Kam dzīves beigās patiešām ir nozīme

Ko dzīves beigās visvairāk vēlamies? Daudzi vēlas tikai komfortu, cieņu, mīlestību. Bīdžejs Millers ir neizdziedināmo slimnīcas ārsts, kurš daudz domā par to, kā saviem pacientiem veidot cieņpilnas un skaistas dzīves beigas. Baudiet lēnām šo aizkustinošo runu, kas uzdod smagus jautājumus par to, kā raugāmies uz nāvi un godājam dzīvi.

Mums visiem vajag iemeslu pamosties.

Man vajadzēja tik vien kā 11 000 voltu.

Zinu, ka esat pārāk pieklājīgi,
lai jautātu, tāpēc pastāstīšu.

Kādā nakti, otrajā koledžas gadā,

tikko atgriezušies
no Pateicības dienas svētkiem,

mēs ar draugiem ākstījāmies

un nolēmām uzkāpt
uz stāvoša metro vilciena jumta.

Mēs vienkārši tur sēdējām
ar strāvas vadiem virs galvas.

Toreiz tā nezin kāpēc šķita lieliska doma.

Mēs noteikti bijām darījuši
muļķīgākas lietas.

Es uzkāpu pa aizmugures kāpnēm

un, kad piecēlos,

elektriskā strāva ķēra manu roku,

izskrēja caur kājām, un tas bija viss.

Ticiet vai nē, bet rokas pulkstenis
joprojām strādā.

Izturīga manta!

(Smiekli)

To tagad solidaritātē nēsā tēvs.

Tovakar sākās manas oficiālās attiecības
ar nāvi – manu nāvi –

un sākās arī mans garais pacienta ceļš.

Tas ir labs vārds.

Pacients nozīmē „tas, kurš cieš”.

Tad jau mēs visi laikam esam pacienti.

ASV veselības aprūpes sistēmai

ir pietiekami daudz nepilnību,

kas skaitā noteikti
mērojas ar tās nopelniem.

Tagad esmu neizdziedināmo slimnīcas
un paliatīvās medicīnas ārsts,

tāpēc aprūpi esmu redzējis no abām pusēm.

Ticiet man: gandrīz visi
veselības aprūpē strādājošie

patiešām grib labu, goda vārds!

Bet neviļus mēs kļūstam par pārstāvjiem

sistēmai, kas pārāk bieži nedarbojas.

Kāpēc?

Atbilde uz šo jautājumu,
patiesībā, ir ļoti vienkārša

un daudz ko izskaidro:

jo veselības aprūpe ir vērsta
uz slimībām, nevis cilvēkiem.

Tas nozīmē, ka tā ir slikti veidota.

Nekur citur sliktas uzbūves sekas
nav tik traģiskas

vai iespējas labai uzbūvei tik vilinošas

kā dzīves beigās,

kad viss ir tik izkristalizējies
un koncentrējies.

Otras iespējas nav.

Mans mērķis šodien
ir runāt starpdisciplīnāri

un iesaistīt dizaina domāšanu
šajā nopietnajā sarunā par to,

kā piešķirt jēgu un radošumu

miršanas pieredzei.

Mūsu priekšā ir grandioza iespēja,

kas attiecas uz vienu no
vispārīgajiem jautājumiem,

kā cilvēkiem un sabiedrības pilsoņiem:

pārdomāt un pārbūvēt to, kā mirstam.

Tātad, sāksim no beigām.

Vairumam cilvēku visbriesmīgākais
miršanā nav pati nāve,

bet gan ciešanas mirstot.

Tā ir svarīga atšķirība.

Lai nonāktu līdz būtiskajam,
var ļoti noderēt

nošķirt ciešanas,
kas noteikti ir vajadzīgas

no ciešanām, ko varam mainīt.

Pirmās ir dabiskas, būtiska dzīves daļa,
pieder pie lietas.

Tās mudina iekārtoties, pielāgoties, augt.

Var ļoti noderēt atzīt spēkus,
kas ir lielāki par mums pašiem.

Tie parāda proporcionalitāti,

kā kosmiska optimizēšana.

Pazaudējot locekļus,

to zaudējums kļuva par faktu,

neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

Es apzinājos, ka vairs nevarēju
noraidīt šo faktu, nenoraidot sevi.

Pagāja kāds laiks, kamēr to sapratu.

Otrkārt, nepieciešamas ciešanas

ir ļoti būtiska lieta,

kas apvieno aprūpētājus un cietušos –

cilvēcība.

Beidzot mēs saprotam,
ka šī ir vieta, kur dziedina.

