WEBVTT

00:00:00.000 --> 00:00:03.000
Droši vien daudzi no jums zina stāstu par diviem tirgoņiem,

00:00:03.000 --> 00:00:06.000
kuri 20. gadsimta sākumā devās uz Āfriku.

00:00:06.000 --> 00:00:08.000
Viņi uz turieni tika nosūtīti, lai izpētītu vai ir iespējas

00:00:08.000 --> 00:00:10.000
kurpju pārdošanai,

00:00:10.000 --> 00:00:13.000
un viņi sūtīja telegrammas atpakaļ uz Mančesteru.

00:00:13.000 --> 00:00:17.000
Viens no viņiem rakstīja: „Situācija bezcerīga. Pārtraucam.

00:00:17.000 --> 00:00:18.000
Viņi nevalkā kurpes.”

00:00:18.000 --> 00:00:21.000
Un otrs rakstīja: „Brīnišķīga iespēja.

00:00:21.000 --> 00:00:23.000
Viņiem vispār vēl nav kurpju.”

00:00:23.000 --> 00:00:24.000
(Smiekli)

NOTE Paragraph

00:00:24.000 --> 00:00:27.000
Mūsdienās līdzīga situācija ir klasiskās mūzikas pasaulē,

00:00:28.000 --> 00:00:29.000
tādēļ, ka ir cilvēki, kas domā,

00:00:29.000 --> 00:00:32.000
ka klasiskā mūzika iznīkst.

00:00:33.000 --> 00:00:36.000
Savukārt daži no mums uzskata, ka jūs neko vēl neesat redzējuši.

00:00:36.000 --> 00:00:40.000
Tā vietā, lai iedziļinātos statistikā un tendencēs

00:00:40.000 --> 00:00:42.000
un stāstītu jums par visiem tiem orķestriem, kas tiek slēgti,

00:00:42.000 --> 00:00:45.000
un ierakstu kompānijām, kuras tiek aizvērtas,

00:00:45.000 --> 00:00:49.000
es iedomājos, ka mums šovakar vajadzētu veikt eksperimentu.

00:00:49.000 --> 00:00:53.000
Īstenībā tas nemaz nav eksperiments, jo es jau zinu iznākumu.

NOTE Paragraph

00:00:54.000 --> 00:00:56.000
Taču tas ir kas līdzīgs eksperimentam. Pirms mēs,

00:00:56.000 --> 00:01:00.000
(Smiekli)

00:01:00.000 --> 00:01:02.000
pirms mēs sākam, man ir jāizdara divas lietas.

00:01:02.000 --> 00:01:06.000
Pirmkārt, vēlos jums atgādināt, kā izklausās 7 gadus vecs bērns,

00:01:07.000 --> 00:01:08.000
kurš spēlē klavieres.

00:01:08.000 --> 00:01:10.000
Varbūt jums mājās ir šāds bērns.

00:01:11.000 --> 00:01:12.000
Viņš izklausās aptuveni šādi.

00:01:12.000 --> 00:01:32.000
(Klavieres)

00:01:32.000 --> 00:01:34.000
Skatos, ka daži no jums atpazīst šo bērnu.

00:01:34.000 --> 00:01:39.000
Ja viņš vingrinās gadu un apmeklē nodarbības, nu viņam ir 8 gadi,

00:01:39.000 --> 00:01:40.000
un viņš izklausās šādi.

00:01:40.000 --> 00:01:47.000
(Klavieres)

00:01:47.000 --> 00:01:50.000
Tad viņš vingrinās un apmeklē nodarbības vēl vienu gadu, tagad viņš ir 9 gadus vecs.

00:01:50.000 --> 00:01:56.000
(Klavieres)

00:01:56.000 --> 00:01:59.000
Tad viņš vingrinās un apmeklē nodarbības vēl vienu gadu, nu viņam ir 10 gadi.

00:01:59.000 --> 00:02:06.000
(Klavieres)

00:02:06.000 --> 00:02:07.000
Šajā brīdī viņi parasti atmet ar roku.

00:02:07.000 --> 00:02:09.000
(Smiekli)

00:02:09.000 --> 00:02:11.000
(Aplausi)

00:02:11.000 --> 00:02:13.000
Ja jūs būtu pagaidījuši, ja jūs būtu pagaidījuši vēl vienu gadu,

00:02:14.000 --> 00:02:15.000
jūs būtu dzirdējuši ko šādu.

00:02:15.000 --> 00:02:24.000
(Klavieres)

NOTE Paragraph

00:02:24.000 --> 00:02:27.000
Tas, kas notika, ļoti iespējams nebija tas, ko domājat,

00:02:27.000 --> 00:02:30.000
proti, ka viņš pēkšņi kļuva kaislīgs, aizrautīgs,

00:02:30.000 --> 00:02:33.000
iedziļinājās, tika pie jauna skolotāja, sasniedza pubertāti, vai kādi citi iemesli.

00:02:33.000 --> 00:02:37.000
Patiesībā notika impulsu samazināšanās.

