Kā es aizturēju elpu 17 minūtes

Šajā ļoti personīgajā TEDMED runā burvju mākslinieks un kaskadieris Deivids Bleins apraksta, kā viņam izdevās aizturēt elpu zem ūdens 17 minūtes – kas ir pasaules rekords un tikai vienu minūti mazāk nekā šīs runas garums! – un ko viņam nozīmē viņa bieži vien nāvi izaicinošais darbs. Uzmanību: nemēģiniet to darīt mājās!

Kā burvju mākslinieks es mēģinu radīt
tēlus, kas liek apstāties un padomāt.

Es cenšos arī izaicināt sevi

ar lietām, ko ārsti uzskata
par neiespējamām.

Mani dzīvu apraka zārkā Ņujorkā,

apraka dzīvu uz nedēļu 1999. gada aprīlī.

Es tur pārtiku tikai no ūdens.

Un tas izrādījās tik aizraujoši,

ka es nolēmu paveikt
vairāk tamlīdzīgu lietu.

Tad es iesaldēju sevi uz trijām diennaktīm
ledus gabalā Ņujorkā.

Tas bija daudz grūtāk,
nekā es biju iedomājies.

Pēc tam es 36 stundas nostāvēju
uz 30 metru augstas kolonnas.

Halucinācijas bija tik stipras,

ka ēkas aiz manis sāka izskatīties
pēc lielu dzīvnieku galvām.

Tad es devos uz Londonu.

Londonā es 44 dienas dzīvoju stikla kastē

un pārtiku tikai no ūdens.

Tas bija viens no grūtākajiem uzdevumiem,
ko jebkad esmu darījis,

bet arī viens no skaistākajiem.

BIja tik daudz skeptiķu,
sevišķi Londonas presē,

ka viņi man apkārt helikopteros lidināja
čīzburgerus, lai iekārdinātu.

(Smiekli)

Tāpēc es jutos novērtēts,

kad Jaunanglijas Medicīnas žurnāls
tiešām šo eksperimentu izmantoja zinātnei.

Mans nākamais mērķis bija pamēģināt,
cik ilgi es varu izturēt bez elpošanas,

cik ilgi es varu izdzīvot
bez nekā, pat bez gaisa.

Es nezināju, ka tas izrādīsies
visneticamākais manas dzīves ceļojums.

Kā jauns burvju mākslinieks

es biju kā apsēsts ar Hudīni
un viņa zemūdens trikiem.

Tā es sāku ļoti agri,

sacenzdamies ar citiem bērniem, pārbaudot,
cik ilgi varēšu izturēt zem ūdens,

Citi nira augšup un lejup pēc elpas
kādas piecas reizes,

kamēr es aizturēju vienu elpu.

Pusaudža gados

es varēju izturēt trīs minūtes
un 30 sekundes.

Vēlāk uzzināju, ka tas bija
Hudīni personīgais rekords.

1987. gadā es dzirdēju kādu stāstu

par zēnu, kas ielūza ledū
un bija iesprostots upē zem ledus.

Viņš bija zem ūdens,
neelpodams 45 minūtes.

Kad ieradās glābēji un atdzīvināja viņu,
smadzenes, izrādījās, nebija bojātas.

Viņa ķermeņa temperatūra
bija nokritusies līdz 25 grādiem.

Kā burvju mākslinieks
es domāju, ka iespējams ir viss.

Un, manuprāt, ja kāds kaut ko spēj,

tad citi to var atkārtot.

Es sāku domāt –

ja zēns spēja izdzīvot
bez elpošanas tik ilgi,

ir jābūt veidam, kā to varētu es.

Es satikos ar izcilu neiroķirurgu

un jautāju viņam, cik ilgi
iespējams iztikt bez elpošanas,

cik ilgi es varu iztikt bez gaisa.

Viņš teica, ka pēc sešām minūtēm

ir liels risks iegūt hipoksiskus
smadzeņu bojājumus.

Es nospriedu, ka tas ir izaicinājums.

(Smiekli)

Pirmajā mēģinājumā es domāju,
ka darīšu kaut ko līdzīgu.

Es izveidoju ūdens tvertni

un piepildīju to ar ledu
un stindzinoši aukstu ūdeni.

Es iekāpu ūdens tvertnē

un cerēju, ka mana ķermeņa
temperatūra nokritīsies.

Un es drebēju.

Pirmajā mēģinājumā aizturēt elpu
es nevarēju izturēt pat minūti.

