Kā skolas nogalē radošumu

Sers Kens Robinsons sniedz izklaidējošu un reize ļoti aizkustinošu pamatojumu par tādas izglītības sistēmas izveidi, kas lolotu (nevis nomāktu) radošumu.

Labrīt! Kā jums sokas?

(Smiekli)

Lieliska konference, vai ne?

Esmu aiznests pavisam citā pasaulē.

Faktiski, es tiešām dodos prom.

(Smiekli)

Ir bijušas trīs tēmas,
kas caurvij konferenci

un kas ir saistītas ar to,
par ko vēlos runāt.

Pirmā ir neparastie cilvēka
radošo spēju apliecinājumi

visās prezentācijās, kas mums bijušas,

un visos cilvēkos, kas ir šeit.

Vien iedomājieties šo dažādību un plašumu.

Otrā — mēs esam nonākuši vietā,

kur mums nav ne jausmas, kas notiks,

nākotnes ziņā.

Ne jausmas, kā tas varētu norisināties.

Mani interesē izglītība.

Patiesībā, es novērojis,
ka visus interesē izglītība.

Jūs ne?

Man tas šķiet ļoti interesanti.

Ja esat saviesīgās vakariņās, un sakāt,

ka strādājat izglītības jomā...

Godīgi sakot, jūs bieži neesat
saviesīgās vakariņās,

(Smiekli)

ja strādājat izglītība,
jūs uz tām neielūdz.

(Smiekli)

Savādā kārtā jūs uz tām neaicina atkārtoti.
Tas man šķiet dīvaini.

Bet, ja tomēr tur esat, un kādam atbildat

uz jautājumu: „Ar ko nodarbojaties?”,

un sakāt, ka strādājat izglītībā,

var redzēt, ka viņiem pārskrien šermuļi.

Viņi it kā nodomā „Ak Dievs”,
vai ne, „Kāpēc es?”

(Smiekli)

„Manā vienīgajā vakarā ārpus mājas.”

(Smiekli)

Bet, ja pavaicājat par viņu izglītību,
viņu jūs pienaglo pie sienas.

Jo tā ir viena no tām lietām,
kas cilvēkus aizskar ļoti dziļi, vai ne?

Gluži kā reliģija, nauda un citas lietas.

Mani ļoti interesē izglītība,
un, manuprāt, tā interesē mūs visus.

Mums par to ir milzīga
un pamatota interese,

daļēji tādēļ, ka tieši izglītībai būtu
mūs jānoved pie nākotnes,

ko pat nespējam aptvert.

Ja tā padomā, bērni,
kas šogad sāks iet skolā,

dosies pensijā 2065.gadā.

Nevienam nav ne jausmas,

par spīti visai tai kompetencei,
kas parādīta pēdējo četru dienu laikā,

kā izskatīsies pasaule pēc pieciem gadiem.

Tomēr mums bērni it kā būtu
šai nākotnei jāizglīto.

Manuprāt, neparedzamība
ir neparasti liela.

Trešais ir,

ka mēs šā vai tā esam vienisprātis par to,

ka bērniem piemīt
patiesi neparastas spējas —

jaunrades spēja.

Piemēram, Sirena pagājušajā vakarā
bija burvīga, ne tā?

Redzot vien, ko viņa spēj paveikt.

Viņa ir ārkārtēja, taču,
no otras puses, manuprāt,

viņa nav izņēmums,
ja skatāmies bērnus kopumā.

Viņa ir cilvēks
ar ārkārtīgi lielu mērķtiecību,

kas atradusi talantu.

Es apgalvošu,
ka visiem bērniem ir neaprakstāmi talanti.

Un mēs tos gaužām bezatbildīgi izšķiežam.

Tad nu es vēlos runāt par izglītību

un es vēlos runāt par radošumu.

Es apgalvotu, ka radošums izglītība
šobrīd ir tikpat būtisks kā rakstpratība,

un mums pret to būtu jāattiecas līdzvērtīgi.

(Aplausi) Paldies!

(Aplausi)

Tas, starp citu, bija viss.

Liels paldies!

(Smiekli)

Tātad, vēl palikušas 15 minūtes.

(Smiekli)

Nū, es esmu dzimis... nē!

(Smiekli)

Es nesen dzirdēju lielisku stāstu,
kuru man patīk pārstāstīt.

Tas bija par meitenīti zīmēšanas stundā.