00:02:38.000 --> 00:02:39.000
Redzat, pirmo reizi, viņš spēlēja

00:02:39.000 --> 00:02:41.000
ar uzsvaru uz katru noti.

00:02:42.000 --> 00:02:44.000
(Klavieres)

00:02:44.000 --> 00:02:46.000
Otrajā reizē ar uzsvaru uz katru otro noti.

00:02:47.000 --> 00:02:49.000
(Klavieres)

00:02:49.000 --> 00:02:50.000
Jūs to varat redzēt, paskatoties uz manu galvu.

00:02:51.000 --> 00:02:52.000
(Smiekli)

00:02:52.000 --> 00:02:54.000
Deviņgadīgais bērns

00:02:54.000 --> 00:02:55.000
liek uzsvaru uz katru ceturto noti.

00:02:55.000 --> 00:02:57.000
(Klavieres)

00:02:58.000 --> 00:02:59.000
Un 10 gadus vecais, uz katru astoto noti.

00:02:59.000 --> 00:03:02.000
(Klavieres)

00:03:02.000 --> 00:03:04.000
Un 11 gadus vecs — vienu uzsvaru uz visu frāzi.

00:03:04.000 --> 00:03:07.000
(Klavieres)

NOTE Paragraph

00:03:08.000 --> 00:03:10.000
Es nezinu, kā mēs nonācām šādā pozā.

00:03:10.000 --> 00:03:12.000
(Smiekli)

00:03:13.000 --> 00:03:15.000
Es neteicu: „Es sašķiebšu savu plecu, pārvietošu savu ķermeni.”

00:03:15.000 --> 00:03:17.000
Nē, mūzika mani pārvietoja,

00:03:17.000 --> 00:03:19.000
un tā iemesla dēļ es šo saucu par spēlēšanu uz viena dibenvaiga.

00:03:19.000 --> 00:03:21.000
(Klavieres)

00:03:21.000 --> 00:03:22.000
Tas var būt arī otrs dibenvaigs.

00:03:22.000 --> 00:03:26.000
(Klavieres)

00:03:26.000 --> 00:03:29.000
Zināt, kāds kungs reiz skatījās manu prezentāciju,

00:03:29.000 --> 00:03:30.000
kuru es rādīju, strādājot ar jaunu pianistu.

00:03:31.000 --> 00:03:33.000
Viņš bija kādas Ohaio korporācijas prezidents.

00:03:33.000 --> 00:03:35.000
Un es strādāju ar šo jauno pianistu

00:03:36.000 --> 00:03:38.000
un teicu: „Lieta tāda, ka tu esi divu dibenvaigu spēlētājs.

00:03:38.000 --> 00:03:40.000
Tev vajadzētu būt viena dibenvaiga spēlētājam.”

00:03:40.000 --> 00:03:42.000
Un es šādā veidā, viņam spēlējot. pārvietoju viņa ķermeni.

00:03:42.000 --> 00:03:44.000
Un pēkšņi mūzika pacēlās spārnos. Tā aizlidoja.

00:03:45.000 --> 00:03:47.000
Publika noelsās, dzirdot atšķirību.

00:03:47.000 --> 00:03:49.000
Un tad es saņēmu vēstuli no šī kunga.

00:03:49.000 --> 00:03:50.000
Viņš rakstīja: „Es biju tik aizkustināts.

00:03:50.000 --> 00:03:52.000
Es devos atpakaļ un pārveidoju visu savu kompāniju

00:03:53.000 --> 00:03:54.000
par viena dibenvaiga kompāniju.”

00:03:54.000 --> 00:03:57.000
(Smiekli)

NOTE Paragraph

00:03:58.000 --> 00:04:00.000
Otra lieta, par ko vēlos pastāstīt, esat jūs.

00:04:00.000 --> 00:04:03.000
Šķiet, ka šeit ir aptuveni 1600 cilvēku.

00:04:03.000 --> 00:04:06.000
Mans minējums ir, ka aptuveni 45 no Jums

00:04:06.000 --> 00:04:08.000
ir pilnīgā sajūsmā par klasisko mūziku.

00:04:09.000 --> 00:04:14.000
Jūs to dievinat. Jūsu radio vienmēr ir uz klasiskās mūzikas stacijas.

00:04:14.000 --> 00:04:17.000
Jums mašīnā ir klasiskās mūzikas diski, jūs ejat uz simfonijām.

00:04:17.000 --> 00:04:18.000
Jūsu bērni spēlē instrumentus.

00:04:18.000 --> 00:04:20.000
Jūs nevarat iedomāties savu dzīvi bez klasiskās mūzikas.

00:04:21.000 --> 00:04:23.000
Tā ir pirmā grupa: visai maza grupa.

00:04:23.000 --> 00:04:25.000
Ir cita, lielāka, grupa.

00:04:25.000 --> 00:04:27.000
Tie ir cilvēki, kuriem nav iebildumu pret klasisko mūziku.

