Kādēļ rīkojamies tieši tā

Tonijs Robinss runā par „neredzamo spēku”, kas motivē jebkuru rīcību, un iedod pieci priekšējā rindā sēdošajam Alam Goram.

Paldies. Jāsaka, man ir
gan izaicinājums, gan prieks.

Prieks par to, ka varēšu
kaut ko sniegt atpakaļ.

Izaicinājums tajā, ka īsākie semināri,
ko rīkoju, parasti ir 50 stundu gari.

(Smiekli)

Es nepārspīlēju. Tās ir nedēļas nogales.

Es, protams, daru vēl ko, es arī trenēju.

Bet es esmu iegremdēšanās piekritējs,
jo kā gan iemācījāties valodu?

Ne jau mācoties principus,

bet gan esot tajā un lietojot to
tik bieži, ka to apguvāt.

Iemesls, kādēļ esmu šeit,
bez tā, ka esmu traks vecis, ir...

es neesmu šeit, lai jūs motivētu,
jums tas acīmredzami nav vajadzīgs.

Bieži ļaudis domā, ka ar to nodarbojos,

bet tas ir ļoti tālu no patiesības.

Toties bieži man saka:

„Mani nevajag motivēt.”

Bet es jau ar to nenodarbojos.

Es tikai jautāju: „Kādēļ?”

Es gribu zināt, kādēļ rīkojies tieši tā.

Kāds ir tavs rīcības motīvs?

Kas tevi dzīvē dzen uz priekšu šodien?
Nevis pirms 10 gadiem.

Vai arī dzīvo ar pagātnes modeli?

Jo es ticu, ka iekšējā dzinuļa
neredzamā spēka aktivizēšana

ir pats svarīgākais pasaulē.

Esmu šeit, jo ticu,
ka dzīves spēks ir emocijas.

Visiem klātesošajiem ir diži prāti.

Vairumam klātesošo ir diži prāti, vai ne?

Mēs visi zinām, kā domāt.

Ar prātu varam racionalizēt jebko.

Varam paveikt jebko.

Es piekrītu tam,
ko kāds teica pirms dažām dienām,

ka cilvēki strādā savu interešu vadīti.

Bet mēs zinām, ka dažreiz tās ir muļķības.

Mēs visu laiku nedarbojamies
savās interesēs,

jo kad parādās emocijas,

darbības principi mainās.

Ir brīnišķīgi par dzīvi pasaulē
domāt intelektuāli,

it īpaši tiem, kas ir ļoti gudri
un spēj galvā spēlēt šo spēli.

Bet es ļoti gribu zināt,
kas jūs dzen uz priekšu.

Es vēlos aicināt

šīs runas beigās sev pajautāt,
kur šodien atrodaties, divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, lai varētu citiem sniegt vairāk.

Un otrkārt, cerams, ka mēs varētu
citus ne vien labāk saprast,

bet arī cienīt un veidot tādas attiecības,

kas kliedē dažus
no šodienas izaicinājumiem.

Ar tehnoloģijām, kas mūs saista,
izaicinājumi tikai pieaugs,

jo tie liek mūsu ceļiem krustoties.

Šī krustošanās
ne vienmēr rada uzskatu,

ka „nu visi viens otru saprot,

un visi viens otru ciena.”

30 gadus esmu bijis kā apsēsts ar:

„Kam ir nozīme cilvēku
dzīves kvalitātes uzlabošanā.

Un darba rezultātu uzlabošanā.”

Mani nolīgst, lai tūlīt gūtu rezultātu.

Esmu to darījis 30 gadus.

Man zvana,

kad sportists izdeg valsts televīzijā,

iepriekš bijis piecus sitienus priekšā,

bet tagad nespēj tikt atpakaļ uz sliedēm.

Man uzreiz kaut kas jādara,
citādi nekam nav nozīmes.

Man zvana, kad bērns grasās
veikt pašnāvību,

un man kaut kas jādara.

29 gados, ar pateicību sirdī,
varu teikt, ka nevienu neesmu zaudējis.

