Kā laime var palīdzēt jums labāk strādāt?

Mēs uzskatām, ka mums jāstrādā, lai mēs būtu laimīgi, taču vai var būt arī otrādi? Šajā dinamiskajā un aizraujošajā runā no TEDxBloomington psihologs Šons Eičors apgalvo, ka patiesībā laime veicina darba ražību.

Kad man bija 7 gadi un manai māsai tikai 5,

mēs spēlējāmies divstāvīgās gultas augšā.

Tobrīd es biju divus gadus vecāks nekā māsa,

protams, arī šobrīd esmu divus gadus vecāks,

taču tobrīd tas nozīmēja,
ka viņai bija jādara viss, ko vēlējos,

un es vēlējos spēlēt kariņu.

Tā nu mēs bijām divstāvīgās gultas augšā.

Gultas vienā pusē

es biju izlicis visus savus „G.I. Joe” karavīrus un ieročus.

Gultas otrā pusē bija visi manas māsas poniji

gatavi auļot uzbrukumā.

Par šajā pēcpusdienā patiesībā notikušo ir dažādas liecības,

taču tā kā mana māsa šodien nav ar mums,

ļaujiet man pastāstīt,
kā viss patiešām notika,

(Smiekli)

proti, mana māsa ir tāda neveiklāka.

Kaut kā, bez jebkāda iemesla
vai vecākā brāļa palīdzības,

Eimija pēkšņi pazuda no divstāvīgās gultas augšas

un ar blīkšķi piezemējas uz grīdas.

Es sabijies pārliecos pāri gultas malai,

lai redzētu, kas bija noticis ar manu kritušo māsu,

un ieraudzīju viņu, sāpīgi piezemējušos

uz visām četrām.

Es bijis nobijies, jo vecāki man bija uzticējuši parūpēties

par to, lai mēs ar māsu

spēlētos pēc iespējas klusāk un drošāk.

Un atceroties, kā jau pirms nedēļas es biju nejauši

salauzis Eimijai roku ...

(Smiekli)

... varonīgi pagrūžot viņu nost

no iedomātas, lidojošas snaipera lodes,

(Smiekli)

par, ko man joprojām nav pateikušies,

Es biju darījis visu, kas manos spēkos,

viņa pat lodi nepamanīja.

Es centos cik spēju uzvesties kā pienākas.

Un tad es ieraudzīju māsas seju.

Pārsteiguma, sāpju un ciešanas gaudas,

kuras katru mirkli draudēja
gāzties pāri viņas lūpām,

pamodinot manus vecākus
no viņu ilgās ziemas snaudas.

Tā nu es izdarīju vienīgo,

ko mans izmisušais, septiņgadīgā prāts
varēja izdomāt, lai novērstu šo traģēdiju.

Ja jums ir bērni,
droši vien būsit to redzējuši simtiem reižu.

Es teicu, „Eimij, Eimij,
pagaidi. Neraudi. Neraudi.

Vai redzēji kā piezemējies?

Neviens cilvēks nespēj tā piezemēties uz visām četrām.

Eimij, tas laikam nozīmē, ka tu esi vienradzis.”

(Smiekli)

Tā bija mānīšanās, jo mana māsa
vairāk par visu pasaulē vēlējās

nebūt Eimija, cietusī piecgadīgā māsa,

bet Eimja — īpašais vienradzis.

Agrāk viņa šādu iespēju vienkārši nebija iedomājusies.

Jums vajadzēja redzēt, kā mana nabaga,
ietekmētā māsa centās pārvarēt pretrunu,

viņas smadzenītēm cenšoties sadalīt resursus

starp sāpēm, ciešanām un negaidīto,

kas tikko piedzīvots,

vai apjaust savu jauniegūto vienradža identitāti.

Pēdējais guva virsroku.

Tā vietā, lai raudātu,
lai pārtrauktu spēlēties,

tā vietā, lai pamodinātu vecākus

ar visām no tā man izrietošajām negatīvajām sekām,

viņas sejā atplauka smaids

un viņa uzrāpās atpakaļ augšā divstāvīgajā gultā
ar maza vienradža cienīgu grāciju ...

