Ikviens mākslas darbs, ko esi kārojis redzēt, kā uz delnas

Kā izskatās kultūras Lielais sprādziens? Amitam Soūdam, Google Kultūras institūta un Mākslas projekta vadītājam, tā ir tiešsaistes platforma, kur ikviens var izpētīt pasaules labākās mākslas un artefaktu kolekcijas līdz pat vissīkākajai detaļai. Pievienojies Amitam Soūdam un Google rezidējošajam māksliniekam Sirilam Diānam pārsteidzošajā demonstrācijā, kas ļauj ieskatīties Kultūras institūta eksperimentos un aizraujošā nākotnē, kur māksla un kultūra būs pieejama visiem.

Pasaule ir pilna neiedomājamu
mākslas priekšmetu

un bagātīga kultūras mantojuma.

Kad mēs tiekam tiem klāt,

redzētais mūs satriec, mēs iemīlamies.

Taču lielākoties

pasaules iedzīvotājiem
nav īstas pieejas mākslai un kultūrai.

Kādas saiknes gan atklātos,
ja mēs sāktu pētīt šo mantojumu,

pasaules skaistās vietas un mākslu?

Pirms ķeramies klāt šai prezentācijai,

es gribētu šo to salikt pa plauktiņiem.

Pirmkārt, es neesmu nekāds
mākslas vai kultūras eksperts.

Es tajā visā nokļuvu nejauši,
bet man tas ļoti patīk.

Otrkārt, viss, ko grasos jums parādīt,

pieder brīnišķīgiem muzejiem,
arhīviem un fondiem –

mūsu partneriem.

Nekas no tā visa nepieder Google.

Visbeidzot, tas, ko redzat
man aiz muguras,

šajā pašā brīdī ir pieejams
jūsu mobilajos tālruņos,

jūsu klēpjdatoros.

Šī ir mūsu pašreizējā platforma,

kurā rokas stiepiena attālumā varat
aplūkot tūkstošiem muzeju un priekšmetu

ārkārtīgi augstā izšķirtspējā.

Satura dažādība ir pārsteidzoša.

Ja tur būtu tikai Eiropas glezniecība

vai tikai mūsdienu māksla,

manuprāt, kļūtu mazliet garlaicīgi.

Šomēnes, piemēram,
mēs atklājām Black History kanālu,

tajā ir 82 īpaši veidotas kolekcijas,

kas stāsta par mākslu un kultūru
melnādaino kopienā.

Mums ir arī brīnišķīgi
mākslas priekšmeti no Japānas –

par un ap daiļamatniecību,
kolekcijas nosaukums Made in Japan.

Un viena no man vismīļākajām kolekcijām,

kas patiesībā ir manas runas pamatā...

Es nebiju domājis,
ka kļūšu par japāņu leļļu fanu.

Taču es par tādu kļuvu,
pateicoties šai kolekcijai –

tā man patiešām atklāja smalko meistarību,

kas slēpjas japāņu leļļu dvēselē.

Ticiet man, tas ir ļoti aizraujoši.

Ticiet man uz vārda.

Tātad dodamies uz priekšu.

Vēl kas, ko gribēju parādīt
ar šo platformu,

– ar kuru jau tagad varat dalīties
ar saviem bērniem, draugiem, –

ir iespēja arī virtuāli apceļot
visas šīs brīnišķīgās iestādes.

Viena no mūsu nesenajām idejām tapa
kopā ar Gugenheima muzeju Ņujorkā –

ļaujot sajust, kā varētu būt
patiešām tur atrasties.

Jūs varat doties uz pirmo stāvu

– lielākā daļa no jums
tur droši vien ir bijuši –

un ieraudzīt,
kāds arhitektūras brīnums tas ir.

Bet iedomājieties, ko šāda pieejamība
nozīmē jaunietim Bombejā,

kurš studē arhitektūru

un kuram vēl nav bijis iespējas
pabūt Gugenheimā.

Jūs, protams, varat apskatīt
mākslas priekšmetus muzejā,

jūs, protams, varat tiem
piekļūt tuvāk un tā tālāk.

Tur ir ļoti daudz informācijas.

Bet tas nav manas šodienas runas mērķis.

Tas viss jau pastāv.

Tagad mums ir sastāvdaļas
ārkārtīgi aizraujošai nākotnei,

ja runa ir par mākslu un kultūru,

kā arī mākslas un kultūras pieejamību.

Šodien man uz skatuves pievienosies

mans labs draugs un mākslinieks,
kas strādā mūsu birojā Parīzē,

Sirils Diāns,

interaktīvā dizaina profesors
ECAL universitātē Lozannā, Šveicē.

Sirils un mūsu inženieru komanda

mēģina atrast šīs saiknes
un tās vizualizēt.

