Kam dzīves beigās patiešām ir nozīme

Ko dzīves beigās mēs vēlamies visvairāk? Daudzi vēlas tikai komfortu, cieņu, mīlestību. Bīdžejs Millers ir neizdziedināmo slimnīcas ārsts, kurš daudz domā par to, kā saviem pacientiem veidot cieņpilnas un skaistas dzīves beigas. Baudiet lēnām šo aizkustinošo runu, kas uzdod smagus jautājumus par to, kā raugāmies uz nāvi un godājam dzīvi.

Mums visiem vajag iemeslu pamosties.

Man vajadzēja tik vien kā 11 000 voltu.

Zinu, ka esat pārāk pieklājīgi,
lai jautātu, tāpēc pastāstīšu.

Kādā nakti, otrajā koledžas gadā,

tikko atgriezušies
no Pateicības dienas svētkiem,

mēs ar draugiem ākstījāmies

un nolēmām uzkāpt
uz stāvoša metro vilciena jumta.

Mēs vienkārši tur sēdējām
ar strāvas vadiem virs galvas.

Toreiz tā nezin kāpēc šķita lieliska doma.

Mēs noteikti bijām darījuši
muļķīgākas lietas.

Es uzkāpu pa aizmugures kāpnēm,

un, kad piecēlos,

elektriskā strāva ķēra manu roku,

izskrēja caur kājām, un tas bija viss.

Ticiet vai ne, bet rokas pulkstenis
joprojām strādā.

Izturīga manta!

(Smiekli)

To tagad solidaritātē nēsā tēvs.

Tovakar sākās manas oficiālās attiecības
ar nāvi – manu nāvi –

un sākās arī mans garais pacienta ceļš.

Tas ir labs vārds.

Pacients nozīmē „tas, kurš cieš”.

Tad jau mēs visi laikam esam pacienti.

ASV veselības aprūpes sistēmai

ir pietiekami daudz nepilnību,

kas skaitā noteikti
mērojas ar tās nopelniem.

Tagad esmu neizdziedināmo slimnīcas
un paliatīvās medicīnas ārsts,

tāpēc aprūpi esmu redzējis no abām pusēm.

Ticiet man: gandrīz visi
veselības aprūpē strādājošie

patiešām grib labu, goda vārds!

Bet neviļus mēs kļūstam par pārstāvjiem

sistēmai, kas pārāk bieži nedarbojas.

Kāpēc?

Atbilde uz šo jautājumu
patiesībā ir ļoti vienkārša

un daudz ko izskaidro:

jo veselības aprūpe ir vērsta
uz slimībām, nevis cilvēkiem.

Tas nozīmē, ka tā ir slikti veidota.

Nekur citur sliktas uzbūves sekas
nav tik traģiskas

vai iespējas labai uzbūvei tik vilinošas

kā dzīves beigās,

kad viss ir tik izkristalizējies
un koncentrēts.

Otras iespējas nav.

Mans mērķis šodien
ir runāt starpdisciplīnāri

un iesaistīt dizaina domāšanu
šajā nopietnajā sarunā par to,

kā piešķirt jēgu un radošumu

miršanas pieredzei.

Mūsu priekšā ir grandioza iespēja,

kas attiecas uz vienu retajiem
jautājumiem, kas skar mūs visus,

iespēja gan kā indivīdiem,
gan kā sabiedrībai:

pārdomāt un pārbūvēt to, kā mirstam.

Tātad, sāksim no beigām.

Vairumam cilvēku visbriesmīgākais
miršanā nav pati nāve,

bet gan ciešanas mirstot.

Tā ir svarīga atšķirība.

Lai nonāktu līdz būtiskajam,
var būt ļoti noderīgi

nošķirt ciešanas,
kas noteikti ir vajadzīgas,

no ciešanām, ko varam mainīt.

Pirmās ir dabiska, būtiska dzīves daļa,
tās pieder pie lietas.

Tās mudina iekārtoties, pielāgoties, augt.

Var būt ļoti noderīgi atzīt spēkus,
kas ir lielāki par mums pašiem.

Tie parāda proporcionalitāti,

kā kosmiska optimizēšana.

Pazaudējot locekļus,

to zaudējums kļuva par faktu,

neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

Es apzinājos, ka vairs nevaru
noraidīt šo faktu, nenoraidot sevi.

Pagāja kāds laiks, kamēr to sapratu.

Vēl viena lieliska
vajadzīgo ciešanu iezīme –

tās ir tieši tas,

kas apvieno aprūpētājus un cietušos –

cilvēkus.

