Ziniet, viena no lielākajām ceļošanas baudām un etnogrāfisko pētījumu priekiem ir iespēja dzīvot starp tiem, kas nav aizmirsuši agrāko dzīvesveidu, kas vēl jūt savu pagātni vējā, satausta to lietus nogludinātajos akmeņos, sagaršo to augu rūgtajās lapās. Vien zinot, ka jaguāru šamaņi vēl joprojām ceļo viņpus Piena Ceļa vai ka inuītu vecajo mīti joprojām ir jēgpilni, vai ka Himalajos budisti joprojām seko Darmas dvesmai, nozīmē patiesi atcerēties antropoloģijas galveno atklāsmi, proti, to, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, nepastāv kādā absolūtā ziņā, bet ir tikai viens no realitātes modeļiem, sekas vienam konkrētam pielāgošanās izvēļu kopumam, ko, lai arī sekmīgi, pirms daudzām paaudzēm izdarīja mūsu senči. Protams, mums visiem ir kopējas adaptīvās vajadzības. Mēs visi piedzimstam. Mēs visi laižam pasaulē bērnus. Mēs piedzīvojam iesvētīšanas rituālus. Mums jātiek galā ar nepielūdzamās nāves šķīrumu, tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka mēs visi dziedam un dejojam, ka mums visiem ir māksla. Taču interesanta ir katras kultūras neatkārtojamā dziesmu kadence un deju ritms. Vai tie būtu penani Borneo mežos vai Haiti vudū mācekļi, vai Ziemeļkenijas Kaizutas tuksnesī mītošie kareivji, kurandero Andu kalnos, vai karavansaraji Sahāras vidū, — starp citu, kopā ar šo puisi es pirms mēneša ceļoju pa tuksnesi — vai pat jaku gans, kas mīt Džomolungmas, Everesta, pasaules dievmātes, nogāzēs. Visi šie ļaudis mums māca, ka pastāv citi esamības veidi, citi domāšanas veidi, citi orientēšanās veidi šeit, uz Zemes. Ja tā padomā, tā ir doma, kas var tikai vairot jūsos cerību. Kopā pasaules kultūru miriāde veido garīgās un kulturālās dzīves tīklu, kas apņem planētu un ir tikpat svarīgs planētas labklājībai kā bioloģiskais dzīvības tīkls, ko mēs pazīstam kā biosfēru. Mēs varam domāt par šo kultūras dzīves tīklu kā par etnosfēru. Etnosfēru varētu nodefinēt kā visu domu, sapņu, mītu, ideju, iedvesmu un intuīciju kopsummu, ko kopš apziņas pirmsākumiem radījusi cilvēka iztēle. Etnosfēra ir cilvēces diženais mantojums. Tas ir simbols tam, kas mēs esam, un visam, kas mēs kā apbrīnojami zinātkāra suga varam būt. tāda ir arī etnosfēra, Neviens biologs, piemēram, neuzdrošinātos apgalvot, jo tā vienkārši nebūtu tiesa, bioloģiskās daudzveidības pasaulē kulturālās daudzveidības pasaulē. Mums piedzimstot, Tas ir līdzeklis, caur kuru attiecīgās kultūras dvēsele Ikviena valoda ir kā prāta mūžamežs, Šodien mums esot šeit, Monterejā, no šīm 6000 valodām Tās vairs nemāca bērniem, tās jau ir mirušas. pēdējam no savas tautas, kas runā savā valodā, vai priecāties par bērnu radīto cerību? kādu tik tiešām piemeklē šis skaudrais liktenis, paņemot sev līdzi kapā Zinu, ka daži teiks: „Vai tad nebūtu labāk, ja mēs visi vienkārši runātu vienā valodā?” Lai tā būtu kogi valoda.” no austrumiem pa piena upi svēto čūsku vēderos. neatšķir zilo krāsu no zaļās, ir līdzvērtīgs meža jumam, Gluži