Es iešu visai ātri uz priekšu.

Priekšmets, ko redzat aiz manis...

Ā, neliels precizējums –
redzēt īsto lietu vienmēr ir labāk.

Gadījumā, ja kāds domā,
ka es mēģinu kopēt īstās lietas.

Ejam tālāk.

Mākslas priekšmets, ko redzat aiz manis,
ir Berekhatramas Venēra –

tas ir viens no senākajiem pasaulē,

atrasts Golānas augstienēs,
darināts pirms aptuveni 233 000 gadu,

un šobrīd atrodas
Izraēlas muzejā Jeruzalemē.

Tas ir arī viens no senākajiem
priekšmetiem mūsu platformā.

Pievilksim tuvāk.

Mēs sāksim ar šo priekšmetu.

Ja nu mēs attālinātos

un mēģinātu piedzīvot
mūsu pašu kultūras Lielo sprādzienu?

Kā tas varētu izskatīties?

Ar to mēs arī Kultūras institūtā
ikdienā nodarbojamies.

Vairāk nekā seši miljoni
kultūras artefaktu,

ko atlasījušas un mums nodevušas
dažādas iestādes,

lai mēs varētu atrast šīs saiknes.

Mēs varam ceļot laikā,

caur tām mēs varam saprast
vairāk par mūsu sabiedrību.

Mēs, protams, varam paskatīties
no mūsu planētas skatu punkta

un mēģināt ieraudzīt,
kā tas viss izskatās bez robežām,

ja mēs sakārtotu tikai mākslu un kultūru.

Mēs tos varam izkārtot
arī uz laika līnijas,

kas tādam datoriķim kā man,
protams, šķiet ārkārtīgi aizraujoši.

Jūs varat stundām ilgi
pētīt katru desmitgadi

un attiecīgo gadu pienesumu

mākslā, vēsturē un kultūrā.

Mēs ar prieku jums stundām ilgi
izrādītu katru desmitgadi,

bet šobrīd mums tam nav laika.

Varat savos telefonos to izdarīt paši.

(Aplausi)

Ja neiebilstat un varat pietaupīt
savus aplausus vēlākam,

es negribētu zaudēt laiku,
jo vēlos jums parādīt daudz ko foršu.

Tātad pavisam ātri:

no šejienes varam doties tālāk
uz citu ļoti interesentu ideju.

Bez tā, ka tas ir glīts attēls,

bez tā, ka tā ir jauka vizualizācija,

kāda tam jēga, kā tas var būt noderīgs?

Šī nākamā ideja

nāk no sarunām ar muzeju pārziņiem,

kurus, starp citu, nevar nemīlēt,

jo tie velta visu savu dzīvi,
lai dalītos šajos stāstos.

Viens no pārziņiem man sacīja:

„Amit, kā būtu, ja tu izveidotu
virtuālu pārziņa galdu,

kur visi šie seši miljoni priekšmetu
būtu apskatāmi tā,

lai mēs varētu starp tiem meklēt saiknes?”

Ticiet man, var pavadīt ļoti daudz laika,

pētot dažādus priekšmetus un to izcelsmi –

tas ir kā „Matriksā”.

(Smiekli)

Tālāk pievērsīsimies pasaulslavenajam
Vinsentam van Gogam,

kas šajā platformā,
protams, ir plaši pārstāvēts.

Pateicoties iestāžu dažādībai,

mums ir vairāk nekā 211 brīnišķīgu,
augstas izšķirtspējas mākslinieka darbu,

kas nu sakārtoti vienā skaistā panorāmā.

Tiem sakārtojoties
un Sirilam pietuvinot attēlus,

jūs varat apskatīt visus pašportretus,

kluso dabu.

Taču es gribētu īpaši izcelt un apskatīt
kādu ļoti atbilstošu piemēru –

„Guļamistabu”.

Šim mākslas darbam ir trīs kopijas –

viena atrodas van Goga muzejā Amsterdamā,

otra Orsē muzejā Parīzē

un trešā Čikāgas Mākslas institūtā,

kur šobrīd ir izstāde, kurā visi trīs
mākslas darbi atkal satikušies fiziski;

manuprāt, tikai otro reizi
to dzīves laikā.

Taču šeit tie ir apvienoti
digitāli un virtuāli,

lai tos pavisam citādi
varētu apskatīt ikviens,

turklāt jums nebūs jāstāv rindā
un neviens jūs negrūstīs.

Paceļosim ātri pa „Guļamistabu”,

lai jums rastos priekšstats, ko mēs darām
ar ikvienu mākslas priekšmetu.

Mēs gribam, lai attēls
pastāstītu tik daudz,

cik vien digitālā platformā iespējams.

Viss, kas jums vajadzīgs,
ir internets un dators.

(Aplausi)

Siril, ja tu varētu ātri pietuvināt...

