Tevi veido tava ķermeņa valoda

(PIEZĪME: Sociālo zinātņu pārstāvji šobrīd diskutē par atsevišķu runātājas pieminēto atklājumu precizitāti un atkārtojamību. Vairāk informācijas, kā arī Eimijas Kadijas atbildes uz kritiku skatīt sadaļā "Criticisms & updates".)

Ķermeņa valoda ietekmē to, kā citi mūs redz, bet tā var arī mainīt to, kā raugāmies uz sevi. Sociālpsiholoģe Emija Kadija parāda kā „spēka poza” — pārliecināta stāja, pat ja nejūtaties pārliecināti var veicināt testosterona un kortizola līmeni smadzenēs un pat ietekmēt mūsu panākumu iespējas.

Gribu sākt ar netehnoloģiskas
dzīves gudrības piedāvāšanu,

un tā ir pavisam vienkārša:

uz divām minūtēm izmainiet savu pozu.

Bet pirms to atklāju,
vēlos jums palūgt tūlīt pat

nedaudz pavērot savu ķermeni,
un ko jūs ar to darāt.

Cik no jums cenšas it kā sarauties?

Varbūt esat saliekušies,
sakrustojuši kājas vai potītes.

Dažreiz mēs, lūk, šādi
satveram savas rokas

Dažreiz mēs izplešamies. (Smiekli)

Es jūs redzu.

Gribu, lai pievēršat uzmanību
tam, ko pašlaik darāt.

Mēs pēc dažām minūtēm
pie tā atgriezīsimies,

un es ceru, ka iemācīsieties
to nedaudz pamainīt,

jo tas var būtiski ietekmēt
jūsu dzīves norisi.

Ķermeņa valoda mūs ļoti interesē,

un mūs īpaši interesē
citu cilvēku ķermeņa valoda.

Mūs interesē, nu, kā lai pasaka...
(Smiekli)

neveikla saskarsme, vai smaids,

vai nievājošs skatiens,
vai varbūt ļoti neveikla acs piemiegšana,

vai varbūt pat kaut kas
līdzīgs rokasspiedienam.

Diktors: Lūk arī viņi, pie desmitā numura.

Šim policistam palaimējies paspiest
Savienoto Valstu prezidenta roku.

Lūk arī premjerministrs –
Nē. (Smiekli) (Aplausi)

(Smiekli) (Aplausi)

Eimija Kadija: Tātad rokas paspiešana
vai rokas nepaspiešana,

var likt mums runāt nedēļām ilgi.

Pat BBC un The New York Times.

Acīmredzot, domājot
par neverbālo izturēšanos,

vai ķermeņa valodu – un, sociālzinātnieki
to dēvē par neverbāļiem –

tā ir valoda, tātad mēs domājam
par savstarpējo saziņu.

Domājot par savstarpējo saziņu,
mēs domājam par saskarsmi.

Ko tad jūsu ķermeņa valoda man pauž?

Ko manējā pauž jums?

Iespējams, ka šis ir labs veids
kā uz to paraudzīties.

Sociālzinātnieki
daudz laika ir pavadījuši,

aplūkojot ķermeņa valodas ietekmi

vai citu cilvēku ķermeņa valodas ietekmi
uz mūsu spriedumiem.

No ķermeņa valodas mēs izdarām
vispārīgus spriedumus un secinājumus.

Un šie spriedumi var noteikt
patiešām dzīvē svarīgus iznākumus,

ko pieņemam darbā, paaugstinām
amatā, vai aicinām uz satikšanos.

Piemēram, Nalini Ambadi,
Taftsa universitātes pētnieks,

veica pētījumu, kurā cilvēki vēroja
30 sekunžu bezskaņas video

ar īstu ārstu un pacientu saskarsmi,

un viņu spriedumi par ārsta izturēšanos

paredz to, vai šis ārsts tiks iesūdzēts.

Tātad nav tik svarīgi

vai ārsts ir kompetents,

bet gan, vai mums šis cilvēks patīk,
un kāda ir bijusi saskarsme?

Vai pat vēl vairāk,
Alekss Todorovs no Prinstonas

norāda uz to, ka spriedumi par
politisko kandidātu sejām

tikai vienas sekundes laikā nosaka 70%

no ASV Senāta un gubernatoru
vēlēšanu iznākuma,

un pat digitālajā pasaulē,

interneta pārrunās
veikli lietotas emocijzīmes

var palīdzēt iegūt labāku rezultātu.

