Attēli kā šis, no Aušvices koncentrācijas nometnes
20. gadsimtā gaitā ir kļuvuši par mūsu apziņas daļu
un snieguši mums jaunu izpratni par to, kas esam,
no kurienes nākam un kādos laikos dzīvojam.
20. gadsimtā pieredzējām Staļina, Hitlera, Mao,
Pola Pota, Ruandas nežēlību un citus genocīdus,
un, lai arī 21. gadsimtā ir apritējuši tikai septiņi gadi,
jau esam piedzīvojuši ilgstošu genocīdu Dārfūrā
un ikdienas šausmas Irākā.
Tādējādi veidojusies kopīga mūsu situācijas izpratne,
proti, ka modernisms mūs novedis pie briesmīgas vardarbības un, iespējams,
iedzimto ciltis dzīvoja harmonijā, no kuras, sev par ļaunu, esam nošķīrušies.
Lūk, piemērs
no Pateicības dienai veltīta raksta "Boston Globe", kas tika publicēts
pirms pāris gadiem, autoram rakstot: "Indiāņu dzīve
bija sarežģīta, taču nepastāvēja nodarbinātības problēmas,
kopienā valdīja harmonija, neviens nepazina pārmērības,
noziegumi tikpat kā neeksistēja, karadarbība starp ciltīm
bija galvenokārt rituāla un reti noveda pie nešķirojoša
vai masveida slaktiņa. Visi dzirdējuši šādas sīrupainas runas.
Mēs to mācām saviem bērniem, dzirdam televīzijā
un lasām grāmatās. Šīs runas sākotnējais nosaukums
bija "Viss, ko jūs zināt, ir nepatiess", un es sniegšu pierādījumus,
ka šī mūsu ierastās izpratnes daļa ir nepatiesa:
īstenībā mūsu senči bija daudz vardarbīgāki par mums,
vardarbības līmenis jau ilgāku laiku krītas, un mūsdienās, iespējams,
dzīvojam vismierīgākajā laikmetā mūsu sugas pastāvēšanas vēsturē.
Pašlaik, Dārfūras un Irākas desmitgadē,
šāds apgalvojums varētu šķist vai nu izfantazēts,
vai nepiedienīgs. Taču centīšos jūs pārliecināt,
ka tā nav patiesā aina. Vardarbības mazināšanās
ir fraktāls fenomens. Tas novērojams tūkstošgades gaitā,
gadsimtiem, desmitgadēm, gadiem ilgi,
lai arī sākumā šķietami bijis pavērsiena punkts
sešpadsmitajā - Saprāta gadsimtā. Tas redzams
visā pasaulē, tiesa, ne vienmērīgi.
Īpaši acīmredzami Rietumos, sākot ar Angliju
un Holandi Apgaismības laikmetā.
Dosimies nelielā ceļojumā, aplūkojot dažādus grafus --
no tūkstošgades līdz gada mērogam --
lai mēģinātu jūs pārliecināt. Vēl pirms 10 000 gadu visi cilvēki
dzīvoja kā mednieki-vācēji bez noteiktām apmetnēm
vai pārvaldes. Tieši šo dzīvesveidu parasti uzskata
par pirmatnējo harmoniju. Taču arheologs
Lorenss Kīlijs, aplūkojot nelaimes gadījumu statistiku
mūsdienu mednieku-vācēju kopienās, kas ir labākais
pierādījumu avots par šo dzīvesveidu, nonāk pie visai atšķirīga secinājuma.
Lūk, viņa sastādīts grafiks,
kas uzrāda karadarbībā mirušo vīriešu nāves gadījumu procentu
vairākās lopkopju vai mednieku un vācēju sabiedrībās.
Sarkanās kolonnas atbilst ticamībai, ka vīrietis ies bojā
no cita vīrieša rokas, nevis aizies aizsaulē
dabisku cēloņu dēļ dažādās lopkopju sabiedrībās
Jaungvinejas augstienē un Amazones lietusmežos.
Variācijas sākas ar teju 60 procentu iespējamību, ka vīrietis kritīs
no cita rokas, līdz gebusiem, kur šī iespēja
sasniedz tikai 15 procentus. Sīciņā zilā kolonna apakšējā
stūrī pa kreisi uzrāda atbilstošu statistiku par ASV
un Eiropu 20. gadsimtā, iekļaujot visus abos pasaules karos
kritušos. Ja 20. gadsimtā vēl pastāvētu cilšu karadarbības
nāves statistika, 100 miljonu mirušo vietā būtu divi miljardi.
