Kāpēc fašisms ir tik kārdinošs un kā to var stiprināt dati

Vispusīgā runā par tehnoloģijām un varu rakstnieks un vēsturnieks Juvals Noa Harari skaidro būtisko atšķirību starp fašismu un nacionālismu, kā arī to, ko datu koncentrēšana nozīmē demokrātijas nākotnei. Uzstājoties kā hologramma tiešraidē no Telavivas, Harari brīdina, ka mūsdienās lielākais liberālās demokrātijas drauds ir tas, ka informācijas tehnoloģiju revolūcija padarīs diktatūras efektīvākas un kontrolēt spējīgākas. „Liberālās demokrātijas ienaidnieki uzlauž mūsu jūtas – bailes, naidu un pašlepnumu – un izmanto tās, lai pretnostatītu un grautu demokrātiju no iekšienes,” saka Harari. „Tā ir mūsu atbildība iepazīt savas vājības un pārliecināties, ka tās nekļūst par ieročiem.” (Noslēgumā īsa saruna ar TED kuratoru Krisu Andersonu.)

Sveiki visiem!

Tas ir mazliet jocīgi, jo es tiešām
rakstīju, ka cilvēki kļūs digitāli,

bet nedomāju, ka tas notiks tik drīz

un ka tas notiks ar mani.

Bet te nu es esmu, kā digitāls avatārs,

un te esat jūs, tāpēc sāksim.

Un sāksim ar jautājumu.

Cik fašistu šodien ir starp klātesošajiem?

(Smiekli)

Mazliet grūti pateikt,

jo esam aizmirsuši, kas ir fašisms.

Mūsdienās cilvēki
apzīmējumu „fašists” izmanto

kā tādu vispārēji lietojamu lamuvārdu.

Vai arī jauc fašismu ar nacionālismu.

Tāpēc veltīsim dažas minūtes,
lai noskaidrotu, kas īsti ir fašisms

un ar ko tas atšķiras no nacionālisma.

Nacionālisma maigākās formas

ir starp cilvēces
labdabīgākajiem veidojumiem.

Nācijas ir kopienas,
ko veido miljoniem svešinieku,

kas viens otru īsti nepazīst.

Es, piemēram, nepazīstu
tos astoņus miljonus cilvēku,

ar kuriem mani vieno Izraēlas pilsonība.

Taču, pateicoties nacionālismam,

mēs visi viens par otru rūpējamies
un efektīvi sadarbojamies.

Tas ir ļoti labi.

Daži, piemēram, Džons Lenons,
iztēlojas, ka bez nacionālisma

pasaule būtu mierpilna paradīze.

Bet daudz lielāka iespējamība,

ka bez nacionālisma
mēs dzīvotu cilšu haosā.

Ja mūsdienās paskatāmies uz bagātākajām
un mierīgākajām pasaules valstīm,

piemēram, Zviedriju un Šveici, un Japānu,

redzam, ka tajās ir ļoti spēcīga
nacionālisma izjūta.

Turpretim valstis, kurās spēcīgas
nacionālisma izjūtas trūkst,

piemēram, Kongo un Somālija,
un Afganistāna,

mēdz būt vardarbīgas un nabadzīgas.

Kas tad ir fašisms, un ar ko tas
atšķiras no nacionālisma?

Nacionālisms apgalvo,
ka mana nācija ir unikāla

un ka man pret to ir īpaši pienākumi.

Fašisms turpretim apgalvo,
ka mana nācija ir pārāka

un ka man ir pienākumi tikai pret to.

Man nav jādomā ne par vienu
un ne par ko citu kā vien savu nāciju.

Protams, parasti cilvēkiem
ir daudzas identitātes

un tie ir lojāli dažādām grupām.

Piemēram, es varu būt labs patriots,
lojāls pret savu valsti,

un tajā pašā laikā varu būt
lojāls pret savu ģimeni,

kaimiņiem, profesiju,

cilvēci kopumā,

patiesību un skaistumu.

Protams, ja identitātes
un lojalitātes ir vairākas,

reizēm var rasties
konflikti un sarežģījumi.

Bet kurš gan teicis, ka dzīve ir viegla?

Dzīve ir sarežģīta.

Tieciet ar to galā!

Fašisms rodas, kad cilvēki
mēģina ignorēt sarežģīto

un padarīt savu dzīvi pārāk vienkāršu.

Fašisms noliedz visas identitātes,
izņemot nacionālo,

un uzstāj, ka pienākumi man ir
tikai pret savu nāciju.

Ja mana nācija prasa upurēt savu ģimeni,

es upurēšu savu ģimeni.