Tas nenozīmē, ka kādudien nezaudēšu,
bet tas vēl nav noticis.

Iemesls ir šo cilvēka vajadzību izpratne.

Kad man zvana rezultāta dēļ, tas ir viens.

Kā lai panāk izmaiņas?

Es arī mēģinu ieraudzīt, kas veido
cilvēka spēju sasniegt rezultātu,

paveikt kaut ko, pārvarot sevi.

Varbūt pareizais jautājums ir...

es skatos uz dzīvi un saku,
ka tajā ir divas galvenās mācības.

Pirmā ir sasniegumu mācība,

ko gandrīz katrs klātesošais
ir apguvis apbrīnojami labi.

Tā neredzamo pārvērš redzamajā.

Kā lai īsteno savus sapņus?

Savu uzņēmumu, savu pienesumu
sabiedrībai, naudu –

jebko, savu ķermeni, ģimeni.

Otra mācība, ko apgūst retais,
ir spēja pilnveidot.

Jo teorija ir vienkārša, vai ne?

Mēs zinām likumus, jūs ievadāt kodu
un saņemat rezultātu.

Kad saprotat spēles noteikumus,
vienkārši kāpināt likmi, vai ne?

Bet kad runa
ir par pilnveidošanu, tā ir māksla.

Iemesls tam ir pateicība un pienesums.

Viens pats diez ko tālu netiksiet.

Man bija interesanta laboratorija,
kur mēģinājām atbildēt uz jautājumu,

kā mainās cilvēka dzīve,

ja uz to palūkojaties no to cilvēku
skatpunkta, kam esat devis visu.

Visus resursus, ko viņi ir prasījuši.

Devāt viņiem nevis 100 dolāru datoru,
bet vislabāko datoru.

Devāt viņiem mīlestību, prieku,
mierinājāt viņus grūtos brīžos.

Šie cilvēki bieži vien ‒
dažus jūs pazīstat ‒

visu savu dzīvi

ar visu to mīlestību,
izglītību, naudu un atbalstu

dzīvojas pa rehabilitāciju.

Daži gājuši caur nežēlīgām sāpēm,

psiholoģiski, seksuāli,
garīgi, emocionāli pazemoti ‒

un ne vienmēr, bet bieži vien,

viņi kļūst par tiem, kas sabiedrībai
sniedz vislielāko pienesumu.

Jautājums, kas mums
sev jāuzdod, ir kas tas ir.

Kas tieši mūs veido?

Mēs dzīvojam terapijas kultūrā.

Vairums no mums tā nedara,
bet mums ir terapijas kultūra,

domāšana, ka esam sava pagātne.

Jūs nebūtu šajā telpā,
ja būtu uz to uzķērušies,

bet lielākā sabiedrības daļa domā,
ka biogrāfija ir liktenis.

Pagātne ir vienāda ar nākotni.

Protams, tā ir, ja tajā dzīvojat.

Bet tas, ko zinām un tas,
kas mums sev jāatgādina –

jo ar prātu var kaut ko zināt,

bet to neizmantot, nelietot.

Mums sev jāatgādina,
ka varenākais spēks ir lēmumos.

Kad jautājat cilvēkiem,

vai jums dzīvē kaut ko
nav izdevies sasniegt?

Sakiet, „Jā”. Auditorija: Jā.

T.R.: Paldies par tik strauju atbildi.

Bet ja jautājat cilvēkiem,
kāpēc neesat kaut ko sasnieguši?

Kādam, kas pie jums strādā,
vai partnerim, vai pat sev pašam.

Kad kaut ko neizdodas sasniegt,
kādus iemeslus ļaudis min?

Ko viņi jums saka?

Nebija zināšanu, nebija naudas,

nebija laika, nebija tehnoloģijas.

Man nebija pareizā vadītāja.

Als Gors: Augstākā tiesa.
T.R.: Augstākā tiesa.

(Smiekli)

(Aplausi) (Gaviles)

(Aplausi turpinās)

T.R.: Un...