tāpat kā biosfēra ir pamatīgi izpostīta, un, iespējams, daudz lielākā apmērā. ka 50 procenti visu sugu ir uz izmiršanas sliekšņa, tomēr šis visapokaliptiskākais scenārijs ir tik tikko pielīdzināms tam, ko uzskatām par visoptimistiskāko scenāriju Būtisks tā rādītājs, protams, ir valodu izzušana. pasaulē runāja 6000 valodās. Valoda nav tikai vārdu krājums vai gramatikas likumu kopums. Valoda ir cilvēka gara dzirksts. ienāk materiālajā pasaulē. upju satece, doma, garīgo iespēju ekosistēma. veselu pusi vairs nečukst bērnu ausīs. kas faktiski nozīmē, ja vien kaut kas nemainās, Kas var būt vientulīgāk kā būt klusuma ieskautam, bez iespējas nodot tālāk savu senču gudrības Tomēr ik pa divām nedēļām kaut kur pasaulē jo katru otro nedēļu nomirst kāds vecais, kādas senas mēles pēdējās zilbes. vai pasaule nebūtu labāka vieta, Es saku: „Lieliski, lai tā būtu jorubu valoda. Lai tā būtu kantoniešu valoda. Un jūs pēkšņi atskārstu, ko nozīmē dzīvot, nevarot runāt paši savā valodā. Tādēļ šodien es vēlētos aizvest jūs tādā kā ceļojumā pa etnosfēru, īsā ceļojumā pa etnosfēru, lai mēģinātu jums sniegt nojausmu par to, ko īsti zaudējam. Daudzi no mums tā kā aizmirst, ka ar vārdiem „citi esamības veidi” es patiešām domāju citus esamības veidus. Piemēram, šis barasanu bērns Ziemeļrietumu Amazonē, anakondu tauta, uzskata, ka viņi ir mītiski ieradušies Šie ir cilvēki, kuri apziņas līmenī jo viņiem debesu jums no kā viņi ir atkarīgi. Viņiem ir savdabīgs valodas un laulību noteikums, ko sauc par „valodas eksogāmiju” — proti, ir jāapprec kāds, kurš runā citā valodā. Tas viss sakņojas viņu mitoloģiskajā pagātnē, taču interesantākais, ka viņu garajās mājās, kur iepriecēšanās dēļ runā sešās, septiņās valodās, nevienu nedzird vingrināmies valodu. Viņi vienkārši klausās un tad sāk runāt. Vai viena no visapbrīnojamākajām ciltīm, ar ko jelkad esmu dzīvojis — Ekvadoras ziemeļaustrumu vaorani, satriecoši ļaudis, ar kuriem miermīlīgus sakarus pirmoreiz nodibināja 1958. gadā. 1957. gadā pieci misionāri centās nodibināt sakarus un pieļāva kritisku kļūdu. Viņi no gaisa nometa 8 x 10 izmēra, glancētas pašu fotogrāfijas, ko mēs uzskatītu par draudzīgu žestu, neiedomājoties, ka šie lietus meža ļaudis nekad mūžā nebija redzējuši neko divdimensionālu. Viņi pacēla šīs fotogrāfijas no meža zemes, mēģināja paskatīties aiz sejas, lai redzētu tās formu vai pašu augumu, un, neko neieraudzījuši, secināja, ka tās ir paša velna vizītkartes, tāpēc nodūra šos piecus misionārus ar šķēpiem. Bet vaorani ar šķēpiem nedūra nost tikai svešiniekus. Viņi dūra nost arī viens otru. Nāves iemesls 54% gadījumu bija šāda noduršana ar šķēpu. Mēs izsekojām radurakstus astoņās paaudzēs un atklājām divus dabiskas nāves gadījumus. Izdarot uz šiem ļaudīm nelielu spiedienu, viņi atklāja, ka viens no vīriem bija kļuvis tik vecs, ka nomira no vecuma, tāpēc viņi viņu nodūra tik un tā. (Smiekli) Tajā pašā laikā viņiem bija satriecošas zināšanas par mežu. Viņu mednieki spēja saost dzīvnieku urīnu 40 soļu attālumā un pateikt, kāda suga to atstājusi. 