Ja mana nācija prasa
nogalināt miljoniem cilvēku,

es nogalināšu miljoniem cilvēku.

Un, ja mana nācija prasa
nodot patiesību un skaistumu,

man jānodod patiesība un skaistums.

Piemēram, kā fašists izvērtē mākslu?

Kā fašists izlemj,
vai filma ir laba vai slikta?

Ļoti, ļoti, ļoti vienkārši.

Patiesībā ir viena vienīga mēraukla –

ja filma kalpo nācijas interesēm,

tā ir laba;

ja filma nekalpo nācijas interesēm,

tā ir slikta.

Tas arī viss.

Līdzīgi – kā fašists izlemj,
kas bērniem mācāms skolās?

Atkal ļoti vienkārši.

Ir viena vienīga mēraukla –

bērniem māca jebko,
kas kalpo nācijas interesēm.

Patiesība ir pilnīgi nesvarīga.

Otrā pasaules kara un holokausta
šausmas mums atgādina

par šāda domāšanas veida
briesmīgajām sekām.

Tomēr parasti, runājot
par fašisma ļaunumiem,

mēs to darām neefektīvi,

jo tiecamies atainot fašismu
kā derdzīgu briesmoni,

patiesībā neizskaidrojot,
kas tajā bija tik vilinošs.

Līdzīgi kā Holivudas filmās,

kas sliktos puišus – Voldemortu,
Sauronu vai Dārtu Veideru –

ataino kā neglītus, ļaunus un nežēlīgus.

Viņi ir nežēlīgi pat
pret saviem atbalstītājiem.

Skatoties šīs filmas, es nekad nesaprotu,

kāpēc lai kāds gribētu sekot
tādam pretīgam riebeklim kā Voldemorts?

Nelaime tajā, ka īstajā dzīvē

ļaunums ne vienmēr izskatās neglīts.

Tas var izskatīties ļoti skaists.

To ļoti labi zināja kristietība,

tāpēc kristīgajā mākslā,
pretstatā Holivudai,

sātans parasti atainots
kā ārkārtīgi pievilcīgs stiprinieks.

Tieši tāpēc sātana kārdinājumiem
ir tik grūti pretoties,

un tāpēc ir grūti pretoties
arī fašisma kārdinājumiem.

Fašisms liek cilvēkiem uzskatīt sevi

par piederīgiem visskaistākajam
un svarīgākajam pasaulē –

nācijai.

Un tad cilvēki domā:

„Man taču mācīja, ka fašisms ir neglīts.

Bet, skatoties spogulī,
es redzu kaut ko ļoti skaistu,

tāpēc es nevaru būt fašists, vai ne?”

Nepareizi.

Tā ir fašisma problēma.

Skatoties fašisma spogulī,

cilvēki sevi redz daudz skaistākus,
nekā viņi ir patiesībā.

1930. gados, kad fašisma spogulī
skatījās vācieši,

viņi redzēja Vāciju
kā visskaistāko pasaulē.

Ja šodien fašisma spogulī
ieskatīsies krievi,

viņi kā pasaulē visskaistāko
redzēs Krieviju.

Un, ja fašisma spogulī
ieskatās izraēlieši,

viņi kā pasaulē visskaistāko
redzēs Izraēlu.

Tas nenozīmē, ka esam
1930. gadu atkārtošanās priekšā.

Fašisms un diktatūras var atgriezties,

bet tās atgriezīsies jaunā formā,

formā, kas ir daudz atbilstošāka

21. gadsimta jauno tehnoloģiju īstenībai.

Senajos laikos

pasaules lielākā vērtība bija zeme.

Tādējādi politika bija cīņa par zemi.

Un diktatūra nozīmēja, ka visa zeme
pieder vienam valdniekam

vai mazam oligarham.

Jaunajos laikos mašīnas
kļuva svarīgākas par zemi.

Politika kļuva par cīņu par mašīnām.

Un diktatūra nozīmēja,

ka pārāk daudz mašīnu koncentrējās

valdības vai nelielas elites rokās.

Tagad dati aizvieto gan zemi, gan mašīnas

kā vislielāko vērtību.

Politika kļūst par cīņu par datu plūsmām.

Un tagad diktatūra nozīmē,

ka pārāk daudz datu

koncentrēti valdības
vai nelielas elites rokās.

Tagad lielākais liberālās
demokrātijas drauds

ir tas, ka informācijas
tehnoloģiju revolūcija

diktatūras padarīs efektīvākas
nekā demokrātijas.

20. gadsimtā

demokrātija un kapitālisms
sakāva fašismu un komunismu,

jo demokrātija spēja labāk apstrādāt datus
un pieņemt lēmumus.