00:04:27.000 --> 00:04:28.000
(Smiekli)

00:04:28.000 --> 00:04:30.000
Atnākot mājās pēc garas darba dienas,

00:04:30.000 --> 00:04:32.000
jūs paņemat glāzi vīna, paceļat savas kājas augstāk.

00:04:33.000 --> 00:04:35.000
Mazliet Vivaldi fonā nav par skādi.

00:04:35.000 --> 00:04:36.000
(Smiekli)

00:04:36.000 --> 00:04:37.000
Tā ir otrā grupa.

00:04:37.000 --> 00:04:38.000
Tad nāk trešā grupa.

00:04:38.000 --> 00:04:40.000
Tie ir cilvēki, kuri nekad neklausās klasisko mūziku.

00:04:40.000 --> 00:04:42.000
Tā vienkārši nav jūsu dzīves sastāvdaļa.

00:04:43.000 --> 00:04:45.000
Jūs varat to sadzirdēt kā izelpotos dūmus lidostā, taču

00:04:45.000 --> 00:04:47.000
(Smiekli)

00:04:47.000 --> 00:04:48.000
un varbūt mazliet marša no „Aīdas,”

00:04:48.000 --> 00:04:51.000
kad jūs ienākat telpā, bet citādi, jūs to nekad neklausāties.

00:04:52.000 --> 00:04:53.000
Šī, iespējams, ir vislielākā grupa no visām.

NOTE Paragraph

00:04:53.000 --> 00:04:55.000
Un ir vēl viena ļoti maza grupa.

00:04:55.000 --> 00:04:58.000
Tie ir cilvēki, kuri domā, ka viņiem nav muzikālās dzirdes.

00:04:58.000 --> 00:05:00.000
Pārsteidzoši daudz cilvēku domā, ka viņiem nav muzikālās dzirdes.

00:05:01.000 --> 00:05:03.000
Patiesībā es ļoti bieži dzirdu: „Manam vīram nav muzikālās dzirdes.”

00:05:03.000 --> 00:05:04.000
(Smiekli)

00:05:04.000 --> 00:05:07.000
Patiesībā jūs nemaz nevarat būt bez muzikālās dzirdes. Neviens nav bez tās.

00:05:07.000 --> 00:05:10.000
Ja jums nebūtu muzikālās dzirdes, jūs nevarētu pārslēgt ātrumus

00:05:10.000 --> 00:05:12.000
mašīnā ar mehānisko ātrumkārbu.

00:05:12.000 --> 00:05:14.000
Jūs nevarētu atšķirt

00:05:14.000 --> 00:05:16.000
cilvēku no Teksasas un cilvēku no Romas.

00:05:16.000 --> 00:05:20.000
Un tālrunis. Tālrunis. Ja jums zvana

00:05:21.000 --> 00:05:23.000
jūsu māte un saka, „Sveiks,”

00:05:23.000 --> 00:05:26.000
Jūs ne tikai nezinātu kas zvana, bet arī kādā garastāvoklī viņa ir.

00:05:27.000 --> 00:05:30.000
Jums ir lieliska dzirde. Visiem ir lieliska dzirde.

00:05:30.000 --> 00:05:32.000
Tātad neviens nav pilnībā bez muzikālās dzirdes.

NOTE Paragraph

00:05:32.000 --> 00:05:36.000
Taču redz' ko es jums teikšu. Lai turpinātu savu stāstījumu, man neder

00:05:36.000 --> 00:05:39.000
tik liela starpība starp tiem, kuri saprot,

00:05:40.000 --> 00:05:42.000
mīl un ir aizrāvušies ar klasisko mūziku,

00:05:42.000 --> 00:05:45.000
un tiem, kuriem ar to nav pilnīgi nekāda sakara.

00:05:45.000 --> 00:05:47.000
Cilvēku bez muzikālās dzirdes šeit vairs nav.

00:05:47.000 --> 00:05:51.000
Taču pat tādā gadījumā, starp pārējām 3 kategorijām ir pārāk liela atstarpe.

00:05:51.000 --> 00:05:55.000
Tādēļ es neturpināšu, kamēr katrs cilvēks šajā telpā,

00:05:55.000 --> 00:06:00.000
lejas stāvā un Aspenā, un visi pārējie, kas skatās,

00:06:01.000 --> 00:06:04.000
kļūs par klasisko mūziku mīlošiem un saprotošiem cilvēkiem.

00:06:04.000 --> 00:06:06.000
Tātad tas ir tas, ko mēs panāksim.

NOTE Paragraph

00:06:07.000 --> 00:06:12.000
Lūk, jūs pamanījāt, ka man nav ne mazāko šaubu par to,

00:06:12.000 --> 00:06:15.000
ka man izdosies, ja jūs ieskatāties man sejā, vai ne?

00:06:15.000 --> 00:06:19.000
Tā ir viena no vadoņa raksturīgām iezīmēm, nevienā brīdī neapšaubīt

00:06:19.000 --> 00:06:22.000
viņa vadīto cilvēku spēju

00:06:23.000 --> 00:06:25.000
apjaust viņa sapņoto.