Tāpat tūkstošgades ietvaros varam apskatīt
dzīvesveidu, kādu piekopa senās civilizācijas, piemēram,
Bībelē raksturotās. Šajā mūsu morālo vērtību avotā
lasāmi apraksti saistībā ar karadarbību,
piemēram, no Skaitļu grāmatas 31: "Un viņi karoja
pret mīdiešiem, kā Kungs bija Mozum pavēlējis,
un nokāva visus vīrus. Un Mozus viņus uzrunāja:
"Vai sievas atstātas dzīvas? Tad nu nogaliniet ikvienu puisēnu
starp bērniem un ikvienu sievieti, kas pazinusi vīrieti,
guļot ar viņu, bet visas meitas, kas nav pazinuši vīrieti,
guļot ar viņu, paturiet sev dzīvas." Citiem vārdiem,
noslaktējiet vīrus un bērnus, ja ieraugāt jaunavas,
paturiet tās dzīvas, lai pēc tam varētu izvarot.
Šādā garā sarakstīti 4 vai 5 Bībeles panti.
Tāpat Bībelē tiek uzskatīts, ka nāvessods
ir pieļaujams mērs tādiem noziegumiem kā homoseksualitāte,
laulības pārkāpšana, zaimošana, elku pielūgšana, runāšana pretī vecākiem
un strādāšana Sabatā.
Vēl nedaudz tuvāk
aplūkosim gadsimtu mērauklu.
Lai arī mums trūkst statistikas par karadarbību,
sākot no Viduslaikiem līdz Jaunajiem laikiem,
tradicionālā vēsture vēsta - mūsu degunu priekšā
ir pierādījumi, ka sociāli sankcionētas vardarbības formas
ir tikušas ierobežotas.
Piemēram, jebkura sabiedrības vēsture pavēstīs, ka kropļošana un spīdzināšana
bija ikdienišķi kriminālsoda veidi. Pārkāpums, par ko
mūsdienās jums piespriestu naudassodu, savulaik
novestu pie jūsu mēles vai ausu nogriešanas, acu izduršanas,
rokas nociršanas utt.
Pastāvēja daudzi atjautīgi sadistiska nāvessoda veidi:
sadedzināšana, iekšu izraušana, saraustīšana uz rata,
saplosīšana, piesienot pie zirgiem, utt.
Nāvessods bija sankcija daudziem nevardarbīgiem noziegumiem:
karaļa kritika, maizes klaipa zādzība. Verdzība, protams,
bija iecienīta darba aiztaupīšanā, un nežēlība
bija populārs izklaides veids. Iespējams, visspilgtākais piemērs
bija kaķu sadedzināšana. Kaķi uzvilka uz skatuves
un lēnām, iekārtu siksnās, ielaida ugunī,
skatītājiem raustoties smieklos par kaķa agonijas brēcieniem,
tam sadegot.
Kā ar viena cilvēka slepkavībām? Te nu mums ir pieklājīgi dati,
jo daudzviet pašvaldībās tika reģistrēts nāves cēlonis.
Kriminologs Manuels Aisners
saskaitīja visus slepkavību skaita vēsturiskos datus Eiropā
ikvienā ciemā, ciematā, pilsētiņā, grāfistē,
ko vien viņš varēja atrast, un papildināja
ar nacionālajiem datiem, kad nācijas iesāka statistikas uzskaiti.
Viņš izveidoja logaritmisku skalu. Tā iesākās ar 100 nāvēm
uz 100 000 cilvēkiem gadā, kas ir aptuvens Viduslaiku
slepkavību līmenis. Skaits sarūk
līdz mazāk nekā vienai slepkavībai uz 100 000 cilvēkiem gadā
7 vai 8 Eiropas valstīs. Tad ir ievērojams palielinājums
1960tajos gados. Ļaudīm, kuri apgalvoja, ka rokenrols novedīs
pie morālo vērtību krituma, bija sava daļa patiesības.
Taču no Viduslaikiem līdz mūsdienām slepkavību skaits
ir krities par vismaz divām iedaļām,
pagriezienam iezīmējoties 16. gadsimta sākumā.
Pievērsīsimies desmitgadēm.
