Bendžamins Zanders par mūziku un kaislību

Bendžaminam Zanderam ir divas kaislīgas aizraušanās: klasiskā mūzika, un palīdzēšana cilvēkiem atklāt savu neapzināto mīlestību pret to, un līdz ar to arī mūsu neapzināto mīlestību pret jaunām iespējām, pieredzes un jaunām atklāsmēm.

Droši vien daudzi no jums zina stāstu par diviem tirgoņiem,

kuri 20. gadsimta sākumā devās uz Āfriku.

Viņi uz turieni tika nosūtīti, lai izpētītu vai ir iespējas

kurpju pārdošanai,

un viņi sūtīja telegrammas atpakaļ uz Mančesteru.

Viens no viņiem rakstīja: „Situācija bezcerīga. Pārtraucam.

Viņi nevalkā kurpes.”

Un otrs rakstīja: „Brīnišķīga iespēja.

Viņiem vispār vēl nav kurpju.”

(Smiekli)

Mūsdienās līdzīga situācija ir klasiskās mūzikas pasaulē,

tādēļ, ka ir cilvēki, kas domā,

ka klasiskā mūzika iznīkst.

Savukārt daži no mums uzskata, ka jūs neko vēl neesat redzējuši.

Tā vietā, lai iedziļinātos statistikā un tendencēs

un stāstītu jums par visiem tiem orķestriem, kas tiek slēgti,

un ierakstu kompānijām, kuras tiek aizvērtas,

es iedomājos, ka mums šovakar vajadzētu veikt eksperimentu.

Īstenībā tas nemaz nav eksperiments, jo es jau zinu iznākumu.

Taču tas ir kas līdzīgs eksperimentam. Pirms mēs,

(Smiekli)

pirms mēs sākam, man ir jāizdara divas lietas.

Pirmkārt, vēlos jums atgādināt, kā izklausās 7 gadus vecs bērns,

kurš spēlē klavieres.

Varbūt jums mājās ir šāds bērns.

Viņš izklausās aptuveni šādi.

(Klavieres)

Skatos, ka daži no jums atpazīst šo bērnu.

Ja viņš vingrinās gadu un apmeklē nodarbības, nu viņam ir 8 gadi,

un viņš izklausās šādi.

(Klavieres)

Tad viņš vingrinās un apmeklē nodarbības vēl vienu gadu, tagad viņš ir 9 gadus vecs.

(Klavieres)

Tad viņš vingrinās un apmeklē nodarbības vēl vienu gadu, nu viņam ir 10 gadi.

(Klavieres)

Šajā brīdī viņi parasti atmet ar roku.

(Smiekli)

(Aplausi)

Ja jūs būtu pagaidījuši, ja jūs būtu pagaidījuši vēl vienu gadu,

jūs būtu dzirdējuši ko šādu.

(Klavieres)

Tas, kas notika, ļoti iespējams nebija tas, ko domājat,

proti, ka viņš pēkšņi kļuva kaislīgs, aizrautīgs,

iedziļinājās, tika pie jauna skolotāja, sasniedza pubertāti, vai kādi citi iemesli.

Patiesībā notika impulsu samazināšanās.

Redzat, pirmo reizi, viņš spēlēja

ar uzsvaru uz katru noti.

(Klavieres)

Otrajā reizē ar uzsvaru uz katru otro noti.

(Klavieres)

Jūs to varat redzēt, paskatoties uz manu galvu.

(Smiekli)

Deviņgadīgais bērns

liek uzsvaru uz katru ceturto noti.

(Klavieres)

Un 10 gadus vecais, uz katru astoto noti.

(Klavieres)

Un 11 gadus vecs — vienu uzsvaru uz visu frāzi.

(Klavieres)

Es nezinu, kā mēs nonācām šādā pozā.

(Smiekli)

Es neteicu: „Es sašķiebšu savu plecu, pārvietošu savu ķermeni.”

Nē, mūzika mani pārvietoja,

un tā iemesla dēļ es šo saucu par spēlēšanu uz viena dibenvaiga.

(Klavieres)

Tas var būt arī otrs dibenvaigs.

(Klavieres)

Zināt, kāds kungs reiz skatījās manu prezentāciju,

kuru es rādīju, strādājot ar jaunu pianistu.

Viņš bija kādas Ohaio korporācijas prezidents.

Un es strādāju ar šo jauno pianistu

un teicu: „Lieta tāda, ka tu esi divu dibenvaigu spēlētājs.

Tev vajadzētu būt viena dibenvaiga spēlētājam.”

Un es šādā veidā, viņam spēlējot. pārvietoju viņa ķermeni.

