Apdraudēto kultūru sapņi

Ar iespaidīgiem foto un stāstiem National Geographic pētnieks Veids Deiviss cildina pasaules iezemiešu kultūru neparasto daudzveidību, kas izzūd satraucošos tempos.

Ziniet, viena no lielākajām ceļošanas baudām

un etnogrāfisko pētījumu priekiem

ir iespēja dzīvot starp tiem,

kas nav aizmirsuši agrāko dzīvesveidu,

kas vēl jūt savu pagātni vējā,

satausta to lietus nogludinātajos akmeņos,

sagaršo to augu rūgtajās lapās.

Vien zinot, ka jaguāru šamaņi
vēl joprojām ceļo viņpus Piena Ceļa

vai ka inuītu vecajo mīti
joprojām ir jēgpilni,

vai ka Himalajos

budisti joprojām seko Darmas dvesmai,

nozīmē patiesi atcerēties
antropoloģijas galveno atklāsmi,

proti, to, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam,

nepastāv kādā absolūtā ziņā,

bet ir tikai viens no realitātes modeļiem,

sekas vienam konkrētam
pielāgošanās izvēļu kopumam,

ko, lai arī sekmīgi,
pirms daudzām paaudzēm izdarīja mūsu senči.

Protams, mums visiem ir
kopējas adaptīvās vajadzības.

Mēs visi piedzimstam.
Mēs visi laižam pasaulē bērnus.

Mēs piedzīvojam iesvētīšanas rituālus.

Mums jātiek galā ar nepielūdzamās nāves šķīrumu,

tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem,
ka mēs visi dziedam un dejojam,

ka mums visiem ir māksla.

Taču interesanta ir katras kultūras
neatkārtojamā dziesmu kadence

un deju ritms.

Vai tie būtu penani Borneo mežos

vai Haiti vudū mācekļi,

vai Ziemeļkenijas Kaizutas tuksnesī
mītošie kareivji,

kurandero Andu kalnos,

vai karavansaraji Sahāras vidū,

— starp citu, kopā ar šo puisi
es pirms mēneša ceļoju pa tuksnesi —

vai pat jaku gans, kas mīt Džomolungmas,

Everesta, pasaules dievmātes, nogāzēs.

Visi šie ļaudis mums māca,
ka pastāv citi esamības veidi,

citi domāšanas veidi,

citi orientēšanās veidi šeit, uz Zemes.

Ja tā padomā, tā ir doma,

kas var tikai vairot jūsos cerību.

Kopā pasaules kultūru miriāde

veido garīgās un kulturālās dzīves tīklu,

kas apņem planētu

un ir tikpat svarīgs planētas labklājībai

kā bioloģiskais dzīvības tīkls,
ko mēs pazīstam kā biosfēru.

Mēs varam domāt par šo kultūras dzīves tīklu

kā par etnosfēru.

Etnosfēru varētu nodefinēt

kā visu domu, sapņu, mītu, ideju,

iedvesmu un intuīciju kopsummu,

ko kopš apziņas pirmsākumiem
radījusi cilvēka iztēle.

Etnosfēra ir cilvēces diženais mantojums.

Tas ir simbols tam, kas mēs esam,

un visam, kas mēs kā
apbrīnojami zinātkāra suga varam būt.

Gluži tāpat kā biosfēra ir pamatīgi izpostīta,

tāda ir arī etnosfēra,

un, iespējams, daudz lielākā apmērā.

Neviens biologs,
piemēram, neuzdrošinātos apgalvot,

ka 50 procenti visu sugu
ir uz izmiršanas sliekšņa,

jo tā vienkārši nebūtu tiesa,

tomēr šis visapokaliptiskākais scenārijs

bioloģiskās daudzveidības pasaulē

ir tik tikko pielīdzināms tam,
ko uzskatām par visoptimistiskāko scenāriju

kulturālās daudzveidības pasaulē.

Būtisks tā rādītājs, protams,
ir valodu izzušana.

Mums piedzimstot,

pasaulē runāja 6000 valodās.

Valoda nav tikai vārdu krājums

vai gramatikas likumu kopums.

Valoda ir cilvēka gara dzirksts.

Tas ir līdzeklis,
caur kuru attiecīgās kultūras dvēsele

ienāk materiālajā pasaulē.

