Mūsu centieni glābt vienu no pasaules pēdējām neskartajām vietām

Laivojot starp savu teritoriju sargājošiem nīlzirgiem un aktīvu mīnu laukiem, TED stipendiāts Stīvs Boiss kopā ar zinātnieku komandu ceļo pa Okavango deltu, Āfrikas lielāko neskarto mitrāju, lai pētītu un aizsargātu šo gandrīz neskarto dzīvotni no pieaugošajām attīstības briesmām. Šajā apbrīnu raisošajā, attēliem bagātajā runā viņš stāsta par savu darbu – detalizētiem zinātniskiem novērojumiem –, cerot pasargāt šo milzīgo, trauslo savvaļas dabas teritoriju.

No kosmosa redzamā

Okavango delta ir Āfrikas lielākā
mitrāju dabas teritorija,

kas saglabājusies neskarta.

Šī mirdzošā delta
sauszemes ieskautajā Botsvānā

ir Kalahari dārgums,

vērtīgāks nekā pasaules lielākā
dimantu ražotāji dimanti,

un 2014. gadā tā kļuva par tūkstošo
UNESCO Pasaules mantojuma objektu.

Šeit redzamas abas galvenās pietekas –

Kuito un Kubangu –

aizvijamies ziemeļu virzienā,
mazpazīstamajā Angolas augstienē.

Tas ir lielākais attīstības neskartais
upes baseins pasaulē,

kura platība ir lielāka par Kaliforniju.

Šīs plašās, attīstības neskartās
ūdenstilpes laikā iesaldēja

27 gadus ilgs pilsoņu karš.

Āfrikas lielākā tanku kauja
kopš Otrā pasaules kara

bija par tiltu pār Okavango Kuito upi,

kas tur, pa labi,

pazūd nezināmajā
terra do fim do mundo –

zemē pasaules malā,

kā to dēvēja pirmie portugāļu pētnieki.

2001. gadā, 22 gadu vecumā,

es sāku strādāt par saimniecības vadītāju
Vundumtiki nometnē

Okavango deltā –

raibā kanālu, palieņu, lagūnu

un tūkstošiem pētāmu salu mozaīkā.

Te ir pasaules lielākās
ziloņu populācijas mājvieta.

Militārajās lidmašīnās
šurp ved degunradžus,

lai tie neskartajā dabā rastu patvērumu.

Lauvas,

leopardi,

hiēnas,

savvaļas suņi,

gepardi,

mūžseni baobabi, kas kā katedrāles slejas

zem Piena ceļa.

Šeit es atklāju kaut ko pašsaprotamu:

savvaļa ir arī mūsu dabiskā dzīvotne.

Šīs atlikušās neskartās vietas
mums vajadzīgas,

lai atjaunotu saikni ar savu patieso es.

Mēs,

visi septiņi miljardi,

nekad nedrīkstam aizmirst,
ka esam bioloģiskas sugas,

uz mūžīgiem laikiem saistītas
tieši ar šo bioloģisko pasauli.

Gluži kā ar okeānu saistīti viļņi,

mēs nevaram pastāvēt bez tās –

pastāvīga atomu un enerģijas plūsma
starp indivīdiem un sugām

cauru dienu visā pasaulē

un ārā, kosmosā.

Mūsu liktenis ir uz mūžīgiem laikiem
saistīts ar miljoniem sugu,

no kurām ik dienas esam
tieši un netieši atkarīgi.

Pirms četriem gadiem

tika ziņots, ka 50 procenti visas pasaules
savvaļas augu un dzīvnieku

izzuduši tikai 40 gadu laikā.

Lūk, 15 000 gnu masveida noslīkšana,

ko pirms diviem gadiem
pieredzēju Masaimarā.

Tā pavisam noteikti ir mūsu vaina.

Tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam
savvaļas sugu skaits pasaulē saruks

par satriecošām divām trešdaļām.

Mēs esam sestais izmiršanas vilnis,

jo miljoniem sugu esam atstājuši
bez drošas dzīves telpas,

kurā ilgtspējīgi sadzīvot.

Kopš 2010. gada Okavango deltu
esmu izlaivojis astoņas reizes,

lai veiktu detalizētus
zinātniskus novērojumus

ap 320 kilometru garā,
18 dienu ilgā pētījumu maršrutā.

Kādēļ es to daru?
Kādēļ ik gadu riskēju ar dzīvību?

Daru to, jo šī informācija mums vajadzīga,

lai apzinātu šo gandrīz
neskarto dabas teritoriju,

pirms augštecē sākas attīstība.

Šie ir Vajeji upes bušmeņi,
Okavango deltas iedzīvotāji.

Viņi man iemācījuši visu,
ko zinu par māti Okavango,

par būšanu savvaļā.

Ik gadu mūsu kopīgais svētceļojums
pāri Okavango deltai

mokoro vai dagutu laivās

atgādina par gadu tūkstošiem ilgo
dzīvošanu savvaļā.

Pirms desmit tūkstošiem gadu

visa pasaule bija neskarta savvaļa.

Mūsdienās neskartas dabas teritorijas ir
viss, kas no šīs zudušās pasaules atlicis.

Pirms desmit tūkstošiem gadu
mēs bijām tādi paši kā šodien:

moderns, sapņot spējīgs saprāts,
kam līdzīgs nekad agrāk nebija redzēts.

Dzīvošana savvaļā mums iemācīja runāt,

meklēt tādas tehnoloģijas
kā uguns un akmens, loks un bultas,

zāles un inde,

pieradināt augus un dzīvniekus

un paļauties vienam uz otru
un visu dzīvo mums apkārt.