Ņemot vērā 20. gadsimta tehnoloģijas,

vienkārši nebija efektīvi
koncentrēt pārāk daudz datu

un pārāk daudz varas vienuviet.

Bet tas nav nekāds dabas likums,

ka centralizēta datu apstrāde
vienmēr ir neefektīvāka

nekā izkliedēta datu apstrāde.

Mākslīgā intelekta un mašīnmācīšanās
uzplaukums var padarīt iespējamu

efektīvu liela apjoma
informācijas apstrādi vienuviet,

lēmumu pieņemšanu vienuviet,

un tad centralizēta datu apstrāde

būs efektīvāka
nekā izkliedēta datu apstrāde.

Un tad 20. gadsimta autoritatīvo režīmu
galvenais trūkums –

to mēģinājumi visu informāciju
koncentrēt vienuviet –

kļūs par šo režīmu lielāko priekšrocību.

Vēl viens tehnoloģiju risks,
kas apdraud demokrātijas nākotni,

ir informācijas tehnoloģiju
un biotehnoloģiju saplūšana,

kas var novest
pie tādu algoritmu radīšanas,

kas pazīst mani labāk nekā es pats sevi.

Kad parādījušies šādi algoritmi,

ārēja sistēma, piemēram, valdība,

var ne tikai paredzēt manus lēmumus,

bet arī manipulēt ar manām jūtām,
manām emocijām.

Diktators varbūt nevarēs nodrošināt
man labu veselības aprūpi,

bet viņš spēs likt man viņu mīlēt

un ienīst opozīciju.

Demokrātijai būs grūti
pārdzīvot šādu attīstību,

jo galu galā

demokrātija nav balstīta
uz cilvēku racionalitāti;

tā ir balstīta uz cilvēku jūtām.

Vēlēšanu un referendumu laikā

jums nejautā: „Ko domājat?”

Jums patiesībā jautā: „Kā jūtaties?”

Un, ja kāds spēj efektīvi
manipulēt ar jūsu emocijām,

demokrātija kļūs
par emocionālu leļļu teātri.

Ko tad varam darīt,
lai novērstu fašisma atgriešanos

un jaunu diktatūru uzplaukumu?

Pirmais jautājums – kurš kontrolē datus?

Ja esat inženieris,

atrodiet veidus, kā novērst,
ka pārlieku daudz datu

koncentrējas dažu cilvēku rokās.

Un atrodiet veidus, kā nodrošināt,

ka izkliedēta datu apstrāde
ir vismaz tikpat efektīva

kā centralizēta datu apstrāde.

Tā būs vislabākā demokrātijas aizsardzība.

Mums pārējiem, kas nav inženieri,

jautājums numur viens

ir, kā nepieļaut, ka ar mums manipulē

tie, kas kontrolē datus.

Liberālās demokrātijas
ienaidniekiem ir sava metode.

Viņi uzlauž mūsu jūtas.

Nevis mūsu e-pastus vai banku kontus –

viņi uzlauž mūsu jūtas –
bailes, naidu un pašlepnumu –

un tad izmanto tās,

lai pretnostatītu un grautu
demokrātiju no iekšienes.

Patiesībā tā ir metode,

ko pirmoreiz izmantoja Silīcija ieleja,
lai mums pārdotu preces.

Bet nu šo pašu metodi izmanto
demokrātijas ienaidnieki,

lai pārdotu mums bailes,
naidu un pašlepnumu.

Šīs sajūtas viņi nevar radīt no nekā.

Tāpēc viņi iepazīst mūsu esošās vājības.

un tad izmanto tās pret mums.

Tāpēc mūsu visu atbildība ir

iepazīt savas vājības

un pārliecināties,
ka tās nekļūst par ieročiem

demokrātijas ienaidnieku rokās.

Savu vājību iepazīšana

mums palīdzēs izvairīties
arī no fašisma spoguļa lamatām.

Kā noskaidrojām, fašisms
izmanto mūsu pašlepnumu.

Tas mūs savās acīs padara
daudz skaistākus, nekā patiesībā esam.

Tas ir kārdinājums.

Taču, ja cilvēks sevi patiešām pazīst,

tas neiekritīs šādu glaimu lamatās.

Ja kāds jums priekšā noliek spoguli,

kas paslēpj visus jūsu neglītumus
un liek savās acīs izskatīties

daudz skaistākam un svarīgākam,

nekā patiesībā esat,

sasitiet šo spoguli!

Paldies.

(Aplausi)

Kriss Andersons: Juval, paldies.

Ak vai, liels prieks tevi atkal redzēt!