80. gadu sākumā man bija tiešām vienreizīgs uzdevums — profesors Hārvardā man jautāja, vai es būtu ieinteresēts doties uz Haiti, iefiltrēties slepenajās biedrībās, kas bija Divaljē varas un Tonton-makutu pamatā, un iegūt indi, ko viņi izmantoja cilvēku zombēšanai. Lai šī sensācija iegūtu kaut kādu jēgu, man, protams, vajadzēja kaut cik izprast ievērojamo vudū ticību. Vudū nav melnās maģijas kults. Tieši otrādi, tā ir sarežģīta metafiziska pasaules uztvere. Interesanti — ja es jūs palūgtu nosaukt pasaules lielākās reliģijas, ko jūs teiktu? Kristietība, islāms, budisms, jūdaisms un tā tālāk. Viens kontinents vienmēr tiek aizmirsts, pieņemot, ka Subsahāras Āfrikā nebija nekādu reliģisko ticību. Protams, ka bija, un vudū ir tik vien kā šo sākotnējo reliģisko priekšstatu produkts, kas veidojās traģiskās verdzības ēras diasporā. Vudū tik interesantu padara tas, ka tās ir attiecības, kurās līdzāspastāv dzīvie un mirušie. Dzīvie dod dzīvību gariem. Garus var izsaukt no Lielo ūdeņu dzelmes, ļaujoties dejas ritmam, lai uz brīdi atbrīvotu dzīvā dvēseli, ļaujot māceklim uz šo īso, žilbinošo mirkli kļūt par dievu. Tādēļ arī vudūistiem patīk teikt: „Jūs, baltie, ejat uz baznīcu un runājat par Dievu. Mēs dejojam templī un kļūstam par Dievu.” Tā kā tevi ir pārņēmis un tevī ir iemiesojies gars, kā gan tev var nodarīt ļaunu? Tāpēc var redzēt pārsteidzošus demonstrējumus — vudū mācekļi transa stāvoklī nesavainojoties tur rokā gailošas ogles. Visnotaļ iespaidīgs demonstrējums prāta spējai ietekmēt ķermeni, kurā tas iemiesots — ko aktivizē šis galējais uzbudinājuma stāvoklis. No visām tautām, pie kurām esmu bijis, visneparastākie ir kogi Ziemeļkolumbijas Sjeranevadas de Santamartā. Senās taironiešu civilizācijas pēcteči, kas reiz dzīvoja Karību jūras piekrastes Kolumbijas līdzenumā, iekarojumu sākumā šie ļaudis atkāpās nošķirtā vulkāniskā kalnu masīvā, kas paceļas pār Karību jūras piekrastes līdzenumu. Asinīm notraipītajā kontinentā vienīgi šo tautu spāņi nekad neiekaroja. Līdz šai dienai pār viņiem valda rituāla priesterība, taču priesterības apmācība ir visai neparasta. Jaunos mācekļus trīs vai četru gadu vecumā izņem no ģimenēm un nošķir ēnainā tumsas pasaulē, kur tie akmens būdās ledāju pakājē pavada 18 gadus — divus 9 gadu ilgus posmus, kas apzināti izvēlēti, atdarinot grūtniecības deviņus mēnešus, ko bērns pavada bioloģiskās mātes dzemdē, bet nu viņi metaforiski atrodas Lielās mātes dzemdē. Visu šo laiku viņi apgūst savas sabiedrības vērtības, vērtības, kas postulē priekšstatu, ka tikai un vienīgi viņu lūgšanas saglabā kosmisko — vai mēs varbūt teiktu — ekoloģisko līdzsvaru. Šīs apbrīnojamās iesvētīšanas beigās vienudien viņus pēkšņi izved ārā, un pirmo reizi mūžā, 18 gadu vecumā, viņi redz saullēktu. Šajā kristāldzidrajā pirmās gaismas apziņas mirklī, kad satriecoši skaistās nogāzes