Visuma valoda, cilvēces valoda | Dmitrijs Petrovs | TEDxPerm

Valodnieks, profesionāls sinhronais tulks, pasniedzējs. Pārvalda trīsdesmit valodas, astoņās no tām sinhroni tulko. Šis fakts 1998. gadā iekļauts Ginesa rekordu grāmatā.

Beidzis Maskavas Valsts svešvalodu institūta tulkošanas fakultāti. Vecākais MVVU (Maskavas Valsts valodniecības universitātes) tulkošanas fakultātes pasniedzējs un sinhrono tulku grupu koordinators.

Nodarbojas ar visa veida tulkošanu, tostarp valstu vadītāju līmenī. Sarakstījis virkni svešvalodu ātrās mācīšanās metodiku, tostarp arī vairāku valodu paralēlas apguves grāmatu autors.

Rīkojis virkni ekspedīciju uz Himalajiem un citiem citiem Indijas apgabaliem. 2008. gada februārī bija „Krievijas gada” ietvaros rīkotajā Krievijas grāmatu gadatirgus Deli koordinators.

[TEDxPerm]

[Būšanas māksla]

[Dmitrijs Petrovs]

Pēc profesijas es esmu sinhronais tulks,

papildus tam, es mācu cilvēkiem

svešvalodas, dažādas valodas.

Un papildus tam, es mācu

sinhronajiem tulkiem sinhroni tulkot.

Tā ir īpaša specifika.

Pats interesantākais, ka vienubrīd

mans svešvalodu

mācīšanas mērķis

izgāja no racionalitātes rāmjiem,

proti, es sāku mācīt ne tikai tās valodas,

kuras galu galā bija vajadzīgas
tam, lai varētu strādāt,

nopelnīt sev iztikai,

bet gan patiešām neizprotamā veidā

mani tā vietā aizrāva, piemēram, senās valodas vai

ļoti retās, mazo tautu valodas,

Cenšoties izanalizēt, kāpēc
man tas kļuva vajadzīgs, es sapratu.

Izrādās, es ļoti vēlējos saprast,

kādā veidā valoda kļūst

tāda, kāda tā ir —

valoda kā kopums, globāla.

Kas to tādu radīja.

Es ievēroju, ka par spīti
visiem dialektikas likumiem,

ko visi kaut kad esam apguvuši,

valodas no vienkāršām nekļūst sarežģītas,

bet gan no sarežģītām vienkāršas.

Tātad, ja paņemam visas senās valodas,

mūsdienu valodu priekšteces,

tad tās ir vismaz divtik

sarežģītākas, vispusīgākas, bagātākas,

formu ziņā daudzveidīgākas.

Tātad, latīņu valoda
ir bagātāka, nekā itāliešu,

senangļu, nekā mūsdienu angļu valoda,

sanskrits, nekā hindi.

Tas mani noveda līdz vienai domai.

Es nodomāju, nu, nevarēja
tie senie cilvēki paši no sevis

izdomāt sev tik sarežģītas valodas.

Dzīve viņiem bija
gana vienkārša un trūcīga.

Šķiet, ka viņiem vajadzēja izdzīvot,
turpināt savu dzimtu, kā arī

paēdināt un pasargāt pēcnācējus
no bīstamajiem plēsējiem.

Tā taču nebija.

Seno tautu valodās

bija milzīga formu un galotņu bagātība

un to var izsekot,

piemēram, tajās valodās, kuras ir

mazo tautu valodas,
valodās bez rakstības.

Tāpēc es aizdomājos.

Tā kā neesmu precīzo zinātņu speciālists,

es atļāvos būt rupjš un caur vēdlodziņu

līdu iekšā svētākajā no svētnīcām.

mazlietiņ no fizikas,
mazlietiņ no matemātikas.

Es nodomāju: tiešām,

ir kaut kādi kopēji principi,

kas vieno visu zināšanu sistēmu.

Es sāku uz valodu raudzīties kā kaut ko,

kas piemīt visam Visumam, visai esībai.

