Kas dara dzīvi laimīgu? Atziņas no garākā laimes pētījuma.

Kas mūs dzīves ceļā uztur veselus un laimīgus? Ja domājat, ka slava un nauda, tad neesat tāds vienīgais, taču saskaņā ar psihiatru Robertu Valdingeru jūs kļūdāties. Kā 75 gadus ilga pieaugušo attīstības pētījuma vadītājam Valdingeram ir līdz šim nedzirdēta pieeja datiem par patiesu laimi un apmierinājumu. Šajā runā viņš dalās ar trim svarīgām atziņām, kas gūtas pētījumā, kā arī ar dažām praktiskām, mūžvecām gudrībām laimīgai un garai dzīvei.

Kas mūs dzīves ceļā
uztur veselus un laimīgus?

Ja jums šobrīd būtu jāiegulda

savā nākotnē,

kam jūs veltītu savu laiku un enerģiju?

Nesenā aptaujā
tūkstošgades paaudzei jautāja,

kas ir viņu svarīgākie dzīves mērķi,

un vairāk nekā 80% atbildēja,

ka viņu galvenais dzīves mērķis
ir kļūt bagātiem.

Un vēl 50% to pašu
gados jauno pieaugušo sacīja,

ka vēl viens būtisks dzīves mērķis

ir kļūt slaveniem.

(Smiekli)

Mums nemitīgi atgādina
strādāt cītīgāk, pacensties vēl

un sasniegt vairāk.

Mums rada iespaidu, ka tās ir tās lietas,
pēc kurām mums jātiecas,

lai dzīve izdotos.

Veselas dzīves kopskati,

cilvēku izdarītās izvēles un tas,
ko šīs izvēles viņiem ir nesušas, –

šādus kopskatus
ir gandrīz neiespējami iegūt.

Par cilvēku dzīvi lielākoties uzzinām,

jautājot viņiem par pagātni,

un, kā zināms, atskatoties pagātnē,
mēs notikušo redzam nebūt ne precīzi.

Mēs aizmirstam ļoti daudz ko no tā,
kas ar mums dzīvē noticis,

un reizēm atmiņa kļūst visnotaļ radoša.

Ja nu mēs varētu
skatīt veselas dzīves,

tām attīstoties laika gaitā?

Ja nu mēs varētu cilvēkus pētīt,
sākot no pusaudža gadiem

līdz pat sirmam vecumam,

lai redzētu, kas cilvēkus patiešām
uztur laimīgus un veselus?

Mēs to izdarījām.

Hārvarda Pieaugušo attīstības pētījums,

iespējams, ir visgarākais jelkad veiktais
pieaugušu cilvēku dzīves pētījums.

Septiņdesmit piecu gadu garumā
esam sekojuši 724 vīriešu dzīvēm,

gadu no gada, uzdodot jautājumus
par viņu darbu, mājas dzīvi, veselību,

un mēs, protams, jautājām,

nevienu brīdi nezinot,
kā izvērtīsies viņu dzīvesstāsti.

Šādi pētījumi ir ārkārtīgs retums.

Gandrīz visi šāda veida projekti
pajūk desmit gadu laikā,

jo no pētījuma izstājas
pārāk daudz cilvēku,

tam beidzas finansējums,

pētnieki pievēršas citām lietām

vai nomirst, un nav neviena,
kas iesākto darbu turpinātu.

Taču pateicoties gan veiksmei,

gan vairāku pētnieku paaudžu neatlaidībai,

šis pētījums ir izdzīvojis.

Aptuveni 60 no sākotnēji iesaistītajiem
724 vīriešiem joprojām ir dzīvi

un joprojām piedalās pētījumā.

Lielākajai daļai no viņiem ir pāri 90.

Un nu mēs sākam pētīt

vairāk nekā 2000 šo vīriešu bērnu.

Es esmu šī pētījuma ceturtais vadītājs.

Kopš 1938. gada mēs sekojam līdzi
divu vīriešu grupu dzīvēm.

Pirmā grupa pievienojās pētījumam

kā Hārvarda augstskolas 2. kursa studenti.

Viņi visi pabeidza augstskolu
Otrā pasaules kara laikā,

un lielākā daļa devās armijā.

Otra grupa, kurai mēs sekojām līdzi,

bija zēni no Bostonas
nabadzīgākajiem rajoniem –

zēni, kas tika izvēlēti
dalībai pētījumā tieši tāpēc,

ka nāca no visproblemātiskākajām
un visnelabvēlīgākajām ģimenēm

1930. gadu Bostonā.

Vairums dzīvoja īres namos
bez tekoša karstā un aukstā ūdens.

Uzsākot dalību pētījumā,

visus šos jauniešus intervēja.

Viņiem veica medicīniskās pārbaudes.