Jā, līdzjūtība – burtiski,
kā vakar uzzinājām –

kopīgas ciešanas.

No sistēmas puses,

ir tik daudz izgudrotu,
nevajadzīgu ciešanu.

Bez jebkādas jēgas.

Bet labā ziņa ir tā,
ka ja esam tās izgudrojuši,

varam tās arī mainīt.

Mēs patiešām varam mainīt to, kā mirstam.

Padarot sistēmu jūtīgāku
pret šo milzīgo atšķirību

starp vajadzīgajām
un nevajadzīgajām ciešanām

mēs iegūstam pirmo no trim
sistēmas uzlabošanas norādēm.

Jo mūsu aprūpētāju loma,
„cilvēkiem, kas aprūpē”,

ir ciešanas mazināt , nevis palielināt.

Kā jau paliatīvajā aprūpē pienākas,

esmu tikpat daudz
sava veida pārdomu padomdevējs,

kā arī praktizējošs ārsts.

Tuvāk paskaidrojot: paliatīvā aprūpe
– svarīga bet maz novērtēta nozare,

kas iekļauj, bet neaprobežojas
ar mirstošo pacientu aprūpi.

Tā attiecas tikai
uz neizdziedināmo slimnīcām.

Tā vienkārši rūpējas par komfortu
un labu dzīvi jebkurā tās posmā,

tāpēc, lūdzu, ņemiet vērā,
ka jums nav jābūt drīzumā mirstošam,

lai izmantotu paliatīvo aprūpi.

Ļaujiet iepazīstināt ar Frenku.

Viņa piemērs apstiprina teikto.

Es jau vairākus gadus satiekos ar Frenku.

Viņam ir augošs prostatas vēzis
un turklāt ilgtermiņa imūndeficīta vīruss.

Mēs strādājam ar viņa
kaulu sāpēm un nogurumu,

bet lielāko daļu laika pavadām
skaļi domājot par viņa dzīvi,

patiesībā, mūsu dzīvēm.

Tā Frenks sēro.

Tā viņš tiek galā ar saviem zaudējumiem,
tiem kļūstot arvien pamanāmākiem,

lai sagatavotos nākamajam brīdim.

Zaudējums ir viens,
bet nožēla – pavisam kas cits.

Frenks vienmēr bijis dēkainis,

un izskatās kā Normena Rokvela
zīmējumu personāžs,

un nožēla viņam ir sveša.

Tāpēc nebija pārsteigums,
kad viņš kādudien ieradās klīnikā

un teica, ka grib
plostot lejup pa Kolorado upi.

Vai tā bija laba doma?

Ņemot vērā, cik tas ir bīstami
viņa drošībai un veselībai,

daži teiktu nē.

Daudzi tā arī teica. Bet viņš to izdarīja,
kamēr vēl bija spējīgs.

Tas bija lielisks, brīnišķīgs ceļojums:

ledains ūdens, sauss karstums,
skorpioni, čūskas,

mežonīgā daba gar Lielā Kanjona
krāšņajām malām –

visa krāšņā pasaule,
kas ir ārpus mūsu kontroles.

Frenka, iespējams, dramatiskais lēmums,

ir tieši tas,
ko daudzi no mums būtu veikuši,

ja vien mums palīdzētu saprast,
kas katram no mums ir vislabākais.

Daudz no tā, par ko šodien runājam,
ir skatpunkta nobīde.

Pēc manas nelaimes,
kad atgriezos augstskolā,

es nomainīju specialitāti
uz mākslas vēsturi.

Studējot tēlotājmākslu,
es vēlējos iemācīties redzēt.

Patiešām spēcīga mācība puisim,
kas nevarēja izmainīt

daudz no tā, ko pašlaik redzēja.

Skatupunkts – tā alķīmija,
ar ko mēs, cilvēki, spēlējamies,

mokas pārvēršot ziedos.

Pārlecot uz priekšu, tagad
es strādāju lieliskā vietā Sanfrancisko,

ko sauc par Zen Hospice Project.

Mums ir neliels rituāls, kas palīdz
tikt galā ar šo skatpunkta nobīdi.

Kādam no mūsu iemītniekiem nomirstot,

ierodas morga darbinieki,
un, vedot viņa ķermeni caur dārzu

uz vārtu pusi, mēs apstājamies.

Ikviens, kas vēlas –

citi iemītnieki, piederīgie,
medmāsas, brīvprātīgie,

tagad arī katafalka šoferi –

dalās ar stāstu, dziesmu vai klusumu,

kamēr apkaisām ķermeni ar ziedlapiņām.