Un pēkšņi mūzika pacēlās spārnos. Tā aizlidoja.

Publika noelsās, dzirdot atšķirību.

Un tad es saņēmu vēstuli no šī kunga.

Viņš rakstīja: „Es biju tik aizkustināts.

Es devos atpakaļ un pārveidoju visu savu kompāniju

par viena dibenvaiga kompāniju.”

(Smiekli)

Otra lieta, par ko vēlos pastāstīt, esat jūs.

Šķiet, ka šeit ir aptuveni 1600 cilvēku.

Mans minējums ir, ka aptuveni 45 no Jums

ir pilnīgā sajūsmā par klasisko mūziku.

Jūs to dievinat. Jūsu radio vienmēr ir uz klasiskās mūzikas stacijas.

Jums mašīnā ir klasiskās mūzikas diski, jūs ejat uz simfonijām.

Jūsu bērni spēlē instrumentus.

Jūs nevarat iedomāties savu dzīvi bez klasiskās mūzikas.

Tā ir pirmā grupa: visai maza grupa.

Ir cita, lielāka, grupa.

Tie ir cilvēki, kuriem nav iebildumu pret klasisko mūziku.

(Smiekli)

Atnākot mājās pēc garas darba dienas,

jūs paņemat glāzi vīna, paceļat savas kājas augstāk.

Mazliet Vivaldi fonā nav par skādi.

(Smiekli)

Tā ir otrā grupa.

Tad nāk trešā grupa.

Tie ir cilvēki, kuri nekad neklausās klasisko mūziku.

Tā vienkārši nav jūsu dzīves sastāvdaļa.

Jūs varat to sadzirdēt kā izelpotos dūmus lidostā, taču

(Smiekli)

un varbūt mazliet marša no „Aīdas,”

kad jūs ienākat telpā, bet citādi, jūs to nekad neklausāties.

Šī, iespējams, ir vislielākā grupa no visām.

Un ir vēl viena ļoti maza grupa.

Tie ir cilvēki, kuri domā, ka viņiem nav muzikālās dzirdes.

Pārsteidzoši daudz cilvēku domā, ka viņiem nav muzikālās dzirdes.

Patiesībā es ļoti bieži dzirdu: „Manam vīram nav muzikālās dzirdes.”

(Smiekli)

Patiesībā jūs nemaz nevarat būt bez muzikālās dzirdes. Neviens nav bez tās.

Ja jums nebūtu muzikālās dzirdes, jūs nevarētu pārslēgt ātrumus

mašīnā ar mehānisko ātrumkārbu.

Jūs nevarētu atšķirt

cilvēku no Teksasas un cilvēku no Romas.

Un tālrunis. Tālrunis. Ja jums zvana

jūsu māte un saka, „Sveiks,”

Jūs ne tikai nezinātu kas zvana, bet arī kādā garastāvoklī viņa ir.

Jums ir lieliska dzirde. Visiem ir lieliska dzirde.

Tātad neviens nav pilnībā bez muzikālās dzirdes.

Taču redz' ko es jums teikšu. Lai turpinātu savu stāstījumu, man neder

tik liela starpība starp tiem, kuri saprot,

mīl un ir aizrāvušies ar klasisko mūziku,

un tiem, kuriem ar to nav pilnīgi nekāda sakara.

Cilvēku bez muzikālās dzirdes šeit vairs nav.

Taču pat tādā gadījumā, starp pārējām 3 kategorijām ir pārāk liela atstarpe.

Tādēļ es neturpināšu, kamēr katrs cilvēks šajā telpā,

lejas stāvā un Aspenā, un visi pārējie, kas skatās,

kļūs par klasisko mūziku mīlošiem un saprotošiem cilvēkiem.

Tātad tas ir tas, ko mēs panāksim.

Lūk, jūs pamanījāt, ka man nav ne mazāko šaubu par to,

ka man izdosies, ja jūs ieskatāties man sejā, vai ne?

Tā ir viena no vadoņa raksturīgām iezīmēm, nevienā brīdī neapšaubīt

viņa vadīto cilvēku spēju

apjaust viņa sapņoto.

Iedomājieties, ja Mārtins Luters Kings būtu teicis: „Man ir sapnis.

Taču, protams, es nevaru būt pārliecināts, vai cilvēki būs ar mani.”

(Smiekli)

Tātad. Es nospēlēšu Šopēna skaņdarbu.

Šī ir brīnišķīga Šopēna prelūdija. Daži no jums to noteikti zina.

(Mūzika)

Zināt, kas, manuprāt, visticamāk notika šajā telpā?

Kad es sāku, jūs nodomājāt: „Tas izklausās tik brīnišķīgi.”