Es sapratu, ka tas noteikti nestrādās.

Es aizgāju pie kāda ārsta, sava drauga,

un jautāju viņam: "Kā lai to izdara?

Es gribu aizturēt elpu
uz ļoti ilgu laiku. Kā lai to paveic?"

Un viņš teica: "Deivid,
tu esi burvju mākslinieks,

radi ilūziju, ka tu neelpo,
tas būs daudz vieglāk."

(Smiekli)

Viņš ieteica izveidot elpošanas aparātu

ar CO2 savācēju,

kas būtībā bija caurule
no saimniecības preču veikala,

ar klāt pielīmētu balonu,

ko, viņaprāt, varētu ievadīt manī,

un tad, kaut kā cirkulējot gaisu,

elpināt mani ar šo aparātu manī iekšā.

To ir nedaudz nepatīkami skatīties,

bet šis ir tas mēģinājums.

Bija skaidrs, ka tas nestrādās.

(Smiekli)

Tad es sāku domāt par šķidro elpošanu.

Ir tāda ķīmiska viela kā perflubrons,

un tas ir tik bagāts ar skābekli,
ka teorētiski to varētu elpot.

Es dabūju to ķīmisko vielu,

piepildīju ar to izlietni,
iebāzu tajā seju

un mēģināju to ieelpot,
kas tiešām bija neiespējami.

Kā ārsts teica, tas ir kā mēģināt elpot
ar ziloni stāvam uz krūtīm.

Tā kā tā ideja arī atkrita.

Tad es iedomājos,

vai būtu iespējams pievienot iekārtu,
kas aizvieto sirdi un plaušas,

un ķirurģiski ievietot
caurulīti manā artērijā,

un tad izlikties, ka neelpoju,
kamēr iekārta asinis apgādātu ar skābekli.

Tā, protams, bija
vēl viena vājprātīga doma.

Tad man ienāca prātā
pati trakākā no visām idejām:

tiešām to izdarīt.

(Smiekli)

Tiešām aizturēt elpu ilgāk,

nekā ārsti uzskata,
ka smadzenes spēj izdzīvot.

Tā nu es sāku pētīt pērļu zvejniekus,

jo viņi ar vienu elpu
ienirst uz 4 minūtēm,

un, pētot pērļu zvejniekus,
es atklāju frīdaivinga pasauli.

Tā ir viena no satriecošākajām lietām,
ko es dzīvē esmu atklājis.

Frīdaivingam ir dažādi virzieni.

Ir dziļuma rekordi,
kur cilvēki nirst, cik dziļi vien var,

un ir statiskā apnoja.

Tā ir elpas aizturēšana,
cik ilgi vien var, pilnīgi nekustoties.

Tas bija tas, ko es pētīju.

Pirmais, ko iemācījos,

ir, ka, aizturot elpu,
nedrīkst kustēties nemaz,

jo tas tērē enerģiju un skābekli
un uzkrāj asinīs CO2.

Tā es iemācījos nekustēties

un iemācījos, kā palēnināt sirdsdarbību.

Bija jāpaliek pilnīgi nekustīgam
un jāatbrīvojas, un jādomā,

ka neesmu savā ķermenī,
un jākontrolē tas.

Es iemācījos arī attīrīties.

Tā būtībā ir hiperventilēšana,
elpojot iekšā un ārā...

(Skaļi elpo)

To darot, noreibst galva,
tu jūti tirpoņu un atbrīvojies no CO2.

Tāpēc, kad aizturi elpu,
ir daudz, daudz vieglāk.

Tad es iemācījos, ka dziļi jāievelk elpa

un vienkārši jātur,
un jāatslābst, neizlaižot gaisu,

tikai jātur un jāatslābst
caur visām sāpēm.

Tā katru rītu, mēnešiem ilgi,
uzreiz pēc pamošanās,

es trenējos aizturēt elpu.

No 52 minūtēm
es aizturēju elpu 44 minūtes.

Principā tas nozīmēja, ka es attīrījos,

vienu minūti dziļi elpojot,

un uzreiz pēc tam aizturēju elpu
uz piecām ar pusi minūtēm.

Tad es elpoju atkal vienu minūti,
cik vien var, attīrīdamies,

uzreiz pēc tam es atkal aizturēju
elpu uz piecarpus minūtēm.

Es atkārtoju šo procesu
astoņas reizes pēc kārtas.

No 52 minūtēm es elpoju astoņas.