00:06:25.000 --> 00:06:28.000
Iedomājieties, ja Mārtins Luters Kings būtu teicis: „Man ir sapnis.

00:06:28.000 --> 00:06:30.000
Taču, protams, es nevaru būt pārliecināts, vai cilvēki būs ar mani.”

00:06:30.000 --> 00:06:33.000
(Smiekli)

NOTE Paragraph

00:06:34.000 --> 00:06:36.000
Tātad. Es nospēlēšu Šopēna skaņdarbu.

00:06:36.000 --> 00:06:41.000
Šī ir brīnišķīga Šopēna prelūdija. Daži no jums to noteikti zina.

00:06:42.000 --> 00:07:10.000
(Mūzika)

00:07:10.000 --> 00:07:12.000
Zināt, kas, manuprāt, visticamāk notika šajā telpā?

00:07:13.000 --> 00:07:15.000
Kad es sāku, jūs nodomājāt: „Tas izklausās tik brīnišķīgi.”

00:07:15.000 --> 00:07:28.000
(Mūzika)

00:07:29.000 --> 00:07:30.000
„Nedomāju, ka mums vajadzētu doties vasaras atvaļinājumā

00:07:30.000 --> 00:07:32.000
uz to pašu vietu, kur pagājušogad.”

00:07:32.000 --> 00:07:35.000
(Smiekli)

00:07:35.000 --> 00:07:38.000
Smieklīgi, vai ne? Tas ir uzjautrinoši kā domas

00:07:38.000 --> 00:07:41.000
ielavās jūsu galvā.

00:07:41.000 --> 00:07:42.000
Un protams,

00:07:42.000 --> 00:07:45.000
(Aplausi)

00:07:45.000 --> 00:07:47.000
un protams, ja skaņdarbs ir garš un jums ir bijusi grūta diena,

00:07:48.000 --> 00:07:49.000
jūs pat varat iesnausties.

00:07:49.000 --> 00:07:51.000
Tad jūsu blakussēdētājs jūs iedunkās

00:07:51.000 --> 00:07:55.000
un teiks, „Mosties! Tā ir kultūra!” Tad jūs jutīsities vēl sliktāk.

NOTE Paragraph

00:07:55.000 --> 00:07:58.000
Bet vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka iemesls, kāpēc jūs jūtaties miegaini,

00:07:59.000 --> 00:08:01.000
kad skan klasiskā mūzika, ir nevis nav jūsos, bet gan mūsos?

00:08:01.000 --> 00:08:03.000
Vai kāds iedomājās, kamēr es spēlēju,

00:08:03.000 --> 00:08:05.000
„Kādēļ viņš lieto tik daudz uzsvaru?”

00:08:05.000 --> 00:08:08.000
Ja es būtu darījis šādi ar savu galvu, Jūs noteikti būtu to pamanījuši.

00:08:09.000 --> 00:08:14.000
(Mūzika)

00:08:14.000 --> 00:08:18.000
Un no šī brīža uz visiem laikiem, katru reizi, kad dzirdēsit klasisko mūziku,

00:08:18.000 --> 00:08:22.000
jūs vienmēr zināsit, ja dzirdēsiet šos uzsvarus.

NOTE Paragraph

00:08:22.000 --> 00:08:24.000
Paskatīsimies, kas šeit patiesībā notiek.

00:08:24.000 --> 00:08:29.000
Mums ir Si. Šis ir Si. Nākamā nots ir Do.

00:08:29.000 --> 00:08:32.000
Un Do uzdevums ir likt Si izklausīties skumjam. Un tā tas tiešam ir, vai ne?

00:08:32.000 --> 00:08:35.000
(Smiekli)

00:08:35.000 --> 00:08:37.000
Komponisti to zina. Ja viņi vēlas skumju mūziku,

00:08:37.000 --> 00:08:38.000
viņi spēlē šīs divas notis.

00:08:38.000 --> 00:08:43.000
(Mūzika)

00:08:43.000 --> 00:08:45.000
Taču pamatā tas ir Si ar četrām skumjām notīm.

00:08:45.000 --> 00:08:47.000
(Smiekli)

00:08:48.000 --> 00:08:53.000
Nu kāpjam lejā līdz La. Nu līdz Sol. Un visbeidzot līdz Fa.

00:08:53.000 --> 00:08:57.000
Tātad mums ir Si, La, Sol, Fa. Un ja mums ir Si, La, Sol, Fa,

00:08:58.000 --> 00:09:04.000
ko mēs gaidām kā nākamo? Vai, tā laikam būs kļūda.

00:09:04.000 --> 00:09:10.000
Pamēģināsim vēlreiz. Ooo, TED koris.

00:09:10.000 --> 00:09:13.000
(Smiekli)

00:09:13.000 --> 00:09:17.000
Un jūs pamanījāt, ka neviens nav bez muzikālās dzirdes, vai ne? Neviens.