Viņai bija seši gadi,
un viņa klases aizmugurē zīmēja,

un skolotāja teica,
ka šī meitene tikpat kā nekam neveltīja uzmanību,

izņemot šo zīmēšanas stundu.

Skolotāju tas ieintriģēja.

Viņa piegāja pie viņas
un vaicāja: „Ko tu zīmē?”

„Es zīmēju Dievu.” atbildēja meitene.

„Bet neviens nezina, kā Dievs izskatās,”
teica skolotāja.

„Tūlīt viņi uzzinās.” atbildēja meitene.

(Smiekli)

Kad manam dēlam Anglijā bija četri gadi,

Patiesībā, viņam visur bija četri gadi.

(Smiekli)

Ja ņemam tā ļoti nopietni,
lai kur viņš būtu viņam togad bija četri gadi.

Viņš spēlēja ludziņā „Ziemassvētku stāsts”.
Atceraties stāstu?

(Smiekli)

Tas bija svarīgs.
Tas bija svarīgs stāsts.

Mels Gibsons uztaisīja turpinājumu.
Varbūt esat redzējuši.

(Smiekli)

„Ziemassvētku stāsts II.”

Bet Džeimss dabūja Jāzepa lomu,
par ko bijām sajūsmināti.

Mēs uzskatījām to
par vienu no galvenajām lomām.

Un pieblīvējām izrādes vietu pilnu
ar aģentiem T-kreklos ar uzrakstiem:

„Džeimss Robinsons IR Jāzeps!” (Smiekli)

Viņam nebija runājamais,

bet zināt to vietu, kur ienāk trīs karaļi?

Viņi nāk ar dāvanām,
zeltu, sveķiem un vīraku.

Tā patiešām notika.

Mēs tur sēdējām,
un viņi, šķiet, sajauca secību,

jo mēs pēcāk runājām ar mazo puiku un vaicājām:

„Vai viss bija kārtībā?” Un viņš atvaicāja:
„Jā, vai tad kaut kas bija nepareizi?”

Viņi bija samainījušies.

Jebkurā gadījumā, trīs puikas ienāca,

četrgadnieki ar dvieļiem ap galvu,

un viņi nolika zemē kastes,

un pirmais puika teica:
„Es jums atnesu zeltu.”

Un otrais puika teica:
"Es jums atnesu vīraku."

Un trešais puika teica:
„Šo jums sūta Frenks.”

(Smiekli)

Tam kopīgais ir tas, ka bērni pamēģinās.

Pat ja viņi nezina, viņi pamēģinās.

Vai man taisnība? Viņi nebaidās kļūdīties.

Es, protams, negribu teikt,
ka kļūdīties ir tas pats, kas būt radošam.

Mēs gan zinām, ja neesat gatavi kļūdīties,

tad nekad nespēsiet radīt jebko oriģinālu,

ja neesat gatavi kļūdīties.

Ap to laiku, kad viņi pieaug,
lielākā daļa bērnu šo spēju ir zaudējuši.

Viņiem ir sākuši baidīties kļūdīties.

Mēs šādi vadām uzņēmumus.

Mēs uzspiežam kauna zīmi kļūdām.

Nu mēs vadām valstu izglītības sistēmas,

kur kļūdas ir visbriesmīgākais,
ko var pieļaut.

Tā rezultātā mēs izglītojam cilvēkus

prom no viņu radošajām spējām.

Pikaso reiz teica šādi, viņš teica,
ka visi bērni ir dzimuši mākslinieki.

Problēma, mums uzaugot,
ir palikt māksliniekam.

Es tam aizrautīgi ticu,
ka mēs neizaugam līdz radošumam,

bet gan izaugam no tā laukā.

Vai drīzāk, mēs tiekam no tā izglītoti laukā.

Kādēļ tas tā ir?

Es dzīvoju Stratfordā uz Eivonas pirms aptuveni pieciem gadiem.

Faktiski, mēs pārcēlāmies no Stratfordas uz Losandželosu.

Tā ka varat iedomāties,
cik tās bija nemanāmas pārmaiņas.

(Smiekli)

Patiesībā, mēs dzīvojām
tādā vietā kā Sniterfīlda,

tuvu pie Stratfordas,

kur ir dzimis Šekspīra tēvs.

Vai jūs pārsteidz jaunā doma? Mani jā.

Jūs nebijāt iedomājušies,
ka Šekspīram ir tēvs, vai ne?