Beigās tu, tavas smadzenes
ir pilnīgi izsmeltas,

tu staigā apkārt pilnīgi apstulbis,
un stipri sāp galva.

Principā, kad to darīju,
ar mani labāk bija nerunāt.

Es uzzināju par pasaules rekordistu.

Viņa vārds ir Toms Zītass.

Šī puiša augums ir kā radīts
elpas aizturēšanai.

Viņš ir 193 centimetrus garš.
Viņš sver 73 kilogramus.

Viņa kopējā plaušu kapacitāte
ir divreiz lielāka nekā vidējam cilvēkam.

Es esmu 185 centimetrus garš un resns.

Teiksim tā, ar smagiem kauliem.

(Smiekli)

Man bija jāzaudē
23 kilogrami trijos mēnešos.

Tāpēc visu, ko liku sevī,
es uzskatīju par zālēm.

Katrs ēdiena gabals bija tieši tik,
cik bija tā uzturvērtība.

Es cauru dienu ēdu ļoti mazas,
kontrolētas porcijas

un sāku patiešām pielāgot savu ķermeni.

[Individuālie rezultāti var atšķirties]

(Smiekli)

Jo tievāks es biju,
jo ilgāk spēju aizturēt elpu.

Tik labi ēdot un tik kārtīgi trenējoties,

mana sirdsdarbība miera stāvoklī
nokritās līdz 38 sitieniem minūtē.

Tas ir mazāk nekā vairumam
olimpisko sportistu.

Pēc četru mēnešu trenēšanās

es spēju aizturēt elpu
vairāk nekā septiņas minūtes.

Es gribēju mēģināt aizturēt elpu visur.

Es to gribēju pamēģināt
visekstrēmākajās situācijās,

lai redzētu, vai varu palēnināt
sirdsdarbību nelabvēlīgos apstākļos.

(Smiekli)

Es nolēmu pārspēt pasaules rekordu

TV tiešraidē visskatītākajā laikā.

Pasaules rekords bija
8 minūtes un 58 sekundes,

ko uzstādījis Toms Zītass,

tas manis pieminētais puisis
ar vaļa plaušām.

Es nospriedu, ka varētu novietot
ūdens tvertni Linkolna centrā,

un, ja es tur nosēdētu nedēļu bez ēšanas,

es iejustos tajā vietā
un palēninātu vielmaiņu,

kas, pēc manām domām,
palīdzētu aizturēt elpu ilgāk,

nekā es to varēju pirms tam.

Tie bija pilnīgi maldi.

Es iekāpu lodē nedēļu pirms
plānotā tiešraides laika,

un man šķita, ka viss rit pēc plāna.

Divas dienas pirms mana lielā
elpas aizturēšanas mēģinājuma

televīzijas producenti nosprieda,

ka skatīties, kā kāds aiztur elpu
un gandrīz noslīkst,

televīzijai ir pārāk garlaicīgi.

(Smiekli)

Tā nu man vajadzēja pievienot rokudzelžus,

no kuriem atbrīvoties,
kamēr aizturēju elpu.

Tā bija dramatiska kļūda.

Kustību dēļ es zaudēju skābekli.

Ap septīto minūti man sākās
briesmīgas konvulsijas.

Pie 7.08 es sāku zaudēt samaņu.

Un pie septiņām ar pusi minūtēm

viņiem nācās mani izvilkt un atdzīvināt.

Es biju cietis pilnīgu neveiksmi.

(Smiekli)

Tāpēc, protams, vienīgā izeja,
ko es varēju iedomāties,

bija piezvanīt Oprai.

(Smiekli)

Es viņai teicu,
ka gribu paaugstināt likmi

un aizturēt elpu ilgāk,
nekā jebkad kāds cilvēks to darījis.

Tas bija cits rekords.

Tas bija tīrs skābekļa
statiskās apnojas rekords,

kur Ginesa pasaules rekords
bija 13 minūtes.

Tātad vispirms elpo tīru skābekli,

apgādājot ķermeni ar skābekli
un atbrīvojoties no CO2,

un tā var izturēt daudz ilgāk.

Es sapratu, ka mans īstais
konkurents ir bebrs.

(Smiekli)

(Smiekli beidzas)

2008. gada janvārī

Opra man deva četrus mēnešus laika
priekš sagatavošanās un treniņiem.

Es katru nakti gulēju hipoksiskajā teltī.

Tā ir tāda telts, kas simulē
4500 metru augstumu.

Tas ir kā Everesta bāzes nometnē.