00:09:17.000 --> 00:09:19.000
Zināt, katrs ciems

00:09:19.000 --> 00:09:24.000
Bangladešā un Ķīnā, visi zina:

00:09:25.000 --> 00:09:28.000
da, da, da, da ... da. Visi zina un gaida to Mi.

NOTE Paragraph

00:09:28.000 --> 00:09:31.000
Taču Šopēns tobrīd negribēja sasniegt Mi,

00:09:32.000 --> 00:09:34.000
jo kas tādā gadījumā būtu noticis? Viss būtu beidzies. Kā Hamletā.

00:09:34.000 --> 00:09:36.000
Atceraties Hamletu? Pirmais cēliens, trešā aina,

00:09:37.000 --> 00:09:38.000
viņš uzzina, ka viņa tēvocis ir nogalinājis viņa tēvu.

00:09:38.000 --> 00:09:40.000
Atceraties, viņš arvien tuvojas tēvocim

00:09:40.000 --> 00:09:41.000
un gandrīz viņu nogalina. Un tad viņš atkāpjas,

00:09:41.000 --> 00:09:44.000
tuvojas atkal, un atkal gandrīz viņu nogalina.

00:09:44.000 --> 00:09:46.000
Un kritiķi, visi tie, kuri sēž tur aizmugurējā rindā,

00:09:46.000 --> 00:09:49.000
viņiem ir jābūt viedoklim, tādēļ viņi saka: „Hamlets ir gumijas stiepējs.”

00:09:49.000 --> 00:09:50.000
(Smiekli)

00:09:50.000 --> 00:09:52.000
Vai arī viņi saka: „Hamletam ir Edipa komplekss.”

00:09:53.000 --> 00:09:56.000
Nē. citādi luga beigtos, jūs muļķi.

00:09:56.000 --> 00:09:58.000
Tādēļ Šekspīrs iekļauj to visu Hamletā.

00:09:59.000 --> 00:10:01.000
Zināt, Ofēlijas sajukšanu prātā un luga lugā,

00:10:01.000 --> 00:10:02.000
un Jorika galvaskausu un kapračus.

00:10:03.000 --> 00:10:06.000
Tas viss ir lai aizkavētu ... līdz piektajam cēlienam, kad viņš var viņu nogalināt.

NOTE Paragraph

00:10:06.000 --> 00:10:11.000
Tas pats ir ar Šopēnu. Viņš gandrīz sasniedz Mi,

00:10:11.000 --> 00:10:13.000
un tad saka, „Vai, labāk doties atpakaļ un darīt to vēlreiz.”

00:10:13.000 --> 00:10:16.000
Un viņš to dara atkal.

00:10:17.000 --> 00:10:20.000
Nu viņš kļūst satraukts. (Klavieres) Tas ir satraukums,

00:10:20.000 --> 00:10:21.000
taču jums par to nav jāuztraucas.

00:10:22.000 --> 00:10:24.000
Nu viņš nonāk līdz Fa diezam un visbeidzot līdz Mi,

00:10:24.000 --> 00:10:27.000
taču tas ir nepareizais akords, tāpēc, ka akords, kuru viņš meklē

00:10:28.000 --> 00:10:31.000
ir šis (klavieres) un tā vietā viņš nospēlē ...

00:10:31.000 --> 00:10:35.000
(klavieres) to mēs saucam par maldinošu kandenci, tādēļ, ka tā mūs maldina.

00:10:36.000 --> 00:10:38.000
Es vienmēr saku saviem skolēniem: „Ja jūs izmantojat maldinošo kadenci,

00:10:38.000 --> 00:10:40.000
vienmēr paceliet uzacis. Tad visi zinās.”

00:10:40.000 --> 00:10:43.000
(Smiekli)

00:10:43.000 --> 00:10:46.000
(Aplausi)

00:10:47.000 --> 00:10:49.000
Pareizi. Tātad viņš nokļūst līdz Mi, taču tas ir nepareizais akords.

00:10:49.000 --> 00:10:52.000
Nu viņš mēģina Mi vēlreiz. Arī šis akords neder.

00:10:52.000 --> 00:10:55.000
Tagad viņš mēģina vēlreiz. Arī šis neder.

00:10:55.000 --> 00:10:57.000
Vēl viens mēģinājums un arī šis nav īstais.

00:10:58.000 --> 00:11:01.000
Un visbeidzot... (Klavieres)

00:11:01.000 --> 00:11:05.000
Pirmajā rindā bija kungs, kurš izdvesa, „Mmm.”

00:11:06.000 --> 00:11:08.000
Tas ir tas pats žests, kādu viņš parāda, atnākot mājās

00:11:08.000 --> 00:11:11.000
pēc garas dienas, noslāpējot mašīnu un sakot,

00:11:12.000 --> 00:11:15.000
„Ah. Es esmu mājās.” Tādēļ mēs visi zinām, kur atrodas mājas.

NOTE Paragraph

00:11:15.000 --> 00:11:18.000
Tātad šis ir skaņdarbs, kurš dodas projām no mājas.