(Aplausi)

Kas tiem visiem, ieskaitot
Augstāko tiesu, ir kopīgs?

(Smiekli)

Viņi apgalvo, ka trūcis resursu,
un viņiem varbūt ir taisnība.

Jums var trūkt naudas,
vai Augstākās tiesas,

bet tas nav izšķirošais faktors.

(Aplausi) (Smiekli)

Palabojiet, ja kļūdos.

Izšķirošais faktors vienmēr
ir nevis resursi, bet gan atjautība.

Un ar to es gribu teikt,
ne tikai skaistas frāzes,

bet ja jums ir emocijas,
cilvēciskas emocijas,

kas tāds, ko ar jums piedzīvoju aizvakar

tādā līmenī, kas ir tik dziļš,
cik vien jelkad esmu piedzīvojis.

Es ticu, ar tādām emocijām
būtu sadevis viņam pa pakaļu un uzvarētu.

Auditorija: Jā!

(Aplausi) (Gaviles)

Cik viegli gan man teikt,
kas viņam būtu jādara.

(Smiekli)

Idiots, Robinss.

Bet es zinu, ka tad,
kad toreiz vērojām debates,

tajās bija emocijas, kas neļāva ļaudīm

aptvert šī vīra intelektu un spējas.

Un kā to daži uztvēra todien,

jo es pazīstu cilvēkus, kas gribēja
par jums balsot, bet nenobalsoja,

un tas mani satrauca.

Bet tur bija emocijas.

Vai saprotat, par ko runāju?

Sakiet „jā”. Auditorija: Jā.

T.R.: Emocijas ir svarīgas.

Ja mums ir pareizās emocijas
varam likt sev paveikt jebko.

Ja esat radošs,
dzīvespriecīgs, interesants,

vai varat aizraut jebkuru, jā vai nē?

Ja jums nav naudas,

bet esat radošs un apņēmīgs,
jūs atradīsiet ceļu.

Tas ir visvarenākais resurss.

Bet šo stāstu mums nestāsta.

Mums stāsta citus stāstus.

Mums saka, ka mums
nav resursu, bet patiesībā,

ja paskataties šeit,

kādus iemeslus viņi min, kāpēc
viņi to nav sasnieguši?

Tas maita man sajaucis visu kārtību.

(Smiekli)

Bet enerģiju es augsti vērtēju,
tas man jāatzīst.

(Smiekli)

Kas nosaka jūsu resursus?

Kā jau minēju, lēmumi veido likteni,
kas arī ir mana pamatdoma.

Ja lēmumi veido likteni,
tad galvenokārt tie ir trīs lēmumi.

Kam pievērsīsieties?

Jums tūlīt pat jāizlemj,
kam pievērsīsieties.

Apzināti vai neapzināti.

Tiklīdz izlemjat kam pievērsties,
jums tam jāpiešķir jēga,

un šī jēga rada emocijas.

Vai tās ir beigas vai sākums?

Vai Dievs mani soda vai atalgo,
vai arī tas ir metamā kauliņa varā?

Emocija rada to, ko darīsim, jeb darbību.

Padomājiet par savu dzīvi,

lēmumus, kas veidojuši jūsu likteni.

Tas izklausās ļoti smagi,
bet pēdējo 5 vai 10 gadu laikā,

vai ir bijuši kādi lēmumi,

bez kuriem jūsu dzīve tagad būtu
pilnīgi citādāka?

Cik daudziem tādi nāk prātā?
Labi vai slikti. Sakiet „jā”.

Auditorija: Jā.

Varbūt tā bija jauna darbavieta,

kur satikāt savu mūža mīlu,
varbūt lēmums par karjeru.

Zinu, ka šeit redzētie Google ģēniji...

es tā saprotu, ka sākumā viņu lēmums
bija pārdot savu tehnoloģiju.

Ja nu viņi pieņemtu šo lēmumu
un neattīstītu savu kultūru?

Kā atšķirtos pasaule vai viņu dzīve,
kāda būtu viņu ietekme?

Šie lēmumi veido pasaules vēsturi.

