Pamela Meijere: Kā atpazīt meli

Dienā mums melo vidēji no 10 līdz 200 reizēm, un šo melu atklāšanas pavedieni var būt smalki un šķist pretēji mūsu intuīcijai. Pamela Meijere, grāmatas „Melu atpazīšana” autore, parāda paņēmienus un meļu raksturīgākās izpausmes, kuras apmācītie izmanto apmāna atpazīšanai, viņa arī apgalvo, ka godīgums ir saglabāšanas vērta īpašība.

Es nevēlos satraukt kādu no klātesošajiem,

taču tikko esmu uzzinājusi,

ka jums pa labi sēdošais cilvēks ir melis.

(Smiekli)

Arī jums pa kreisi sēdošais cilvēks ir melis.

Kā arī cilvēks, kas sēž jūsu pašu sēdvietās, ir melis.

Mēs visi esam meļi.

Es šodien pastāstīšu

par pētījumu, kurā tiek runāts par to, kādēļ mēs visi esam meļi,

kā jūs varat kļūt par melu atpazinēju,

un kādēļ jums labāk būtu vairāk papūlēties,

no melu atpazīšanas nonākt līdz patiesības meklēšanai

un beigu beigās arī uzticības iegūšanai.

Runājot par uzticību,

kopš es sarakstīju grāmatu „Melu atpazīšana”,

neviens vairs nevēlas ar mani personīgi satikties, nē, nē, nē, nē, nē.

Viņi saka: „Būs jau labi, mēs jums aizsūtīsim e-pastu.”

(Smiekli)

Es pat vairs nevaru sarunāt satikšanos „Starbucks”.

Mans vīrs ironizē: „Mīļā, nodevība?

Varbūt tev vajadzēja koncentrēties uz kulināriju. Varbūt franču kulināriju?”

Pirms es sāku, es vēlos jums

izskaidrot savu mērķi,

kas nav iemācīt pieķeršanas spēli.

Melu atpazinēji nav piekasīgi bērneļi,

bērneļi klases aizmugurē, kas bļauj: „Pieķēru! Pieķēru!”

Tev noraustījās uzacs. Tev notrīsēja nāsis.

Es skatos seriālu „Melu teorija”. Es zinu, ka tu melo.”

Nē, melu atpazinēji ir bruņoti

ar zinātniskām zināšanām par to, kā atpazīt nodevību.

Viņi tās izmanto, lai nonāktu līdz patiesībai

un viņi dara to, ko katru dienu dara nobrieduši vadītāji,

viņiem ir sarežģītas sarunas ar sarežģītiem cilvēkiem,

bieži vien ļoti sarežģītos laikos.

Viņi sāk šo ceļu,

pieņemot pamatatzinumu,

un šis atzinums ir šāds:

Melošana ir divpusēja rīcība.

Padomājiet par to, meliem nav vara, tiekot vienkārši izteiktiem.

To vara rodas,

kad kāds cits piekrīt noticēt šiem meliem.

Saprotu, ka tas varētu skanēt skarbi,

bet paklau, ja jums kādu brīdi kāds melo,

tas ir tādēļ, ka jūs piekritāt tam, lai jums melotu.

Galvenā patiesība par melošanu: Melošana ir divpusēja rīcība.

Ne visi meli, protams, ir kaitīgi.

Dažkārt mēs labprātīgi piedalāmies mānīšanā

sabiedriskās cieņas dēļ,

lai, varbūt, noklusētu to, ko vajadzētu noklusēt.

Mēs sakām: „Jauka dziesma.”

„Mīļā, tu šajā kleitā nepavisam neizskaties resna, nē.”

Vai arī digerati iecienītākais:

„Es tavu e-pastu nupat izvilku no savas mēstuļu mapes.

Atvaino.”

Taču ir gadījumi, kad mēs nelabprātīgi iesaistāmies apmānā,

un par to mums var nākties maksāt dramatisku cenu.

Pērn ASV korporatīvajā krāpšanā

vien zaudēja 997 miljardus dolāru.

Tas, skatoties uz trim miljardiem dolāru, var šķist nieks.

Tie ir septiņi procenti ienākumu.

Apmāns var maksāt miljardus.

Padomājiet, Enron, Meidofs, hipotēku krīze.

Vai šajā gadījumā tādu dubultaģentu un nodevēju

kā Roberts Hansens vai Oldričs Eimss,

meli var nodot mūsu valsti,

tie var apdraudēt mūsu drošību, tie vājina demokrātiju,

tie var izraisīt mūsu aizstāvju nāves.