00:11:18.000 --> 00:11:20.000
Es nospēlēšu to visu,

00:11:20.000 --> 00:11:23.000
lai varat izsekot līdzi. Si, Do, Si, Do, Si, Do, Si,

00:11:23.000 --> 00:11:25.000
lejā uz La, lejā uz Sol, lejā uz Fa.

00:11:25.000 --> 00:11:27.000
Gandrīz līdz Mi, bet citādi izrāde būtu cauri.

00:11:28.000 --> 00:11:30.000
Viņš dodas atpakaļ augšā uz Si. Kļūst ļoti satraukts. Dodas uz Fa diezu. Dodas uz Mi.

00:11:30.000 --> 00:11:32.000
Tas ir nepareizais akords. Tas ir nepareizais akords. Tas ir nepareizais akords.

00:11:33.000 --> 00:11:35.000
Un visbeidzot nonāk līdz Mi un ir mājās.

00:11:35.000 --> 00:11:38.000
Tas, ko redzēsit, ir viena dibenvaiga spēlēšana.

00:11:38.000 --> 00:11:41.000
(Smiekli)

00:11:41.000 --> 00:11:43.000
Jo man, lai savienotu Si ar Mi,

00:11:44.000 --> 00:11:49.000
ir jābeidz domāt par katru noti atsevišķi,

00:11:49.000 --> 00:11:54.000
un tā vietā jāsāk domāt par garo, garo līniju no Si līdz Mi.

NOTE Paragraph

00:11:55.000 --> 00:11:59.000
Zināt, mēs nupat bijām Dienvidāfrikā, un jūs nevarat doties uz Dienvidāfriku

00:11:59.000 --> 00:12:02.000
nedomājot par Mandelas 27 cietumā pavadītajiem gadiem.

00:12:03.000 --> 00:12:05.000
Par ko viņš domāja? Par pusdienām?

00:12:05.000 --> 00:12:08.000
Nē, viņš domāja par vīziju Dienvidāfrikai

00:12:09.000 --> 00:12:10.000
un cilvēcei. Tas ir kas uzturēja

00:12:10.000 --> 00:12:13.000
šo vīziju. Te ir runa par garu līniju.

00:12:13.000 --> 00:12:15.000
Kā putns, kurš lido pāri laukam

00:12:15.000 --> 00:12:19.000
un, kuram neinteresē žogi apakšā, ne tā?

00:12:19.000 --> 00:12:22.000
Nu jūs visi sekosit līdzi līnijai sākot no Si līdz Mi.

00:12:22.000 --> 00:12:26.000
Un viens pēdējais lūgums, pirms es nospēlēju šo skaņdarbu no sākuma līdz beigām.

00:12:26.000 --> 00:12:31.000
Vai jūs varētu domāt par kādu, kuru jūs dievināt, taču kurš vairs nav ar jums?

00:12:31.000 --> 00:12:34.000
Aizgājušu vecmāmiņu, mīļoto cilvēku,

00:12:35.000 --> 00:12:38.000
kādu no jūsu dzīves, kuru esat mīlējuši ar visu savu sirdi un dvēseli,

00:12:38.000 --> 00:12:41.000
taču kura vairs nav ar jums.

00:12:42.000 --> 00:12:45.000
Paturiet šo cilvēku prātā un tajā pat laikā

00:12:45.000 --> 00:12:49.000
sekojiet līdzi līnijai no Si līdz Mi,

00:12:49.000 --> 00:12:57.000
un jūs dzirdēsit visu, ko Šopēns ir vēlējies pateikt.

00:12:57.000 --> 00:14:48.000
(Mūzika)

00:14:48.000 --> 00:14:55.000
(Aplausi)

NOTE Paragraph

00:14:55.000 --> 00:15:00.000
Nu jūs noteikt domājat,

00:15:00.000 --> 00:15:06.000
jūs noteikt domājat, kādēļ es aplaudēju.

00:15:06.000 --> 00:15:08.000
Es reiz šādi izdarīju kādā skolā Bostonā

00:15:08.000 --> 00:15:12.000
ar 70 septītklasniekiem, 12 gadniekiem.

00:15:12.000 --> 00:15:14.000
Un es izdarīju tieši to pašu, ko izdarīju ar jums, stāstot

00:15:14.000 --> 00:15:15.000
un izskaidrojot visu stāstu.

00:15:15.000 --> 00:15:17.000
beigās viņi aplaudēja kā traki. Viņi aplaudēja.

00:15:18.000 --> 00:15:19.000
Es aplaudēju. Viņi aplaudēja.

00:15:19.000 --> 00:15:21.000
Beigās es teicu, "Kādēļ es aplaudēju?"

00:15:21.000 --> 00:15:22.000
Un viens no bērniem teica, "Tādēļ, ka mēs klausījāmies."

00:15:22.000 --> 00:15:27.000
(Smiekli)

00:15:28.000 --> 00:15:30.000
Padomājiet par to. 1600 cilvēku, aizņemtu cilvēku,

00:15:30.000 --> 00:15:32.000
kas ir iesaistīti visdažādākajās lietās,

00:15:33.000 --> 00:15:39.000
klausās, saprot un tiek aizkustināti ar Šopēna skaņdarbu.