Mēs esam šīs pēdējās
neskartās dabas teritorijas –

ikviens no mums.

Vairāk nekā 80 procenti
planētas zemes virsmas

piedzīvo izmērāmu cilvēku radītu ietekmi:

dzīvotņu iznīcināšana un nelikumīga
savvaļas dzīvnieku tirdzniecība

sagrauj to populācijas pasaulē.

Mums šiem savvaļas dzīvniekiem
steidzami jārada droša dzīves telpa.

Tāpēc 2014. gada nogalē

mēs sākām ambiciozu projektu
ar vienu vienīgu mērķi –

pētīt un aizsargāt.

Līdz 2015. gada maija vidum

mēs pāri aktīvu mīnu laukiem
bijām atklājuši pieeju

līdz nedokumentētam ezeram,
Kuito upes iztekai –

pilnīgi citai pasaulei,

senai, neskartai savvaļai.

21. maijā

bijām sākuši apjomīgo
Okavango pētījumu maršrutu

septiņās dagutu laivās;

2500 kilometru tālāk un 121 dienu vēlāk

visa šī stūrēšana, airēšana
un intensīvie pētījumi

bija mūs aizveduši pāri upes baseinam
līdz Kau ezeram Kalahari tuksnesī,

480 kilometrus aiz Okavango deltas.

Ūdens kļuva par visu manu pasauli

katrs vilnītis, virpulis,
ūdensrozes lapa un straume...

katra briesmu pazīme,

katra dzīvības pazīme.

Iedomājieties visapkārt mudžam
miljoniem slaidbišu,

audus noārdošu baktēriju,

jebkurā brīdī var sprāgt kāda mīna

vai laivu var apgāzt nepamanīts nīlzirgs.

Lūk, skats mirkli pēc tam,
kad nīlzirgs tieši to bija izdarījis –

iegrūdis ilkņus manas laivas korpusā.

Lūk, divi korpusa pamatā izsisti caurumi –

ārkārtīgi biedējoši

un pilnībā mana vaina.

(Smiekli)

Ļoti, ļoti daudz laivu pārnešanas,

koku aizsprostu un apgāšanos
akmeņainās krācēs.

Jūs pārtiekat no rīsiem un pupiņām,

mazgājaties auksta ūdens spainī

un ik dienas noairējāt maratonu
sešās līdz astoņās stundās.

Pēc šādi pavadītas 121 dienas

biju aizmirsis savu bankas kontu PIN kodus

un sociālo mediju lietotājvārdus –

pilnīga sistēmas atsāknēšana.

Ja tagad jautāsiet, vai man tā pietrūkst,

es atbildēšu, ka joprojām esmu tur.

Kāpēc gan jāglābj vietas,
uz kurām gandrīz nekad nebraucam?

Kāpēc jāglābj vietas,

kurās uzturoties riskējam ar dzīvību?

Es neesmu ne ticīgs,
ne īpaši garīgs cilvēks,

taču uzskatu, ka savvaļā

esmu pieredzējis reliģijas šūpuli.

Stāvēt ziloņa priekšā tālu prom no visa

ir tuvākā tikšanās ar Dievu,
ko jelkad piedzīvošu.

Mozus, Buda, Muhameds, Jēzus,

hinduistu skolotāji, pravieši un mistiķi –

visi devās savvaļā,

augšup kalnos, tuksnesī,

lai klusi sēdētu
un uzklausītu noslēpumus,

kam bija lemts vadīt
viņu sabiedrības tūkstošiem gadu.

Okavango es dodos savā mokoro laivā.

Kādu dienu jums man jāpievienojas.

Vairāk nekā 50 procenti
atlikušās savvaļas nav aizsargāti.

Milzīga iespēja,

iespēja mums visiem.

Mums ļoti steidzami jārīkojas.

Kopš apjomīgā 2015. gada pētījumu maršruta

esam izpētījuši visas
Okavango baseina galvenās upes,

detalizētos pētījumu maršrutos
noklājot ap 6500 dzīvi mainošu kilometru

dugutu laivās

un ar platriepu kalnu velosipēdiem.

Tagad mums ir 57 izcili zinātnieki,

kas no jauna atklāj tā dēvēto
Okavango-Zambezi ūdenstorni –

šo plašo, pēckara savvaļu
ar nedokumentētiem upju izteku ezeriem,

bezvārda ūdenskritumiem Āfrikas lielākajos
atlikušo Miombo mežu masīvos.

Zinātnei esam atklājuši 24 jaunas sugas

un simtiem sugu,
kuru klātesamība tur nebija zināma.

Šogad ar Angolas valdību esam sākuši

veidot vienu no lielākajām
dabas liegumu sistēmām pasaulē,

lai tā saglabātu mūsu pētīto
Okavango-Zambezi ūdenstorni.

Upes lejtecē tas nozīmē
ūdens nodrošinājumu miljoniem cilvēku

un vairāk nekā pusei
pasaulē atlikušo ziloņu.

Nav šaubu, ka Āfrikā šī ir lielākā
dabas aizsardzības iespēja

pēdējos gadu desmitos.

Nākamo 10 līdz 15 gadu laikā

visā pasaulē nepieredzēti daudz jāiegulda
savvaļas dabas saglabāšanā.

Man savvaļas dabas saglabāšana

nozīmē daudz vairāk
par vienkāršu ekosistēmu aizsardzību,

kas attīra mūsu dzeramo ūdeni
un rada mūsu elpoto gaisu.

Savvaļas dabas saglabāšana sargā
mūsu pamata cilvēktiesības būt dabiskiem –

mūsu pamata cilvēktiesības pētīt.

Paldies.

(Aplausi)