Mēs varam runāt ne tikai par angļu, latīņu

vai krievu valodu,
bet arī par matemātikas valodu,

fizikas valodu, ķīmijas valodu.

Vienu un to pašu īstenību var

ne tikai aprakstīt, bet arī izteikt no

bioloģijas valodas matemātikas valodā,

no fizikas valodas
latīņu valodā un tā tālāk.

Tas man bija sava veida

nepamatots un bezjēdzīgs atklājums,

taču sniedza samērā
pragmatiskus rezultātus.

Kam man tas noderēja?

Es atkal tieši tādā pat
nepieklājīgā veidā ņēmu

priekšstatu par viļņiem
un daļiņām un iedomājos:

Kāpēc lai to nepiemērotu valodas apguvei?

Kāda ir saistība?

Ja pieņemam, ka daļiņa

ir cilvēka izdvests vārds,

bet vilnis — viss, kas šo vārdu apņem,

proti, visas daudzveidīgās domas, tēli,

sajūtas, kas virmo apkārt šim vārdam,

mēs iegūstam konkrētu apņemošu vienumu,

ko uztvert ir daudz vieglāk.

Varu minēt šādu piemēru.

Antropologi kaut kur

Amazones džungļos ir atraduši

indiāņu cilti,

kuras katrs biedrs

ikdienas dzīvē patiešām

pārvalda vismaz desmit dažādas valodas,

protams, cilšu valodas,
tomēr tik un tā dažādas valodas.

Vienam indiāņu cilts pārstāvim
viņi lūdza paskaidrot,

kā viņš ir iemācījies kaimiņu cilts valodu.

„Es nesaprotu, par ko jūs runājat,”
viņš atbildēja.

„Nu, kā tu sazinies kaimiņu cilts valodā?”

Viņš nekādi nespēja saprast.

„Nu, pasaki,
kā kaimiņu cilts valodā ir „cirvis”?”

„Es nesaprotu.”

„Nu, tu taču vakar
no viņiem nopirki cirvi,

tu ar viņiem sarunājies,
smējies, kaut ko apspriedi.

Viņš saka: „Ā! Lai es varētu
sarunāties šīs cilts valodā,

man jāpārpeld pāri upītei,
jāiziet cauri šīs cilts ciematam,

jāierauga viņu sejas, palmas,

krastu un tad es atrodos vidē,

kurā varu sarunāties šajā valodā.

Taču, ja es jau atgriežos atpakaļ,

tad, atvainojiet, nekas nebūs.”

Tātad vide ir tas,

kas veido mūsu valodas spējas.

Kāda veidā es to centos izmantot
valodu apguves metodikā?

Pirmkārt, man galvā ienāca doma,

ka, ja jau mums nav iespējas

atgriezties Amazones indiāņa apziņā,
mums vajag

atveidot šo tēlu un sajūtu sistēmu,

kas ieved mūs
jebkuras valodas priekšstatā.

Tāpēc cilvēkiem mācot,
teiksim, itāliešu valodu,

es piedāvāju viņiem šo.

Uz mirkli aizveriet acis.

Iztēlojieties sevi Itālijā,
itāļus, itāļu valodu.

Kas veidojas jūsu apziņā?

Patiešām spontāni.

Katram patiešām būs citi tēli, citas ainas.

Kāds izdzirdēs Čelentano dziesmu,

kāds atcerēsies karstas picas smaržu,

kāds atcerēsies braucienu uz jūras kūrortu.

Katram būs kas savs.

Taču šā vai tā tas būs kaut kas vispārīgs.

Tas būs tas, ar ko
tieši šim cilvēkam saistās Itālija.

Tātad, valoda seko nelineārai uztverei,

ne kā vārdu kopums, kaut kādu
gramatikas likumu kopums,

bet gan ietilpīga telpa, kurai

piemīt sava garša, smarža,
krāsa un citu sajūtu īpašība.

Tieši tas padara iespējamu maziem bērniem

divu, triju gadu vecumā

aktīvi, tuvākajā laikā,
bez formālas apmācības

pārvaldīt dzimto valodu.