Tas viss notiek dzīvajā,

tāpēc mums jādod Sirilam mazliet laika.

Tas pieejams ikvienam mākslas priekšmetam:

modernismam, laikmetīgajai mākslai,
renesansei, it visam,

pat skulptūrām.

Reizēm mēs nezinām,
kas tieši mūs piesaista

kādam mākslas darbam,
muzejam vai kultūras atklājumam.

Man pašam tas bija
diezgan liels izaicinājums,

jo, kad nolēmu tam pievērsties
kā pilnas slodzes darbam Google,

māte mani īpaši neatbalstīja.

Es mīlu savu māti, taču viņa uzskatīja,

ka ar tām muzeju lietām
es izšķiežu savu dzīvi.

Viņai muzejs ir tas,
ko cilvēki dara atvaļinājumā,

atķeksē kā izdarītu un viss.

Tas man prasīja aptuveni četrarpus gadus –

pārliecināt savu mīļo indiešu māti,

ka tas viss patiesībā ir to vērts.

Man tas izdevās, jo kādu dienu
es sapratu, ka viņai ļoti patīk zelts.

Tā nu es sāku viņai rādīt

visus tos mākslas priekšmetus,
kuros ir zelts.

Un pirmais, ko māte man pajautā, ir:

„Kā mēs tos varam nopirkt?”

(Smiekli)

Mana alga, protams, nav tik liela,
tāpēc es atbildēju:

„Mammu, patiesībā mēs to nevaram izdarīt.
Taču tu vari tos pētīt virtuāli.”

Un nu, ikreiz, kad satieku māti,
viņa man jautā:

„Vai tavā projektā ir kāds jauns zelts,
jauns sudrabs? Parādīsi?”

Tieši šo ideju es mēģinu parādīt.

Nav svarīgi, kā jūs tur nokļūstat,
galvenais, ka nokļūstat.

Kad esat iekšā, jums ir āķis lūpā.

Ļoti ātri dodamies tālāk.

Ir kāda visai interesanta ideja
attiecībā uz piekļuvi,

un šo apskatīsim visai ātri.

Mēs visi zinām, ka redzēt mākslas darbu
savām acīm ir brīnišķīgi.

Taču mēs arī zinām,
ka vairums to nevar atļauties,

un pat tiem, kuri var, tas ir sarežģīti.

Siril, vai varam ielādēt
mākslas ceļojumu, kā mēs to saucam?

Mums tam nav īsti laba nosaukuma,

taču būtībā mums ir
ap 1000 brīnišķīgu iestāžu

68 valstīs.

Sāksim ar Rembrantu –

mums, šķiet, būs laiks
tikai vienam piemēram.

Pateicoties dažādībai,

mums ir ap 500 brīnišķīgu
Rembranta mākslas darbu

no 46 iestādēm 17 valstīs.

Pieņemsim, ka nākamajā atvaļinājumā

jūs gribat apskatīt ikvienu no tiem.

Lūk, jūsu ceļojuma plāns –

jums priekšā ir 53 000 kilometru,

jūs varat apmeklēt 46 iestādes

un – vienkārši informācijai –
radīt 10 tonnas CO2 izmešu.

(Smiekli)

Taču paturiet prātā – tā ir māksla,
tā ka to droši vien var kaut kā attaisnot.

Tālāk mums ir kaut kas
mazliet tehniskāks un interesantāks.

Viss līdz šim rādītais izmanto
metadatus, lai izveidotu saiknes.

Bet mūsdienās mums, protams,
ir kaut kas foršs, par ko visi runā,

proti, mašīnmācīšanās.

Tā nu mēs izdomājām
aizvākt visus metadatus

un paskatīties, ko spēj paveikt
mašīnmācīšanās,

balstoties tikai un vienīgi
uz visas kolekcijas vizuālo atpazīšanu.

Mēs ieguvām šo ļoti interesanto karti,

šīs kopas, kuras saista
nevis pievienotās atsauces,

bet gan tikai vizuālā informācija.

Katra no kopām
pati par sevi ir mākslas darbs.

Viens piemērs,
ko gribam jums ātri parādīt,

ir šī brīnišķīgā portretu kopa,

kurā ir darbi no muzejiem visā pasaulē.

Ja tu varētu mazliet pietuvināt, Siril.

Ieskatam – jūs varat ceļot portretos,

jūs varat izvēlēties dabu vai zirgus,

kopu ir papilnam.

Ieraugot visus šos portretus,
mēs nodomājām:

„Klau, vai mēs varam uztaisīt
kaut ko aizraujošu bērniem

vai radīt ko rotaļīgu, kas rosinātu
cilvēku interesi par portretiem?”

Jo es neesmu redzējis,

ka bērni būtu īpašā sajūsmā
par došanos uz portretu galeriju.