00:15:39.000 --> 00:15:40.000
Tas tiešām ir kaut kas.

00:15:40.000 --> 00:15:43.000
Vai es esmu pārliecināts, ka ikviens, kurš sekoja,

00:15:43.000 --> 00:15:45.000
saprata un bija aizkustināts? Protams, es nevaru būt par to drošs.

00:15:46.000 --> 00:15:47.000
Taču es jums izstāstīšu, kas ar mani notika.

NOTE Paragraph

00:15:47.000 --> 00:15:50.000
Pirms desmit gadiem es biju Īrijā tās konflikta laikā

00:15:50.000 --> 00:15:53.000
un strādāju ar vairākiem katoļu un protestantu bērniem

00:15:53.000 --> 00:15:57.000
par konfliktu risināšanas tēmu. Un, lūk, ko es ar viņiem darīju —

00:15:58.000 --> 00:16:00.000
riskanta lieta, jo tie bija ielu bērni.

00:16:00.000 --> 00:16:03.000
Viens no viņiem nākamajā rītā pienāca pie manis un teica:

00:16:04.000 --> 00:16:07.000
„Zināt, es nekad mūžā nebiju klausījies klasisko mūziku,

00:16:07.000 --> 00:16:08.000
taču kad jūs spēlējāt to skaņdarbu...”

00:16:08.000 --> 00:16:11.000
(Smiekli)

00:16:11.000 --> 00:16:15.000
Viņš teica: „Pagājušajā gadā nošāva manu brāli un es par viņu neraudāju.

00:16:16.000 --> 00:16:17.000
bet pagājušonakt, kad jūs spēlējāt to skaņdarbu,

00:16:17.000 --> 00:16:20.000
viņš bija tas cilvēks, par kuru es domāju.

00:16:20.000 --> 00:16:22.000
Un es sajutu, kā pār manu seju līst asaras.

00:16:22.000 --> 00:16:25.000
Un zināt, raudāt par savu brāli bija laba sajūta.”

00:16:25.000 --> 00:16:27.000
Tajā brīdī mainījās mani uzskati —

00:16:27.000 --> 00:16:34.000
klasiskā mūzika ir domāta visiem. Visiem.

NOTE Paragraph

00:16:35.000 --> 00:16:37.000
Kā jūs nonāktu, jo jā jau zināt,

00:16:37.000 --> 00:16:41.000
mana profesija, mūzikas profesija šādi nedomā.

00:16:41.000 --> 00:16:44.000
Viņi saka, ka 3% cilvēku patīk klasiskā mūzika.

00:16:44.000 --> 00:16:48.000
Ja mēs varētu tikt līdz 4%, mūsu problēmas būtu beigušās.

00:16:49.000 --> 00:16:52.000
Es saku: „Kā mēs tur nonākam? Kā jūs runātu? Kādi jūs būtu?

00:16:52.000 --> 00:16:55.000
Ja jūs domātu, ka 3% cilvēku patīk klasiskā mūzika,

00:16:56.000 --> 00:16:58.000
un ja vien mēs varētu pacelt šo skaitli uz 4%. Kā jūs tur nonāktu?

00:16:58.000 --> 00:17:00.000
Kā jūs runātu? Kas jūs būtu?

00:17:00.000 --> 00:17:02.000
Ja jūs padomājat, visi mīl klasisko mūziku,

00:17:02.000 --> 00:17:04.000
viņi vienkārši nav vēl nonākuši pie šādas atklāsmes.”

00:17:04.000 --> 00:17:05.000
(Smiekli)

00:17:05.000 --> 00:17:07.000
Redzat, tās ir divas dažādas pasaules.

NOTE Paragraph

00:17:08.000 --> 00:17:11.000
Man bija brīnišķīga pieredze. Kad man bija 45 gadi,

00:17:11.000 --> 00:17:16.000
Es biju diriģējis 20 gadus un, piepeši man nāca atklāsme.

00:17:17.000 --> 00:17:20.000
Ka orķestra diriģents neizdod ne skaņas.

00:17:20.000 --> 00:17:22.000
Mans attēls ir uz CD diska,

00:17:22.000 --> 00:17:25.000
(Smiekli)

00:17:25.000 --> 00:17:27.000
taču diriģents neizdod ne skaņas.

00:17:28.000 --> 00:17:32.000
Viņa spēks ir atkarīgs no viņa spējas padarīt spēcīgus citus.

00:17:32.000 --> 00:17:36.000
Un tas man mainīja visu. Tas pilnībā mainīja manu dzīvi.

00:17:37.000 --> 00:17:38.000
Cilvēki no mana orķestra nāca pie manis un teica,

00:17:38.000 --> 00:17:40.000
„Ben, kas noticis?” Lūk, kas notika.

00:17:40.000 --> 00:17:45.000
Es sapratu, ka mans darbs ir atmodināt iespējas citos.