Apmāns patiesībā ir nopietna lieta.

Šis blēdis, Henrijs Oberlanders,

viņš bija tik veiksmīgs krāpnieks, ka

britu varas iestādes apgalvo,

ka viņš apdraudēja visu Rietumu pasaules banku sistēmu.

Jūs viņu nevarat atrast Google; jūs viņu nevarat atrast nekur.

Viņu vienreiz intervēja un viņš teica šādus vārdus.

Viņš teica: „Klau, man ir viens likums.”

Tas ir Henrija likums, viņš teica:

„Ikviens jums ir gatavs kaut ko dot.

Viņi ir gatavi jums dot to, pēc kā paši alkst.”

Tā ir arī tā mācība.

Ja nevēlaties tikt apmānīts, jums ir jāzina,

kas ir tas, ko alkstat?

Mums visiem ir grūti to atzīt.

Mēs vēlamies kaut mēs būtu labāki vīri, labākas sievas,

gudrāki, varenāki,

garāki, bagātāki

un tā tālāk.

Melošana ir mēģinājums tikt pāri šai aizai,

lai savienotu mūsu vēlmes un mūsu fantāzijas

par to, kas mēs vēlamies būt, kādi mēs vēlamies būt

ar to, kādi mēs patiesībā esam.

Un jēziņ, cik ļoti mēs esam gatavi aizpildīt šīs plaisas ar meliem.

Pētījumi apgalvo, ka dienā mums var melot

apmēram no 10 līdz 200 reizēm.

Protams, daudzi no tiem ir baltie meli.

Taču citā pētījumā

ir minēts, ka svešinieki meloja vidēji trīs reizes

pirmajās 10 satikšanās minūtēs.

(Smiekli)

Mums pirmo reizi dzirdot šos datus, mēs esam šokēti.

Mēs nespējam noticēt tam, cik melošana ir izplatīta.

Mēs būtībā esam pret melošanu.

Taču, ja ieskatāties vērīgāk,

viss šķietamais sarežģās.

Mēs vairāk melojam svešiniekiem kā kolēģiem.

Ekstraverti cilvēki melo vairāk kā intraverti.

Vīrieši melo astoņas reizes vairāk par sevi

kā par citiem cilvēkiem.

Sievietes vairāk melo, lai pasargātu citus cilvēkus.

Ja jūs esat vidusmēra precēts pāris,

jūs melosit savam dzīvesbiedram

katrā vienā no desmit saskarsmēm.

Jums varētu šķist, ka tas ir traki.

Ja Jūs esat neprecējies, šis skaitlis samazinās līdz trīs.

Melošana ir sarežģīta.

Tā ir iepīta mūsu ikdienā un darba dzīvē.

Mēs patiesībā pret melošanu izturamies divējādi.

Mēs nepieciešamības gadījumā melojam,

dažreiz pat ļoti labu iemeslu dēļ,

tomēr citreiz tikai tāpēc, ka nespējam samierināties ar savas dzīves nepilnīgumu.

Tā ir otrā patiesība par melošanu.

Mēs esam pret melošanu,

lai arī slepenībā atbalstam to

tādos veidos, kādos sabiedrība gadsimtus

un gadsimtus ir atzinusi par pieņemamu.

Tā ir tikpat sena kā elpošana.

Tā ir daļa mūsu kultūras, tā ir daļa mūsu vēstures.

Padomājiet, Dante, Šekspīrs,

Bībele, pasaules ziņas.

(Smiekli)

Melošanai ir arī evolucionāra vērtība mums kā sugai.

Zinātnieki jau sen ir pierādijuši,

ka sugai esot saprātīgākai,

lielāka ir arī to smadzeņu jaunā garoza,

tās pārstāvjiem arī esot nodevīgākiem.

Jūs varbūt atceraties Koko.

Vai kāds atceras Koko — gorillu, kurai iemācīja zīmju valodu?

Koko iemācīja sazināties ar zīmju valodas palīdzību.

Lūk, Koko ar savu kaķēnu.

Tas ir viņas piemīlīgais, mazais, pūkainais kaķēna draugs.

Koko reiz vainoja kaķēnu

izlietnes izraušanā no sienas.

(Smiekli)

Mums ir ieprogrammēts kļūt par bara vadoņiem.