Kad sieviete pieceļas un saka:
„Nē, es neiešu uz autobusa aizmuguri.”

Viņa neietekmēja tikai savu dzīvi.
Šis lēmums veidoja mūsu kultūru.

Vai kāds, kurš stāv tanka priekšā.

Vai būt tādā stāvoklī kā
Lānss Ārmstrongs.

„Jums ir sēklinieku vēzis.”

Tas ir smagi jebkuram vīrietim,
sevišķi ja braucat ar divriteni.

(Smiekli)

Tas ir jūsu smadzenēs;
tas ir jūsu plaušās.

Bet kam viņš nolēma veltīt uzmanību?

Kam citam nekā vairums cilvēku.
Ko tas nozīmēja?

Tās nebija beigas, tas bija sākums.

Viņš ņem un uzvar 7 sacensībās
ko ne reizi nebija paveicis pirms vēža,

jo bija emocionāli
un psiholoģiski spēka pilns.

Tas ir svarīgi tiem 3 miljoniem cilvēku,
ar ko esmu saskāries.

Manā laboratorijā pēdējo 29 gadu laikā
ir pabijuši 3 miljoni no 80 valstīm.

Un pēc kāda laika kļūst redzami modeļi.

Redzams, ka Dienvidamerika un Āfrika
varētu būt kaut kādā veidā saistīta.

Daži saka: „Tas izklausās smieklīgi.”
Tas ir vienkārši.

Kas veidoja Lānsu? Kas veido jūs?

Divi neredzami spēki.
Pavisam īsi. Pirmkārt, stāvoklis.

Mums visiem ir gadījies

kaut ko izdarīt, un pēc tam
pie sevis padomāt:

„Nespēju noticēt, ka teicu to
vai darīju šito. Tas bija tik stulbi.”

Kam tā ir bijis? Sakiet „jā.”
Auditorija: Jā.

Vai pēc kaut kā laba sakāt: „Tas biju es!”

(Smiekli)

Tās nebija jūsu spējas,
bet gan jūsu stāvoklis.

Ilgtermiņā jūs veido
jūsu pasaules modelis.

Jūsu pasaules modelis ir kā filtrs.
Tas mūs veido.

Tas nosaka cilvēku lēmumus.

Lai kādu ietekmētu, jāzina,
kas viņu ietekmējis jau pirms tam.

Manuprāt, to veido trīs daļas.

Pirmkārt, kas ir tavs mērķis?
Uz ko tiecies?

Tās nav tavas vēlmes.

Vēlmes vai mērķus var sasniegt.

Kurš kādreiz ir sasniedzis mērķi
un nodomājis, vai tas ir viss?

Sakiet „jā”. Auditorija: Jā.

Mums ir vajadzības. Es ticu,
ka cilvēkam ir sešas vajadzības.

Otrkārt, līdzko saprotat, kas ir
jūsu mērķis, kas jūs dzen

un jūs to atklājat – jūs to neveidojat –

tad uzzināt savu ceļa karti,

kāda uzskatu sistēma
šīs vajadzības palīdz sasniegt.

Daži domā, ka to sasniegšanai
jāiznīcina pasaule,

citi kaut ko ceļ, rada, mīl citus.

Tu pats izvēlies dzinēju.
Tātad ļoti ātri, 6 vajadzības.

Ļaujiet tās uzskaitīt.
Pirmā: noteiktība.

Tie nav mērķi vai vēlmes,
tās ir vispārējas.

Katram vajag noteiktību,
ka izvairīsies no sāpēm

un vismaz būs komfortā.

Kā to iegūt?

Visus kontrolējot? Attīstot prasmi?
Padodoties? Uzsmēķējot?

Un ja esat pavisam drošs,
ironiskā kārtā,

kaut gan mums to vajag –

jums nav noteiktības par savu veselību,
vai par bērniem, vai naudu.

Ja neesat drošs, ka griesti neiebruks,

neklausīsieties nevienā runātājā.

Mēs noteiktību meklējam dažādi,
bet ja nu iegūstam pilnīgu noteiktību?