00:17:45.000 --> 00:17:48.000
Un, protams, es gribēju zināt, vai man tas izdodas.

00:17:48.000 --> 00:17:51.000
Un kā jūs to uzzināt? Ieskatoties viņu acīs.

00:17:51.000 --> 00:17:55.000
Ja viņu acis mirdz, jūs varat būt droši, ka esat to paveikuši.

00:17:56.000 --> 00:17:57.000
Ar šī puiša acīm jūs varētu izgaismot veselu ciematu.

00:17:57.000 --> 00:17:59.000
(Smiekli)

00:17:59.000 --> 00:18:01.000
Pareizi. Tātad, ja acis mirdz, jūs varat būt pārliecināti, ka esat to paveikuši.

00:18:01.000 --> 00:18:04.000
Ja acis nemirdz, jums ir jāuzdod sev jautājums.

00:18:04.000 --> 00:18:05.000
Un šis jautājums ir:

00:18:05.000 --> 00:18:11.000
kas es esmu, ka manu mūziķu acis nemirdz?

00:18:12.000 --> 00:18:13.000
Mēs varam izdarīt to pašu ar mūsu bērniem.

00:18:13.000 --> 00:18:18.000
Kas es esmu, ka manu bērnu acis nemirdz?

00:18:19.000 --> 00:18:21.000
Tā ir pilnīgi cita pasaule.

NOTE Paragraph

00:18:21.000 --> 00:18:26.000
Drīz beigsies šī burvīgā nedēļa uz kalna,

00:18:27.000 --> 00:18:28.000
un mēs atgriezīsimies pasaulē.

00:18:28.000 --> 00:18:32.000
Un es saku, ka ir adekvāti uzdot sev šo jautājumu,

00:18:32.000 --> 00:18:37.000
kas mēs esam, dodoties atpakaļ pasaulē?

00:18:37.000 --> 00:18:39.000
Un zināt, man ir panākumu definīcija.

00:18:40.000 --> 00:18:42.000
Man tā ir ļoti vienkārša. Tā nav par bagātību, varu un slavu.

00:18:42.000 --> 00:18:45.000
Tā ir par to, cik mirdzošu acu ir man apkārt.

NOTE Paragraph

00:18:46.000 --> 00:18:49.000
Šobrīd man ir viena pēdējā doma, kas ir tāda,

00:18:49.000 --> 00:18:52.000
ka tam, ko sakām, vārdiem,

00:18:52.000 --> 00:18:54.000
kas nāk no mūsu mutēm, ir nozīme.

00:18:54.000 --> 00:18:58.000
Es to iemācījos no sievietes, kas bija izdzīvojusi Aušvices nometni,

00:18:58.000 --> 00:18:59.000
viena no retajām.

00:18:59.000 --> 00:19:03.000
Viņa nonāca Aušvicē, kad bija 15 gadus veca,

00:19:04.000 --> 00:19:11.000
viņas brālim bija 8 gadi un viņu vecāki bija pazuduši.

00:19:11.000 --> 00:19:16.000
Viņa man teica šo, viņa teica:

00:19:16.000 --> 00:19:19.000
„Kad mēs bijām vilcienā uz Aušvici, es paskatījos lejup

00:19:19.000 --> 00:19:21.000
un ieraudzīju, ka mana brāļa kurpes bija pazudušas.

00:19:22.000 --> 00:19:25.000
Es teicu, „Dieva dēļ, kāpēc tu esi tik stulbs, ka,

00:19:25.000 --> 00:19:26.000
nespēj noturēt savas lietas?"

00:19:26.000 --> 00:19:30.000
Tādā veidā, kā vecāka māsa varētu runāt ar jaunāku brāli.

00:19:30.000 --> 00:19:33.000
Diemžēl tā bija pēdējā lieta, ko viņa viņam pateica,

00:19:33.000 --> 00:19:37.000
jo pēcāk vairs nekad viņu neredzēja. Viņš neizdzīvoja.

00:19:37.000 --> 00:19:39.000
Kad viņa iznāca no Aušvices, viņa nozvērējās.

00:19:40.000 --> 00:19:44.000
Viņa man šo izstāstīja. Viņa teica: „Izejot no Aušvices atpakaļ dzīvē,

00:19:44.000 --> 00:19:49.000
es nozvērējos, ka nekad vairs neteikšu ko tādu,

00:19:50.000 --> 00:19:53.000
ko es negribētu kā pēdējo, ko kāds no manis dzird."

00:19:53.000 --> 00:19:57.000
Vai mēs to varam? Nē. Mēs kļūdītos paši

00:19:58.000 --> 00:20:05.000
un liktu kļūdīties citiem. Taču šī doma ir kas tāds, uz ko vērts tiekties. Paldies.

00:20:05.000 --> 00:20:10.000
(Aplausi)

00:20:11.000 --> 00:20:22.000
Mirdzošās acis, mirdzošās acis.

00:20:22.000 --> 00:20:25.000
Paldies, paldies.

00:20:26.000 --> 00:20:31.000
(Mūzika)