Šajā gadījumā arī es centos

to atveidot savā pieaugušo
cilvēku mācīšanas metodikā.

Vēl kas, nav tāda cilvēka,

kurš atteiktos iemācīties
pāris lieku valodu.

Taču mēs šā vai tā zinām, ka diemžēl

cilvēki, kuri gadiem apgūst kādu valodu,

teiksim atklāti, ne vienmēr
ir apmierināti ar saviem rezultātiem.

Paradoksāls secinājums:

Es atklāju, ka katrs cilvēks,

kurš žēlojās par grūtībām,
kaut kādām problēmām vai kompleksiem

valodu apguvē,

spēja lokalizēt šīs grūtības, šo kompleksu

savā fiziskajā ķermenī.

Es pat izveidoju vairākas kategorijas.

Ir cilvēki, kuri ir iesīkstējuši

pārmērīgi analītiskajā
informācijas uztverē.

Viņi šajā vietā cenšas iekalt,

kombinēt, veidot kaut kādas konstrukcijas.

Pēc tam nosvītro,
rokās par virtuālo vārdnīcu,

atver aizmirsto vārdu virtuālo muzeju;

kurš, tā teikt,

pirms tam,
kā veidot kaut kādu konstrukciju,

palaiž to ēterā.

Ir vēl citi cilvēki,

kuriem nav grūtību kaut ko izveidot,

kaut kādu tekstu, konstrukciju.

Viņiem ar atmiņu viss ir kārtībā.

Taču problēma ir te. (Parāda)

Visu zinu, visu saprotu, taču

(čukst) pateikt neko nevaru.

Ir vēl viena kategorija, kurai

nospiedoša, slimīga sajūta

par valodas apgūšanu
ir, lūk, šeit (parāda).

Šie cilvēki uztraucās:
„Ja nu es kaut ko ne tā pasaku!”

Tūlīt kaut kā saputrošos,
visi sāks smieties...

Kaut kāds murgs...
vai kaut ko ne tā sapratīšu!”

Tādēļ, lai atvieglotu

jaunas informācijas uzņemšanu.

tas, protams, iziet no svešvalodu rāmjiem,

šķiet, jebkura informācija lielā mērā —

jānoskaņojas uz

uz konkrēta viļņa,

lūk, tā ir jauna informācija.

Kāpēc, ja cilvēks pārvalda vai izmanto

vairākas valodas,

bieži viņš apraksta šo stāvokli

kā radio staciju pārslēgšanu.

Pašlaik mēs runājam itāliski,
bet tad uzreiz

pārejam uz krievu valodu.

Vēl jo vairāk,
izpaužas konkrētas īpatnības,

attiecīgajai tautai raksturīgā mīmika,

runājošā žestikulācija valodā,

kuru apgūstat, kurā cenšaties runāt.

Es atceros eksperimentālu gadījumu,

kad sarunājos ar itāļiem,

un satvēru viņu aiz rokas.

Kā jums šķiet? Viņš klusēja kā mutē
ūdeni ieņēmis, nevarēja izdvest ne vārda.

Kamēr neatlaidu viņa roku,

lai arī cilvēks bija ļoti runīgs,

viņš nevarēja parunāt. Tomēr kad atlaidu,

tad sākās viss šis (žestikulē).

(Smiekli) (Aplausi)

Lūdzu, tādas lietas der ievērot
jau no paša sākuma

un mazlietiņ censties sajusties kā

šīs valodas glabātājam.

Tātad, ja mācāties angļu valodas

amerikāņu versiju,

vajag mazdrusciņ sajuties kā amErikānim,

saprotiet? (Smiekli)

Ja esat itālietis, vajag... (žestikulē).

Kaut kas nemanāmi mainās,

nav saprotams kādā līmenī,

ar kādām iekšējām izmaiņām,

un jūs sajūtaties kā itālis,

kļūstat tāds kā viņi.

No otras puses: kā mēs uztveram

valodās pausto īstenību?

Mainās uztveres reģistrs.

Vienkāršs piemērs.