Tas sākas patiešām agrīni.

Cik agrīni?

Zīdaiņi izliekas raudam,

pārstāj, nogaida vai kāds nāk

un tad turpina raudāt.

Viengadīgie bērni iemācās slēpšanu.

(Smiekli)

Divgadīgie blefo.

Piecgadīgie atklāti melo.

Tie manipulē ar glaimiem.

Deviņgadīgie, noklusēšanas meistari.

Līdz brīdim, kad jūs iestājaties koledžā,

jūs melosit savai mātei vienā no katrām piecām saskarsmēm.

Līdz tam brīdim, kad jūs sāksit strādāt, paši sevi apgādāt,

jūs nokļūsiet pasaulē, kas ir pārbāzta

ar mēstulēm, neīstiem virtuāliem draugiem,

apmelojošiem plašsaziņas līdzekļiem,

atjautīgiem identitāšu zagļiem

pasaules klases Ponzi shēmotājiem,

manīšanas epidēmiju,

īsāk sakot, kā rakstnieks to sauc —

pēcpatiesības sabiedrība.

Šī mulsinošā situācija

pastāv arī mūsdienās.

Ko iesākt?

Ir lietas, ko mēs varam darīt,

lai veiksmīgi lavierētu pa šo melu purvāju.

Apmācīti melu atpazinēji nonāk līdz patiesībai apmēram 90% gadījumu.

Pārējiem no mums tas izdodas vidēji 54% gadījumu.

Kā to var tik vienkārši apgūt?

Ir labi meļi un ir slikti meļi. Taču nav tādi, kuriem tas būtu iedzimts.

Mēs visi pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas un izmantojam vienus un tos pašus paņēmienus.

Es jums parādīšu

divus apmāna paraugus.

Mēs skatīsimies galvenās pazīmes un redzēsim, vai mēs tās varam atrast paši sevī.

Sāksim ar runu.

(Video) Bils Klintons: Es vēlos, lai jūs manī paklausītos.

Es teikšu vēlreiz.

Man nebija dzimumattiecības

ar šo sievieti, Levinskas jaunkundzi.

Es nekad neesmu melojis,

ne reizi, nekad.

Šīs apsūdzības ir nepatiesas.

Man ir jāatgriežas pie darba amerikāņu labā.

Paldies.

Pamela Meijere: Labi, kas bija nododošās zīmes?

Labi, pirmo lietu, ko mēs dzirdējām, sauc par pārspīlēto noliegumu.

Pētījumi atklāj, ka cilvēki, kuri ir pārlieku apņēmušies noliegt

drīzāk lietos formālu valodu neformālās vietā.

Mēs arī dzirdējām norobežošanos: „šo sievieti”.

Mēs zinām, ka meļi zemapziņā norobežojas

no sava subjekta,

tam izmantojot savu valodu.

Ja Bils Klintons būtu teicis: „Labi, ja godīgi ...”

vai arī Ričarda Niksona iecienītā frāze: „Visā patiesumā ... ”

tas būtu strupceļš

jebkuram melu atpazinējam, kurš pazīst

tā saukto raksturojošo valodu, šāda veida raksturojošā valoda

vēl vairāk diskreditē subjektu.

Ja viņš būtu pilnībā atkārtojis uzdoto jautājumu

vai arī aizstāvībā bārstījies ar pārlieku daudz detaļām,

labi, ka viņš tā nedarīja,

viņš būtu vēl vairāk diskreditējies.

Freids pareizi teica.

Freids teica, jā, ir kas daudz svarīgāks par runāšanu:

„Neviens mirstīgais nevar pie sevis paturēt noslēpumu.

Ja viņam ir sakniebtas lūpas, viņš visu izpauž ar saviem pirkstiem.”

Tā darām mēs visi, neatkarīgi no tā, cik stiprs esat.

Mēs visi nododam sevi ar pirkstiem.

Es jums parādīšu Dominiku Strosu-Kānu ar Obamu,

kurš visu izpauž ar saviem pirkstiem.

(Smiekli)

Mēs nonākam pie nākamajām pazīmēm,

kas ir ķermeņa valoda.

Runājot par ķermeņa valodu, lūk, kas jums ir jādara.

Jums patiesi ir jāatsakās no visiem jūsu pieņēmumiem.

Lai zinātne nedaudz pārbauda jūsu zināšanas.

Jo mēs domājam, ka meļi uzvedas nemierīgi.