Kā jūtaties, ja esat pilnīgi drošs?

Ja zināt, kas notiks,
kad tas notiks un kā,

kā jūtaties?

Nāvīgi garlaikoti.
Tāpēc Dievs savā bezgalīgajā gudrībā,

devis mums otru cilvēcisko vajadzību,
kas ir nenoteiktība.

Mums vajag dažādību.
Mums vajag pārsteigumus.

Kam no jums patīk pārsteigumi?
Sakiet „jā”.

Auditorija: Jā.

T.R.: Muļķības. Jums patīk
patīkami pārsteigumi.

Nepatīkamos jūs dēvējat par problēmām,
bet tās jums ir vajadzīgas.

Tātad, dažādība ir svarīga.

Vai kādreiz esat nomājuši
jau redzētu video vai filmu?

Kurš to ir darījis? Sāciet taču dzīvot!

(Smiekli)

Kāpēc jūs tā darāt?

Jūs esat drošs, ka tas ir labs,
jo esat iepriekš to lasījis vai redzējis,

bet cerat, ka esat jau to aizmirsis,

un tur ir dažādība.

Trešā cilvēciskā vajadzība: nozīmīgums.

Mums visiem jājūtas nozīmīgiem,
īpašiem, unikāliem.

To var paveikt, pelnot vairāk naudas
vai kļūstot garīgākiem.

To var paveikt,
noklājot sevi ar tetovējumiem

un auskariem
vietās, kur ļaudis nevēlas zināt.

Vienalga kā.

Ātrākais veids

bez atbalsta, bez kultūras,
ticības, resursu vai atjautības

ir vardarbība.

Ja pielieku pie galvas šaujamo,
dzīvodams rajonā, uzreiz kļūstu svarīgs.

No nulles līdz 10. Cik? 10.

Cik drošs esmu,
ka ar mani rēķināsieties? 10.

Cik daudz nenoteiktības?

Kas zina, kas notiks tālāk?
Pat nedaudz satraucoši.

Tas ir kā līst alā un darīt tās lietas

tur apakšā.

Pilnīga dažādība un nedrošība.

Un tas ir nozīmīgi, vai ne?
Tāpēc gribat tā dēļ riskēt ar dzīvību.

Tāpēc vardarbība vienmēr ir pastāvējusi
un vienmēr pastāvēs,

ja vien nemainīsies mūsu sugas apziņa.

Nozīmību var iegūt simt un vienā veidā,

bet lai kļūtu nozīmīgs,
jābūt unikālam un citādam.

Lūk, ko mums tiešām vajag: attiecības
un mīlestību, ceturtā vajadzība.

Mēs visi to gribam;

vairums iekārto attiecības,
mīlestība pārāk biedē.

Kurš no klātesošajiem
tuvās attiecībās ir sāpināts?

Ja nepacēlāt roku,
jums ir bijuši arī citi sūdi.

Un jūs sāpinās atkal.

Vai esat priecīgi, ka atnācāt
uz šo pozitīvo tikšanos?

Lūk, patiesība: mums to vajag.

Mēs varam to paveikt
caur tuvību, draudzību, lūgšanu,

pastaigām dabā.

Ja nekas cits nestrādā,
neņemiet kaķi, ņemiet suni,

jo ja atstāsiet viņu uz 2 minūtēm,
viņš priecāsies par jūsu pārnākšanu tā,

it kā būtu bijuši prom 6 mēnešus.

Katrs cilvēks atrod,
kā apmierināt šīs 4 vajadzības.

Pat ja sev melojat,
jums vajag personības dalīšanos.

Pirmās četras es dēvēju
par personības vajadzībām.

Pēdējās divas ir gara vajadzības.

Un te ir svarīgs piepildījums.

No pirmajām četrām to nedabūsiet.

Jūs izdomāsiet kā, smēķēt, dzert,
vienalga kā, bet pirmās 4 dabūsiet.

Bet līdz piektajai jums jāaug.

Visi zinām atbildi.

Ja neaugat, esat kas?