Katrs iedomājieties datora tastatūru.

Lielākajai daļai datoru tastatūru,
vismaz Krievijā,

ir gan kirilica, gan latīņu burti.

Iedomājieties,

ka kaut ko krieviski rakstāt,

jums ir konkrēta stratēģija,

kā veidot šo tekstu,

kādas zīmes, kādi burti jums nepieciešami.

Pēkšņi jums savajagas
uzrakstīt kaut ko angliski.

Acis jums tādas pašas,
arī monitors un klaviatūra tā pati.

Taču kaut kas nemanāmi mainās.
Jūs sākat redzēt citus burtus.

Kādēļ es jums to stāstu,
bet dažreiz cilvēks,

kuram sanāk ar to nodarboties,

rakstīt divās valodās,

zina, ka apziņas līmenī

nenotiek tikpat kā nekas.

Proti, mums spējīgi uztverot īstenību

nedaudz citādāk, citā gaismā,

no visa mainījies
ir tieši šis uztveres reģistrs.

Vēl viena nebūt ne mazsvarīga lieta,
protams, ir motivācija.

Bez motivācijas tālu netiksi.

Tā ir pieredze, kas izpaužas
ne tikai valodu gadījumā.

Atceros gadījumu no savas dzīves.

Kad manam vecākajam dēlam
bija gandrīz trīs gadi, viņš sāka runāt.

Taču tajā laikā viņš dzīvoja

Bombejā, protams, ne gluži graustu rajonā,
bet ne pārāk tālu no tā.

Bet es strādāju citā valstī.

Man atbraucot, es viņu
nebiju redzējis pāris mēnešus,

viņš jau bija iemācījies brīvi runāt.

Bet viņš bija iemācījies runāt hindi,

kuru es nepratu.

(Smiekli)

Jūs jau saprotat,
kā bērni tādas lietas nepiedod.

viņš tevi pazīst,
viņš vēlās ar tevi sarunāties.

Tu nesaproti — tā ir tava problēma.

Tas bija viens no motivējošiem faktoriem,

kas man piespieda

burtiski nākamās nedēļas laikā

iemācīties brīvi runāt šajā valodā.
Sākumā viņa līmenī,

tad vēl pēc nedēļas es jau brīvi

iepirkos, tirgū, runādams hindi,
saņēmu neprātīgas atlaides,

man pat dažreiz uzdāvināja to,

ko vēlējos nopirkt,

Man ļoti gribējās viņiem pateikt,
ka es jau tikai...

„Jā, jā, saprotam, saprotam,
acīmredzot esi te nodzīvojis visu savu mūžu...”

Taču mans lepnums
un domāšana, ka esmu īpašs,

ātri vien izdzisa, uzzinot,

ka Bombejā jebkurš tirgotājs brīvi runā

astoņās valodās, brīvi,

un nepavisam sevi
neuzskata par poliglotu,

un nelielās ar saviem sasniegumiem.

Runa ir par motivāciju.

Kāds vācu politiķis,
šķiet, kanclers Brants,

savulaik ir teicis:

„Ja jūs man kaut ko pārdodat,
bet es to pērku,

mēs runājam vāciski.

Taču, ja pārdodu es, bet pērkat jūs,

mēs runāsim jūsu valodā.”

Tas ir motivācijas rādītājs,

kas mūsdienu pasaulē ir neizbēgams.

Jāņem vērā, ka dažādas valodas

ir ne tikai starp dažādām tautām,

bet arī dažādās profesionālajās grupās.

Es paredzu, ka nākotnē
ievērojami lielākas atšķirības

nebūs starp dažādu tautu valodām,

bet gan dažādiem profesiju pārstāvjiem

un pat dažādām korporatīvajām grupām.

Tam ir jābūt gataviem. Taču šie principi,

par kuriem es centos pastāstīt,

ir spēkā arī šajā gadījumā.

Tāpēc, ka visas valodas, kurās runājam,

ir atvasinātas no vienas valodas,

Visuma valodas, kurā mēs visi dzīvojam.

Paldies. (Aplausi)