Atsaucoties uz nevalstiskām organizācijām,
kas uzkrāj šāda veida statistiku, kopš 1945.gada Eiropā un Amerikā
strauji mazinājies starpvalstu karu skaits,
tāpat nāvējoši etniski nemieri, grautiņi un militāras darbības,
pat Dienvidamerikā. Pasaulē krasi krities nāves gadījumu skaits
starpvalstu karos. Dzeltenā kolonna norāda uz nāvju skaitu
karā vienā gadā, sākot ar 1950.g. līdz mūsdienām.
Kā redzat, nāvju skaits krītas no 65 000 gadījumiem
konfliktā gada laikā 1950-tajos līdz mazāk nekā 2000 nāvēm
konfliktā gada laikā šajā desmitgadē, lai cik arī tas nebūtu briesmīgi.
Pat gada mērogā novērojama vardarbības mazināšanās.
Kopš Aukstā kara beigām sarucis pilsoņu karu
un genocīdu skaits - patiešām, 90% kritums kopš Otrā pasaules kara virsotnēm -
un pat pārmaiņas 1960to gadu slepkavību un vardarbīgu noziegumu uzplūdā.
Informācija no FBI kriminālās statistikas: redzams,
ka 50tajos un 60tajos gados vardarbības līmenis visai zems,
tad tas vairākas desmitgades pieaug, un līdz ar 90tajiem gadiem
iesākas stāvs kritums, kas ved līdz pat
līmenim, kāds tika pieredzēts 1960tajos.
Prezident Klinton, ja esat šeit, paldies jums.
(Smiekli)
Tātad: kādēļ tik daudzi ļaudis kļūdās
tik svarīgā jautājumā? Domāju, pastāv vairāki iemesli.
Viens no tiem saistās ar medijiem: "Preses apvienība
uz Zemes notiekošo karu hroniku pieraksta labāk
nekā 16. gadsimta mūki."
Pastāv kognitīva ilūzija: mēs, kognitīvie psihologi, zinām, ka, jo vieglāk
atsaukt atmiņā ko specifisku,
jo lielāka iespēja, ka jūs tam pieķersieties.
Laikrakstos lasāmie asiņainie apraksti
atmiņā paliek labāk nekā atskaites par daudz vairāk cilvēkiem,
kuri mirst no vecuma savās gultās. Uzskatu un propagandas tirgū
pastāv dinamika: grūti piesaistīt skatītājus, aizstāvjus
un ziedotājus, sakot:
"Šķiet, ka viss iet uz augšu."
(Smiekli)
Modernajā intelektuālajā dzīvē valda vainas apziņa
par to, kā izturējāmies pret iedzimtajiem, kā arī nevēlēšanās atzīt,
ka Rietumu kultūrā varētu būt kas labs.
Protams, mūsu standartu maiņa var apsteigt pārmaiņas
uzvedībā. Viens no iemesliem, kādēļ vardarbība mazinājās,
ir tāds, ka cilvēkiem apnika sava laikmeta asinskāre un nežēlība.
Šķiet, šis process turpinās,
taču, ja mūsdienu standarti apsteigs uzvedību,
pasaule šķitīs barbariskāka, nekā patiesībā bijusi
atbilstoši vēsturiskiem standartiem. Tādēļ mūsdienās tiekam pārbaudīti - un pelnīti -
ja bariņš noziedznieku Teksasā pēc 15 gadu ilguša lūguma apžēlot
saņem nāvējošu injekciju. Neapdomājam to, ka
pirms pāris gadsimtiem viņi būtu tikuši sadedzināti uz sārta
par kritikas izteikšanu karalim pēc tiesas,
kas ilgusi 10 minūtes - un ka tas būtu daudzreiz atkārtojies.
Mūsdienās nāvessodu uzskatām
par pierādījumu mūsu uzvedības iespējamam pagrimumam,
nevis mūsu standartu patiesajai izaugsmei.
Kādēļ vardarbība mazinājusies? Neviens īsti nezina,
taču esmu lasījis 4 skaidrojumus, kuri, manuprāt,
ir zināmā mērā ticami. Pirmais: iespējams,
taisnība bija Tomasam Hobsam. Viņš teica,
ka dzīve dabā bija "vientulīga, nabadzīga, pretīga, brutāla
un īsa." Ne jau tādēļ, pēc viņa izteikumiem,
ka cilvēkiem piemistu kāda pirmatnēja asinskāre,
agresīvs instinkts vai teritoriāla imperatīva,
bet gan anarhijas loģikas dēļ. Anarhijas stāvoklī
valda pastāvīgs kārdinājums apsteigt kaimiņus un iekarot viņu teritoriju,
pirms viņi iekarojuši tavējo. Vēlāk Tomass Šellings
piedāvāja analoģiju par namsaimnieku, kurš dzird kņadu
pagrabā. Kā jau kārtīgam amerikānim, viņam naktsskapītī
ir pistole, viņš izvelk šaujamo un nokāpj lejā.