Ikviena valoda ir kā prāta mūžamežs,

upju satece, doma,
garīgo iespēju ekosistēma.

Šodien mums esot šeit, Monterejā,
no šīm 6000 valodām

veselu pusi vairs nečukst bērnu ausīs.

Tās vairs nemāca bērniem,

kas faktiski nozīmē,
ja vien kaut kas nemainās,

tās jau ir mirušas.

Kas var būt vientulīgāk
kā būt klusuma ieskautam,

pēdējam no savas tautas,
kas runā savā valodā,

bez iespējas nodot tālāk savu senču gudrības

vai priecāties par bērnu radīto cerību?

Tomēr ik pa divām nedēļām kaut kur pasaulē

kādu tik tiešām piemeklē
šis skaudrais liktenis,

jo katru otro nedēļu nomirst kāds vecais,

paņemot sev līdzi kapā

kādas senas mēles pēdējās zilbes.

Zinu, ka daži teiks:
„Vai tad nebūtu labāk,

vai pasaule nebūtu labāka vieta,

ja mēs visi vienkārši runātu vienā valodā?”

Es saku: „Lieliski, lai tā būtu jorubu valoda.
Lai tā būtu kantoniešu valoda.

Lai tā būtu kogi valoda.”

Un jūs pēkšņi atskārstu, ko nozīmē dzīvot,

nevarot runāt paši savā valodā.

Tādēļ šodien es vēlētos aizvest jūs

tādā kā ceļojumā pa etnosfēru,

īsā ceļojumā pa etnosfēru,

lai mēģinātu jums sniegt nojausmu
par to, ko īsti zaudējam.

Daudzi no mums tā kā aizmirst,

ka ar vārdiem „citi esamības veidi”

es patiešām domāju
citus esamības veidus.

Piemēram, šis barasanu bērns
Ziemeļrietumu Amazonē,

anakondu tauta,

uzskata, ka viņi ir mītiski ieradušies

no austrumiem pa piena upi
svēto čūsku vēderos.

Šie ir cilvēki, kuri apziņas līmenī

neatšķir zilo krāsu no zaļās,

jo viņiem debesu jums

ir līdzvērtīgs meža jumam,

no kā viņi ir atkarīgi.

Viņiem ir savdabīgs
valodas un laulību noteikums,

ko sauc par „valodas eksogāmiju” —

proti, ir jāapprec kāds, kurš runā citā valodā.

Tas viss sakņojas viņu mitoloģiskajā pagātnē,

taču interesantākais,
ka viņu garajās mājās,

kur iepriecēšanās dēļ
runā sešās, septiņās valodās,

nevienu nedzird vingrināmies valodu.

Viņi vienkārši klausās un tad sāk runāt.

Vai viena no visapbrīnojamākajām ciltīm,
ar ko jelkad esmu dzīvojis —

Ekvadoras ziemeļaustrumu vaorani,
satriecoši ļaudis,

ar kuriem miermīlīgus sakarus
pirmoreiz nodibināja 1958. gadā.

1957. gadā pieci misionāri
centās nodibināt sakarus

un pieļāva kritisku kļūdu.

Viņi no gaisa nometa

8 x 10 izmēra,
glancētas pašu fotogrāfijas,

ko mēs uzskatītu par draudzīgu žestu,

neiedomājoties, ka šie lietus meža ļaudis

nekad mūžā nebija redzējuši neko divdimensionālu.

Viņi pacēla šīs fotogrāfijas no meža zemes,

mēģināja paskatīties aiz sejas,
lai redzētu tās formu vai pašu augumu,

un, neko neieraudzījuši, secināja,
ka tās ir paša velna vizītkartes,

tāpēc nodūra šos piecus misionārus ar šķēpiem.

Bet vaorani ar šķēpiem
nedūra nost tikai svešiniekus.

Viņi dūra nost arī viens otru.

Nāves iemesls 54% gadījumu
bija šāda noduršana ar šķēpu.

Mēs izsekojām radurakstus astoņās paaudzēs

un atklājām divus dabiskas nāves gadījumus.

Izdarot uz šiem ļaudīm nelielu spiedienu,

viņi atklāja, ka viens no vīriem
bija kļuvis tik vecs,

ka nomira no vecuma,
tāpēc viņi viņu nodūra tik un tā. (Smiekli)

Tajā pašā laikā viņiem bija
satriecošas zināšanas par mežu.