(Mūzika)

„Nedomāju, ka mums vajadzētu doties vasaras atvaļinājumā

uz to pašu vietu, kur pagājušogad.”

(Smiekli)

Smieklīgi, vai ne? Tas ir uzjautrinoši kā domas

ielavās jūsu galvā.

Un protams,

(Aplausi)

un protams, ja skaņdarbs ir garš un jums ir bijusi grūta diena,

jūs pat varat iesnausties.

Tad jūsu blakussēdētājs jūs iedunkās

un teiks, „Mosties! Tā ir kultūra!” Tad jūs jutīsities vēl sliktāk.

Bet vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka iemesls, kāpēc jūs jūtaties miegaini,

kad skan klasiskā mūzika, ir nevis nav jūsos, bet gan mūsos?

Vai kāds iedomājās, kamēr es spēlēju,

„Kādēļ viņš lieto tik daudz uzsvaru?”

Ja es būtu darījis šādi ar savu galvu, Jūs noteikti būtu to pamanījuši.

(Mūzika)

Un no šī brīža uz visiem laikiem, katru reizi, kad dzirdēsit klasisko mūziku,

jūs vienmēr zināsit, ja dzirdēsiet šos uzsvarus.

Paskatīsimies, kas šeit patiesībā notiek.

Mums ir Si. Šis ir Si. Nākamā nots ir Do.

Un Do uzdevums ir likt Si izklausīties skumjam. Un tā tas tiešam ir, vai ne?

(Smiekli)

Komponisti to zina. Ja viņi vēlas skumju mūziku,

viņi spēlē šīs divas notis.

(Mūzika)

Taču pamatā tas ir Si ar četrām skumjām notīm.

(Smiekli)

Nu kāpjam lejā līdz La. Nu līdz Sol. Un visbeidzot līdz Fa.

Tātad mums ir Si, La, Sol, Fa. Un ja mums ir Si, La, Sol, Fa,

ko mēs gaidām kā nākamo? Vai, tā laikam būs kļūda.

Pamēģināsim vēlreiz. Ooo, TED koris.

(Smiekli)

Un jūs pamanījāt, ka neviens nav bez muzikālās dzirdes, vai ne? Neviens.

Zināt, katrs ciems

Bangladešā un Ķīnā, visi zina:

da, da, da, da ... da. Visi zina un gaida to Mi.

Taču Šopēns tobrīd negribēja sasniegt Mi,

jo kas tādā gadījumā būtu noticis? Viss būtu beidzies. Kā Hamletā.

Atceraties Hamletu? Pirmais cēliens, trešā aina,

viņš uzzina, ka viņa tēvocis ir nogalinājis viņa tēvu.

Atceraties, viņš arvien tuvojas tēvocim

un gandrīz viņu nogalina. Un tad viņš atkāpjas,

tuvojas atkal, un atkal gandrīz viņu nogalina.

Un kritiķi, visi tie, kuri sēž tur aizmugurējā rindā,

viņiem ir jābūt viedoklim, tādēļ viņi saka: „Hamlets ir gumijas stiepējs.”

(Smiekli)

Vai arī viņi saka: „Hamletam ir Edipa komplekss.”

Nē. citādi luga beigtos, jūs muļķi.

Tādēļ Šekspīrs iekļauj to visu Hamletā.

Zināt, Ofēlijas sajukšanu prātā un luga lugā,

un Jorika galvaskausu un kapračus.

Tas viss ir lai aizkavētu ... līdz piektajam cēlienam, kad viņš var viņu nogalināt.

Tas pats ir ar Šopēnu. Viņš gandrīz sasniedz Mi,

un tad saka, „Vai, labāk doties atpakaļ un darīt to vēlreiz.”

Un viņš to dara atkal.

Nu viņš kļūst satraukts. (Klavieres) Tas ir satraukums,

taču jums par to nav jāuztraucas.

Nu viņš nonāk līdz Fa diezam un visbeidzot līdz Mi,

taču tas ir nepareizais akords, tāpēc, ka akords, kuru viņš meklē

ir šis (klavieres) un tā vietā viņš nospēlē ...

(klavieres) to mēs saucam par maldinošu kandenci, tādēļ, ka tā mūs maldina.

Es vienmēr saku saviem skolēniem: „Ja jūs izmantojat maldinošo kadenci,

vienmēr paceliet uzacis. Tad visi zinās.”

(Smiekli)

(Aplausi)

Pareizi. Tātad viņš nokļūst līdz Mi, taču tas ir nepareizais akords.

Nu viņš mēģina Mi vēlreiz. Arī šis akords neder.