Tur viņš ierauga laupītāju ar ieroci rokā.
Abi domā:
"Īsti negribas piežmiegt to zelli, bet tad viņš piežmiegs mani.
Labāk nošaut viņu, pirms viņš trāpa man,
jo, pat ja viņš nevēlas mani nogalināt,
viņš, iespējams, pašlaik uztraucas, ka viņu nošaušu,
pirms viņš izšauj uz mani." Un tā tālāk.
Mednieki-vācēji acīmredzami piedzīvo šādu domu gaitu
un nereti uzbrūk kaimiņiem bailēs, ka tie neuzbrūk viņiem.
Ar šo problēmu iespējams cīnīties atturoties:
tu pirmais nedod triecienu, taču tev ir publiski izziņota politika,
ka iekarošanas gadījumā tu nežēlīgi atriebsies.
Vienīgais, šādai politikai iespējams
uzticēties un tādēļ tā var darboties tikai tad,
ja ir ticama. Lai padarītu to ticamu, jāatriebj visi apvainojumi
un jāatdara pāridarījumi, kas noved pie asinsatriebības cikliem.
Dzīve kļūst par "Soprano ģimenes" sēriju. Hobsa risinājums,
"Leviatāns", ir tāds - ja autoritāte leģitīmai
vardarbības pielietošanai sapludināta vienā demokrātiskā aģentā - leviatānā -,
šāds stāvoklis mazina kārdinājumu uzbrukt,
jo jebkāda agresija tiks sodīta,
iznīcinot iespēju gūt no tās labumu. Tādējādi zustu kārdinājums
iekarot pirmajam bailēs tikt iekarotam.
Un nav nepieciešami sīkumi, ko atriebt,
lai padarītu ticamus savus draudus. Tādējādi rastos
miera stāvoklis. Eisners, cilvēks, kurš apkopoja slepkavību statistiku,
ko jums nebija iespējas aplūkot iepriekšējā slaidā,
apgalvoja, ka slepkavību mazināšanās Eiropā
sakrīt ar laiku, kad veidojās centralizētas valstis.
Neliels atbalsts leviatāna teorijai.
To apstiprina arī fakts, ka mūsdienās vardarības uzliesmojumus
novērojam anarhijas zonās: sabrukušās valstīs, impērijās,
pierobežas reģionos, mafijās, ielu bandās utt.
Otrs skaidrojums ir tāds, ka daudzviet dažādos laikos
pastāv plaši izplatīta izjūta par dzīvības nevērtīgumu.
Agrāk, kad ciešanas un agrīna nāve bija ierastas
dzīves parādības, cilvēkus nemocīja sirdsapziņa, darot pāri
citiem. Tehnoloģijai un ekonomiskai attīstībai padarot dzīvi
garāku un patīkamāku, dzīvība kā tāda tiek vērtēta augstāk.
Šo argumentu izvirzīja politikas zinātnieks Džeimss Peins.
Trešais skaidrojums ierosina "pozitīva vai negatīva iznākuma spēles" konceptu,
kas tika izklāstīts žurnālista Roberta Raita grāmatā "Non-Zero".
Raits uzsver, ka noteiktos apstākļos
no sadarbības, tostarp nevardarbības, iegūst abas puses
savstarpējā mijiedarbībā, piemēram, tirgus sakaros, divām pusēm
apmainoties labumiem un abām iegūstot vai divām pusēm
noliekot ieročus un sadalot, tā saucamo, miera dividendi,
kuras rezultātā viņiem vairs nenākas visu laiku karot.
Raits apgalvo, ka tehnoloģija palielinājusi pozitīva
iznākuma spēles, kurās cilvēki iesaistās,
pieļaujot preču, pakalpojumu un ideju apmaiņu
lielākos attālumos un starp plašākām ļaužu grupām.