Beidzot mēs saprotam,
ka šī ir vieta, kur dziedina.

Jā, līdzjūtība – burtiski,
kā vakar uzzinājām –,

kopīgas ciešanas.

No otras puses sistēmā

ir tik daudz izgudrotu,
nevajadzīgu ciešanu.

Bez jebkādas jēgas.

Bet labā ziņa ir tā,
ka, ja esam tās izgudrojuši,

varam tās arī mainīt.

Mēs patiešām varam mainīt to, kā mirstam.

Padarot sistēmu jutīgāku
pret šo milzīgo atšķirību

starp vajadzīgajām
un nevajadzīgajām ciešanām,

mēs iegūstam pirmo no trim
sistēmas uzlabošanas norādēm.

Jo mūsu, aprūpētāju,
cilvēku, kas aprūpē, loma,

ir ciešanas mazināt, nevis palielināt.

Kā jau paliatīvajā aprūpē pienākas,

esmu tikpat daudz
sava veida domātājs–aizstāvis,

kā arī praktizējošs ārsts.

Tuvāk paskaidrojot: paliatīvā aprūpe
– svarīga, bet maz izprasta nozare –,

kas iekļauj, bet neaprobežojas
ar mirstošu pacientu aprūpi.

Tā nav tikai uz neizdziedināmo aprūpe.

Tā vienkārši rūpējas par komfortu
un labu dzīvi jebkurā tās posmā,

tāpēc, lūdzu, ņemiet vērā,
ka jums nav drīz jāmirst,

lai izmantotu paliatīvo aprūpi.

Ļaujiet iepazīstināt ar Frenku!

Viņa piemērs apstiprina teikto.

Es jau vairākus gadus satiekos ar Frenku.

Viņam ir augošs prostatas vēzis
un turklāt ilgtermiņa imūndeficīta vīruss.

Mēs strādājam ar viņa
kaulu sāpēm un nogurumu,

bet lielāko daļu laika pavadām,
skaļi domājot par viņa dzīvi,

patiesībā par mūsu dzīvēm.

Tā Frenks sēro.

Tā viņš tiek galā ar saviem zaudējumiem,
tiem kļūstot arvien pamanāmākiem,

lai sagatavotos nākamajam brīdim.

Zaudējums ir viens,
bet nožēla – pavisam kas cits.

Frenks vienmēr bijis dēkainis

un izskatās kā Normena Rokvela
zīmējumu personāžs,

un nožēla viņam ir sveša.

Tāpēc nebija pārsteigums,
kad viņš kādudien ieradās klīnikā

un teica, ka grib
plostot lejup pa Kolorado upi.

Vai tā bija laba doma?

Ņemot vērā, cik tas ir bīstami
viņa drošībai un veselībai,

daži teiktu, ka ne.

Daudzi tā arī teica, bet viņš to izdarīja,
kamēr vēl bija spējīgs.

Tas bija lielisks, brīnišķīgs ceļojums:

ledains ūdens, svelme, skorpioni, čūskas,

mežonīgā daba gar Lielā Kanjona
krāšņajām malām –

visa krāšņā pasaule,
kas ir ārpus mūsu kontroles.

Frenka, iespējams, dramatiskais lēmums,

ir tieši tāds, kādu būtu pieņēmuši
daudzi no mums,

ja vien mums palīdzētu saprast,
kas katram no mums ir vislabākais.

Daudz no tā, par ko šodien runājam,
ir skatpunkta nobīde.

Kad pēc nelaimes atgriezos augstskolā,

es nomainīju specialitāti
uz mākslas vēsturi.

Studējot tēlotājmākslu,
es vēlējos iemācīties redzēt.

Patiešām spēcīga mācība puisim,
kas nevarēja izmainīt

tik daudz no tā, ko tobrīd redzēja.

Skatpunkts – tā alķīmija,
ar ko mēs, cilvēki, spēlējamies,

mokas pārvēršot ziedos.

Pārlecot uz priekšu, tagad
es strādāju lieliskā vietā Sanfrancisko,

ko sauc par Zen Hospice Project.

Mums ir neliels rituāls, kas palīdz
tikt galā ar šo skatpunkta nobīdi.

Kādam no mūsu iemītniekiem nomirstot,

ierodas morga darbinieki,
un, vedot viņa ķermeni caur dārzu

uz vārtu pusi, mēs apstājamies.

Ikviens, kas vēlas, –

citi iemītnieki, piederīgie,
medmāsas, brīvprātīgie,

tagad arī katafalka šoferi –

dalās ar stāstu, dziesmu vai klusumu,

kamēr apkaisām ķermeni ar ziedlapiņām.