Ja attiecības vai uzņēmums neaug,

ja neaugat paši,

nav nozīmes,
cik jums ir naudas vai draugu,

cik daudzi jūs mīl,

jūs jūtaties draņķīgi.

Un es ticu, ka mēs augam tādēļ,

lai spētu sniegt ko vērtīgu.

Jo sestā vajadzība ir dot citiem.

Jo mēs visi zinām,
lai cik tas banāli nebūtu,

ka dzīvošanas noslēpums ir došana.

Mēs zinām, ka dzīve nav par sevi,
tā ir par mums.

Šī kultūra to zina, šī telpa to zina.

Tas ir aizraujoši.

Redzot Nikolasu runājam
par savu 100$ vērto datoru,

aizraujošākais ir:

lūk, ģēnijs,
bet viņam tagad ir aicinājums.

Viņā var just atšķirību,
un tas ir skaisti.

Un šis aicinājums var aizraut cilvēkus.

Manā dzīvē tas notika 11 gadu vecumā,

Pateicības dienā,
nebija naudas, nebija ko ēst,

mēs nemirām badā,

bet tēvs bija pilnīgs nejēga

un māte viņam to darīja zināmu,

un kāds klauvēja pie durvīm
un piegādāja ēdamo.

Mans tēvs pieņēma trīs lēmumus,
es tos zinu, īsumā.

Viņš domāja: „Tā ir labdarība.

Ko tas nozīmē? Esmu bezjēdzīgs.

Kas man jādara?
Jāpamet ģimene,” ko viņš arī izdarīja.

Tolaik tā bija viena no sāpīgākajām
dzīves pieredzēm.

Mani trīs lēmumi
mani aizveda pa citu ceļu.

Es nodomāju: „Ir ēdamais.”
Kas par konceptu!

(Smiekli)

Bet tas izmainīja manu dzīvi,
veidoja mani kā cilvēku.

Dāvana no kāda, ko pat nepazīstu.

Mans tēvs vienmēr teica:
„Visiem ir pie pakaļas.”

Un tagad kāds, ko nepazīstu,

neprasot neko atpakaļ, dod mums ēst,

rūpējas par mums.

Tas man lika noticēt tam,
ka svešiniekiem rūp.

Un tas man lika nolemt,

ja svešiniekiem rūpu es un mana ģimene,
tad man rūp viņi.

Es darīšu kaut ko, kam ir nozīme.

Kad man bija 17,
Pateicības dienā es sāku darboties.

Gadiem ilgi mans mērķis bija nopelnīt tik,
lai pabarotu divas ģimenes.

Visaizkustinošākais,
ko jebkad esmu darījis.

Nākamajā gadā pabaroju 4, tad 8,

Es nevienam par to neteicu,
man nevajadzēja nekādus plusiņus.

Bet pēc astoņām,
es nospriedu, ka derētu palīdzība.

Es ņēmu un iesaistīju draugus,

tad es veidoju uzņēmumus,
11 gabalus, un izveidoju fondu.

Pēc 18 gadiem

ar lepnumu varu teikt
ka pagājušajā gadā caur mūsu fondu

pabarojām 2 miljonus 35 valstīs.

Tas bija Pateicības
un Ziemassvētku brīvdienās

dažādās valstīs visā pasaulē.

(Aplausi)

Paldies.

Es to nesaku, lai lielītos,
bet man ir lepnums par cilvēkiem,

jo viņi no sirds grib palīdzēt,

ja ir iespēja to piedzīvot,
ne tikai par to runāt.

Visbeidzot... laiks iet uz beigām.

Mērķis, kas jūs veido:

Lūk, kas cilvēkos ir dažāds.

Mums ir vienādas vajadzības.

Bet vai jums vairāk rūp noteiktība,

vai nenoteiktība?

Šis vīrs nevar būt noteiktības piekritējs,
ja līda tajās alās.

Vai jūs dzen nozīmība vai mīlestība?

Visiem vajag visas sešas,

bet vadošā sistēma
ved jūs zināmā virzienā.

