Visuma valoda, cilvēces valoda | Dmitrijs Petrovs | TEDxPerm

Valodnieks, profesionāls sinhronais tulks, pasniedzējs. Pārvalda trīsdesmit valodas, astoņās no tām sinhroni tulko. Šis fakts 1998. gadā iekļauts Ginesa rekordu grāmatā.

Beidzis Maskavas valsts svešvalodu institūta tulkošanas fakultāti. Vecākais MVVU (Maskavas Valsts valodniecības universitātes) tulkošanas fakultātes pasniedzējs un tulku-sinhronistu grupu koordinators.

Nodarbojas ar visa veida tulkošanu, tostarp valstu vadītāju līmenī. Sarakstījis virkni svešvalodu ātrās mācīšanās metodiku, tostarp arī vairāku valodu paralēlas apguves grāmatu autors.

Rīkojis virkni ekspedīciju uz Himalajiem un citiem citiem Indijas apgabaliem. 2008. gada februārī bija „Krievijas gada” ietvaros rīkotajā Krievijas grāmatu gadatirgus Deli koordinators.

[TEDxPerm]

[Būšanas māksla]

[Dmitrijs Petrovs]

Pēc profesijas es esmu sinhronais tulks,

papildus tam, es mācu cilvēkiem

svešvalodas, dažādas valodas.

Un papildus tam, es mācu

sinhronajiem tulkiem sinhroni tulkot.

Tā ir īpaša specifika.

Pats interesantākais, ka vienubrīd

mans svešvalodu

mācīšanas mērķis

izgāja no racionalitātes rāmjiem,

proti, es sāku mācīt ne tikai tās valodas,

kuras galu galā bija vajadzīgas
tam, lai varētu strādāt,

nopelnīt sev iztikai,

bet gan patiešām neizprotamā veidā

mani tā vietā aizrāva, piemēram, senās valodas vai

ļoti retās, mazo tautu valodas,

Cenšoties izanalizēt, kāpēc
man tas kļuva vajadzīgs, es sapratu.

Izrādās, es ļoti vēlējos saprast,

kādā veidā valoda kļūst

tāda, kāda tā ir —

valoda kā kopums, globāla.

Kas to tādu radīja.

Es ievēroju, ka par spīti
visiem dialektikas likumiem,

kurus mēs visi kaut kad esam apguvuši,

valodas no vienkāršām nekļūst sarežģītas,

bet gan no sarežģītām vienkāršas.

Tātad, ja mēs paņemam visas senās valodas,

mūsdienu valodu priekšteces,

tad tās ir vismaz divtik

sarežģītākas, vispusīgākas, bagātākas,

formu ziņā daudzveidīgākas.

Tātad, latīņu valoda ir bagātāka, nekā itāliešu,

senangļu, nekā mūsdienu angļu valoda,

sanskrits, nekā hindi.

Tas mani noveda līdz vienai domai.

Es nodomāju, nu, nevarēja
tie senie cilvēki paši no sevis

izdomāt sev tik sarežģītas valodas.

Dzīve viņiem bija gana vienkārša un trūcīga.

Šķiet, ka viņiem vajadzēja izdzīvot,
turpināt savu dzimtu, kā arī

paēdināt un pasargāt pēcnācējus
no bīstamajiem plēsējiem.

Tā taču nebija.

Seno tautu valodās

bija milzīga formu un galotņu

bagātība,

un to var izsekot,

piemēram, tajās valodās, kuras ir

mazo tautu valodas, valodās bez rakstības.

Tādēļ es aizdomājos.

Tā kā neesmu precīzo zinātņu speciālists,

es atļāvos būt rupjš un caur vēdlodziņu

līdu iekšā svētākajā no svētnīcām.

mazlietiņ no fizikas,
mazlietiņ no matemātikas.

Es nodomāju: tiešām,

ir kaut kādi kopēji principi,

kas vieno visu zināšanu sistēmu.

Es sāku uz valodu raudzīties kā kaut ko,

kas piemīt visam Visumam, visai esībai.