Mēs devāmies uz viņu mājām
un intervējām viņu vecākus.

Tad šie jaunieši izauga

un aizgāja dažādus dzīves ceļus.

Viņi kļuva par fabriku strādniekiem
un juristiem, mūrniekiem un ārstiem,

viens kļuva par ASV prezidentu.

Daļa kļuva par alkoholiķiem,
daži saslima ar šizofrēniju.

Daļa uzkāpa pa sabiedrības kāpnēm

no apakšas līdz pašai augšai,

un daļa veica to pašu ceļu
pretējā virzienā.

Šī pētījuma aizsācēji

pat savos pārdrošākajos sapņos
nebūtu varējuši iedomāties,

ka šodien, 75 gadus vēlāk,
es stāvēšu šeit

un stāstīšu, ka pētījums
joprojām turpinās.

Reizi divos gados mūsu pacietīgā
un uzticīgā pētnieku komanda

zvana mūsu vīriešiem un jautā,
vai varam viņiem nosūtīt

vēl vienu aptauju par viņu dzīvi.

Daudzi no Bostonas iekšpilsētas
vīriešiem mums jautā:

„Kāpēc jūs joprojām gribat mani pētīt?
Mana dzīve nav neko interesanta.”

Hārvarda vīrieši nekad
neuzdod šo jautājumu.

(Smiekli)

Lai iegūtu patiešām
skaidru ainu par šīm dzīvēm,

mēs viņiem ne tikai sūtām
aptaujas anketas.

Mēs viņus intervējam
viņu pašu viesistabās.

Mēs iegūstam viņu
slimību vēstures no ārstiem.

Mēs ņemam asins analīzes
un skenējam viņu smadzenes,

mēs runājam ar viņu bērniem.

Mēs ierakstām video,

kā viņi runā ar savām sievām
par savām visdziļākajām raizēm.

Un, kad pirms aptuveni desmit gadiem

mēs beidzot aicinājām sievas
pievienoties kā pētījuma dalībniecēm,

daudzas no sievietēm teica:
„Ziniet, sen jau bija laiks.”

(Smiekli)

Ko tad mēs esam uzzinājuši?

Kādas mācības varam gūt

no desmitiem tūkstošu
lappušu informācijas,

ko esam ieguvuši par šīm dzīvēm?

Tās nav mācības par bagātību vai slavu,
vai strādāšanu vairāk un vairāk.

Lūk, šī 75 gadus ilgā
pētījuma galvenā atziņa –

labas attiecības uztur mūs
laimīgākus un veselākus. Punkts.

Mēs esam guvuši trīs ievērojamas
atziņas par attiecībām.

Pirmā atziņa –

saikne ar citiem cilvēkiem
mums patiesi nāk par labu,

un vientulība nogalina.

Izrādās, ka cilvēki,
kuriem ir vairāk šādu saikņu

– ar ģimeni, ar draugiem,
ar vietējo sabiedrību, –

ir laimīgāki, fiziski veselāki
un dzīvo ilgāk

nekā cilvēki, kuriem šādu saikņu ir mazāk.

Un vientulība, izrādās, ir indīga.

Cilvēki, kuri no pārējiem ir atšķirti
vairāk, nekā viņi vēlētos būt,

izrādās esam mazāk laimīgi,

viņu veselība pasliktinās agrāk pusmūžā,

agrāk pavājinās smadzeņu darbība,

un viņu mūžs ir īsāks
nekā to cilvēku, kuri nav vientuļi.

Un bēdīgi ir tas, ka jebkurā laika sprīdī

vairāk nekā katrs piektais amerikānis
atzīst, ka jūtas vientuļš.

Mēs zinām, ka cilvēks
var justies vientuļš pūlī

un var justies vientuļš laulībā,

tāpēc otra ievērojamā,
mūsu gūtā atziņa ir –

svarīgs ir ne tikai draugu skaits

un tas, vai cilvēks ir
vai nav partnerattiecībās,

bet gan šo tuvo attiecību kvalitāte.

Izrādās, ka dzīvošana konfliktu
pilnā vidē ļoti kaitē veselībai.

Piemēram, laulības, kurās ir
daudz konfliktu un maz mīlestības,

izrādās, ļoti kaitē veselībai,
iespējams, vairāk nekā šķiršanās.

Un dzīvošana labās,
siltās attiecībās mūs sargā.

Kad bijām izsekojuši savu vīriešu dzīvēm
līdz pat 80 gadu vecumam,

mēs gribējām atskatīties
uz viņiem pusmūžā,

lai redzētu, vai mēs
būtu varējuši paredzēt,

kurš kļūs par laimīgu,
veselu astoņdesmitgadnieku

un kurš ne.