Vai ne? Tāpēc ka nebijāt iedomājušies,
ka Šekspīrs ir bijis bērns, vai ne?

Septiņgadīgs Šekspīrs?

Es nekad to nebiju iedomājies.

Proti, kādreiz viņam bija septiņi gadi.

Viņš bija kāda
angļu valodas stundās, vai ne?

(Smiekli)

Cik gan tas būtu kaitinoši?

(Smiekli)

„Jābūt cītīgākam.”

(Smiekli)

Kā tēvs viņu sūta gulēt,
sakot Šekspīram: „Tagad ej gulēt!

Un noliec zīmuli.”

(Smiekli)

„Un beidz tā runāt.”

(Smiekli)

„Tas visus mulsina.”

(Smiekli)

Lai vai kā, mēs no Stratfordas
pārcēlāmies uz Losandželosu,

un es tikai gribu pastāstīt par pārcelšanos, īstenībā.

Mans dēls negribēja braukt līdzi.

Man ir divi bērni.
Viņam tagad ir 21, meitai — 16.

Viņš negribēja braukt uz Losandželosu.

Viņam tā patika,
bet viņam Anglijā bija draudzene.

Tā bija viņa mūža mīlestība, Sāra.

Viņi bija pazīstami mēnesi.

(Smiekli)

Ņemiet vērā,
viņi bija nosvinējuši ceturto gadadienu,

jo mēnesis 16 gadu vecumā ir ilgs laiks.

Viņš lidmašīnā bija ļoti apbēdināts

un teica: „Es nekad vairs nesatikšu
tādu meiteni kā Sāra.”

Godīgi sakot,
mēs par to bijām gaužām priecīgi,

(Smiekli)

jo viņa bija galvenais iemesls,
kāpēc mēs pametām valsti.

(Smiekli)

Bet ir lieta, kas jūs apstulbina, kad jūs pārceļaties uz ASV,

vai kad ceļojat pa pasauli:

ikvienai pasaules izglītības sistēmai
ir tā pati priekšmetu hierarhija.

Ikvienai. Nav nozīmes, kurp dodaties.

Varētu domāt,
ka kaut kur ir citādāk, bet tā nav.

Pašā augšā ir matemātika un valodas,

tad nāk humanitārie priekšmeti,
un pašā apakšā ir mākslas.

Itvisur uz Zemes.

Lielā mērā arī katrā sistēmā,
mākslās ir sava hierarhija.

Māksla un mūzika parasti skolās ir augstākā statusā,

kā teātris un dejošana.

Pasaulē nav tādas izglītības sistēmas,

kur bērniem katru dienu mācītu dejošanu,

līdzvērtīgi kā mācam matemātiku. Kādēļ?

Kādēļ ne? Manuprāt, tas ir diezgan svarīgi.

Manuprāt, matemātika ir ļoti svarīga,
bet tāda ir arī dejošana.

Bērni visu laiku dejo, ja viņiem to ļauj.
Mēs visi tā darām.

Mums taču ir ķermeņi, ne tā?
Vai arī es ko palaidu garām?

(Smiekli)

Patiesībā, bērniem pieaugot,

mēs sākam viņus izglītot pakāpeniski,
no vidukļa uz augšu.

Tad mēs pievēršamies viņu galvām.

Un mazliet uz vienu pusi.

Ja paskatītos uz izglītības sistēmu
citplanētieša acīm,

un vaicātu: „Kam ir domāta publiskā izglītība?”

Tad, manuprāt, būtu jāsecina,
spriežot pēc rezultātiem,

pēc tā, kurš ir sekmīgs,

kurš izdara visu, kas jāizdara,

kurš saņem visus smaidiņus,
kuri ir uzvarētāji.

Manuprāt, nāktos secināt,
ka visas izglītības sistēmas mērķis

visā pasaulē

ir ražot universitātes profesorus.

Vai ne?

Viņi ir cilvēki, kuri uzvar.

Reiz es biju viens no viņiem, lūk tā.

(Smiekli)

Un man patīk universitātes profesori, bet ziniet,

mums nevajadzētu viņus nostādīt

kā cilvēces sasniegumu virsotni.

Viņi ir tikai dzīvības forma,

viena no dzīvības formām.

Bet viņi ir diezgan interesanti,
un es to saku aiz mīlestības pret viņiem.