Mēs varam runāt ne tikai par angļu, latīņu

vai krievu valodām, bet arī par matemātikas valodu,

fizikas valodu, ķīmijas valodu.

Vienu un to pašu realitāti var

ne tikai aprakstīt, bet arī izteikt no

bioloģijas valodas matemātikas valodā,

no fizikas valodas latīņu valodā un tā tālāk.

Tas man bija sava veida

nepamatots un bezjēdzīgs atklājums,

taču tas sniedz samērā pragmatiskus rezultātus.

Kam man tas noderēja?

Es atkal tieši tādā pat nepieklājīgā veidā ņēmu

priekšstatu par viļņiem un daļiņām un iedomājos:

Kāpēc lai to nepiemērotu valodas apguves procesam?

Kāda ir saistība?

Ja mēs pieņemam, ka daļiņa

ir cilvēka izdvests vārds,

bet vilnis — viss, kas šo vārdu apņem,

proti, visas daudzveidīgās domas, tēli,

sajūtas, kas virmo apkārt šim vārdam,

mēs iegūstam konkrētu apņemošu vienumu,

kuru uztvert ir daudz vieglāk.

Varu minēt šādu piemēru.

Antropologi kaut kur

Amazones džungļos ir atraduši

indiāņu cilti,

kuras katrs biedrs

ikdienas dzīvē patiešām

pārvalda vismaz desmit dažādas valodas,

protams, cilšu valodas,
tomēr tās tik un tā ir dažādas valodas

Vienam savu cilti pārstāvošam indiānim
lūdzu paskaidrot,

kā viņš ir iemācījies kaimiņu cilts valodu.

„Es nesaprotu, par ko jūs runājat,” viņš atbildēja.

„Nu, kā tu sazinies kaimiņu cilts valodā?”

Viņš nekādīgi nespēja saprast.

„Nu, pasaki, kā kaimiņu cilts valodā ir „cirvis”?”

„Es nesaprotu.”

„Nu, tu taču vakar no viņiem nopirki cirvi,

tu ar viņiem sarunājies, smējies, kaut ko apspriedi.

Viņš saka: „Ā! Lai es varētu
sarunāties šīs cilts valodā,

man ir jāpārpeld pāri upītei,
jāiziet cauri šīs cilts ciematam,

jāierauga viņu sejas, palmas,

krastu un tad es atrodos vidē,

kurā varu sarunāties šajā valodā.

Taču, ja es jau atgriežos atpakaļ,

tad, atvainojiet, nekas nebūs.”

Tātad vide ir tas,

kas veido mūsu valodas spējas.

Kāda veidā es to centos izmantot
valodu apguves metodikā?

Pirmkārt, man galvā ienāca doma,

ka, ja jau mums nav iespējas

atgriezties Amazones indiāņa apziņā, mums vajag

atveidot šo tēlu un sajūtu sistēmu,

kas ieved mūs jebkuras valodas priekšstatā.

Tāpēc cilvēkiem mācot, teiksim, itāliešu valodu,

es piedāvāju viņiem šo.

Uz mirkli aizveriet acis.

Iztēlojieties sevi Itālijā, itāliešus, itāliešu valodu.

Kas veidojas jūsu apziņā?

Patiešām spontāni.

Katram patiešām būs citi tēli, citas ainas.

Kāds izdzirdēs Čelentano dziesmu,

kāds atcerēsies karstas picas smaržu,

kāds atcerēsies braucienu uz jūras kūrortu.

Katram būs kas savs.

Taču šā vai tā tas būs kaut kas vispārīgs.

Tas būs tas, ar ko tieši šim cilvēkam saistās Itālija.

Tātad, valoda seko nelineārai uztverei,

ne kā vārdu kopums, kaut kādu
gramatikas likumu kopums,

bet gan ietilpīga telpa, kurai

piemīt sava garša, smarža,
krāsa un citu sajūtu kvalitāte.

Tieši tas padara iespējamu maziem bērniem

divu, triju gadu vecumā

aktīvi, tuvākajā laikā, bez formālas apmācības

pārvalda dzimto valodu.