Un ejot tajā virzienā,
jums ir galapunkts vai liktenis.

Otrā daļa ir ceļakarte.

Operētājsistēma jums saka
kā tur nokļūt,

un kādam ceļakarte ir:

„Es glābšu dzīvības,
pat ja mirstu citus glābjot.”

un viņš ir ugunsdzēsējs,

un kāds cits saka:
„Es nogalināšu, lai to paveiktu.”

Viņš tiecas apmierināt to pašu
vajadzību pēc nozīmības.

Viņi vairo Dieva slavu
vai savas ģimenes slavu.

Bet viņiem ir cita ceļakarte.

Un pastāv septiņas dažādas ticības;
es tās nevaru uzskaitīt, jo nav laika.

Pēdējais ir emocijas.

Viena ceļakartes daļa ir laiks.

Pēc dažu domām
ilgs laiks ir 100 gadu.

Kādam citam tās ir trīs sekundes,
cik man arī ir atlicis.

Un pēdējais, ko es jau minēju,
kas trāpīja tev.

Ja tev ir mērķis un ceļakarte –

Es nevaru lietot Google, jo man patīk Mac,

un uz Mac tas vēl nav labs.

Jūs lietojat MapQuest –

cik no jums ir pieļāvuši kļūdu
un to lietojuši?

Jūs to lietojat un nekur netiekat.

Iedomājieties, ja jūsu ticība garantētu,
ka nekad netiekat tur, kur gribat.

(Smiekli)

Pēdējais ir emocijas.

Lūk, ko jums teikšu par emocijām.

Pastāv 6000 emociju

ar nosaukumiem angļu valodā,

kas ir tikai lingvistiska reprezentācija,
un mainās līdz ar valodu.

Bet ja jūsu dominējošās ir –

ja man ir 20 000 vai 1000 cilvēku

un es tiem lieku uzrakstīt
visas piedzīvotās emocijas

vidējā nedēļā,

un es viņiem dodu pietiekoši laika,

un vienā pusē
viņi raksta stiprinošās emocijas,

bet otrā vājinošās,

uzminiet, cik emocijas viņi piedzīvo?
Mazāk nekā 12.

Un puse no tām liek tiem justies sūdīgi.

Viņiem ir 6 labas sajūtas.

Prieks, prieks, laime, sūdīgi,

stress, stress, nomākts, depresija.

Cik no jums pazīst kādu,

kas vienmēr atrod kaut ko,
par ko būt neapmierinātam?

(Smiekli)

Vai vienmēr atrod kaut ko,
par ko būt priecīgam vai laimīgam.

Cik no jums pazīst kādu?

Kad notika 11. septembris,
es ar to nobeigšu, es biju Havajās.

Es biju kopā ar 2000 cilvēkiem
no 45 valstīm,

mēs sinhroni tulkojām četrās valodās

nedēļu garai manis vadītai programmai.

Iepriekšējais vakars saucās
Emociju meistarība.

No rīta piecēlos,
man nebija plāna, un es teicu –

mums bija uguņošana,
mēs darām trakas lietas,

un beigās es apstājos.

Man bija plāns, bet es nekad
iepriekš nezinu, ko teikšu.

Un pēkšņi es teicu:

„Kad cilvēki tiešām sāk dzīvot?
Tad, kad ir nāves priekšā.”

Un es sāku runāt par to visu,

ja nu jūs vairs netiktu prom no šīs salas,

ja nu jūs pēc deviņām dienām mirtu,

kam piezvanītu, ko teiktu, ko darītu?

Tovakar notika bija 11. septembris.

Kādai sievietei mūsu seminārā

viņas iepriekšējo puisi
nolaupīja un noslepkavoja.

Viņas jaunais draugs gribēja viņu precēt,
bet viņa atteica.

Viņš teica: „Ja brauksi uz Havajām,
starp mums viss būs beidzies.”

Viņa teica: „Viss cauri.”

Kad mēs tovakar beidzām,
viņa piezvanīja viņam un atstāja ziņu

Pasaules tirdzniecības centrā,
kur viņš strādāja, un teica:

„Es tevi mīlu, es gribu tevi precēt.