Pēc manas pieredzes,
profesoros ir kaut kas īpatnējs —

ne visos, bet lielākajā daļā —
viņi dzīvo savās galvās.

Viņi dzīvo tur augšā,
un nedaudz uz vienu pusi.

Viņi ir bezķermeniski, ziniet,
savā ziņā burtiskā nozīmē.

Viņi raugās uz ķermeni
kā transportlīdzekli savām galvām.

(Smiekli)

Ne tā?

Tas ir veids, kā nogādāt
viņu galvas uz sanāksmēm.

(Smiekli)

Ja vēlaties īstus pierādījumus
ārpusķermeņa pieredzes esamībai,

aizstaigājiet uz lielu konferenci,
kurā piedalās vecākie akadēmiķi,

un iegriezieties pēdējā vakara diskotēkā.

(Smiekli)

Tur jūs to redzēsiet.

Pieauguši vīrieši un sievietes,
kas neritmiski un nekontrolēti lokās,

(Smiekli)

Gaidot, kad tas beigsies,
lai varētu doties mājās un uzrakstīt par to rakstu.

(Smiekli)

Mūsdienās mūsu izglītības sistēma ir balstīta uz ideju par akadēmiskajām spējām.

Tam ir iemesls.

Visa sistēma tika ieviesta- visā pasaulē,

pirms 19.gs., īstenībā tad nebija publisko izglītības sistēmu.

Tās visas tika radītas,

lai apmierinātu industriālisma vajadzības.

Tāpēc priekšmetu hierarhija sakņojas divās idejās.

Pirmā, ka visnoderīgākie priekšmeti darba dzīvei

ir augšgalā. Tāpēc skolā, visticamāk jūs laipni tikāt virzīti prom

no lietām, kas jums patika, kad bijāt mazi,

pamatojoties uz to, ka jūs

nekad to darot nedabūsiet darbu. Vai tiesa?

Nespēlē mūziku, tu nebūsi mūziķis;

nenodarbojies ar mākslu, tu nebūsi mākslinieks.

Laipns padoms: šobrīd tas ir pilnīgi aplami. Visā pasaulē

notiek revolūcija.

Un otrā ir akadēmiskās spējas, kas tiešām dominē

mūsu izpratnē par intelektu,

jo universitātes radīja izglītības sistēmu pēc savas līdzības.

Ja par to padomā, visa publiskās izglītības sistēma

visā pasaulē, ir ilgstošs process,

lai iestātos universitātē.

Un tā sekas ir tādas, ka daudzi ļoti talantīgi,

spoži, radoši cilvēki, domā, ka viņi tādi nav,

jo tā lieta, kur viņi bija talantīgi,

skolā netika novērtēta, vai pat tika nozākāta.

Es uzskatu, ka mēs nevaram atļauties tā turpināt.

Saskaņā ar UNESCO datiem, nākamajos 30 gados,

visā pasaulē vairāk cilvēku absolvēs,

nekā kopš vēstures sākuma.

Vairāk cilvēku, un tā kombinācija,

no visiem faktoriem, par kuriem esam runājuši:

tehnoloģija un to tās ietekme uz darbu, un demogrāfija,

un milzīgais cilvēku skaita pieaugums.

Pēkšņi universitātes grāds vairs neko nenozīmē. Vai tā nav tiesa?

Kad es biju students, ja tev bija grāds, tev bija darbs.

Ja tev nebija darba, tad tu vienkārši to negribēji.

Atklāti sakot, es to negribēju. (Smiekli)

Bet šodien jaunieši ar grādiem, bieži vien

dodas mājās, lai turpinātu spēlēt datorspēles,

jo tagad jums vajag maģistra grādu tur, kur kādreiz vajadzēja bakalaura grādu,

un tagad jums vajag doktora grādu, kur iepriekš pietika ar maģistra.

Tas ir akadēmiskās inflācijas process.

Tas parāda, ka visa izglītības sistēmas struktūra

šūpojas mums zem kājām. Mums ir radikāli jāpārdomā

mūsu skatījums uz intelektu.

Mēs zinām trīs lietas par intelektu.

Pirmkārt, tā ir dažāda. Mēs domājam par pasauli visus veidos,

kādos to piedzīvojam. Mēs domājam tēlaini,

mēs domājam skaņās, mēs domājam kinestētiski.

Mēs domājam abstrakti, mēs domājam kustībā.

Otrkārt, intelekts ir dinamisks.