Ziniet ko, īstenībā viņi melojot sasprindzina ķermeņa augšdaļu.

Mēs domājam, ka meļi neskatās jums acīs.

Uzminiet nu, viņi skatās acīs mazliet pat par daudz,

mēģinot atspēkot šo mītu.

Mēs uzskatām, ka atvērtība un smaidi

liecina par godīgumu, atklātību.

Taču apmācīts melu atpazinējs

var ievērot neīstu smaidu jau pa gabalu.

Vai varat uzminēt, kurš ir neīstais smaids?

Jūs apzināti sasprindzināt

savus vaigu muskuļus.

Taču īstais smaids ir acīs, ap acīm esošajām „vārnu kājiņām”.

Tās nevar apzināti sasprindzināt,

it īpaši, ja esat pārcenties ar botoksu.

Nepārcenšaties ar botoksu; neviens nedomās, ka esat godīgs.

Skatīsimies uz galvenajam pazīmēm.

Vai varat pateikt, kas notiek sarunā?

Vai varat ievērot galvenās pazīmes,

lai saskatītu nesakritības

kāda vārdos un rīcībā?

Es zinu, ka tas šķiet patiešām acīmredzami,

taču, kad jums ir saruna

ar kādu, kuru turat aizdomās apmānā,

attieksme ir visaizmirstākā no visām melu pazīmēm.

Godīgi cilvēki būs gatavi sadarboties.

Viņi mēģinās jūs pārliecināt, ka ir jūsu pusē.

Viņi būs aizrautīgi.

Viņi būs izpalīdzīgi un vēlēsies nonākt līdz patiesībai.

Viņi būs gatavi rīkot prāta vētru, nosaukt aizdomās turamos,

sniegt noderīgu informāciju.

Viņi teiks: „Hmm,

varbūt to viltoja puiši, kas veidoja algu sarakstu.”

Viņi būs saniknoti, ja kādu brīdi sajutīs, ka tiek nepatiesi apsūdzēti

un tas būs redzams visas intervijas laikā, nevis tikai īsu brīdi;

viņi būs saniknoti visu intervijas laiku.

Jums vaicājot kādam nevainīgajam

par to, kādu sodu vajadzētu saņemt šiem čeku viltotājiem,

visdrīzāk, ka šis cilvēks.

ieteiks bargāku, nevis saudzīgāku sodu.

Nu pieņemsim, ka jums ir tieši tā pati saruna tikai

ar kādu mānīgu cilvēku.

Šis cilvēks būs atturīgs,

nolaistu seju, pieklusinātu balsi,

tādu kā saraustītu uzvedības ziņā.

Pavaicājiet mānīgam cilvēkam viņa stāstu,

viņi to pārbārstīs ar pārlieku sīkām detaļām un

dažnedažādām nesvarīgām lietām.

Viņi savu stāstu pasniegs striktā hronoloģiskā secībā.

Tas, ko apmācīts nopratinātājs dara,

viņš izmanto dažādus ļoti atjautīgus paņēmienus,

piemēram, vairāku stundu laikā,

viņi palūgs, lai cilvēks atstāsta notikušo no otra gala

un noskatīsies kā viņš cenšas izlocīties,

sekojot līdzi tam, kādi jautājumi izraisa vislielākos cilvēka melus.

Kādēļ viņi tā dara? Jo mēs visi darām vienu un to pašu.

Mēs atkārtojam sakāmo,

taču mēs reti kad atkārtojam savus žestus.

Mēs sakām „jā”, bet šūpojam savas galvas.

Stāstot ļoti pārliecinošas lietas, mēs pavisam nedaudz sasprindzinam plecus.

Mēs pastrādājam drausmīgus noziegumus

un smaidām, jūsmojot, ka paliksim nesodīti.

Šis smaids ir pazīstams kā „apmāna prieks”.

Mēs to redzēsim vairākos turpmākajos video fragmentos,

mēs sāksim ar — tie, kas viņu nepazīst,

šis cilvēks ir prezidenta kandidāts Džons Edvartss,

kurš šokēja visu Ameriku, izrādoties kāda laulāta pāra bērna tēvs.

Mēs redzēsim, kā viņš runā par paternitātes testa veikšanu.

Paskatieties, vai varat ievērot viņu

sakām, „jā”, bet šūpojot galvu, kā sakot „nē”,

nedaudz savelkot savus plecus.