Tas aizņem dažas minūtes.

Jauks, vienkāršs atvadīšanās veids,
kā ievadīt sēras ar sirds siltumu,

nevis riebumu.

Salīdziniet to ar tipiskiem
slimnīcas apstākļiem!

Līdzīgi kā šeit – izgaismota telpa
ar caurulēm, pīkstošiem aparātiem

un mirgojošām gaismiņām,
kas neapstājas pat pēc pacienta nāves.

Ienāk apkopēji, aizved ķermeņi,

un ir sajūta, ka šis cilvēks
nekad nemaz nav eksistējis.

Protams, tas nodrošina sterilitāti,

bet slimnīcas mēdz uzbrukt mūsu maņām.

Labākais, uz ko šajās telpās
varam cerēt ir nejūtīgums, –

anestētika, burtisks pretstats estētikai.

Es cienu slimnīcas par to, ko tās spēj.
Pateicoties tām esmu dzīvs.

Bet mēs no tām prasām pārāk daudz.

Tās ir vietas akūtām traumām
un ārstējamām slimībām.

Tur nav jādzīvo vai jāmirst.
Tās nav tam paredzētas.

Ņemiet vērā, es neatmetu domu,

ka mūsu iestādes var kļūt cilvēciskākas.

Skaisto var atrast jebkur.

Es dažus mēnešus pavadīju apdegumu nodaļā

Svētā Barnaba slimnīcā
Livingstonā, Ņūdžersijā,

kur tiešām caurcaurēm
saņēmu lielisku aprūpi,

ieskaitot labu paliatīvo aprūpi.

Tad kādu naktī ārā sāka snigt.

Atceros, kā medmāsas sūdzējās
par sliktajiem braukšanas apstākļiem.

Manā istabā loga nebija,

bet bija jauki vienkārši iztēloties,
kā tas krīt no debesīm.

Nākamajā dienā kāda medmāsa
man slepus ienesa sniega piku.

Viņa atnesa to man uz palātu.

Es nevaru aprakstīt sajūsmu,
ko jutu, turot to rokā,

aukstumam pilot uz sūrstošās ādas.

Tas bija brīnums.

Es aizrautīgi skatījos,
kā tā kūst un pārvēršas ūdenī.

Tajā brīdī,

būt uz šīs planētas, šajā Visumā,
man nozīmēja vairāk

nekā tas, vai es dzīvošu vai miršu.

Tajā mazajā sniega piciņā
bija visa man vajadzīgā iedvesma,

lai mēģinātu izdzīvot
vai aizietu mierā, ja tas neizdotos.

Slimnīcā šāds brīdis ir retums.

Savā darbā gadu gaitā
esmu pazinis daudzus cilvēkus,

kas bija gatavi aiziet, gatavi mirt.

Nevis tāpēc, ka viņi bija atraduši
mieru vai transcendenci,

bet tāpēc, ka viņiem bija
kļuvusi pretīga pašu dzīve.

Vienā vārdā – izolēta

vai pretīga.

Jau tagad rekordliels skaits no mums dzīvo
ar hroniskām un terminālām slimībām

un līdz arvien lielākam vecumam.

Mēs neesam ne tuvu gatavi
šim sudraba cunami.

Ir nepieciešama pietiekami
dinamiska infrastruktūra,

lai tiktu galā ar šiem sabiedrības
straujajiem satricinājumiem.

Ir laiks izveidot ko jaunu,
ko ļoti svarīgu.

Mēs to varam, jo tas ir jāpaveic.

Alternatīva ir vienkārši nepieņemama.

Galvenās sastāvdaļas ir zināmas:

politika, izglītība un apmācība,

sistēmas, ķieģeļi un java.

Mums ir milzums materiāla,
ko dažādiem dizaineriem likt lietā.

Piemēram, no pētījumiem zinām,

ka vissvarīgākais
tuvu nāvei esošajiem ir komforts.

Atbrīvotības sajūta
sev un saviem tuvajiem.

Eksistenciāls miers,
apgarotības un garīguma sajūta.

Zen Hospice 30 gadu vēsturē

mēs no saviem iemītniekiem
esam iemācījušies ļoti daudz sīkumu.

Sīkumi nav nemaz tik sīki.

Piemēram, Dženeta.

Viņai ALS dēļ ir grūti elpot.

Un ziniet ko?

Viņa vēlas atsākt smēķēt.

Vēlams, franču cigaretes.

Tā nav sava veida tieksme pašiznīcināties,

bet gan just, kā piepildās plaušas,
kamēr viņai tās vēl ir.

Prioritātes mainās.