Tas veicina sarkano
asinsķermenīšu veidošanos,

kas palīdz organismam
labāk vadīt skābekli.

Katru rītu, pēc iznākšanas no telts,

smadzenes ir kā iztukšotas.

Pirmajā tīra skābekļa mēģinājumā
es varēju izturēt 15 minūtes.

Tā bija visai liela veiksme.

Neiroķirurgs izvilka mani no ūdens,

jo, pēc viņa domām, pēc 15 minūtēm
smadzenes ir jau mirušas.

Mani izvilka, bet man nekas nekaitēja.

Bija viens cilvēks, kas noteikti
nebija ar to apmierināts.

Mana bijusī draudzene.

Kamēr es pirmo reizi pārspēju
zemūdens rekordu,

viņa caurlūkoja ziņas manā Blackberry.

(Smiekli)

Mans brālis to nofotogrāfēja.
Tas tiešām ir...

(Smiekli)

(Smiekli beidzas)

Tad es paziņoju, ka es publiski
pārsitīšu Zītasa rekordu.

Viņš uz to atbildēja,

Ridžisa un Kellijas šovā
pārspēdams savu veco rekordu.

Tad viņa galvenais sāncensis
pārspēja viņa rekordu.

Tā viņš pēkšņi paildzināja rekordu
līdz 16 minūtēm un 32 sekundēm.

Tas bija par trim minūtēm ilgāk,
nekā es biju gatavojies.

Tas bija ilgāk nekā rekords.

Es vēlējos, lai Science Times
to dokumentē.

Es gribēju, lai viņi par to uzraksta.

Tāpēc es, kā jau jebkurš,

kas nopietni vēlas veicināt
zinātnes progresu,

aizgāju uz New York Times biroju
un visiem rādīju kāršu trikus.

(Smiekli)

Nezinu, vai tie bija triki
vai Kaimanu salu vilinājums,

bet Džons Tīrnijs atlidoja un uzrakstīja
par elpas aizturēšanas nozīmīgumu.

Kamēr viņš tur bija,
es, protams, mēģināju izrādīties.

Es ieniru 50 metru dziļumā,

kas ir aptuveni 16 stāvu ēkas augstums,

Nirstot augšā, es zem ūdens
zaudēju samaņu,

kas ir ļoti bīstami, tā var noslīkt.

Par laimi, Kērks mani redzēja
un uzvilka augšā.

Tad es sāku pilnībā koncentrēties,

uz tādu elpas aizturēšanas ilgumu,

kāds man bija vajadzīgs.

Bet nebija iespējams sagatavoties
tiešraides aspektam Opras šovā.

Treniņos es to darīju ar seju uz leju,
nekustīgi peldēdams baseinā.

Bet televīzijā viņi gribēja, lai es būtu
stāvus un mana seja būtu redzama.

Vēl viena problēma bija tā,

ka zemūdens tērps
mani tik ļoti cēla augšup,

ka bija jāpiesprādzē manas kājas,
lai es neuzpeldētu augšup.

Man bija jāizmanto kājas,
lai noturētu pēdas vaļīgajās sprādzēs,

un tā man bija liela problēma.

Tas mani darīja ļoti nervozu
un paātrināja sirdsdarbību.

Vēl viņi izdarīja ko tādu,
ko mēs nekad agrāk nebijām darījuši:

pievienoja sirdsdarbības monitoru.

Un tas bija tieši blakus man,

tāpēc katru savu sirdspukstu
es dzirdēju kā pī pī pī pī, ļoti skaļi.

Tas mani darīja vēl nervozāku,

un es nevarēju palēnināt sirdsdarbību.

Parasti es sāku ar 38 sitieniem minūtē,

un, aizturot elpu, tas nokrītas
līdz 12 sitieniem minūtē,

kas ir visai neparasti.

(Smiekli)

Šoreiz es sāku ar 120 sitieniem,
un tas nenokritās.

Pirmās piecas minūtes zem ūdens

es pavadīju, izmisīgi cenšoties
palēnināt sirdsdarbību.

Es tur sēdēju un domāju:

"Man tas jāpalēnina,
citādi nekas neizdosies."

Un es kļuvu vēl nervozāks.

Sirdsdarbība aizvien paātrinājās

līdz pat 150 sitieniem minūtē.

Būtībā tas pats noveda
pie neveiksmes Linkolna centrā –

tā bija skābekļa izniekošana.

Pusceļā, pie astoņu minūšu atzīmes,

es biju 100% pārliecināts,

ka man neizdosies.