Viņu mednieki spēja saost
dzīvnieku urīnu 40 soļu attālumā

un pateikt, kāda suga to atstājusi.

80. gadu sākumā
man bija tiešām vienreizīgs uzdevums —

profesors Hārvardā man jautāja,

vai es būtu ieinteresēts doties uz Haiti,

iefiltrēties slepenajās biedrībās,

kas bija Divaljē varas un
Tonton-makutu pamatā,

un iegūt indi,
ko viņi izmantoja cilvēku zombēšanai.

Lai šī sensācija iegūtu kaut kādu jēgu,

man, protams, vajadzēja kaut cik
izprast ievērojamo vudū ticību.

Vudū nav melnās maģijas kults.

Tieši otrādi, tā ir sarežģīta
metafiziska pasaules uztvere.

Interesanti — ja es jūs palūgtu nosaukt
pasaules lielākās reliģijas,

ko jūs teiktu?

Kristietība, islāms, budisms,
jūdaisms un tā tālāk.

Viens kontinents vienmēr tiek aizmirsts,

pieņemot, ka Subsahāras Āfrikā

nebija nekādu reliģisko ticību.
Protams, ka bija,

un vudū ir tik vien kā šo sākotnējo

reliģisko priekšstatu produkts,

kas veidojās traģiskās verdzības ēras diasporā.

Vudū tik interesantu padara tas,

ka tās ir attiecības,
kurās līdzāspastāv dzīvie un mirušie.

Dzīvie dod dzīvību gariem.

Garus var izsaukt no Lielo ūdeņu dzelmes,

ļaujoties dejas ritmam,

lai uz brīdi atbrīvotu dzīvā dvēseli,

ļaujot māceklim uz šo īso,
žilbinošo mirkli kļūt par dievu.

Tādēļ arī vudūistiem patīk teikt:

„Jūs, baltie, ejat uz baznīcu
un runājat par Dievu.

Mēs dejojam templī un kļūstam par Dievu.”

Tā kā tevi ir pārņēmis
un tevī ir iemiesojies gars,

kā gan tev var nodarīt ļaunu?

Tāpēc var redzēt pārsteidzošus demonstrējumus —

vudū mācekļi transa stāvoklī

nesavainojoties tur rokā gailošas ogles.

Visnotaļ iespaidīgs demonstrējums prāta spējai

ietekmēt ķermeni, kurā tas iemiesots —

ko aktivizē
šis galējais uzbudinājuma stāvoklis.

No visām tautām, pie kurām esmu bijis,

visneparastākie ir kogi

Ziemeļkolumbijas
Sjeranevadas de Santamartā.

Senās taironiešu civilizācijas pēcteči,

kas reiz dzīvoja Karību jūras piekrastes
Kolumbijas līdzenumā,

iekarojumu sākumā šie ļaudis atkāpās
nošķirtā vulkāniskā kalnu masīvā,

kas paceļas pār Karību jūras
piekrastes līdzenumu.

Asinīm notraipītajā kontinentā

vienīgi šo tautu spāņi nekad neiekaroja.

Līdz šai dienai
pār viņiem valda rituāla priesterība,

taču priesterības apmācība
ir visai neparasta.

Jaunos mācekļus trīs vai četru gadu vecumā
izņem no ģimenēm

un nošķir ēnainā tumsas pasaulē,

kur tie akmens būdās
ledāju pakājē pavada 18 gadus —

divus 9 gadu ilgus posmus,

kas apzināti izvēlēti,
atdarinot grūtniecības deviņus mēnešus,

ko bērns pavada bioloģiskās mātes dzemdē,

bet nu viņi metaforiski atrodas
Lielās mātes dzemdē.

Visu šo laiku

viņi apgūst savas sabiedrības vērtības,

vērtības, kas postulē priekšstatu,

ka tikai un vienīgi viņu lūgšanas
saglabā kosmisko —

vai mēs varbūt teiktu — ekoloģisko līdzsvaru.

Šīs apbrīnojamās iesvētīšanas beigās

vienudien viņus pēkšņi izved ārā,

un pirmo reizi mūžā, 18 gadu vecumā,

viņi redz saullēktu.