Apkopojot visu, ko zinājām
par viņiem 50 gadu vecumā,

izrādījās, ka tas nav
holesterīna līmenis pusmūžā,

kas nosaka, kā viņi novecos,

bet gan tas, cik apmierināti
viņi ir savās attiecībās.

Cilvēki, kas 50 gadu vecumā
attiecībās bija visapmierinātākie,

bija veselākie 80 gadu vecumā .

Labas, tuvas attiecības,
šķiet, pasargā mūs

no dažām novecošanas ļaunajām bultām.

Mūsu laimīgāko partnerattiecību
vīrieši un sievietes

80 gadu vecumā atzina,

ka viņi dienās, kad izjūt
lielākas fiziskās sāpes,

garā jūtas tikpat laimīgi.

Savukārt cilvēki nelaimīgās attiecībās

atzina, ka lielāku fizisko sāpju dienās

emocionālās sāpes
padarīja tās vēl lielākas.

Trešā ievērojamā atziņa, ko guvām
par attiecībām un veselību ir tā,

ka labas attiecības pasargā
ne tikai mūsu ķermeni,

tās pasargā arī mūsu prātu.

Izrādās, ka 80 gadu vecumā

būšana drošības pilnās attiecībās
ar citu cilvēku mūs pasargā,

ka tie cilvēki, kas ir attiecībās,

kurās patiešām jūt, ka grūtos brīžos
var uz otru paļauties, –

šiem cilvēkiem ilgāk
saglabājas laba atmiņa.

Un tie, kuri attiecībās jūt,

ka uz otru nekādi nevar paļauties, –

tie ir cilvēki, kas agrāk piedzīvo
atmiņas pasliktināšanos.

Labajām attiecībām
nav jābūt gludām visu laiku.

Daži no mūsu astoņdesmitgadnieku pāriem

varēja ķildoties augām dienām,

taču, ja vien viņi juta,
ka grūtos brīžos var uz otru paļauties,

ķildas viņu atmiņai nekaitēja.

Tātad – šī atziņa,

ka labas, tuvas attiecības nāk par labu
mūsu veselībai un labklājībai,

šī gudrība ir veca kā pasaule.

Kāpēc to ir tik grūti saprast
un tik viegli ignorēt?

Nu, mēs visi esam cilvēki.

Mēs ļoti gribētu kādu vieglu risinājumu,

kaut ko iegūstamu,

kas padarītu mūsu dzīvi laimīgu
un saglabātu to tādu.

Attiecības ir haotiskas,
un tās ir sarežģītas,

un šis smagais darbs
– rūpes par ģimeni un draugiem –

nav ne seksīgs, ne spozmes pilns.

Tas ir arī mūžilgs. Tas nekad nebeidzas.

Mūsu 75-gadus ilgā pētījuma
vislaimīgākie dalībnieki bija tie,

kuri kādreizējo darba biedru vietā
bija aktīvi meklējuši jaunus biedrus.

Tāpat kā nesenās aptaujas
divdesmit un trīsdesmitgadnieki,

daudzi no mūsu vīriešiem
jaunības gados patiešām ticēja,

ka slava un bagātība, un lieli panākumi

ir tas, kas tiem vajadzīgs,
lai dzīve izdotos.

Bet atkal un atkal šo 75 gadu laikā
mūsu pētījums ir parādījis,

ka dzīve vislabāk
izdevusies tiem cilvēkiem,

kas piestrādāja pie attiecībām ar ģimeni,
ar draugiem, ar apkārtējiem.

Un kā ir ar jums?

Pieņemsim, ka jums ir 25 vai 40, vai 60.

Ko īsti nozīmē piestrādāt pie attiecībām?

Iespēju patiesībā ir bezgala daudz.

Tas var būt kaut kas tik vienkāršs

kā pie ekrāna pavadītā laika aizvietošana
ar kopā ar cilvēkiem pavadītu laiku

vai rutīnas pārņemtu attiecību
atdzīvināšana ar kaut ko jaunu

– garām, kopīgām pastaigām
vai iešanu uz randiņiem, –

vai tā ģimenes locekļa uzmeklēšana,
ar kuru neesat runājuši gadiem,

jo pārlieku bieži sastopamā
ģimeņu naidošanās

atstāj graujošu iespaidu

uz cilvēkiem, kas tur ļaunu prātu.

Es gribētu beigt ar Marka Tvena citātu.

Pirms vairāk nekā gadsimta,

atskatoties uz savu dzīvi,

viņš rakstīja:

„Nav laika – tik īsa ir dzīve –

ķildoties, atvainoties,
skaust, saukt pie atbildības.

Ir laiks tikai mīlēt,

un arī tad, tā teikt, vien mirklis.”

Labu dzīvi veido labas attiecības.

Paldies.

(Aplausi)