Ko varam par sevi uzzināt no putniem | Mikus Āboliņš-Ābols | TEDxRiga

Kāpēc mēs krāpjam savus partnerus? Kāpēc piedodam? Kāpēc izjūtam stresu? Kad atbildes uz šādiem sarežģītiem jautājumiem nevaram rast, izmantojot cilvēkus, mēs pievēršamies citiem organismiem. Izrādās, atbildēt var putni.

Mikus Āboliņš-Ābols pēta putnus, lai saprastu, kā dzīvnieki reaģē uz sociāliem un vides izaicinājumiem. Viņš uzskata, ka viņa pētījumi ar putniem var sniegt būtisku ieskatu tajā, kā stress un risks ietekmē mūsu sociālo un seksuālo uzvedību.

Runa teikta vietējās kopienas patstāvīgi rīkotā TEDx pasākumā, izmantojot TED konferences formātu. Uzzini vairāk: http://ted.com/tedx

Es pētu putnus.

Esmu ornitologs.

Kad to pasaku, cilvēki parasti pieņem,

ka esmu viens no tiem trakajiem,
kas ceļas pusnaktī,

brauc cauri visai valstij, lai ieraudzītu
kādu reti sastopamu putnu.

Un viņiem taisnība.

(Smiekli)

Lai ieraudzītu putnus,

esmu darījis lietas, ko daudzi
negribētu darīt, lai redzētu vecākus.

Ziemas vētrā ar kuģi esmu devies jūrā,

lai skaitītu kaijas.

Esmu pavadījis mēnešus okeānā
uz klints, lai skaitītu jūrasputnus.

Vairākas vasaras
esmu cēlies piecos no rīta,

lai vērotu brīnišķīgus putnus – zvirbuļus.

Es daru to, tāpēc ka putni
man ļoti, ļoti patīk.

Manuprāt, tie ir skaisti,
un, manuprāt, tie ir aizraujoši.

Tomēr gadu gaitā

esmu sācis novērtēt putnus
no cita skatpunkta,

no skatpunkta, kas ir vairāk
nekā tikai aizraušanās.

Jo, pavērojot putnus rūpīgāk,

veltot vienam indivīdam, vienai sugai
vairāk nekā tikai acumirkli,

jūs sākat pamanīt aizraujošas līdzības
starp putniem un mums.

Jūs sākat saprast, ka varam pētīt putnus,

lai gūtu atbildes uz būtiskiem jautājumiem
par mūsu uzvedību, par mums pašiem,

uz jautājumiem, kas attiecas uz mums.

Tas ir svarīgi, jo ir daudz jautājumu

par mūsu uzvedību,
par to, kā esam veidoti,

uz kuriem nevaram atbildēt,
izmantojot paši sevi,

loģistikas vai ētisku apsvērumu dēļ.

Tā vietā mēs izmantojam modeļorganismus.

Piemēram, lai izzinātu vēzi,
mēs izmantojam peles,

jo peļu un cilvēku šūnas,
peļu un cilvēku orgāni

darbojas visnotaļ līdzīgi.

Pētot peles, mēs varam atrast
ārstēšanas veidus savām slimībām.

Tomēr mēs nevaram
izmantot peles visa pētīšanai.

Tāpēc šodien es parādīšu,
ka putni ir lieliska modeļu sistēma

jautājumiem par mūsu uzvedību,
par mūsu fizioloģiju.

Putni ir lielisks modelis
uzvedības pētīšanai,

jo to sociālā sistēma
ir patiešām līdzīga mūsējai.

90% putnu veido pārus.

Tiem pastāv kas tāds,
ko mēs sauktu par ģimeni.

85% putnu sugu par mazuļiem
rūpējas gan mamma, gan tētis,

visnotaļ līdzīgi, kā to darām mēs,

tādējādi putni mums līdzinās
vairāk nekā daudzi zīdītāji,

jo abu vecāku rūpes par mazuļiem
ir visai reta parādība dzīvnieku valstībā.

Putniem ir personības.

Tie savstarpēji ļoti atšķiras

agresivitātes, sabiedriskuma,
uzdrošināšanās ziņā –

gluži kā mēs.