(Video) Džons Edvartss: Man prieks iesaistīties šādā lietā.

Es saprotu, nav iespējams, ka es varētu būt šī bērna tēvs,

notikumu notikšanas laika dēļ.

Tā kā es saprotu, ka tas nav iespējams.

Labprāt veikšu paternitātes testu

un priecātos atklāt, ka esmu kļūdījies.

Intervētājs: Vai Jūs grasāties to drīzumā veikt? Vai ir kāds —

Dž.E.: Jā, lai arī es esmu tikai puse no šī testa rezultātiem.

Taču ar prieku iesaistīšos šādā lietā.

P.M.: Labi, galvas šūpošanu pamanīt ir daudz vieglāk,

kad zināt, uz ko tieši jāskatās.

Būs brīži,

kad kāds teiks vienu lietu,

tikmēr mēģinot apslēpt ko citu, kas dažreiz īsu brīdi tomēr var parādīties.

Ir zināms, ka slepkavas cenšas apslēpt skumjas.

Jūsu jaunais kopuzņēmuma partneris var jums paspiest roku,

svinēt, doties ar jums pusdienās

un tad pēkšņi izrādīt dusmu izpausmi.

Neviens no mums, protams, vienas dienā laikā nekļūs par mīmikas ekspertu,

taču es varu pastāstīt par vienu, kas ir ļoti bīstama un ir viegli apgūstama,

tā ir nicinājuma izpausme.

Dusmu gadījumā, jums ir divi līdzvērtīgi cilvēki.

Tās savā ziņā ir veselīgas attiecības.

Taču, kad dusmas nomaina nicinājums,

tad jelkāda cieņa pret jums ir zudusi.

To saista ar morālu pārākumu.

Šī iemesla dēļ mainīt šāda cilvēka nostāju ir ļoti, ļoti grūti.

Lūk, kā tas izskatās.

Tam raksturīgs ievilkts un pacelts

vienas lūpas kaktiņš.

Tā ir vienīgā asimetriskā mīmika.

Nicinājuma klātbūtnē

vienalga, vai tam seko vai neseko apmāns,

tā ne vienmēr notiek,

skatieties uz otru pusi, ejiet otrā virzienā,

vēlreiz pārdomājiet darījumu,

sakiet: „Nē, paldies. Mani pilnībā šis darījums neapmierina. Paldies.”

Zinātne ir atklājusi

daudz, daudz vairāk rādītājus.

Mēs zinām, ka, piemēram,

mēs zinām, ka meļi biežāk mirkšķinās,

savas pēdas pavērš izejas virzienā.

Viņi paņems priekšmetus

un novietos tos starp sevi un cilvēku, kas ar viņiem runā.

Tie mainīs savu balss toni,

bieži vien padarot to krietni zemāku.

Lieta tāda.

Šī uzvedība ir tikai uzvedība.

Tie nav apmāna mēģinājuma apliecinājumi.

Tā ir sarkanā gaisma.

Mēs esam cilvēki.

Mēs visu laiku plātāmies ar apmānu liecinošiem žestiem.

Atsevišķi tie nenozīmē pilnīgi neko.

Taču, redzot tos pārpārēm, esiet uzmanīgs.

Pavērojiet, ieklausieties, papētiet, uzdodiet kādu grūtāku jautājumu,

nomainiet šo ļoti ērto zināšanas režīmu

uz ziņkārības režīmu, uzdodiet vairāk jautājumu,

turiet galvu augstāk, izturieties ar sapratni pret cilvēku, ar kuru runājat.

Necenšaties būt kā ļautiņi no „Likums un kārtība” un citos šāda veida raidījumos,

kuri iedzen citos cilvēkos bijību.

Neesiet pārāk agresīvs, tas nostrādā.

Mēs jau mazliet esam parunājuši

par to, kā atpazīt, kad kāds melo

un kā atpazīt melus.

Kā jau es solīju, nu mēs aplūkosim to, kāda izskatās patiesība.

Es jums parādīšu divus video,

divas mātes, no kurām viena melo, bet otra stāsta patiesību.

Šie video ieguva atpazīstamību,

pateicoties Kalifornijas zinātniekam Deividam Matsumoto.

Manuprāt, šis ir lielisks piemērs tam,

kāda izskatās patiesība.

Šī māte, Diāna Daunza,

no tuva attāluma sašāva savus bērnus,

aizveda viņus uz slimnīcu,

kamēr viņi asiņoja pa visu mašīnu,

apgalvojot, ka to izdarīja izspūris svešinieks.