Tātad, ja pareizi saprotu,

tu brīdini par divu veidu briesmām.

Viens ir iespējamā
vilinoša fašisma atjaunošanās,

bet turpat blakus – diktatūras,
kas varbūt nav gluži fašistiskas,

bet kontrolē visus datus.

Es domāju, vai nav arī trešais drauds,

ko daži klātesošie jau minēja,

proti, ka nevis valdības, bet lielās
korporācijas kontrolē visus mūsu datus.

Kā tu to sauktu,

un cik ļoti mums par to būtu jāraizējas?

Juvals Noa Harari: Galu galā atšķirība

starp korporācijām un valdībām
nav nemaz tik liela,

jo, kā jau teicu, jautājums ir,
kurš kontrolē datus.

Tā arī ir īstenā valdība.

Vai to sauc par korporāciju vai valdību...

ja tā ir korporācija
un tā patiešām kontrolē datus,

tā ir mūsu īstenā valdība.

Atšķirība tātad ir
vairāk šķietama nekā īsta.

K.A.: Bet ar korporācijām vismaz kaut kā

var iedomāties tirgus mehānismus,
kas tās spēj ierobežot.

Proti, ja patērētāji nolemj,

ka uzņēmums vairs
nedarbojas viņu interesēs,

paveras durvis citam tirgum.

To šķiet vieglāk iztēloties

nekā, piemēram, pilsoņu sacelšanos

un visu kontrolējošas valdības gāšanu.

J.N.H.: Līdz tam vēl neesam nonākuši,

taču, ja korporācija jūs patiešām
pazīst labāk nekā jūs paši,

tā var manipulēt
ar jūsu dziļākajām jūtām un vēlmēm,

un jūs pat nenojautīsiet...

jūs domāsiet, ka tas ir jūsu patiesais es.

Tā ka, jā, teorētiski, jūs varat
sacelties pret korporāciju,

tāpat kā teorētiski varat
sacelties pret diktatūru.

Taču praktiski tas ir ārkārtīgi grūti.

K.A.: Grāmatā „Homo Deus”
tu apgalvo, ka šis ir gadsimts,

kad cilvēki savā ziņā kļūs par dieviem,

vai nu attīstot mākslīgo intelektu,

vai ar ģenētiskās inženierijas palīdzību.

Vai šī iespējamā politiskās sistēmas
maiņa, sabrukums

ietekmējis tavu skatījumu uz šo iespēju?

J.N.H.: Manuprāt, tas nozīmē
lielāku iespējamību, ka tā notiks

un ka tas notiks ātrāk,

jo krīzes laikā cilvēki
ir gatavi uzņemties risku,

ko citkārt neuzņemtos.

Un cilvēki ir gatavi izmēģināt

visa veida augsta riska,
augsta ieguvuma tehnoloģijas.

Tā ka šāda veida krīzes
var veikt to pašu uzdevumu,

ko 20. gadsimtā veica divi pasaules kari.

Abi pasaules kari ievērojami paātrināja

jaunu un bīstamu tehnoloģiju attīstību.

Un tieši tas pats var notikt 21. gadsimtā.

Ir jābūt mazliet trakam,
lai pārlieku skrietu uz priekšu,

teiksim, ar gēnu inženieriju.

Bet tagad dažādās pasaules valstīs
pie varas ir arvien vairāk traku cilvēku,

tā ka iespējamība pieaug, nevis sarūk.

K.A.: Saliekot šo visu kopā, Juval,
tev ir unikāls skatījums.

30 gadus uz priekšu –

kā tev šķiet, vai cilvēce
kaut kā izķepurosies,

varēs atskatīties un teikt:
„Oho, tas nu gan bija tuvu! Mums izdevās!”

Vai tomēr ne?

J.N.H.: Līdz šim mums vienmēr
izdevies krīzes pārvarēt.

Jo īpaši, ja, skatoties
uz liberālo demokrātiju,

šķiet, ka nu viss ir slikti,

jāatceras, cik daudz sliktāk
viss izskatījās 1938. vai 1968. gadā.

Tā ka tas patiešām nav nekas,
tā ir tikai maza krīze.

Taču nekad nevar zināt,

jo kā vēsturnieks

zinu, ka nekad nevajag
novērtēt par zemu cilvēku stulbumu.

(Smiekli) (Aplausi)

Tas ir viens no jaudīgākajiem,
vēsturi veidojošajiem spēkiem.

K.A.: Juval, liels prieks,
ka varēji mums virtuāli pievienoties.

Jauku vakaru Telavivā!

Juvals Harari.

J.N.H.: Paldies, liels paldies.

(Aplausi)