Tagad viņš mēģina vēlreiz. Arī šis neder.

Vēl viens mēģinājums un arī šis nav īstais.

Un visbeidzot... (Klavieres)

Pirmajā rindā bija kungs, kurš izdvesa, „Mmm.”

Tas ir tas pats žests, kādu viņš parāda, atnākot mājās

pēc garas dienas, noslāpējot mašīnu un sakot,

„Ah. Es esmu mājās.” Tādēļ mēs visi zinām, kur atrodas mājas.

Tātad šis ir skaņdarbs, kurš dodas projām no mājas.

Es nospēlēšu to visu,

lai varat izsekot līdzi. Si, Do, Si, Do, Si, Do, Si,

lejā uz La, lejā uz Sol, lejā uz Fa.

Gandrīz līdz Mi, bet citādi izrāde būtu cauri.

Viņš dodas atpakaļ augšā uz Si. Kļūst ļoti satraukts. Dodas uz Fa diezu. Dodas uz Mi.

Tas ir nepareizais akords. Tas ir nepareizais akords. Tas ir nepareizais akords.

Un visbeidzot nonāk līdz Mi un ir mājās.

Tas, ko redzēsit, ir viena dibenvaiga spēlēšana.

(Smiekli)

Jo man, lai savienotu Si ar Mi,

ir jābeidz domāt par katru noti atsevišķi,

un tā vietā jāsāk domāt par garo, garo līniju no Si līdz Mi.

Zināt, mēs nupat bijām Dienvidāfrikā, un jūs nevarat doties uz Dienvidāfriku

nedomājot par Mandelas 27 cietumā pavadītajiem gadiem.

Par ko viņš domāja? Par pusdienām?

Nē, viņš domāja par vīziju Dienvidāfrikai

un cilvēcei. Tas ir kas uzturēja

šo vīziju. Te ir runa par garu līniju.

Kā putns, kurš lido pāri laukam

un, kuram neinteresē žogi apakšā, ne tā?

Nu jūs visi sekosit līdzi līnijai sākot no Si līdz Mi.

Un viens pēdējais lūgums, pirms es nospēlēju šo skaņdarbu no sākuma līdz beigām.

Vai jūs varētu domāt par kādu, kuru jūs dievināt, taču kurš vairs nav ar jums?

Aizgājušu vecmāmiņu, mīļoto cilvēku,

kādu no jūsu dzīves, kuru esat mīlējuši ar visu savu sirdi un dvēseli,

taču kura vairs nav ar jums.

Paturiet šo cilvēku prātā un tajā pat laikā

sekojiet līdzi līnijai no Si līdz Mi,

un jūs dzirdēsit visu, ko Šopēns ir vēlējies pateikt.

(Mūzika)

(Aplausi)

Nu jūs noteikt domājat,

jūs noteikt domājat, kādēļ es aplaudēju.

Es reiz šādi izdarīju kādā skolā Bostonā

ar 70 septītklasniekiem, 12 gadniekiem.

Un es izdarīju tieši to pašu, ko izdarīju ar jums, stāstot

un izskaidrojot visu stāstu.

beigās viņi aplaudēja kā traki. Viņi aplaudēja.

Es aplaudēju. Viņi aplaudēja.

Beigās es teicu, "Kādēļ es aplaudēju?"

Un viens no bērniem teica, "Tādēļ, ka mēs klausījāmies."

(Smiekli)

Padomājiet par to. 1600 cilvēku, aizņemtu cilvēku,

kas ir iesaistīti visdažādākajās lietās,

klausās, saprot un tiek aizkustināti ar Šopēna skaņdarbu.

Tas tiešām ir kaut kas.

Vai es esmu pārliecināts, ka ikviens, kurš sekoja,

saprata un bija aizkustināts? Protams, es nevaru būt par to drošs.

Taču es jums izstāstīšu, kas ar mani notika.

Pirms desmit gadiem es biju Īrijā tās konflikta laikā

un strādāju ar vairākiem katoļu un protestantu bērniem

par konfliktu risināšanas tēmu. Un, lūk, ko es ar viņiem darīju —

riskanta lieta, jo tie bija ielu bērni.

Viens no viņiem nākamajā rītā pienāca pie manis un teica:

„Zināt, es nekad mūžā nebiju klausījies klasisko mūziku,

taču kad jūs spēlējāt to skaņdarbu...”

(Smiekli)

Viņš teica: „Pagājušajā gadā nošāva manu brāli un es par viņu neraudāju.

bet pagājušonakt, kad jūs spēlējāt to skaņdarbu,

viņš bija tas cilvēks, par kuru es domāju.

Un es sajutu, kā pār manu seju līst asaras.

