas. Pieaugoši

savstarpējas apmaiņas loki, Roberta Raita izpratnē.

Zelta likuma loģika: jo vairāk tu domā par citiem un sadarbojies,

jo skaidrāk apzinies, ka ir nepamatoti

savas intereses uzskatīt par pārākām,

īpaši, ja vēlies, lai citi tevī ieklausās. Nevari sacīt:

"Manas intereses salīdzinājumā ar jūsējām ir īpašas",

tāpat kā nevar teikt, ka vieta, kur stāvi

ir unikāla Visuma daļa,

jo tieši tur tu tobrīd atrodies.

Iespējams, to izraisīja arī kosmopolītisms: vēsture,

žurnālistika, memuāri, reālistiskā daiļliteratūra, ceļojumi

un izglītotība, kas palīdz iztēloties sevi citu cilvēku dzīvēs,

kuri iepriekš, iespējams, uzskatīti par puscilvēkiem,

kā arī apzināties paša dzīves stāvokļa nejaušo raksturu;

izjūta, ka "te mani novedusi veiksme".

Lai kādi arī nebūtu iemesli, vardarbības mazināšanās

izraisa nopietnas sekas. Tai vajadzētu mudināt mūs jautāt ne vien:

"Kāpēc pastāv karš?", bet arī "Kāpēc pastāv miers?"

Ne vien "Ko darām nepareizi?", bet arī "Ko esam darījuši pareizi?"

Jo kaut ko mēs pavisam noteikti esam darījuši pareizi,

un pavisam noteikti būtu vērtīgi noskaidrot, kas tas ir.

Paldies jums.

(Aplausi).

Kriss Andersons: Man patika šī runa. Domāju, daudzi cilvēki zālē teiktu,

ka jūsu minēto ekspansiju,

par ko runā Pīters Singers, ierosināja tehnoloģijas,

otra ieraugāmība un izjūta, ka pasaule tādējādi

kļūst mazāka. Proti, vai arī tajā slēpjas patiesība?

Stīvens Pinkers: Visnotaļ. Tas būtu saskaņā gan ar Raita teoriju,

kas ļauj mums baudīt sadarbības priekšrocības aizvien

plašākos un plašākos mērogos. Taču, manuprāt, tas arī ļauj mums

iztēloties, kā mēs justos otra ādā. Kad lasām

par briesmīgo spīdzināšanu, kas bija ierasta Viduslaikos, prātojam,

kā gan viņi uz ko tādu bija spējīgi,

kā viņi varēja nejust nekādu iejūtību pret cilvēku,

kam izvilka iekšas? Taču acīmredzot,

ciktāl tas attiecās uz viņiem, tā bija atsvešināta būtne

bez līdzīgām jūtām. Manuprāt, jebkas,

kas ļauj vieglāk iztēloties iekāpšanu otra kurpēs,

veicina arī morālu apdomību

attiecībā pret šo cilvēku.

K.A.: Stīv, kaut nu šo runu nākamā gada laikā sadzirdētu visi

ziņu mediju īpašnieki. Man tas šķiet ļoti būtiski. Paldies tev.

S.P.: Man bija tas prieks.