Es gribēju kaut ko izdomāt.

Tā nu mēs radījām
tā dēvēto portretu savienotāju.

Nosaukums runā pats par sevi,

tāpēc ļaušu Sirilam
parādīt savu skaisto seju.

Būtībā, sekojot viņa galvas kustībām,

mēs atrodam dažādus portretus
no muzejiem visā pasaulē.

(Aplausi)

Nezinu, kā jums, bet esmu šo parādījis
māsai un māsasdēlam,

un viņi bija sajūsmā.

Vienīgais, ko viņi man jautā:
„Kad varēsim to apskatīt?”

Varbūt, ja palūgsim,

Sirils varētu pasmaidīt un atrast
mums kādu laimīgu portretu?

Lieliski!

Starp citu, mēs to neesam iestudējuši.

Apsveicu, Siril. Vareni.

Labi, ejam tālāk,
citādi šādi aizies viss laiks.

(Aplausi)

Tātad māksla un kultūra
var būt arī aizraujoša, vai ne?

Mūsu pēdējais eksperiments –
mēs tos visus saucam par eksperimentiem –

atkal ir saistīts ar mašīnmācīšanos.

Mēs jums parādījām kopas, vizuālas kopas,

bet kā būtu, ja mašīnas pašas
tās nosauktu arī vārdos?

Ja nu mēs varētu piešķirt birkas
automātiski, neizmantojot metadatus?

Tātad mums ir šāds te pārlūks,

kam ir izdevies piešķirt ap 4000 birku.

Un mēs te neesam izdarījuši neko īpašu,
vienkārši izlaiduši kolekciju cauri.

Mēs atradām interesantas kategorijas.

Varam sākt ar zirgiem,
ļoti vienkārša, saprotama kategorija.

Varētu gaidīt, ka mašīna
būs izvēlējusies zirgu attēlus, vai ne?

Tā arī ir, taču jūs pamanīsiet, lūk, šeit,

ka ir arī kāds ļoti abstrakts attēls,

tomēr mašīna tajā ir atpazinusi zirgu
un ievietojusi to zirgu kopā.

Lūk, arī brīnišķīga zirga galva.

Un katram attēlam ir birkas, kas ļauj
saprast, kādēļ tas ir šajā kategorijā.

Apskatīsim vēl vienu kategoriju,
kas man šķiet ļoti uzjautrinoša,

jo man nav skaidrs, kā tā radusies.

To sauc „gaidošā dāma”.

Siril, ja tu varētu to ātri atrast,

jūs redzēsiet,

ka tur brīnišķīgi, laikam jau gaidošu
vai pozējošu dāmu attēli.

Es īsti nesaprotu,

taču esmu mēģinājis
jautāt muzeju cilvēkiem:

„Kas tas ir? Kas šeit notiek?”

Tas ir aizraujoši!

Vēlreiz atgriežoties pie zelta –

es meklēju zeltu, lai redzētu,
kādas birkas mašīna piešķir zeltam.

Patiesībā mašīna to neatzīmē kā zeltu.

Mēs dzīvojam popkultūras laikmetā:
tā piešķir birku bling-bling.

(Smiekli)

Es moku Sirilu,
jo eju uz priekšu pārāk ātri.

Būtībā šeit jums ir glīti sakārtoti
visas pasaules muzeju bling-blingi.

Visbeidzot, šīs runas
un eksperimentu noslēgumā,

es ceru, ka pēc šīs runas
jūtaties laimīgi un aizkustināti.

Un kā varētu izskatīties laime?

Ja paskatāmies uz mākslas objektiem
kategorijā „laime”,

varētu gaidīt, ka tur būs redzama laime.

Taču tur parādās arī kāds ļoti aizraujošs
un interesants darbs.

Tas ir šis mākslas darbs,

kura autors ir mūsu draugs
un mākslinieks Duglass Koplends,

„Man pietrūkst
manu pirmsinterneta smadzeņu”.

Man nav ne jausmas, kāpēc mašīnai
pietrūkst savu pirmsinterneta smadzeņu

un kāpēc šī birka,

taču doma ir ļoti interesanta.

Reizēm man tiešām pietrūkst
pirmsinterneta smadzeņu,

taču ne tad, ja runa ir par mākslas
un kultūras izpēti tiešsaistē.

Tā ka velciet ārā savus telefonus,
datorus un dodieties uz muzejiem.

Un vēl žigls sveiciens
visiem lieliskajiem arhīvistiem,

vēsturniekiem un pārziņiem,

kas sēž muzejos un rūpējas
par visu šo kultūru.

Mazākais, ko varam darīt, ir uzņemt
savu dienas devu mākslas un kultūras –

gan paši, gan mūsu bērni.

Paldies.

(Aplausi)