Šajā kristāldzidrajā
pirmās gaismas apziņas mirklī,

kad satriecoši skaistās nogāzes
pielīst ar saules gaismu,

pēkšņi visu, ko viņi apguva teorētiski

apstiprina satriecošā daile.
Priesteris pakāpjas soli atpakaļ un saka:

„Redzi? Viss ir tieši tā, kā es teicu.

Tas tiešām ir tik skaists.
Tev tas ir jānosargā.”

Viņi sevi dēvē par „vecākajiem brāļiem”

un saka, ka mēs, jaunākie brāļi,

esam atbildīgi par šīs pasaules iznīcināšanu.

Šāda līmeņa intuīcija ir ļoti būtiska.

Domājot par iezemiešu tautām un ainavām,

mums vai nu ienāk prātā Ruso

un vecā pasaciņa par „cēlo mežoni”,

kas būtībā ir rasistiska ideja,

vai arī piesaucam Toro

un sakām, ka šie ļaudis
ir tuvāki Zemei nekā mēs.

Iezemiešus nostaļģija nedz saviļņo,

nedz arī vājina.

Asmatas malārijas purvos

vai Tibetas dzestrajos vējos

nav vietas ne vienam, ne otram,
tomēr viņi šā vai tā

laika gaitā caur rituāliem ir radījuši
Zemes tradicionālo misticismu,

kas balstās nevis uz apzinātu tuvību ar Zemi

bet gan daudz smalkāku intuīciju —

domu, ka pati Zeme var pastāvēt tikai tāpēc,

ka to esamībā iedveš cilvēka apziņa.

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka mazs bērns no Andiem,

kurš audzināts pārliecībā,
ka šis kalns ir apu gars,

kas noteiks viņa vai viņas likteni,

būs pavisam citādāks cilvēks

ar citādāku attieksmi pret šo resursu

vai vietu, nekā mazs bērns no Montanas,

kurš audzināts pārliecībā,
ka kalns ir akmeņu kaudze,

kas jāpārvērš raktuvē.

Tam, vai tas ir gara mājoklis
vai rūdas kaudze, nav nozīmes.

Interesanta ir metafora,
kas nosaka attiecības

starp indivīdu un dabu.

Es uzaugu Britu Kolumbijas mežos

pārliecībā, ka meži pastāv, lai tos cirstu.

Tas mani padarīja par citādāku cilvēku

nekā mani draugi no Kvagiultas,

kuri tic, ka šajos mežos mājo Huku,
Līkais debesu knābis,

un cilvēkēdāju gari,
kas mīt pasaules ziemeļu galā

un kuriem viņiem jāstājas pretī
savu Hamatsa iesvētību laikā.

Sākot apsvērt domu,

ka šīs kultūras spēj radīt
atšķirīgas realitātes,

jūs sāktu saprast

dažus no to neparastajiem atklājumiem.

Piemēram, šis augs.

Šo fotogrāfiju es uzņēmu Ziemeļrietumu Amazonē
vien iepriekšējā aprīlī.

Lūk, ajavaska, par ko daudzi būs dzirdējuši,

šamaņa arsenāla visspecīgākais
psihotropais preparāts.

Ajavaska ir neparasta

ne tikai sava farmakoloģiskā potenciāla,

bet arī iegūšanas dēļ.

Tā sastāvdaļas iegūst
no diviem dažādiem avotiem.

Viens ir šī kokainā liāna,

kurā ir virkne beta-karbolīnu —

harmīns, harmalīns,
tie ir viegli halucinogēni.

Lietot vīteņaugu vienu pašu

ir kā ļaut zilganai dūmakai

pārslīdēt pāri apziņai.

Taču to sajauc ar
Rubiju dzimtas krūma lapām,

sauktu par Psychotria viridis.

Šī auga sastāvā ir ļoti spēcīgi triptamīni,

ļoti līdzīgi smadzeņu serotonīnam,
dimetiltriptamīnam,

5-metoksidimetiltriptamīnam.

Ja kādreiz esat redzējuši janomami,

velkot nāsīs šo šņaucamo,

arī šīs vielas sastāvā,
kas iegūta no citām augu sugām,

ir 5-metoksidimetiltriptamīns.

Ievilkt degunā šo pulveri

ir gluži kā tikt izšautam no bises stobra,

aiz kura sarindotas baroka gleznas,
un piezemēties elektrības jūrā.

(Smiekli)

Tas realitāti neizkropļo;

tas to vienkārši izšķīdina.