Tas aizņem dažas minūtes.

Jauks, vienkāršs atvadīšanās veids,
kā ievadīt sēras ar sirds siltumu,

nevis riebumu.

Salīdziniet to ar tipiskiem
slimnīcas apstākļiem,

kā šeit: izgaismota telpa,
ar caurulēm, pīkstošiem aparātiem,

un mirdzošam gaismām,
kas neapstājas pat pēc pacienta nāves.

Ienāk apkopēji, aizved ķermeņi,

un ir sajūta, ka šis cilvēks
nekad nemaz nav eksistējis.

Protams, tas nodrošina sterilitāti,

bet slimnīcas mēdz uzbrukt mūsu maņām.

Labākais, uz ko šajās telpās
varam cerēt ir nejūtīgums –

anestētika, burtisks pretstats estētikai.

Es cienu slimnīcas par to, ko tās spēj.
Pateicoties tām esmu dzīvs.

Bet mēs no tām prasām pārāk daudz.

Tās ir vietas akūtām traumām
un ārstējamām slimībām.

Tur nav jādzīvo vai jāmirst.
Tās nav tam paredzētas.

Ņemiet vērā, es neatmetu domu,

ka mūsu iestādes var kļūt cilvēciskākas.

Skaisto var atrast jebkur.

Es dažus mēnešus pavadīju apdegumu nodaļā

Svētā Barnaba slimnīcā
Livingstonā, Ņūdžersijā,

kur tiešām caurcaurēm
saņēmu lielisku aprūpi,

ieskaitot labu paliatīvo aprūpi.

Tad kādu naktī ārā sāka snigt.

Atceros, kā medmāsas sūdzējās
par sliktajiem braukšanas apstākļiem.

Manā istabā loga nebija,

bet bija jauki vienkārši iztēloties
kā tas krīt no debesīm.

Nākamajā dienā kāda medmāsa
man slepus ienesa sniega piku.

Viņa atnesa to man uz palātu.

Es nevaru aprakstīt sajūsmu,
ko jutu, turot to rokā,

aukstumam pilinot uz sūrstošās ādas.

Tas bija brīnums.

Es aizrautīgi skatījos
kā tā kūst un pārvēršas ūdenī.

Tajā brīdī,

būt uz šīs planētas
šajā visumā nozīmēja vairāk,

nekā, vai es dzīvošu vai miršu.

Tajā mazajā sniega piciņā
bija visa man vajadzīgā iedvesma,

lai mēģinātu izdzīvot
vai aizietu mierā, ja tas neizdotos.

Slimnīcā šāds brīdis ir retums.

Savā darbā, gadu gaitā,
esmu pazinis daudzus cilvēkus,

kas bija gatavi aiziet, gatavi mirt.

Nevis tāpēc, ka viņi bija atraduši
mieru vai transcendenci,

bet tāpēc, ka viņiem bija
kļuvusi pretīga pašu dzīve.

Viena vārdā – izolēta,

pretīga.

Jau tagad rekordliels skaits no mums dzīvo
ar hroniskām un terminālām slimībām.

Arvien vairāk cilvēku vecumā.

Mēs neesam ne tuvu gatavi
šim sudraba cunami.

Ir nepieciešama pietiekami
dinamiska infrastruktūra, lai tiktu galā

ar šiem sabiedrības
straujajiem satricinājumiem.

Ir laiks izveidot ko jaunu,
ko ļoti svarīgu.

Mēs to varam, jo tas ir jāpaveic.

Alternatīva ir vienkārši nepieņemama.

Galvenās sastāvdaļas ir zināmas:

politika, izglītība un apmācība,

sistēmas, ķieģeļi un java.

Mums ir milzums materiāla
ko dažādiem dizaineriem likt lietā.

Piemēram, no pētījumiem zinām,

ka vissvarīgākais tuvu nāvei esošajiem

ir komforts. Atbrīvotības sajūta
viņam un viņa tuvajiem.

Eksistenciāls miers,
apgarotības un garīguma sajūta.

Zen Hospice 30 gadu vēsturē,

mēs no saviem iemītniekiem
esam iemācījušies ļoti daudz sīkumu.

Sīkumi nav nemaz tik sīki.

Piemēram, Dženeta.

Viņai ALS dēļ ir grūti elpot.

Ziniet ko?

Viņa vēlas atsākt smēķēt

franču cigaretes.

Nevis sev par ļaunu,

bet lai justu kā piepildās plaušas,
kamēr viņai tās vēl ir.

Prioritātes mainās.