Un zināt, raudāt par savu brāli bija laba sajūta.”

Tajā brīdī mainījās mani uzskati —

klasiskā mūzika ir domāta visiem. Visiem.

Kā jūs nonāktu, jo jā jau zināt,

mana profesija, mūzikas profesija šādi nedomā.

Viņi saka, ka 3% cilvēku patīk klasiskā mūzika.

Ja mēs varētu tikt līdz 4%, mūsu problēmas būtu beigušās.

Es saku: „Kā mēs tur nonākam? Kā jūs runātu? Kādi jūs būtu?

Ja jūs domātu, ka 3% cilvēku patīk klasiskā mūzika,

un ja vien mēs varētu pacelt šo skaitli uz 4%. Kā jūs tur nonāktu?

Kā jūs runātu? Kas jūs būtu?

Ja jūs padomājat, visi mīl klasisko mūziku,

viņi vienkārši nav vēl nonākuši pie šādas atklāsmes.”

(Smiekli)

Redzat, tās ir divas dažādas pasaules.

Man bija brīnišķīga pieredze. Kad man bija 45 gadi,

Es biju diriģējis 20 gadus un, piepeši man nāca atklāsme.

Ka orķestra diriģents neizdod ne skaņas.

Mans attēls ir uz CD diska,

(Smiekli)

taču diriģents neizdod ne skaņas.

Viņa spēks ir atkarīgs no viņa spējas padarīt spēcīgus citus.

Un tas man mainīja visu. Tas pilnībā mainīja manu dzīvi.

Cilvēki no mana orķestra nāca pie manis un teica,

„Ben, kas noticis?” Lūk, kas notika.

Es sapratu, ka mans darbs ir atmodināt iespējas citos.

Un, protams, es gribēju zināt, vai man tas izdodas.

Un kā jūs to uzzināt? Ieskatoties viņu acīs.

Ja viņu acis mirdz, jūs varat būt droši, ka esat to paveikuši.

Ar šī puiša acīm jūs varētu izgaismot veselu ciematu.

(Smiekli)

Pareizi. Tātad, ja acis mirdz, jūs varat būt pārliecināti, ka esat to paveikuši.

Ja acis nemirdz, jums ir jāuzdod sev jautājums.

Un šis jautājums ir:

kas es esmu, ka manu mūziķu acis nemirdz?

Mēs varam izdarīt to pašu ar mūsu bērniem.

Kas es esmu, ka manu bērnu acis nemirdz?

Tā ir pilnīgi cita pasaule.

Drīz beigsies šī burvīgā nedēļa uz kalna,

un mēs atgriezīsimies pasaulē.

Un es saku, ka ir adekvāti uzdot sev šo jautājumu,

kas mēs esam, dodoties atpakaļ pasaulē?

Un zināt, man ir panākumu definīcija.

Man tā ir ļoti vienkārša. Tā nav par bagātību, varu un slavu.

Tā ir par to, cik mirdzošu acu ir man apkārt.

Šobrīd man ir viena pēdējā doma, kas ir tāda,

ka tam, ko sakām, vārdiem,

kas nāk no mūsu mutēm, ir nozīme.

Es to iemācījos no sievietes, kas bija izdzīvojusi Aušvices nometni,

viena no retajām.

Viņa nonāca Aušvicē, kad bija 15 gadus veca,

viņas brālim bija 8 gadi un viņu vecāki bija pazuduši.

Viņa man teica šo, viņa teica:

„Kad mēs bijām vilcienā uz Aušvici, es paskatījos lejup

un ieraudzīju, ka mana brāļa kurpes bija pazudušas.

Es teicu, „Dieva dēļ, kāpēc tu esi tik stulbs, ka,

nespēj noturēt savas lietas?"

Tādā veidā, kā vecāka māsa varētu runāt ar jaunāku brāli.

Diemžēl tā bija pēdējā lieta, ko viņa viņam pateica,

jo pēcāk vairs nekad viņu neredzēja. Viņš neizdzīvoja.

Kad viņa iznāca no Aušvices, viņa nozvērējās.

Viņa man šo izstāstīja. Viņa teica: „Izejot no Aušvices atpakaļ dzīvē,

es nozvērējos, ka nekad vairs neteikšu ko tādu,

ko es negribētu kā pēdējo, ko kāds no manis dzird."

Vai mēs to varam? Nē. Mēs kļūdītos paši

un liktu kļūdīties citiem. Taču šī doma ir kas tāds, uz ko vērts tiekties. Paldies.

(Aplausi)

Mirdzošās acis, mirdzošās acis.

Paldies, paldies.

(Mūzika)