Ja paraugamies uz mijiedarbībām cilvēka smadzenēs, kā mēs to dzirdējām

vakardien vairākās prezentācijās,

intelekts ir brīnišķīgi mijiedarbīgs.

Smadzenes nav sadalītas nodalījumos.

Patiesībā, radošums, ko es definēju kā procesu, kurā rodas

oriģinālas, vērtīgas idejas,

visbiežāk ir mijiedarbības rezultāts, kad satiekas

dažādu nozaru skatījums uz lietām.

Smadzenes ir tīšām, starp citu,

smadzenēs ir nervu kūlis, kas savieno abas puslodes,

to sauc par corpus callosum. Sievietiem tas ir resnāks.

Izejot no tā, ko vakar teica Helēna, es domāju,

ka tas ir iemesls, kādēļ sievietēm labāk padodas vairāki darbi vienlaikus.

Tāpēc, ka jums padodas labāk, vai ne?

Ir lērums pētījumu, bet es to zinu no savas personīgās dzīves.

Ja mana sieva mājās gatavo,

kas, paldies Dievam, nav pārāk bieži. (Smiekli)

Bet, ziniet, viņa dara -- nē, viņai padodas dažas lietas --

bet, ja viņa gatavo, ziniet,

viņa vienlaikus runā ar cilvēkiem pa tālruni,

viņa runā ar bērniem, viņa krāso griestus,

un taisa atvērto sirds operāciju.

Ja gatavoju es, durvis ir ciet, bērni ir laukā,

telefona klausule ir nolikta, un ja viņa ienāk virtuvē, es kļūstu īgns.

Es saku: "Terij, lūdzu, es te mēģinu uzcept olu. Lūdzu liec mani mierā." (Smiekli)

Īstenībā, atceraties to veco filozofisko domu,

ja mežā nokrīt koks, un neviens to nedzird,

vai tas vispār notika? Atminaties to veco mīklu?

Es nesen redzēju lielisku t-kreklu, uz kura bija rakstīts: "Ja vīrietis saka, ko domā,

un dara to mežā, un neviena sieviete to nedzird,

vai viņš tik un tā maldās?" (Smiekli)

Trešā lieta par intelektu ir,

ka tas ir atšķirīgs. Es šobrīd strādāju pie jaunas grāmatas,

ko sauc "Atklāsme", kas ir balstīta uz

intervijām ar cilvēkiem par to, kā viņi ir atklājuši

savu talantu. Mani aizrauj tas, kā cilvēki pie tā nonāk.

Mani patiesi aizkustināja saruna

ar kādu burvīgu sievieti, par kuru varbūt lielākā daļa cilvēku

nekad nav dzirdējuši, viņu sauc Džiliana Linna.

Esat dzirdējuši par viņu? Daži ir. Viņa ir horeogrāfe

un visi zina viņas darbus.

Viņa iestudēja "Kaķus" un "Operas spoku".

Viņa ir burvīga. Es kādreiz Anglijā biju Karaliskā baleta valdes loceklis,

kā jau varat redzēt.

jebkurā gadījumā, mēs ar Džilianu kādu dienu pusdienojām, un es vaicāju:

"Džiliana, kā tu kļuvi par dejotāju?" Un viņa atbildēja,

ka tas ir interesants stāsts. Kad viņa mācījās skolā,

viņa bija pilnīgi bezcerīga. Un skola, tie bija 30-tie gadi,

aizrakstīja viņas vecākiem un teica, "Mēs domājam,

ka Džilianai ir mācīšanās traucējumi." Viņa nevarēja koncentrēties,

viņa dīdījās. Es domāju, ka tagad teiktu,

ka viņai ir UDHS. Vai ne? Bet tas bija 1930-tajos,

un UDHS vēl nebija izgudrots.

Tā nebija pieejama diagnoze. (Smiekli)

Cilvēki neapzinājās, ka viņiem tas var būt.

Jebkurā gadījumā, viņa devās pie speciālista. Un tā šajā istabā ar ozolkoka paneļiem,

viņa bija kopā ar māti,

un viņu aizveda uz nosēdināja uz krēsla rindas galā,

un viņa sēdēja uz savām rokām 20 minūtes, kamēr

šis cilvēks runāja ar viņas mammu par visām

problēmām, kas Džilianai bija skolā. Un sarunas beigās --

tā dēļ. ka viņa traucēja citiem cilvēkiem,

kavēja mājas darbus, un tā tālāk,

mazais, astoņgadīgais bērns -- un sarunas beigās ārsts aizgāja un apsēdās

blakus Džilianai un teica: "Džiliana,

es esmu noklausījies visu, ko tava mamma stāstīja,

un tagad man jāparunā ar viņu divatā."