(Smiekli)

... un vienu salauztu kāju.

Mēs šajā nenobriedušajā 5 un 7 gadu vecumā,

pašiem to neapzinoties,

saskārāmies ar kaut ko, kas divas desmitgades vēlāk
kļuva par zinātniskās revolūcijas flagmani,

mainot mūsu priekšstatu par cilvēka smadzenēm.

Mēs bijām saskārušies ar pozitīvo psiholoģiju,

kas arī ir iemesls, kādēļ šodien esmu šeit,

un iemesls kādēļ katru rītu ceļos.

Kad es sāku runāt par šo pētījumu

ārpus akadēmijas, uzņēmumos un skolās.

pats pirmais, ko man ieteica,

bija nekad nesākt runu ar grafiku.

Pirmais, ar ko es vēlos sākt šo runu, ir grafiks.

Grafiks izskatās garlaicīgs,

taču šis grafiks ir iemesls,
kādēļ es katru rītu ceļos ar prieku.

un tam pat nav nekādas nozīmes,
jo dati ir izdomāti.

Mēs atklājām,

(Smiekli)

Ja es šos datus būtu ieguvis,
pētot, jūs, klātesošos, es būtu saviļņots,

jo tajos ir acīmredzama tendence

un tas nozīmē, ka man atrastos izdevējs,

kas ir vienīgais, kam ir patiesa nozīme.

Tas, ka virs kopējās tendences līknes ir viens, dīvains punkts,

nozīmē, ka auditorijā ir dīvainis,

Es zinu, kurš tu esi, es tevi iepriekš redzēju,

viss kārtībā.

Tas nekas, jo kā jau zināt,

es šo punktu varu ņemt un vienkārši izdzēst.

Es šo punktu varu izdzēst,
jo tā acīmredzami ir mērījumu kļūda.

Mēs zinām, ka tā ir mērījumu kļūda,

jo tā sabojā visus pārējos datus.

Tādēļ viena no pirmajām lietām, ko ekonomikā,

statistikā, uzņēmējdarbībā un psiholoģijā mēs mācām cilvēkiem,

ir tas, kā statistiski korektā veidā atsijāt dīvaiņus.

Kā gan mēs atsijājam šos nevajadzīgos,

lai varam atrast derīgos cilvēkus?

Kas ir lieliski, ja es cenšos noskaidrot,

cik daudz Advil tabletes vidēji cilvēkam būtu jāiedzer — divas.

Taču mani interesē potenciāls, mani interesē jūsu potenciāls

jūsu laime, ražība,

spēks vai radošums,

citādi mēs pašlaik zinātnē kultivējam viduvējību.

Ja es, piemēram, jautātu:

„Cik ilgā laikā bērns skolā iemācās lasīt?”

zinātnieki mainītu jautājumu uz „Vidēji cik ilgā laikā bērns

skolā iemācās lasīt?”

un tad mēs censtos, lai klase sasniegtu vidējos rezultātus.

Tomēr, ja jūs atrodaties zem šīs vidējās līknes,

sapriecājas psihologi,

jo tas nozīmē, ka jums ir vai nu ir depresija vai arī kādi citi traucējumi,

vai, cerams, abi.

Mēs ceram uz abām lietām, jo mūsu biznesa modelis ir,

ja jūs ierodaties uz terapijas sesiju ar vienu problēmu,

mēs gribam, lai jūs no tās dotos projām, zinot, ka jums ir 10,

lai jūs atgrieztos atkal un atkal.

Ja būs nepieciešams, mēs pārrunāsim jūsu bērnību,

taču ar laiku mēs vēlamies jūs padarīt atkal normālu.

Taču normāls ir vien viduvējs.

Tas, ko es un pozitīvā psiholoģija apgalvo ir,

ka, ja mēs pētīsim vien viduvējo,

mēs paliksim vien viduvēji.

Tad, tā vietā, lai izdzēstu šos pozitīvos nepiederošos,

es nāku pie šādas auditorijas kā jūs,

un vaicāju kādēļ?