Es biju muļķe.”

Viņa gulēja, jo bija plkst. 3 no rīta,
kad viņš atzvanīja

un teica: „Mīļā, es nevaru izteikt,
cik daudz man tas nozīmē.

Nezinu, kā tev to pateikt,
bet tu man sniedzi visliekāko dāvanu,

jo es tūlīt miršu.”

Viņa mums atskaņoja šo ierakstu
semināra telpā.

Viņu vēlāk uzaicināja Lerijs Kings.

Un viņa teica: „Jūs droši vien vaicāsiet,

kā tas iespējams,
ka ar mani tas notiek divreiz.

Viss, ko es varu atbildēt,
tai jābūt Dieva ziņai jums.

Kopš šodienas, ik dienu,
sniedziet visu savu mīlestību.

Neļaujiet sevi apturēt.”

Pēc viņas piecēlās kāds vīrs un teica:

„Esmu no Pakistānas, musulmanis.

Gribētos saņemt tavu roku
un teikt, ka man žēl,

bet patiesībā tā ir atmaksa.”

Es nevaru turpināt,
jo mans laiks ir beidzies.

(Smiekli)

Esi drošs?

(Smiekli)

10 sekundes!

(Smiekli un aplausi)

10 sekundes, man jāciena citi.

Tas beidzās tā:

es uzaicināju šo vīru uz skatuves

kopā ar vēl vienu, kas strādāja
Ņujorkas pas. tirdzn. centrā,

jo tur bija kādi 200 ņujorkieši.

Vairāk nekā 50 zaudēja
savus uzņēmumus, draugus,

atzīmēja mirušos adrešu grāmatiņās.

Kāds finanšu tirgonis
dzelzs sieviete, brēkdama –

izstrīpoja 30 mirušus draugus.

Un es teicu: „Kāda būs mūsu atbilde?

Ko tas nozīmē, un ko mēs darīsim?”

Un mūsu atbilde bija:

Ja šodien nevienu nezaudējāt,

domāsiet, kā sevi veltīt kādam citam.

Tad kāda sieviete piecēlās
un dusmīgi kliedza un bļāva.

Es uzzināju, ka viņa nav no Ņujorkas,
viņa nav no Amerikas,

nevienu tur nepazīst.

Es jautāju: „Vai vienmēr dusmojaties?”

Viņa teica: „Jā.”

Vainīgie jutās vainīgi,
skumjie noskuma.

Es paņēmu divus vīrus
un veicu netiešas pārrunas.

Ebrejs ar ģimeni okupētajā teritorijā,

kāds Ņujorkā, kas varēja būt miris,
ja todien būtu darbā,

un šis vīrs, kas gribēja būt terorists,

un bijām pavisam atklāti.

Šī integrācija ir nofilmēta,
un es jums to labprāt nosūtīšu,

tas ir labāk nekā atstāstīt,

bet tie abi ne tikai vienojās

un mainīja savus uzskatus
un pasaules modeli,

bet strādāja kopā,
nu jau gandrīz 4 gadus,

dažādās mošejās un sinagogās,

vairodami miera ideju.

Un viņš uzrakstīja grāmatu:
„Mans džihāds, mans ceļš uz mieru.”

Tātad, izmaiņas ir iespējamas.

Mans aicinājums jums ir:

Pētiet savu tīklu,

tīklu, kas ir šeit –

vajadzības, uzskati, emocijas,
kas jūs kontrolē,

divu iemeslu dēļ:

Lai jums būtu vairāk,
ko sniegt un arī sasniegt,

bet es saku sniegt,

jo tas jums dos piepildījumu.

Un otrkārt, lai spētu novērtēt –

ne tikai saprast,
kas ir intelekts, prāts,

bet novērtēt, kas dzen citus.

Tas ir vienīgais veids
kā izmainīt mūsu pasauli.

Lai Dievs jūs svētī, paldies.
Ceru, ka noderēja.

(Aplausi)