Es pat mēdzu strīdēties ar
profesoru Ričardu Evanu Šultesu,

cilvēku, kurš aizsāka psihodēlisko ēru

ar savām 1930. gados
Meksikā atklātajām maģiskajām sēnēm.

Es uzstāju,
ka šos triptamīnus nevar klasificēt

kā halucinogēnus, jo efekta iestāšanās laikā

mājās vairs nav neviena,
kas varētu piedzīvot halucinācijas. (Smiekli)

Bet ar triptamīniem lieta ir tāda,
ka tos nevar uzņemt iekšķīgi,

jo tos denaturē cilvēka zarnās

dabīgi esošs enzīms —
monoamīna oksidāze (MAO).

Iekšķīgi tos var uzņemt tikai kopā

ar citām ķīmiskām vielām, kas denaturē MAO.

Apbrīnojamākais ir tas,

ka šajā liānā atrodamie beta-karbolīni

ir tieši šādi MAO inhibitori, kas vajadzīgi,

lai stimulētu triptamīnu.

Jūs vaicāsiet, kā 80 000 sugu lielā
vaskulāro augu florā

šie ļaudis atrod divus
morfoloģiski nesaistītus augus,

kurus, šādi sakombinējot,

var izveidot bioķīmisku versiju,

kuras kopsumma ir kas vairāk
nekā tā sastāvdaļas?

Mēs izmantojam lielisku eifēmismu
— „mēģinājumu un kļūdu metode”,

kas izrādās bezjēdzīgs.

Pajautājot indiāņiem, viņi atbild:
„Augi ar mums runā.”

Ko tad tas nozīmē?

Šai kofanu ciltij ir 17 ajavaskas paveidi,

tos visus viņi mežā atšķir
jau no liela attāluma,

tie visi mūsu acīm būtu viena un tā pati suga.

Uz jautājumu, kā viņi izveidoja
savu taksonomiju, viņi atbild:

„Man likās tu kaut ko zini par augiem.
Tu tiešām neko nezini?”

„Nē,” es atbildēju.

Izrādās, jāpaņem katrs no
šiem 17 paveidiem pilnmēness naktī,

un katrs no tiem dziedās citā toņkārtā.

Par to Hārvardā zinātņu doktora grādu nedabūt,

bet tas ir daudz interesantāk
nekā skaitīt putekšņlapas.

(Smiekli) (Aplausi)

Problēma ir tāda, ka pat tie no mums,

kuri jūt līdzi iezemiešu tautu
skaudrajam liktenim,

raugās uz viņiem
kā uz īpašiem un krāsainiem,

bet kaut kādā ziņā nostumtiem vēstures fonā,

kamēr reālā, proti, mūsu pasaule, iet tālāk.

Patiesība ir tāda,
ka pēc 300 gadiem 20. gadsimtu

neatcerēsies tā karu

vai tehnoloģiskās jaunrades dēļ,

bet gan kā ēru, kurā mēs noskatījāmies

un vai nu aktīvi iesaistījāmies,
vai pasīvi pieņēmām

gan pasaules bioloģiskās, gan kulturālās
daudzveidības masveida iznīcināšanu.

Problēma nav pārmaiņās.

Visas kultūras laika gaitā mainās,

nepārtraukti piedaloties

jauno dzīves iespēju dejā.

Problēma nav arī pati tehnoloģija.

Siu indiāņi nepārstāja būt siu,

atsakoties no loka un bultām,

tāpat kā amerikāņi nepārstāja būt amerikāņi,

atsakoties no zirgiem un ratiem.

Tās nav pārmaiņas vai tehnoloģijas,

kas apdraud etnosfēras veselumu.

Tā ir vara, nesaudzīgā kundzības seja.

Lai kur pasaulē jūs pavērtos,

jūs atklāsiet, ka tās nav kultūras,
kurām lemts izplēnēt;

tie ir dinamiski, dzīvi ļaudis,

kurus iznīcina identificējami spēki,

kas sniedzas pāri viņu spējai pielāgoties.