Šajā gadījumā arī es centos

to atveidot savā pieaugušo
cilvēku mācīšanas metodikā.

Vēl kas, nav tāda cilvēka,

kurš atteiktos iemācīties pāris lieku valodu.

Taču mēs šā vai tā zinām, ka diemžēl

cilvēki, kuri gadiem apgūst kādu valodu,

teiksim atklāti, ne vienmēr
ir apmierināti ar saviem rezultātiem.

Paradoksāls secinājums:

Es atklāju, ka katrs cilvēks,

kurš žēlojās par grūtībām,
kaut kādām problēmām vai kompleksiem

valodu apguvē,

spēja lokalizēt šīs grūtības, šo kompleksu

savā fiziskajā ķermenī.

Es pat izveidoju vairākas kategorijas.

Ir cilvēki, kuri ir iesīkstējuši

pārmērīgi analītiskajā informācijas uztverē.

Viņi šajā vietā cenšas iekalt,

kombinēt, veidot kaut kādas konstrukcijas.

Pēc tam nosvītro, rokās par virtuālo vārdnīcu,

atver aizmirsto vārdu virtuālo muzeju;

kurš, tā teikt,

pirms tam, kā veidot kaut kādu konstrukciju,

palaiž to ēterā.

Ir vēl citi cilvēki,

kuriem nav grūtību kaut ko izveidot,

kaut kādu tekstu, konstrukciju.

Viņiem ar atmiņu viss ir kārtībā.

Taču problēma ir te. (Parāda)

Visu zinu, visu saprotu, taču

(čukst) pateikt neko nevaru.

Ir vēl viena kategorija, kurai

nospiedoša, slimīga sajūta

par valodas apgūšanu ir, lūk, šeit (parāda).

Šie cilvēki uztraucās:
„Ja nu es kaut ko ne tā pasaku!”

Tūlīt kaut kā saputrošos, visi sāks smieties...

Kaut kāds murgs... vai kaut ko ne tā sapratīšu!”

Tādēļ, lai atvieglotu

jaunas informācijas uzņemšanu.

tas, protams, iziet no svešvalodu rāmjiem,

šķiet, jebkura informācija lielā mērā —

nepieciešams noskaņoties uz

uz konkrēta viļņa

lūk, tā ir jauna informācija.

Kādēļ, ja cilvēks pārvalda vai izmanto

vairākas valodas,

bieži viņš apraksta šo stāvokli

kā radio staciju pārslēgšanu.

Pašlaik mēs runājam itāliski, bet tad uzreiz

pārejam uz krievu valodu.

Vēl jo vairāk, izpaužas konkrētas īpatnības,

attiecīgajai tautai raksturīgā mīmika,

runājošā žestikulācija valodā,

kuru apgūstat, kurā cenšaties runāt.

Es atceros eksperimentālu situāciju,

kad sarunājos ar itāliešiem,

un satvēru viņu aiz rokas.

Kā jums šķiet? Viņš klusēja kā mutē
ūdeni ieņēmis, nevarēja izdvest ne vārda.

Kamēr neatlaidu viņam roku,

lai arī cilvēks bija ļoti runīgs,

viņš nevarēja parunāt. Tomēr kad atlaidu,

tad sākās viss šis (žestikulē).

(Smiekli) (Aplausi)

Lūdzu, tādas lietas der ievērot
jau no paša sākuma

un mazlietiņ censties sajusties kā

šīs valodas glabātājam.

Tātad, ja mācāties angļu valodas

amerikāņu versiju,

vajag mazdrusciņ sajuties kā amErikānim,

saprotiet? (Smiekli)

Ja esat itālietis, vajag... (žestikulē).

Kaut kas nemanāmi mainās,

nav saprotams kādā līmenī,

ar kādām iekšējām izmaiņām,

un jūs sajūtaties kā itālietis,

kļūstat tāds kā viņi.

No otras puses: kā mēs uztveram

valodās pausto realitāti?

Mainās uztveres reģistrs.

Vienkāršs piemērs.