Putni ir arī lieliski modeļi
fizioloģijas pētīšanai,

jo putnu un mūsu hormoni
ir patiešām līdzīgi

un mūsu nervu sistēmas darbojas līdzīgi.

Lai to pierādītu,

es padalīšos ar trim stāstiem

no saviem un savu kolēģu pētījumiem,

es parādīšu, ka varam pētīt putnus,

lai gūtu atbildes uz būtiskiem jautājumiem
par empātiju, seksu un stresu.

Empātija ir ļoti svarīga cilvēku emocija,

tā ir spēja iejusties otra ādā,

saprast lietas no otra skatpunkta.

Empātija padara mūs
par tiem, kas esam, tā ļauj piedot.

Vai esat kādreiz aizdomājušies,
kāpēc mums vajadzīga empātija?

Kāpēc rūpēties par citiem,

ja dabiskās izlases princips,
šķiet, aicina visus būs savtīgiem?

Mums nevajadzētu rūpēties par citiem,
un tomēr mēs to darām.

Kāpēc?

Šo jautājumu varam pētīt putnos.

Putni nodarbojas
ar tā dēvēto mobingu –

tie nāk palīgā viens otram,
lai atvairītu plēsoņas.

Šis jaukais Eiropas dziedātājputns,
melnais mušķērājs,

palīdz kaimiņiem atvairīt plēsoņas,
kas uzbrūk to ligzdām.

Bet šie dzīvnieki ir smalki aprēķinātāji:

tie palīdz viens otram tikai tad,
ja palīdzību saņem arī paši.

Spēļu teorijā ir slavena stratēģija,

ko dēvē „dots pret dotu”.

Taču šajā stratēģijā pastāv risks,
ka tā beigsies haosā,

jo kāds – nejauši, vienā brīdī –
ķēdi pārraus, neiesaistīsies,

un visa sadarbība pajuks.

Un tomēr šie putni turpina sadarboties.

Kā viņiem tas izdodas?

Latviešu profesors Indriķis Krams un es

pierādījām, ka melnie mušķērāji
turpina sadarboties,

jo tie spēj saprast viens otra apstākļus.

Tie izrāda empātiju.

Lūk, kā tas darbojas.

Putnam uzbrūk,
tam vajag kaimiņu palīdzību.

Parasti tie ierodas, un viss ir kārtībā,

pēcāk šis putns sadarbosies arī pats.

Taču reizēm palīdzība neierodas.

Ja „dots pret dotu” stratēģiju
ievērotu strikti,

tas novestu pie sadarbības sabrukuma,

jo šis dzīvnieks pārējiem
vairs nekad nepalīdzētu.

Tomēr melnie mušķērāji
šos noteikumus reizēm pielāgo.

Tie piedod putniem, kas nevarēja
nākt palīgā godīgu iemeslu dēļ,

piemēram, tie vienkārši nebija mājās,

taču atsakās sadarboties ar putniem,

kas nepalīdzēja, kaut gan būtu varējuši.

Tātad empātija, spēja
piedot dažiem, bet ne visiem,

ļauj šiem putniem turpināt sadarbību.

Un, lai gan cilvēku empātija,
protams, ir daudz sarežģītāka emocija,

mūsu pētījumi pierāda,
ka tā ir arī ļoti sena,

ka tā ir kopīga putniem un cilvēkiem

un, iespējams, radusies,
lai palīdzētu mums sadarboties.

Putni var pastāstīt
par mūsu seksuālo uzvedību.

Līdzīgi cilvēkiem,
putni šķiet esam monogāmi,

proti, tie veido pārus,
tiem ir kas līdzīgs ģimenei,

taču tie arī krāpj savus partnerus,

aptuveni 30% ir sekss
ar citiem indivīdiem.

Kāpēc tā?

Kāpēc cilvēki un putni krāpj?

(Smiekli)

Evolūcijas ziņā tēviņu iemesli
varētu būt skaidri –

jo vairāk tas krāpj, jo vairāk seksa
tam būs ar dažādām mātītēm,

jo vairāk tam būs bērnu

un paša gēni nākamajām paaudzēm
būs nodoti veiksmīgāk.

Taču mātīšu iemesli ir mazāk skaidri.