Vai tā būtu kliedzošā mežu izciršana

penanu dzimtajā zemē,

kas ir Dienvidaustrumāzijas
klejotāju tauta no Saravakas,

tauta, kura vēl pirms vienas paaudzes
dzīvoja brīvi mežā

un nu ir nospiesti
līdz kalpībai un prostitūcijai

upju krastos,

kas pašas ir piesārņotas ar nogulumiem,

kas, tā vien šķiet, nes līdzi pusi Borneo
uz Dienvidķīnas jūru,

kur pie apvāršņa šūpojas japāņu kravas kuģi,

gatavi piepildīt savas tilpnes ar
no meža izplēstajiem baļķiem.

Janomami gadījumā

pie vainas ir zelta atklāšanas sākumā

ievazātās slimības.

Vai, dodoties Tibetas kalnos,

kur es pēdējā laikā veicu daudz pētījumu,

mēs ieraudzīsim politiskās kundzības
nesaudzīgo seju.

Genocīdu, cilvēku fizisku iznīcināšanu,

nosoda visā pasaulē, bet etnocīdu,

cilvēku dzīvesveida iznīcināšanu,
ne tik vien nenosoda,

bet daudzos gadījumos to cildina

kā daļu no attīstības stratēģijas.

Nevar izprast Tibetas sāpes,

kamēr neesat to redzējuši savām acīm.

Es reiz mēroju 9700 kilometru garu ceļu
no Čendu Rietumķīnā

pa sauszemi
cauri dienvidaustrumu Tibetai līdz Lhasai

kopā ar jaunu kolēģi,
un, tikai nonākot Lhasā,

es sapratu, kas slēpjas
aiz statistikas, ko dzirdam —

6000 svēto pieminekļu
pārvērsti putekļos un pelnos.

1,2 miljoni cilvēku —
kadru noslepkavoti

Kultūras revolūcijas laikā.

Šī jaunieša tēvs bija saistīts ar Pančenlamu.

Tas nozīmēja, ka ķīniešu iebrukumā laikā

viņu nekavējoties nogalināja.

Viņa tēvocis bēga kopā ar Viņa svētību
un pievienojās diasporai,

kas nogādāja cilvēkus Nepālā.

Viņa māti ieslodzīja

tikai tādēļ, ka viņa bija turīga.

Divu gadu vecumā
viņu slepus iedabūja cietumā,

lai viņš slēptos zem mātes brunčiem,

jo viņa nespēja dzīvot bez viņa.

Māsu, kura paveica šo varoņdarbu,

ievietoja pāraudzināšanas nometnē.

Kādu dienu viņa netīši uzmina

uz Mao rokas apsēja, un par šo grēku

viņai piesprieda
septiņus gadus smaga darba.

Ir neiespējami paciest Tibetas sāpes,

taču šo ļaužu gara spēks ir apbrīnas vērts.

Galā galā mums ir jāizvēlas —

vai mēs vēlamies dzīvot
vienkrāsainā vienveidības pasaulē,

vai pieņemt daudzkrāsainas
dažādības pilnu pasauli?

Margareta Mīda, izcilā antropoloģe,
pirms savas nāves teica, ka

visvairāk viņu biedē tas,
ka, slīdot arvien tuvāk

šai truli amorfajai un vienveidīgajai
pasaules uztverei,

mēs ne tik vien pieredzēsim
visas cilvēces iztēles spektra

noplicināšanu līdz šaurākai domu modalitātei,

bet, ka kādu dienu
mēs pamodīsimies no sapņa,

aizmirsuši, ka jelkad vispār
ir bijušas citas iespējas.

Ir veselīgi atcerēties,
ka mūsu suga, iespējams,

ir pastāvējusi 150 000 gadus.

Neolītiskā revolūcija
mums sniedza lauksaimniecību,

tās laikā mēs nodevāmies sēklas kultam,

šamaņu dzeju aizstāja

priesteru proza,

pateicoties hierarhiskajai specializācijai,
mēs radījām pārpalikumu.

Tas bija vien pirms 10 000 gadiem.

Mūsdienu rūpnieciskā pasaule,
kādu to pazīstam šodien,

ir tik vien kā 300 gadus veca.

Šī īsā vēsture, manuprāt, neliecina,

ka mums ir visas atbildes
uz visiem izaicinājumiem,

ar kuriem saskarsimies nākamajā tūkstošgadē.

Pajautājot šai pasaules kultūru miriādei,

ko nozīmē būt cilvēkam,

tās atbild 10 000 dažādās balsīs.