Vai Keita. Viņu tikai uztrauc tas,

vai pie kājām guļ viņas suns Ostins,

just viņa auksto purnu
pret savu sauso ādu,

nevis kad nākamā ķīmijterapija
dedzinās viņas vēnas.

Viņa to jau ir darījusi.

Juteklīgs, estētisks iepriecinājums,
kas kādā mirklī, acumirklī,

sniedz prieku par mūsu kailo esību.

Par būtiskāko kļūst mums piešķirtā laika
izbaudīšana caur maņām,

caur ķermeni –
to pašu, kas dzīvo un mirst.

Iespējams, vispiesātinātākā telpa

mūsu Zen Hospice viesu namā ir virtuve,

kas liekas dīvaini, ja padomājam,

ka daudzi mūsu iemītnieki
gandrīz nemaz nevar ēst.

Bet mēs saprotam, ka sniedzam
apmierinājumu vairākos līmeņos:

smarža, simbolisks līmenis.

Patiešām, par spīti smagajam darbam,
kas notiek mūsu telpās,

viens no visaktīvākajiem
un iesaistošajiem ir

cepumu cepšana.

Kamēr mums ir mūsu maņas,

pat ja tikai viena,

mums ir vismaz iespēja piekļūt

tam, kas ļauj mums
justies kā cilvēkiem, saistītiem.

Iedomājieties šīs domas viļņojumu

miljoniem cilvēku,
kas dzīvo un mirst no plānprātības.

Pirmatnēji maņu prieki, kas izsaka to,
kam mums pat trūkst vārdu.

Impulsi, kas notur mūs tagadnē,

nedomājot par pagātni vai nākotni.

Ja nevajadzīgo ciešanu izmešana
no sistēmas bija mūsu galvenā norāde,

tad rūpes par pašcieņu caur sajūtām,

caur ķermenisko – estētisko valstību –

ir mūsu otrā norāde.

Tā nu mēs nokļūstam pie
trešās un pēdējās šodienas domas,

proti, ka mums jāuzlūko labklājība,

ka dzīve, veselība un veselības aprūpe

varētu padarīt dzīvi brīnišķīgāku,

nevis tikai mazāk briesmīgu.

Labdarība.

Tieši šeit mēs varam atšķirt

uz slimībām vērsto
un uz cilvēkiem vērsto aprūpes modeli.

Šeit rūpes kļūst par kaut ko radošu,
jaunradi,

pat rotaļāšanos.

Rotaļāšanās var izklausīties jocīgi.

Bet tā ir arī viena no mūsu
augstākajām pielāgošanās formām.

Iedomājieties visas neatņemamās
cilvēka dzīves vajadzības.

Vajadzība pēc pārtikas
radījusi kulināriju.

Vajadzība pēc patvēruma
radījusi arhitektūru.

Vajadzība pēc apģērba radījusi modi.

Lai pakļautos pulkstenim,

mēs izgudrojām mūziku.

Tā kā nomiršana
ir neatņemama dzīves sastāvdaļa,

ko mēs varētu ar to varētu iesākt?

Ar rotaļāšanos es noteikti neierosinu
pret nāvi attiekties vieglprātīgi,

un arī neaizstāvu
kādu īpašu miršanas veidu.

Ir milzums skumju, ko nevaram novērst,

tā vai citādāk mēs visi tur nonāksim.

Drīzāk es lūdzu izveidot telpu,

fizisku, vai psihisku, kas ļautu
dzīvei sevi izspēlēt līdz galam,

nevis vienkārši beigties.

Novecošana un miršana var kļūt
par krešendo līdz pat pēdējam.

Mēs nevaram atrisināt nāvi.

Zinu, daži no jums strādā šajā jomā.

(Smiekli)

Tikmēr, mēs varam...

(Smiekli)

Mēs varam kaut ko izveidot uz to pusi.

Daļa no manis ir jau nomirusi.

Tā vai citādi to varam apgalvot mēs visi.

Man bija jāpārveido sava dzīve
ņemot šo faktu vērā.

Un, ziniet ko, tā bija atbrīvošanās,

saprotot, ka atlikušajā dzīvē vienmēr
var rast skaistuma vai jēgas dzirksti.

Kā tā sniega piciņa,
kas sniedza brīnišķīgu brīdi,

kamēr izkusa līdz galam.

Ja ārkārtīgi mīlam šādus brīžus,

varbūt varam iemācīties dzīvot labi,

nevis par spīti nāvei,

bet tās dēļ.

Labāk lai mūs paņem nāve,

nevis iztēles trūkums.

Paldies.

(Aplausi)