Kādēļ gan daži no jums atrodas tik augstu virs vidējās līknes,

kad ir runa par jūsu prāta spējām, atlētismu, muzikalitāti,

radošumu, enerģiju,

bezbailību izaicinājumu priekšā, humora izjūtu?

Lai kas tas būtu, tā vietā, lai jūs izdzēstu, es vēlos jūs izpētīt.

Jo mēs varbūt varam ievākt informāciju

ne tikai kā cilvēkus "pacelt" līdz vidējam,

bet kā visu vidējo pacelt uz augšu

mūsu uzņēmumos un skolās visā pasaulē.

Šis grafiks man ir svarīgs tad,

kad es ieslēdzu ziņas, kad šķiet, ka lielākais informācijas daudzums

nav pozitīvs, tieši otrādi, negatīvs.

Lielākoties ziņo par slepkavībām, korupciju, slimībām, dabas katastrofām.

Un ātri vien manas smadzenes to pieņem

kā pareizo negatīvā un pozitīvā attiecību pasaulē.

Tās rada, ko līdzīgu tā sauktajam

mediķu skolas sindromam,

kurš, ja jums ir pazīstami cilvēki, kas mācījušies medicīnas skolās,

pirmā gada apmācības laikā,

kad, jums lasot visus iespējamos simptomus un slimības,

jums pēkšņi sāk šķist, ka jums ir tie visi.

Man ir svainis vārdā Bobo, taču tas ir pavisam cits gadījums.

Bobo apprecējās vienradzi Eimiju.

Reiz man Bobo piezvanīja

no Jēlas medicīnas skolas,

un Bobo teica: „Šon, man ir spitālība.”

(Smiekli)

Kas pat Jēlā ir ārkārtēji reti.

Taču man nebija ne jausmas, kā nomierināt nabaga Bobo,

jo viņš nupat jau bija pārcietis veselu menopauzes nedēļu.

(Smiekli)

Mēs atklājam, ka ne jau realitāte veido mūs,

bet gan tas, kā jūsu smadzenes veido realitāti.

Un ja mēs varam mainīt smadzeņu uztveres veidu, mēs varam veidot ne tikai jūsu apmierinātību,

bet arī vienlaikus jebkuru apmācības vai biznesa rezultātu.

Kad es pieteicos Harvardai, es pieteicos uz dullo,

Es necerēju, ka mani uzņems, un arī manai ģimenei nebija naudas koledžai.

Kad es ieguvu militāro stipendiju divas nedēļas vēlāk, viņi man atļāva studēt.

Pēkšņi kaut kas, kas pat sākotnēji nebija iedomājams bija kļuvis par īstenību.

Dodoties turp, es pieņēmu, ka visi pārējie arī to uzskatīs par lielu godu,

un būs priecīgi satraukti tur būt.

Pat ja esat telpā, kura pilna ar cilvēkiem, kas par jums gudrāki,

jūs vienkārši varat būtu laimīgs par iespēju tur atrasties, tā arī es jutos.

Taču es atklāju,

ka priecājās tikai pavisam nedaudz cilvēku.

Pēc maniem četriem gadiem es absolvēju

un tad pavadīju nākamos astoņus gadus kojās kopā ar studentiem.

Harvarda man jautāja; es nebiju tāds čalis.

(Smiekli)

Es biju studentu konsultants visu viņu 4 smago mācību gadu laikā.

Veicot pētījumu un mācot es sapratu,

ka šie studenti, neskatoties uz to, cik viņi laimīgi bija

sākotnēji iestājoties skolā,

divas nedēļas vēlāk viņu smadzenes vairs nedomās par to, kāds gods ir tur atrasties,

nedz arī filozofiju vai fiziku.

Viņu smadzenes koncentrējās uz konkurenci, mācību slodzi,

grūtībām, uztraukumu, sūdzībām.

Kad es pirmo reizi ierados, es iegāju pirmkursnieku ēdamzālē

tas ir, kur mani draugi no Vako, Teksas, kur es uzaugu.

Es zinu, ka kāds būs par šo vietu dzirdējis.

Viņiem atbraucot mani apciemot, viņi paskatījās apkārt

un teica: „Šī pirmkursnieku ēdamzāle izskatās kā

Cūkkārpas pilī no filmas „Harijs Poters”, pēc kā tā arī izskatās.