Katrs no jums iedomājieties datora tastatūru.

Lielākajai daļai datoru tastatūru, vismaz Krievijā,

ir gan kirilica, gan latīņu burti.

Iedomājieties,

ka kaut ko krieviski rakstāt,

jums ir konkrēta stratēģija,

kā veidot šo tekstu,

kādas zīmes, kādi burti jums nepieciešami.

Pēkšņi jums savajagas uzrakstīt kaut ko angliski.

Acis jums tādas pašas,
arī monitors un klaviatūra tā pati.

Taču kaut kas nemanāmi mainās.
Jūs sākat redzēt citus burtus.

Kādēļ es jums to stāstu, bet dažreiz cilvēks,

kuram sanāk ar to nodarboties,

rakstīt divās valodās,

zina, ka apziņas līmenī

nenotiek tikpat kā nekas.

Proti, mums spējīgi uztverot realitāti

nedaudz citādāk, citā gaismā,

no visa mainījies ir tieši šis uztveres reģistrs.

Vēl viena ne būt ne mazsvarīga lieta,
protams, ir motivācija.

Bez motivācijas tālu netiksi.

Tā ir pieredze, kas izpaužas
ne tikai valodu gadījumā.

Atceros gadījumu no savas dzīves.

Kad manam vecākajam dēlam
bija gandrīz trīs gadi, viņš sāka runāt.

Taču tajā laikā viņš dzīvoja

Bombejā, protams, ne gluži graustu rajonā,
bet ne pārāk tālu no tā.

Bet es strādāju citā valstī.

Man atbraucot, es viņu
nebiju redzējis pāris mēnešus,

viņš jau bija iemācījies brīvi runāt.

Bet viņš bija iemācījies runāt hindi,

kuru es nepratu.

(Smiekli)

Jūs jau saprotat, kā bērni tādas lietas nepiedod.

viņš tevi pazīst, viņš vēlās ar tevi sarunāties.

Tu nesaproti — tā ir tava problēma.

Tas bija viens no motivējošiem faktoriem,

kas man piespieda

burtiski nākamās nedēļas laikā

iemācīties brīvi runāt šajā valodā.
Sākumā viņa līmenī,

tad vēl pēc nedēļas es jau brīvi

iepirkos, tirgū, runādams hindi,
saņēmu neprātīgas atlaides,

man pat dažreiz uzdāvināja to,

ko vēlējos nopirkt,

Man ļoti gribējās viņiem pateikt, ka es jau tikai...

„Jā, jā, saprotam, saprotam,
acīmredzot esi te nodzīvojis visu savu mūžu...”

Taču mans lepnums
un domāšana, ka esmu īpašs,

ātri vien izdzisa, uzzinot,

ka Bombejā jebkurš tirgotājs brīvi runā

astoņās valodās, brīvi

un ne pavisam sevi neuzskata par poliglotu,

un nelielās ar saviem sasniegumiem.

Runa ir par motivāciju.

Kāds vācu politiķis, šķiet, kanclers Brants,

savulaik ir teicis:

„Ja jūs man kaut ko pārdodat, bet es to pērku,

mēs runājam vāciski.

Taču, ja pārdodu es, bet pērkat jūs,

mēs runāsim jūsu valodā.”

Tas ir motivācijas rādītājs

kas mūsdienu pasaulē ir neizbēgams.

Vajag ņemt vērā, ka dažādas valodas

ir ne tikai starp dažādām tautām,

bet arī dažādās profesionālajās grupās.

Es paredzu, ka nākotnē ievērojami lielākas atšķirības

nebūs starp dažādu tautu valodām,

bet gan dažādiem profesiju pārstāvjiem

un pat dažādām korporatīvajām grupām.

Tam ir jābūt gataviem. Taču šie principi,

par kuriem es centos pastāstīt,

tie ir spēkā arī šajā gadījumā.

Tāpēc, ka visas valodas, kurās mēs runājam,

ir atvasinātas no vienas valodas,

Visuma valodas, kurā mēs visi dzīvojam.

Paldies. (Aplausi)