Vairumā sugu mātītei
var būt ierobežots skaits bērnu,

tas nevar pārsniegt noteiktu skaitu.

Kāpēc tad tērēt laiku un enerģiju,

mēģinot atrast bērniem dažādus tēvus,

jā mājās ir rīcībai
pilnībā gatavs partneris?

Varat iedomāties, cik grūti
būtu šo jautājumu pētīt cilvēkos.

Tā vietā mēs izmantojam lielu
Amerikas pelēkbrūno zvirbuļu populāciju –

tumšacu junko.

Putnus mēs pieķeram krāpšanā

visai līdzīgi kā cilvēkus –

izmantojot DNS.

Mēs salīdzinām šīs populācijas
mammu, bērnu un tētu DNS

gadu no gada.

Mēs sekojam bērniem,
mēs sekojam bērnu bērniem.

Līdzvērtīgs risinājums cilvēku vidū

būtu pētīt veselu pilsētu
aptuveni 200 gadu garumā –

visai grūts uzdevums.

Izmantojot šos paņēmienus,

profesore Elena Ketersone
un Dr. Nikola Gērlaka,

ar kurām man bijis gods strādāt
Indiānas Universitātē,

pierādīja, ka krāpšana
var dot priekšrocības,

ka krāpjošajiem putniem piemīt
augstāka ģenētiskā pielāgotība.

Un, lūk, kāpēc.

Iedomājieties divas mātītes:

vienai, uzticīgajai, ir sekss
tikai ar savu partneri,

otrai, neuzticīgajai,

ir sekss ar savu partneri,
bet arī ar šo te seksīgo čali,

un seksīgs šajā sugā nozīmē vecāks,
lielāks un ar lielu, baltu asti.

Tām abām ir vienāds skaits bērnu,
jo tās var izdēt tikai četras olas.

Taču neuzticīgajai mātītei
ir kas tāds, kā uzticīgajai nav,

proti, dēls, kas ieņemts ārpus pāra,

un šis dēls izaug
tieši tāds pats kā viņa tēvs –

tam ir daudz seksa ar daudzām mātītēm,
un tam ir daudz bērnu.

Tāpēc neuzticīgajai mātītei

ir daudz vairāk mazbērnu nekā uzticīgajai.

To sauc par labo gēnu hipotēzi.

Tā parāda, ka krāpšana
var dot evolucionāras priekšrocības,

ka tā ir attīstījusies uzvedība.

Nesaku, ka šovakar jādodas ārā un jākrāpj
savs partneris, tas nebūtu labi,

taču, ja to darīsiet, var gadīties,
ka tiksiet pie patiešām seksīgiem bērniem.

(Smiekli)

Vēlme pēc seksa nepastāv
kā izolēts elements,

ir daudz faktoru, kas ietekmē
mūsu vēlmi vairoties,

un viens no būtiskākajiem ir stress.

Tam ir liela loma mūsu dzīvēs.

Kad man ir stress,
– kā piemēram, pirms šīs TEDx runas –,

es negribu ballēties,
es negribu nodarboties ar seksu,

un esmu pārliecināts, ka daudzi
šajā zālē un aiz kulisēm jūtas tāpat.

Kāpēc? Kā stress ietekmē mūsu vairošanos?

Kāpēc tā notiek?

Varam pētīt šo jautājumu putnos.

Varam pētīt šo jautājumu putnos,

jo daudzus stresa un vairošanās aspektus

regulē hormoni

un putniem un cilvēkiem ir hormoni,
kas savstarpēji ir gandrīz identiski.

Gan vieniem, gan otriem ir testosterons,
ko ražo dzimumdziedzeri

un kas kā tēviņos, tā mātītēs
regulē seksuālo uzvedību un attīstību.

Mums abiem ir glikokortikoīdi –

stresa hormoni, ko ražo
virsnieru dziedzeri šeit.

Mums kopīgs arī estrogēns,
progesterons, oksitocīns, adrenalīns,

un šo sarakstu var turpināt –

mūsu hormoni, šīs sarežģītās,
smalkās sistēmas, ir gandrīz identiskas.

Tās, iespējams, ir tik senas,
ka bija atrodamas jau dinozauros.