pielīst ar saules gaismu, pēkšņi visu, ko viņi apguva teorētiski apstiprina satriecošā daile. Priesteris pakāpjas soli atpakaļ un saka: „Redzi? Viss ir tieši tā, kā es teicu. Tas tiešām ir tik skaists. Tev tas ir jānosargā.” Viņi sevi dēvē par „vecākajiem brāļiem” un saka, ka mēs, jaunākie brāļi, esam atbildīgi par šīs pasaules iznīcināšanu. Šāda līmeņa intuīcija ir ļoti būtiska. Domājot par iezemiešu tautām un ainavām, mums vai nu ienāk prātā Ruso un vecā pasaciņa par „cēlo mežoni”, kas būtībā ir rasistiska ideja, vai arī piesaucam Toro un sakām, ka šie ļaudis ir tuvāki Zemei nekā mēs. Iezemiešus nostaļģija nedz saviļņo, nedz arī vājina. Asmatas malārijas purvos vai Tibetas dzestrajos vējos nav vietas ne vienam, ne otram, tomēr viņi šā vai tā laika gaitā caur rituāliem ir radījuši Zemes tradicionālo misticismu, kas balstās nevis uz apzinātu tuvību ar Zemi bet gan daudz smalkāku intuīciju — domu, ka pati Zeme var pastāvēt tikai tāpēc, ka to esamībā iedveš cilvēka apziņa. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mazs bērns no Andiem, kurš audzināts pārliecībā, ka šis kalns ir apu gars, kas noteiks viņa vai viņas likteni, būs pavisam citādāks cilvēks ar citādāku attieksmi pret šo resursu vai vietu, nekā mazs bērns no Montanas, kurš audzināts pārliecībā, ka kalns ir akmeņu kaudze, kas jāpārvērš raktuvē. Tam, vai tas ir gara mājoklis vai rūdas kaudze, nav nozīmes. Interesanta ir metafora, kas nosaka attiecības starp indivīdu un dabu. Es uzaugu Britu Kolumbijas mežos pārliecībā, ka meži pastāv, lai tos cirstu. Tas mani padarīja par citādāku cilvēku nekā mani draugi no Kvagiultas, kuri tic, ka šajos mežos mājo Huku, Līkais debesu knābis, un cilvēkēdāju gari, kas mīt pasaules ziemeļu galā un kuriem viņiem jāstājas pretī savu Hamatsa iesvētību laikā. Sākot apsvērt domu, ka šīs kultūras spēj radīt atšķirīgas realitātes, jūs sāktu saprast dažus no to neparastajiem atklājumiem. Piemēram, šis augs. Šo fotogrāfiju es uzņēmu Ziemeļrietumu Amazonē vien iepriekšējā aprīlī. Lūk, ajavaska, par ko daudzi būs dzirdējuši, šamaņa arsenāla visspecīgākais psihotropais preparāts. Ajavaska ir neparasta ne tikai sava farmakoloģiskā potenciāla, bet arī iegūšanas dēļ. Tā sastāvdaļas iegūst no diviem dažādiem avotiem. Viens ir šī kokainā liāna, kurā ir virkne beta-karbolīnu — harmīns, harmalīns, tie ir viegli halucinogēni. Lietot vīteņaugu vienu pašu ir kā ļaut zilganai dūmakai pārslīdēt pāri apziņai. Taču to sajauc ar Rubiju dzimtas krūma lapām, sauktu par Psychotria viridis. Šī auga sastāvā ir ļoti spēcīgi triptamīni, ļoti līdzīgi smadzeņu serotonīnam, dimetiltriptamīnam, 5-metoksidimetiltriptamīnam. Ja kādreiz esat redzējuši janomami, velkot nāsīs šo šņaucamo, arī šīs vielas sastāvā, kas iegūta no citām augu sugām, ir 5-metoksidimetiltriptamīns. Ievilkt degunā šo pulveri ir gluži kā tikt izšautam no bises stobra, aiz kura sarindotas baroka gleznas, un piezemēties elektrības jūrā. (Smiekli) Tas