Tieši šajā dziesmā
mēs no jauna atradīsim iespēju

būt tie, kas mēs esam —
suga, kas sevi pilnībā apzinās,

kas pilnībā apzinās,
ka visām tautām un visiem dārziem

jānodrošina iespēja zelt.

Ir liela optimisma brīži.

Šo fotogrāfiju es uzņēmu
Bafinas salas ziemeļu galā,

kad ar inuītiem biju devies narvaļu medībās.

Šis vīrs, Olajuts, man pastāstīja
brīnišķīgu stāstu par savu vectēvu.

Kanādas valdība ne vienmēr
pret inuītiem ir izturējusies labi.

1950. gados,
lai nostiprinātu savu suverenitāti,

mēs viņus sadzinām apmetnēs.

Šī vecā vīra vectēvs atteicās doties.

Ģimene, baidoties par viņa dzīvību,

atņēma viņam visus ieročus un darbarīkus.

Jums jāsaprot, ka inuīti nebīstas aukstuma,

viņi to izmanto savā labā.

Kamanu slieces
viņi sākotnēji izgatavoja no zivīm,

kas ietītas ziemeļbriežu ādās.

Tādēļ šī vīra vectēvu
nebiedēja arktiskā nakts

vai skarbā sniega vētra.

Viņš vienkārši izkļuva ārā,
novilka savas roņādas bikses

un izkārnījās savā rokā.

Izkārnījumiem sākot sasalt,

viņš tiem piešķīra asmens formu.

Viņš ar siekalām samitrināja
sava mēslu naža asmeni,

un, kad tas bija sasalis ragā,
nokāva ar to suni.

Viņš suni nodīrāja
un izveidoja improvizētu iejūgu,

no suņa krūšu kurvja
izveidoja improvizētas kamanas,

iejūdza otru suni

un nozuda pāri peldošajam ledum
ar mēslu nazi aiz jostas.

Tik pasakiet, ka nevar dzīvot no nekā! (Smiekli)

Tas daudzējādā ziņā

(Aplausi)

simbolizē inuītu izturību

un visas pasaules iezemiešu izturību.

1999. gada aprīlī Kanādas valdība

pilnībā atdeva atpakaļ inuītiem

teritoriju, kas lielāka par
Kaliforniju un Teksasu kopā ņemtu.

Tā ir mūsu jaunā dzimtene — Nunavuta.

Tā ir neatkarīga teritorija.
Viņi kontrolē visus derīgos izrakteņus.

Apbrīnojams piemērs tam, kā valstsnācija

var atdot atpakaļ to,
ko reiz ļaudīm atņēmusi.

Noslēgumā, manuprāt,
ir diezgan pašsaprotami atskārst,

vismaz tiem no mums, kas ir ceļojuši

šajos planētas attālākajos nostūros,

ka tie nepavisam nav attāli.

Kādam tās ir mājas.

Tie ir cilvēka iztēles atzarojumi,

kas sniedzas atpakaļ laika pirmsākumos.

Mums visiem šo bērnu sapņi,
gluži kā mūsu pašu bērnu sapņi,

kļūst par daļu no
cerības vienkāršās ģeogrāfijas.

National Geographic
mēs cenšamies beidzot panākt...

mēs uzskatām,
ka politiķi nekad neko neizdarīs.

Mēs uzskatām, ka polemika...

(Aplausi)

Mūsuprāt, polemika nepārliecina,

taču mēs uzskatām,
ka pasauli var mainīt stāsti.

Mēs esam, iespējams,
labākā stāstniecības iestāde pasaulē.

Mūsu tīmekļa lapu
mēnesī apmeklē 35 miljonus reižu.

Mūsu televīzijas kanālu pārraida 156 valstīs.

Mūsu žurnālus lasa miljoni.

Mēs veidojam etnosfēras ceļojumu sēriju,

kurā aizvedīsim savu publiku

uz tik brīnumainām kultūrvietām,

ka viņiem nekas cits neatliks
kā no redzētā apžilbt

un tādējādi, cerams, pakāpeniski,
vienam pēc otra pieņemt

antropoloģijas galveno atklāsmi —

ka šī pasaule ir pelnījusi daudzveidību,

ka mēs varam rast veidu, kā dzīvot

patiesi daudzkulturālā
un plurālistiskā pasaulē,

kur visu tautu gudrība

var sniegt artavu mūsu kopējā labklājībā.

Liels paldies.

(Aplausi)