Rezultātā citi cilvēki ir vērtīgāki dzīvi, nevis miruši,
un vardarbība mazinās savtīguma dēļ. Kā Raits raksta:
"Viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ, manuprāt, nevajadzētu bombardēt
japāņus ir tāds, ka viņi uzbūvēja manu minibusiņu."
(Smiekli)
Ceturto iemeslu lasām filosofa Pītera Singera
grāmatas nosaukumā "The Expanding Circle".
Viņš uzskata, ka evolūcija apveltīja cilvēkus ar iejūtību:
spēju izturēties pret citu cilvēku interesēm
līdzīgi kā pret savējām. Diemžēl parasti
mēs to pielietojam tikai šaurā draugu un ģimenes lokā.
Cilvēki ārpus šī loka tiek uztverti kā puscilvēki,
un viņus drīkst nesodīti ekspluatēt. Taču vēstures gaitā
loks ir paplašinājies. Vēstures annālēs redzam,
kā tas izplešas no ciema līdz klanam, tad ciltij,
nācijai, citām rasēm, abiem dzimumiem
un, atbilstoši Singera teiktajam, mums to vajadzētu paplašināt
līdz pat citām apzinīgām sugām. Var jautāt,
ja tā noticis, kas ir veicinājis šādu paplašināšanos?
Pastāv vairākas iespējas. Pieaugoši
savstarpējas apmaiņas loki, Roberta Raita izpratnē.
Zelta likuma loģika: jo vairāk tu domā par citiem un sadarbojies,
jo skaidrāk apzinies, ka ir nepamatoti
savas intereses uzskatīt par pārākām,
īpaši, ja vēlies, lai citi tevī ieklausās. Nevari sacīt:
"Manas intereses salīdzinājumā ar jūsējām ir īpašas",
tāpat kā nevar teikt, ka vieta, kur stāvi
ir unikāla Visuma daļa,
jo tieši tur tu tobrīd atrodies.
Iespējams, to izraisīja arī kosmopolītisms: vēsture,
žurnālistika, memuāri, reālistiskā daiļliteratūra, ceļojumi
un izglītotība, kas palīdz iztēloties sevi citu cilvēku dzīvēs,
kuri iepriekš, iespējams, uzskatīti par puscilvēkiem,
kā arī apzināties paša dzīves stāvokļa nejaušo raksturu;
izjūta, ka "te mani novedusi veiksme".
Lai kādi arī nebūtu iemesli, vardarbības mazināšanās
izraisa nopietnas sekas. Tai vajadzētu mudināt mūs jautāt ne vien:
"Kāpēc pastāv karš?", bet arī "Kāpēc pastāv miers?"
Ne vien "Ko darām nepareizi?", bet arī "Ko esam darījuši pareizi?"
Jo kaut ko mēs pavisam noteikti esam darījuši pareizi,
un pavisam noteikti būtu vērtīgi noskaidrot, kas tas ir.
Paldies jums.
(Aplausi).
Kriss Andersons: Man patika šī runa. Domāju, daudzi cilvēki zālē teiktu,
ka jūsu minēto ekspansiju,
par ko runā Pīters Singers, ierosināja tehnoloģijas,
otra ieraugāmība un izjūta, ka pasaule tādējādi
kļūst mazāka. Proti, vai arī tajā slēpjas patiesība?
Stīvens Pinkers: Visnotaļ. Tas būtu saskaņā gan ar Raita teoriju,
kas ļauj mums baudīt sadarbības priekšrocības aizvien
plašākos un plašākos mērogos. Taču, manuprāt, tas arī ļauj mums
iztēloties, kā mēs justos otra ādā. Kad lasām
par briesmīgo spīdzināšanu, kas bija ierasta Viduslaikos, prātojam,
kā gan viņi uz ko tādu bija spējīgi,
kā viņi varēja nejust nekādu iejūtību pret cilvēku,
kam izvilka iekšas? Taču acīmredzot,
ciktāl tas attiecās uz viņiem, tā bija atsvešināta būtne
bez līdzīgām jūtām. Manuprāt, jebkas,
kas ļauj vieglāk iztēloties iekāpšanu otra kurpēs,
veicina arī morālu apdomību
attiecībā pret šo cilvēku.
K.A.: Stīv, kaut nu šo runu nākamā gada laikā sadzirdētu visi
ziņu mediju īpašnieki. Man tas šķiet ļoti būtiski. Paldies tev.
S.P.: Man bija tas prieks.