Lūk, Cūkkārpas ēdamzāle no filmas „Harijs Poters” un, lūk, Hārvardas.

Un kad viņi to ierauga,

uzreiz vaicā, „Šon, kāpēc tu iznieko savu laiku Hārvardā pētot laimi?

Par ko gan Hārvardas students var būt neapmierināts

vai nelaimīgs?”

Šis jautājums ir tā atslēga,

kas ļauj izprast laimi.

Jo ar šo jautājumu tiek pieņemts,

ka ārējā pasaulē arī nosaka mūsu laimes līmeni,

taču īstenībā, ja es zinu visu par jūsu ārējo pasauli,

es varu noteikt tikai 10 procentus no jūsu ilgtermiņa laimes.

90 procentus no jūsu ilgtermiņa laimes

nenosaka ārējā pasaule,

bet gan veids, kā smadzenes pieņem šo pasauli.

Un, ja mēs to mainām,

ja mēs mainām arī savas laimes un panākumu formulu,

mēs varam arī mainīt to,

kā mēs ietekmējam realitāti.

Mēs atklājām, ka tikai 25 procentus no panākumiem darbā

nosaka mūsu I.Q.,

pārējos 75 procentus

nosaka jūsu optimisma līmenis, citu cilvēku atbalsts

un jūsu spēja uztvert spriedzi kā izaicinājumu, un nevis draudus.

Es biju internātskolā Jaunanglijā,
iespējams, visprestižākajā internātskolā,

un tur man teica: „Mēs to jau zinām.

Tā katru gadu, tā vietā, lai tikai mācītu studentus, mums ir arī veselīguma nedēļa.

Un tas ir tik interesanti. Pirmdienas vakarā pie mums ierodas pasaules vadošais eksperts,

lai stāstītu par pusaudzības depresiju.

Otrdienas vakarā tiek stāstīts par vardarbību un neiecietību pret otru.

Trešdienu vakaros ir ēšanas traucējumi.

Ceturtdienās tiek stāstīts par narkotikām.

Un piektdienas vakaros mēs spriežam par izvēli starp riskantu seksu un laimi.”

(Smiekli)

Es teicu: „Šādi piektdienu vakari ir daudziem cilvēkiem.”

(Smiekli)

(Aplausi)

Man prieks, ka jums patika, jo viņam tas it nemaz nepatika.

Klusums tālrunī.

Pārtraucot klusumu, es teicu:
„Labprāt uzstāšos jūsu skolā,

taču jūsu zināšanai, tā nav nekāda labklājības nedēļa,
bet gan slimību nedēļa.

Jūs esat izcēluši visas iespējami sliktākās lietas, kas varētu notikt,

taču neesat runājuši par labajām.”

Slimības neesamība nav veselība.

Lūk, kā mēs varam iegūt veselību:

Mums jāapgriež otrādi laimes un panākumu formula.

Pēdējos trīs gadus, es esmu apceļojis 45 dažādas valstis,

strādājot ar skolām un uzņēmumiem

ekonomiskās krīzes pašā vidū.

Un vairākumā skolu un uzņēmumu

es atklāju šādu panākumu formulu:

Jo sūrāk es strādāju, jo vairāk panākumus gūšu.

Un, jo vairāk panākumus es gūšu, jo laimīgāks es būšu.

Tas sasaistās ar lielāko daļu vecāku audzināšanas vai vadīšanas stiliem,

kā mēs veicinām mūsu uzvedību.

Un šī ir problēma, kas ir zinātniski nepareiza divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ikreiz, kad jūsu smadzenes saskaras ar panākumiem,

jūs paceļat to gūšanas latiņu.

Ja jums ir labas atzīmes, nu jums vajag vēl labākas atzīmes,

iestājāties labā skolā un nu jums vajag iestāties vēl labākā skolā,

dabūjāt labu darbu, nu jums vajag vēl labāku darbu,

tiklīdz sasniedzat pārdošanas mērķi, tas tiek mainīts.