Viņš teica: "Uzgaidi tepat, mēs drīz būsim atpakaļ,"

un viņi izgāja laukā un atstāja viņu vienu.

Bet izejot no telpas, viņš ieslēdza radio,

kas atradās uz galda. Un kad viņi

izgāja laukā no istabas, viņš teica mātei:

"Vienkārši pastāviet un paskatieties uz viņu". Un tajā pat mirklī, kad viņi atstāja istabu,

viņa teica, viņa bija kājās, kustoties mūzikas ritmā.

Un viņi vēroja pāris minūtes,

un ārsts pagriezās pret viņas māti un sacīja,

"Linnas kundze, Džiliana nav slima, viņa ir dejotāja.

Vediet viņu uz deju skolu."

Es vaicāju: "Un kas notika?"

Viņa atbildēja: "Viņa tā arī izdarīja. Es nevaru pat izstāstīt, cik tas bija brīnišķīgi.

Mēs iegājām zālē, un tā bija pilna ar

tādiem cilvēkiem kā es. Cilvēkiem, kas nevarēja nosēdēt mierā.

Cilvēkiem, kuriem bija jākustas, lai domātu." Kuriem bija jākustas, lai domātu.

Viņi dejoja baletu, viņi dejoja stepu, viņi dejoja džezu,

viņi dejoja laikmetīgās dejas.

Ar laiku viņa bija uz noklausīšanos Karaliskajā Baleta skolā,

viņa kļuva par solisti ar brīnišķīgu karjeru

Karaliskajā Baletā. Galu galā viņa absolvēja

Karalisko Baleta skolu un

nodibināja savu uzņēmumu - Džilianas Linnas deju kompāniju-

un satika Endrjū Loidu Vēberu. Viņa ir atbildīga par

dažiem no vissekmīgākajiem muzikālajiem uzvedumiem

vēsturē, viņa ir sniegusi baudījumu miljoniem,

un viņa ir multimiljonāre. Kāds cits

būtu varējis viņai izrakstīt zāles, un teikt,

lai nomierinās.

Tagad, es domāju... (Aplausi). Es domāju, ka mēs nonākam pie sekojošā:

Als Gors (Al Gore) vakar runāja

par ekoloģiju un revolūciju, ko iesāka Reičela Kārsone (Rachel Carson).

Es domāju, ka mūsu vienīgā nākotnes cerība

ir pieņemt jaunu cilvēka ekoloģijas konceptu,

tādu, kur mēs sāktu rekonstruēt mūsu izpratni

par cilvēka iespēju daudzveidību.

Mūsu izglītības sistēma ir uzrakusi mūsu smadzenes tādā pat veidā,

kā mēs līd izsīkumam uzrokam zeimi: meklējot konkrētu izrakteni.

Nākotnē, tas mums nederēs.

Mums ir jārdomā fundamentālie principi,

uz kuriem balstoties mēs izglītojam savus bērnus.

Ir burvīgs Jonas Salka (Jonas Salk) citāts, viņē teica: "Ja visi kukaiņi

pazustu no zemes virsas,

tad 50 gadu laikā dzīvība uz Zemes beigtos.

Ja visi cilvēki pazustu no zemes virsas,

tad 50 gadu laikā visas dzīvības formas uzplauktu."

Un viņam ir taisnība.

Tas, ko cildina TED, ir cilvēka iztēles spējas.

Mums tagad ir jābūt uzmanīgiem, lai šo dāvanu izmantotu

gudri, un izvairītos no tiem dažiem scenārijiem,

par kuriem esam runājuši. Un vienīgais veids, kā mēs to sasniegsim,

ir saredzot mūsu radošās spējas

visā to bagātībā, un saredzot

mūsu bērnus kā to cerību, ko viņi nes. Un mūsu uzdevums

ir izglītot viņus visā viņu pilnībā, lai viņi var droši doties nākotnē.

Starp citu- mēs šo nākotni varam nepiedzīvot,

bet viņi piedzīvos. Un mūsu uzdevums ir viņiem palīdzēt

ar to kaut ko izdarīt. Liels paldies!

(Smiekli)