realitāti neizkropļo; tas to vienkārši izšķīdina. Es pat mēdzu strīdēties ar profesoru Ričardu Evanu Šultesu, cilvēku, kurš aizsāka psihodēlisko ēru ar savām 1930. gados Meksikā atklātajām maģiskajām sēnēm. Es uzstāju, ka šos triptamīnus nevar klasificēt kā halucinogēnus, jo efekta iestāšanās laikā mājās vairs nav neviena, kas varētu piedzīvot halucinācijas. (Smiekli) Bet ar triptamīniem lieta ir tāda, ka tos nevar uzņemt iekšķīgi, jo tos denaturē cilvēka zarnās dabīgi esošs enzīms — monoamīna oksidāze (MAO). Iekšķīgi tos var uzņemt tikai kopā ar citām ķīmiskām vielām, kas denaturē MAO. Apbrīnojamākais ir tas, ka šajā liānā atrodamie beta-karbolīni ir tieši šādi MAO inhibitori, kas vajadzīgi, lai stimulētu triptamīnu. Jūs vaicāsiet, kā 80 000 sugu lielā vaskulāro augu florā šie ļaudis atrod divus morfoloģiski nesaistītus augus, kurus, šādi sakombinējot, var izveidot bioķīmisku versiju, kuras kopsumma ir kas vairāk nekā tā sastāvdaļas? Mēs izmantojam lielisku eifēmismu — „mēģinājumu un kļūdu metode”, kas izrādās bezjēdzīgs. Pajautājot indiāņiem, viņi atbild: „Augi ar mums runā.” Ko tad tas nozīmē? Šai kofanu ciltij ir 17 ajavaskas paveidi, tos visus viņi mežā atšķir jau no liela attāluma, tie visi mūsu acīm būtu viena un tā pati suga. Uz jautājumu, kā viņi izveidoja savu taksonomiju, viņi atbild: „Man likās tu kaut ko zini par augiem. Tu tiešām neko nezini?” „Nē,” es atbildēju. Izrādās, jāpaņem katrs no šiem 17 paveidiem pilnmēness naktī, un katrs no tiem dziedās citā toņkārtā. Par to Hārvardā zinātņu doktora grādu nedabūt, bet tas ir daudz interesantāk nekā skaitīt putekšņlapas. (Smiekli) (Aplausi) Problēma ir tāda, ka pat tie no mums, kuri jūt līdzi iezemiešu tautu skaudrajam liktenim, raugās uz viņiem kā uz īpašiem un krāsainiem, bet kaut kādā ziņā nostumtiem vēstures fonā, kamēr reālā, proti, mūsu pasaule, iet tālāk. Patiesība ir tāda, ka pēc 300 gadiem 20. gadsimtu neatcerēsies tā karu vai tehnoloģiskās jaunrades dēļ, bet gan kā ēru, kurā mēs noskatījāmies un vai nu aktīvi iesaistījāmies, vai pasīvi pieņēmām gan pasaules bioloģiskās, gan kulturālās daudzveidības masveida iznīcināšanu. Problēma nav pārmaiņās. Visas kultūras laika gaitā mainās, nepārtraukti piedaloties jauno dzīves iespēju dejā. Problēma nav arī pati tehnoloģija. Siu indiāņi nepārstāja būt siu, atsakoties no loka un bultām, tāpat kā amerikāņi nepārstāja būt amerikāņi, atsakoties no zirgiem un ratiem. Tās nav pārmaiņas vai tehnoloģijas, kas apdraud etnosfēras veselumu. Tā ir vara, nesaudzīgā kundzības seja. Lai kur pasaulē jūs pavērtos, jūs atklāsiet, ka tās nav kultūras, kurām lemts izplēnēt; tie ir dinamiski, dzīvi ļaudis, kurus iznīcina identificējami spēki, kas sniedzas pāri viņu spējai pielāgoties. Vai tā būtu kliedzošā mežu izciršana penanu dzimtajā zemē, kas ir Dienvidaustrumāzijas klejotāju tauta no Saravakas, tauta, kura vēl pirms vienas paaudzes dzīvoja brīvi mežā un nu ir nospiesti līdz