Un ja laime ir panākumu otrā pusē, jūsu smadzenes to nekad nesasniedz.

Mēs kā sabiedrība, esam pārvietojuši laimi

pāri izziņas horizontam.

Un tas ir tādēļ, ka mēs domājam, ka mums jāgūst panākumi

un tad mēs būsim laimīgāki.

Taču patiesā problēma ir, ka mūsu smadzenes strādā otrādi.

Ja mēs varam pašreiz kļūt laimīgāki,

mūsu smadzenes piedzīvos to, sauc par priekšlaicīgu laimi

kad jūsu pozitīvi noskaņotās smadzenes

darbosies ievērojami labāk,

nekā sliktā, mierīgā vai uztrauktā stāvoklī.

Jūsu intelekts pieaug, jūsu radošums palielinās, jūsu enerģija palielinās.

Mēs atklājām.

ka ikkatra uzņēmuma rezultāts uzlabojās.

Jūsu smadzenes priecīgā stāvoklī ir par 31% ražīgākas,

nekā smadzenes sliktā, mierīgā vai uztrauktā stāvoklī.

Jūs esat par 37% labāki pārdošanā.

Ārsti ir par 19% ātrāki un precīzāki

ar pareizās diagnozes noteikšanu, kad tiem

ir laba oma, nevis slikts, mierīgs vai uztraukts noskaņojums.

Tas nozīmē, ka mēs formulu varam apgriezt otrādi.

Ja mēs varam atrast veidu,
kā būt priecīgiem tūlīt pat,

mūsu smadzenes strādā vēl labāk,

jo mēs varam strādāt vairāk, ātrāk un inteliģentāk.

Mums ir nepieciešams būt spējīgiem apgriezt formulu,

lai mēs saprotam,
kādas vispār ir mūsu smadzeņu spējas.

Jo dopamīnam, kas izdalās jūsu smadzenēs,
kad esat priecīgi,

ir divas funkcijas.

Ne tikai padarīt jūs laimīgākus,

bet aktivēt visus jūsu smadzeņu mācīšanās centrus,

ļaujot jums citādāk pieņemt pasauli.

Mēs atklājām veidus,
kā varat trenēt smadzenes,

lai kļūtu laimīgāks.

Tikai 2 minūšu laika sprīžos, kas tiek atkārtoti 21 dienu pēc kārtas,

mēs spējam pārslēgt jūsu smadzenes,

ļaujot tām patiesi strādāt

optimistiskāk un daudz sekmīgāk.

Mēs esam veikuši šo pētījuma ietvaros

un katrā uzņēmumā, kurā strādāju,

liekot viņiem uzrakstīt 3 lietas
, par kurām viņi ir pateicīgi -

21 dienu pēc kārtas, 3 jaunas lietas.

Un tā beigās

viņu smadzenes sāk veidot modeli,

kurā pasaule sākotnēji tiek uztverta nevis negatīvi, bet gan pozitīvi.

Rakstīšana par pēdējo 24 stundu laikā vienu pozitīvi piedzīvoto momentu,

ļauj jūsu smadzenēm to vēlreiz pārdzīvot.

Treniņi māca jūsu smadzenes, ka jūsu rīcībai ir nozīme.

Mēs atklājām, ka meditācija jūsu smadzenēm

ļauj pārvarēt uzmanības deficīta sindromu, ko esam radījuši

cenšoties veikt vairākas lietas vienlaikus,

un ļauj jūsu smadzenēm fokusēties uz vienu lietu vienlaicīgi.

Un nobeigumā, neparedzama labestība ir apzināta labestība.

Mēs satiekam cilvēkus,
kas atver savus e-pastus,

lai rakstītu pozitīvu vēstuli,

pateicoties un uzslavējot kādu viņa darbībā sociālā atbalsta tīklā.

Un veicot šādas aktivitātes,

un trenējot jūsu smadzenes,
tāpat kā mēs trenējam mūsu ķermeņus,

mēs atklājām, ka varam apgriezt laimes un panākumu formulu,

un šādi darot mēs ne vien radam pozitīvu viļņošanos,

bet radām īstu revolūciju.

Liels paldies.

(Aplausi)