Nebija nekādu iespēju to paveikt.

Es prātoju, ka Opra bija veltījusi
veselu stundu šai elpas aizturēšanai,

un, ja es salūztu ātrāk,

tas būtu vesels šovs par to,
cik es esmu nelaimīgs.

(Smiekli)

Tāpēc es nolēmu, ka labāk cīnīšos
un palikšu, kur esmu, līdz zaudēšu samaņu,

tad viņi vismaz varēs mani izvilkt,
atdzīvināt un tamlīdzīgi.

(Smiekli)

Es turējos līdz 10 minūtēm.

Pie 10. minūtes sākās stipra tirpoņa

roku un kāju pirkstos.

Es zināju, ka tā ir asins atplūšana,

kad asinis aizplūst no ekstremitātēm,

lai apgādātu ar skābekli
dzīvībai svarīgos orgānus.

Ap 11. minūti es sāku just
pulsēšanu kājās,

un lūpās bija jocīga sajūta.

Ap 12. minūti es sajutu ausīs džinkstoņu,

un man sāka tirpt roka.

Es esmu hipohondriķis un zinu,
ka rokas tirpšana nozīmē sirdtrieku.

Tāpēc mani pārņēma stipras bailes.

Ap 13. minūti, varbūt hipohondrijas dēļ,

es sāku just sāpes visā krūšu kurvī.

Tas bija briesmīgi.

(Smiekli)

Ap 14. minūti man sākās
briesmīgas kontrakcijas,

tāda kā tieksme pēc elpas.

(Smiekli)

(Smiekli beidzas)

Ap 15. minūti sirds sāka ciest
no akūta skābekļa trūkuma,

un man sākās sirds išēmija.

Sirdsdarbība lēkāja no 120 līdz 50,

uz 150, uz 40, uz 20 un tad atkal uz 150.

Dažreiz tā izlaida sitienu,
atkal iepukstējās, reizēm apstājās,

un es to visu jutu.

Biju drošs, ka man būs sirdstrieka,

tāpēc ap 16. minūti
es izlaidu kājas no sprādzēm,

jo zināju, ja zaudēšu samaņu
un man būs sirdstrieka,

viņiem būs jālec iekšā un jāizvelk
manas kājas, lai dabūtu mani ārā.

Es biju ļoti satraukts.

Es izlaidu kājas un lēnām cēlos augšup.

Un es neizbāzu galvu.

Es tikai peldēju un gaidīju,
kad mana sirds apstāsies,

tikai gaidīju.

Tur sēdēja un gaidīja ārsti,
gatavi rīkoties.

Un tad es pēkšņi dzirdēju kliedzienus.

Es domāju, ka noticis kaut kas dīvains,

ka esmu nomiris vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tad es sapratu,
ka esmu nonācis līdz 16:32.

Ar visu klātesošo enerģijas palīdzību

es nolēmu turpināt.

Un es izturēju līdz 17 minūtēm
un 4 sekundēm.

(Aplausi)

(Aplausi beidzas)

It kā ar to vēl nepietiktu,
tūlīt pēc tam es nodevu analīzes,

un liku viņiem paņemt
visus iespējamos asins paraugus,

lai visu pārbaudītu
un iegūtu pilnu asins ainu,

lai ārsti to varētu izmantot atkal.

Es arī negribēju, lai kāds to apšaubītu.

Es biju uzstādījis pasaules rekordu
un gribēju būt drošs, ka to apstiprina.

Nākamajā dienā es devos uz Ņujorku,

un, izejot no Apple veikala,

pie manis pienāk kāds puika
un saka: "Klau, Dī!"

Es atbildu: "Nu?"

Viņš saka: "Ja tu tiešām
tik ilgi aizturēji elpu,

kāpēc tu no ūdens iznāci sauss?"

Es teicu: "Ko?"

(Smiekli)

Tāda ir mana dzīve.

(Smiekli)

Kā burvju mākslinieks,
es cilvēkiem mēģinu parādīt to,

kas liekas neiespējami.

Un, manuprāt, burvju māksla

– vienalga vai aizturu elpu,
vai jaucu kārtis –,

ir diezgan vienkārša.

Tā ir vingrināšanās
un treniņš, un tas ir...

(Šņuksti)

Tā ir vingrināšanās un treniņš
un eksperimentēšana,

(Šņuksti)

un izturēšana caur sāpēm,
lai kļūtu tik labs, cik vien spēju.

Un tā ir mana burvju māksla.

Paldies.

(Aplausi)