kalpībai un prostitūcijai upju krastos, kas pašas ir piesārņotas ar nogulumiem, kas, tā vien šķiet, nes līdzi pusi Borneo uz Dienvidķīnas jūru, kur pie apvāršņa šūpojas japāņu kravas kuģi, gatavi piepildīt savas tilpnes ar no meža izplēstajiem baļķiem. Janomami gadījumā pie vainas ir zelta atklāšanas sākumā ievazātās slimības. Vai, dodoties Tibetas kalnos, kur es pēdējā laikā veicu daudz pētījumu, mēs ieraudzīsim politiskās kundzības nesaudzīgo seju. Genocīdu, cilvēku fizisku iznīcināšanu, nosoda visā pasaulē, bet etnocīdu, cilvēku dzīvesveida iznīcināšanu, ne tik vien nenosoda, bet daudzos gadījumos to cildina kā daļu no attīstības stratēģijas. Nevar izprast Tibetas sāpes, kamēr neesat to redzējuši savām acīm. Es reiz mēroju 9700 kilometru garu ceļu no Čendu Rietumķīnā pa sauszemi cauri dienvidaustrumu Tibetai līdz Lhasai kopā ar jaunu kolēģi, un, tikai nonākot Lhasā, es sapratu, kas slēpjas aiz statistikas, ko dzirdam — 6000 svēto pieminekļu pārvērsti putekļos un pelnos. 1,2 miljoni cilvēku — kadru noslepkavoti Kultūras revolūcijas laikā. Šī jaunieša tēvs bija saistīts ar Pančenlamu. Tas nozīmēja, ka ķīniešu iebrukumā laikā viņu nekavējoties nogalināja. Viņa tēvocis bēga kopā ar Viņa svētību un pievienojās diasporai, kas nogādāja cilvēkus Nepālā. Viņa māti ieslodzīja tikai tādēļ, ka viņa bija turīga. Divu gadu vecumā viņu slepus iedabūja cietumā, lai viņš slēptos zem mātes brunčiem, jo viņa nespēja dzīvot bez viņa. Māsu, kura paveica šo varoņdarbu, ievietoja pāraudzināšanas nometnē. Kādu dienu viņa netīši uzmina uz Mao rokas apsēja, un par šo grēku viņai piesprieda septiņus gadus smaga darba. Ir neiespējami paciest Tibetas sāpes, taču šo ļaužu gara spēks ir apbrīnas vērts. Galā galā mums ir jāizvēlas — vai mēs vēlamies dzīvot vienkrāsainā vienveidības pasaulē, vai pieņemt daudzkrāsainas dažādības pilnu pasauli? Margareta Mīda, izcilā antropoloģe, pirms savas nāves teica, ka visvairāk viņu biedē tas, ka, slīdot arvien tuvāk šai truli amorfajai un vienveidīgajai pasaules uztverei, mēs ne tik vien pieredzēsim visas cilvēces iztēles spektra noplicināšanu līdz šaurākai domu modalitātei, bet, ka kādu dienu mēs pamodīsimies no sapņa, aizmirsuši, ka jelkad vispār ir bijušas citas iespējas. Ir veselīgi atcerēties, ka mūsu suga, iespējams, ir pastāvējusi 150 000 gadus. Neolītiskā revolūcija mums sniedza lauksaimniecību, tās laikā mēs nodevāmies sēklas kultam, šamaņu dzeju aizstāja priesteru proza, pateicoties hierarhiskajai specializācijai, mēs radījām pārpalikumu. Tas bija vien pirms 10 000 gadiem. Mūsdienu rūpnieciskā pasaule, kādu to pazīstam šodien, ir tik vien kā 300 gadus veca. Šī īsā vēsture, manuprāt, neliecina, ka mums ir visas atbildes uz visiem izaicinājumiem, ar kuriem saskarsimies nākamajā tūkstošgadē. Pajautājot šai pasaules kultūru miriādei, ko nozīmē būt cilvēkam, tās atbild 10 000 dažādās balsīs. Tieši šajā dziesmā mēs no jauna atradīsim iespēju būt tie, kas