Redzot šo video, jūs sapratīsit,

ka viņa pat nespēj izlikties par satriektu māti.

Es vēlos, lai pamanāt

apbrīnojamo atšķirību

starp viņas aprakstītajiem briesmīgajiem notikumiem

un viņas ļoti, ļoti vēso izturēšanos.

Ja vērīgi ieskatīsities, ieraudzīsit šajā video apmāna prieku.

(Video) Diāna Daunsa: Naktī, man aizverot acis,

es redzu Kristiju stiepjam pretī man savu roku, kamēr es braucu,

un asinis vienkārši plūda ārā pa viņas muti.

Varbūt tas ar laiku izplēnēs no manas atmiņas,

taču es šaubos.

Tas man visvairāk neliek mieru.

P.M.: Nu es parādīšu video

ar patiešām sērojošu māti, Erinu Ranjonu,

tiesā stājoties aci pret aci ar savas meitas slepkavu un spīdzinātāju.

Šeit jūs neredzēsit samākslotas emocijas,

tikai īstas mātes ciešanu izpausmes.

(Video) Erina Ranjona: Es sarakstīju šo paziņojumu trešajā gadadienā,

kopš tās nakts, kad man atņēmi manu meitiņu

un darīji viņai pāri,

tu viņu sagrāvi,

tu viņu spīdzināji, kamēr viņas sirds apstājās.

Viņa pretojās, es zinu, ka viņa pretojās.

Es zinu, ka viņa uz tevi skatījās

ar savām skaistajām, brūnajām acīm

un tu tik un tā gribēji viņu nogalināt.

To es nesaprotu

un nekad arī nesapratīšu.

P.M.: Labi, nav iemesla apšaubīt šo emociju patiesumu.

Patiesības atpazīšanas tehnoloģija

attīstīstās.

Mēs zinām, ka, pastāv,

piemēram, acu kustību izsekotāji un smadzeņu infrasarkanie skeneri,

magnētiskās rezonanses tomogrāfi, kuri, mums melojot,

var atkodēt mūsu ķermeņa signālus.

Šīs tehnoloģijas mums tiks pasniegtas

kā panaceja apmānam,

un kādu dienu arī būs neticami noderīgas.

Taču pagaidām jums ir jāpadomā:

Ar ko jūs drīzāk vēlētos doties uz tikšanos,

kādu, kurš prot nonākt līdz patiesībai

vai cilvēku, kurš cauri durvīm vilks 400 mārciņu smagu

elektroencefalogramas ierīci?

Melu atpazinēji paļaujas uz cilvēkiem.

Viņi zina, kā kāds reiz ir teicis:

„Tumsā slapstošies tēli.”

Savā ziņā interesanti ir

tas, ka mūsdienās ir tik maz tumsas.

Mūsu pasaule ir izgaismota 24 stundas dienā.

Tā ir caurspīdīga

ar emuāriem un sociālajiem tīkliem,

kuros tiek atbalstīts un veicināts jaunās paaudzes dzīvesveids,

izvēle dzīvot savu dzīvi publiski.

Tā ir daudz trokšņaināka pasaule.

Viens no mūsu izaicinājumiem

ir atcerēties, ka

pārlieku liela atklātība nav godīgums.

Mūsu apmātā tvītošana un īsziņu rakstīšana

var mums likt aizmirst,

ka cilvēka cienīgums, personiskais godīgums,

tam vēl joprojām ir nozīme, tam vienmēr būs nozīme.

Šajā tik daudz trokšņainākajā pasaulē

var šķist loģiskāk, runājot

par mūsu morāli, būt

pavisam nedaudz konkrētākam.

Kad jūs apvienojat apmānu atpazīšanas zinātni

ar skatīšanas un klausīšanas māku,

jūs atbrīvojat sevi no iesaistīšanās melos.

Jūs sākat šo ceļu,

kurā būsit nedaudz nepārprotamāks,

visiem apkārtējiem signalizējot,

sakot, „Ei, mana pasaule, mūsu pasaule,

tā būs godīga pasaule.

Es dzīvošu pasaulē, kur patiesība tiks atbalstīta

un nepatiesība — atpazīta un nosodīta.”

Jums to paveicot,

pasaule jums apkārt pārvērtīsies.

Tā ir patiesība. Paldies.

(Aplausi)