Tāpēc mēs varam izmantot šīs paralēles,
gūt labumu no šīm līdzībām,

pētot putnus, lai gūtu atbildes
uz jautājumiem par sevi,

par to, kā stress ietekmē vairošanos.

Šim efektam labs kandidāts
ir testosterons,

jo tas vairošanās procesā
ir ārkārtīgi svarīgs.

Es uzdevu jautājumu, kā stress
ietekmē testosteronu Amerikas zvirbuļos.

Un ietekme ir būtiska.

Ja šos putnus pakļauj stresam,
ja to dzīvība ir briesmās,

ja tie jūt, ka to dzīvība ir apdraudēta,

putnu testosterona līmenis pazeminās
un tad atkal paaugstinās.

Tas varbūt nemaz nav slikti,
tas varbūt ir labi,

jo, iespējams, labāk koncentrēt enerģiju,

reaģējot uz stresu,
nevis nododoties seksam.

Taču dažiem stress
nav tikai atsevišķs gadījums,

tā ir regulāra parādība,
mēs izjūtam stresu dienu no dienas.

Kas notiek ar mūsu testosteronu?

Pētot to putnos, es noskaidroju,

ka, attīstoties patiešām traumējošā,
nervus postošā vidē,

testosterona līmenis kopumā
ir zemāks, un tas ir slikti,

bet samazinās arī jutība
pret stresu, un tas ir labi.

Mani pētījumi pierāda,
ka stresam attīstības laikā

ir būtiska ietekme uz testosteronu.

Izprotot mehānismus,

kā stress ietekmē mūsu dzīvi,
kā stress ietekmē vairošanos,

mēs varam virzīties pretim
mūsu pašu problēmu risinājumiem

un slimību ārstēšanai.

Tātad – mēs varam no putniem
uzzināt par stresu.

Putnus nevar izmantot, lai pētītu visu.

Nebūtu jēgas putnos pētīt vēzi,

jo to orgāni atšķiras no mūsējiem.

Taču, tā kā to fizioloģiskā
un nervu sistēma ir tik līdzīga mūsējai,

tā kā to uzvedība, to sociālā uzvedība,
ir tik līdzīga mūsējai,

putnus var izmantot, lai uzdotu
būtiskus jautājumus par empātiju,

sadarbību, stresu, seksu un daudz ko citu.

Piemēram, mēs varam pētīt putnus,
lai izzinātu personības.

Kāpēc pastāv tik daudz personību?
Kas tās nosaka?

Mēs varam pētīt putnus,

lai saprastu, kā pilsētas ietekmē
mūsu uzvedību un hormonus.

Mēs varam pētīt putnus,
lai saprastu, kā darbojas audzināšana,

jo nav daudz dzīvnieku sugu,

kurās par mazuļiem rūpējas
gan māte, gan tēvs.

Šis ir Science žurnāla vāks,

tas ir viens no ietekmīgākajiem
zinātnes žurnāliem.

Šajā izdevumā zinātnieki parādīja,

ka no putniem varam uzzināt
par valodas attīstību,

jo dziesmas attīstībai putnos
un valodas attīstībai cilvēkos

fizioloģiskajā līmenī ir daudz kopīga.

Putnos ir tik daudz vairāk
par jauku izskatu vien.

Mēs, ornitologi, esam traki cilvēki –

mēs mostamies piecos no rīta
un braucam cauri visai valstij,

ne tikai lai apbrīnotu putnus,
to skaistumu un to, cik tie interesanti,

bet arī tāpēc ka vēlamies uzzināt
būtiskus faktus paši par sevi,

par to, kā darbojas daba,
kā darbojas evolūcija.

Patiesībā viens no putniem,

kas par mums pašiem
var pavēstīt visvairāk,

ir šis šķietami necilais
pelēkbrūnais Amerikas zvirbulis.

Taču, ieskatoties tuvāk,
kādu laiku to vērojot,

sapratīsiet, cik daudz
no tā varam mācīties.

Tāpēc nākamreiz, kad ieraudzīsiet
kādu putnu, pajautājiet sev:

„Vai varu no tevis ko iemācīties?”

Paldies.

(Aplausi)