mēs esam — suga, kas sevi pilnībā apzinās, kas pilnībā apzinās, ka visām tautām un visiem dārziem jānodrošina iespēja zelt. Ir liela optimisma brīži. Šo fotogrāfiju es uzņēmu Bafinas salas ziemeļu galā, kad ar inuītiem biju devies narvaļu medībās. Šis vīrs, Olajuts, man pastāstīja brīnišķīgu stāstu par savu vectēvu. Kanādas valdība ne vienmēr pret inuītiem ir izturējusies labi. 1950. gados, lai nostiprinātu savu suverenitāti, mēs viņus sadzinām apmetnēs. Šī vecā vīra vectēvs atteicās doties. Ģimene, baidoties par viņa dzīvību, atņēma viņam visus ieročus un darbarīkus. Jums jāsaprot, ka inuīti nebīstas aukstuma, viņi to izmanto savā labā. Kamanu slieces viņi sākotnēji izgatavoja no zivīm, kas ietītas ziemeļbriežu ādās. Tādēļ šī vīra vectēvu nebiedēja arktiskā nakts vai skarbā sniega vētra. Viņš vienkārši izkļuva ārā, novilka savas roņādas bikses un izkārnījās savā rokā. Izkārnījumiem sākot sasalt, viņš tiem piešķīra asmens formu. Viņš ar siekalām samitrināja sava mēslu naža asmeni, un, kad tas bija sasalis ragā, nokāva ar to suni. Viņš suni nodīrāja un izveidoja improvizētu iejūgu, no suņa krūšu kurvja izveidoja improvizētas kamanas, iejūdza otru suni un nozuda pāri peldošajam ledum ar mēslu nazi aiz jostas. Tik pasakiet, ka nevar dzīvot no nekā! (Smiekli) Tas daudzējādā ziņā (Aplausi) simbolizē inuītu izturību un visas pasaules iezemiešu izturību. 1999. gada aprīlī Kanādas valdība pilnībā atdeva atpakaļ inuītiem teritoriju, kas lielāka par Kaliforniju un Teksasu kopā ņemtu. Tā ir mūsu jaunā dzimtene — Nunavuta. Tā ir neatkarīga teritorija. Viņi kontrolē visus derīgos izrakteņus. Apbrīnojams piemērs tam, kā valstsnācija var atdot atpakaļ to, ko reiz ļaudīm atņēmusi. Noslēgumā, manuprāt, ir diezgan pašsaprotami atskārst, vismaz tiem no mums, kas ir ceļojuši šajos planētas attālākajos nostūros, ka tie nepavisam nav attāli. Kādam tās ir mājas. Tie ir cilvēka iztēles atzarojumi, kas sniedzas atpakaļ laika pirmsākumos. Mums visiem šo bērnu sapņi, gluži kā mūsu pašu bērnu sapņi, kļūst par daļu no cerības vienkāršās ģeogrāfijas. National Geographic mēs cenšamies beidzot panākt... mēs uzskatām, ka politiķi nekad neko neizdarīs. Mēs uzskatām, ka polemika... (Aplausi) Mūsuprāt, polemika nepārliecina, taču mēs uzskatām, ka pasauli var mainīt stāsti. Mēs esam, iespējams, labākā stāstniecības iestāde pasaulē. Mūsu tīmekļa lapu mēnesī apmeklē 35 miljonus reižu. Mūsu televīzijas kanālu pārraida 156 valstīs. Mūsu žurnālus lasa miljoni. Mēs veidojam etnosfēras ceļojumu sēriju, kurā aizvedīsim savu publiku uz tik brīnumainām kultūrvietām, ka viņiem nekas cits neatliks kā no redzētā apžilbt un tādējādi, cerams, pakāpeniski, vienam pēc otra pieņemt antropoloģijas galveno atklāsmi — ka šī pasaule ir pelnījusi daudzveidību, ka mēs varam rast veidu, kā dzīvot patiesi daudzkulturālā un plurālistiskā pasaulē, kur visu tautu gudrība var sniegt artavu mūsu kopējā labklājībā. Liels paldies. (Aplausi)