Vai Keita.

Viņu tikai uztrauc tas,
vai pie kājām guļ viņas suns Ostins,

viņa vēlas just viņa auksto purnu
uz savas sausās ādas,

nevis nākamo ķīmijterapiju plūstam vēnās.

To viņa jau ir darījusi.

Juteklisks, estētisks iepriecinājums,
kas kādā mirklī, acumirklī,

sniedz prieku par mūsu kailo esību.

Par būtiskāko kļūst mums piešķirtā laika
izbaudīšana caur maņām,

caur ķermeni –
to pašu, kas dzīvo un mirst.

Iespējams, vispiesātinātākā telpa

mūsu Zen Hospice viesu namā ir virtuve,

kas liekas dīvaini, ja padomājam,

ka daudzi iemītnieki
var ieēst ļoti maz, ja vispār var.

Bet mēs saprotam, ka sniedzam
sātu vairākos līmeņos:

smarža, simbolisks līmenis.

Patiešām, par spīti smagajam darbam,
kas notiek mūsu telpās,

viens no visvairāk pārbaudītajiem
un efektīvākajiem līdzekļiem

ir cepumu cepšana.

Kamēr mums ir maņas,

pat ja tikai viena,

mums ir vismaz iespēja piekļūt

tam, kas ļauj mums
justies kā cilvēkiem, vienotiem.

Iedomājieties šīs domas viļņojumu

miljoniem cilvēku,
kas dzīvo un mirst no plānprātības!

Pirmatnēji maņu prieki, kas izsaka to,
kam mums pat trūkst vārdu.

Impulsi, kas notur mūs tagadnē,

nedomājot par pagātni vai nākotni.

Ja nevajadzīgo ciešanu izmešana
no sistēmas bija mūsu galvenā norāde,

tad rūpes par pašcieņu caur sajūtām,

caur ķermenisko – estētisko valstību –

ir mūsu otrā norāde.

Tā nu mēs nokļūstam
pie trešās un pēdējās šodienas domas,

proti, ka mums jāpievēršas labklājībai,

lai dzīve, veselība un veselības aprūpe

varētu padarīt dzīvi brīnišķīgāku,

nevis tikai mazāk briesmīgu.

Labdarība.

Tieši šeit ir tā atšķirība

starp uz slimībām vērsto
un uz cilvēkiem vērsto aprūpes modeli.

Šeit rūpes kļūst par jaunradošs, radošu,

pat rotaļīgu rīcību.

Rotaļāšanās var izklausīties jocīgi.

Bet tā ir arī viena no mūsu
augstākajām pielāgošanās formām.

Iedomājieties visas neatņemamās
cilvēka dzīves vajadzības!

Vajadzība pēc pārtikas
radījusi kulināriju.

Vajadzība pēc patvēruma
radījusi arhitektūru.

Vajadzība pēc apģērba radījusi modi.

Lai pakļautos pulkstenim,

mēs izgudrojām mūziku.

Tā kā miršana ir neatņemama
dzīves sastāvdaļa,

ko mēs varētu no tās radīt?

Ar rotaļāšanos es noteikti neaicinu
pret nāvi attiekties vieglprātīgi

un arī neaizstāvu
kādu īpašu miršanas veidu.

Ir milzums skumju, ko nevaram novērst,

un tā vai citādi mums tās jāpieņem.

Es drīzāk aicinu izveidot telpu,

fizisku vai psihisku, kas ļautu
dzīvei sevi izspēlēt līdz galam,

tā, lai novecošana un miršana
tiktu nevis nostumtas malā,

bet varētu kļūt par krešendo
līdz pat pēdējam.

Mēs nevaram atrisināt nāvi.

Zinu, daži no jums strādā šajā jomā.

(Smiekli)

Tikmēr mēs varam...

(Smiekli)

Mēs varam kaut ko izveidot uz to pusi.

Daļa no manis nomira visai agri,

un tā vai citādi
to varam apgalvot mēs visi.

Man bija jāpārveido sava dzīve,
ņemot šo faktu vērā.

Un, ka es jums saku,
tā bija atbrīvošanās –

saprast, ka atlikušajā dzīvē vienmēr
var rast skaistuma vai jēgas dzirksti.

Kā tā sniega piciņa,
kas sniedza brīnišķīgu brīdi,

kamēr izkusa līdz galam.

Ja neganti mīlam šādus brīžus,

varbūt varam iemācīties dzīvot labi

nevis par spīti nāvei,

bet tās dēļ.

Labāk lai mūs paņem nāve,

nevis iztēles trūkums.

Paldies.

(Aplausi)