Ja neprotat tās lietot, labāk nevajag. Ja?

Domājot par neverbāļiem,
mēs domājam kā cilvēki spriež par citiem,

kā viņi spriež par mums,
un kāds no tā ir iznākums.

Tomēr mēs mēdzam aizmirst
otru auditoriju,

ko ietekmē mūsu neverbāļi,
un tie esam mēs paši.

Arī mūs pašus ietekmē mūsu neverbāļi,

mūsu domas un sajūtas
un mūsu fizioloģija.

Par kādiem neverbāļiem es runāju?

Es esmu sociālpshiholoģe.
Es studēju aizspriedumus,

un es pasniedzu konkurējošā
uzņēmējdarbības augstskolā,

tāpēc mani neizbēgami
ieinteresēja varas dinamika.

Jo īpaši mani ieinteresēja
varas un dominances

neverbālā izteiksme.

Kas tad ir neverbālā varas un
dominances izteiksme?

Lūk, kā tā izskatās.

Dzīvnieku pasaulē, tie cenšas izplesties.

Tie cenšas kļūt lieli, izstiepties,

ieņemt vairāk vietas,
tātad cenšas atvērties.

Tie cenšas atvērties.

Tā tas ir visā dzīvnieku pasaulē.

To dara ne tikai primāti.

Un cilvēki dara to pašu. (Smiekli)

Viņi to dara, kad tiem varenība
it kā pieder hroniski,

un arī tajā mirklī, kad jūtas vareni.

Tas ir īpaši interesanti,
jo tas mums rāda,

cik šāda varenības izteiksme
ir vispārēja un sena.

Šo izteiksmi, ko pazīst kā lepnumu,

ir pētījusi Džesika Treisija.

Viņa vērš uzmanību uz to,
ka tā dara gan dzimuši redzīgi,

gan dzimuši neredzīgie,

kad uzvar fiziskā sacensībā.

Kad uzvarot šķērso finiša līniju,

vienalga, vai tie iepriekš
redzējuši kādu tā darām.

Tie vienmēr dara šādi.

Rokas veido V burtu un
zods nedaudz piepacelts.

Ko darām, ja jūtamies nevarīgi?

Mēs darām tieši pretējo.

Mēs aizveramies.
Mēs saritināmies.

Mēs saraujamies.

Mēs nevēlamies saskarties
ar blakus esošajiem.

Tātad gan dzīvnieki, gan cilvēki
dara vienu un to pašu.

Un šādi notiek, kad saliekat
kopā dažāda līmeņa varenību.

Kad runa ir par varu,
mēs mēdzam

papildināt citu cilvēku neverbāļus.

Ja kāds mums izrāda varenību,

Mēs mēdzam sarauties.
Mēs neatdarinām otru.

Mēs daram pretējo.

Kad es vēroju šādu uzvedību auditorijā,

ko es ieraugu?

Es redzu, ka uzņēmējdarbības
vadības studenti tiešām izrāda

visu varas neverbāļu spektru.

Daži ir kā alfa barvežu karikatūras,

ienākot telpā, tie nostājas
pašā telpas vidū

pat pirms lekcijas sākuma,
it kā vēlētos aizņemt vairāk vietas.

Kad tie apsēžas, tad it kā izplešas.

Tie paceļ rokas šādi.

Ir citi, kas, ienākot telpā,
burtiski saplok,

Tas notiek, tiklīdz tie ir ienākuši.

Tas redzams viņu sejās
un viņu ķermeņa valodā,

un viņi sēž savos krēslos sarāvušies,

un dara šādi, kad paceļ roku.

Es šajā sakarā
esmu ievērojusi pāris lietas.

Par pirmo nebūsiet pārsteigti.

Tā, šķiet, ir saistīta ar dzimumu.

Sievietes to dara daudz
vairāk nekā vīrieši.

Sievietes hroniski jūtas
nevarīgākas par vīriešiem,

tāpēc tas nav pārsteigums.

Bet otra lieta ir tāda,

ka tas ir saistīts ar to,

cik attiecīgais students iesaistās
lekcijās, un cik veiksmīgi iesaistās.

Un MBA lekcijās tas ir patiešām svarīgi,

jo iesaistīšanās ir puse no vērtējuma.

Uzņēmējdarbības augstskolas cīnās ar šo dažādo
novērtējumu starp dzimumiem.

Ir vienādi kvalificēti
vīrieši un sievietes,

bet vērtējums atšķiras,

un tas daļēji ir saistīts
ar iesaistīšanos lekcijās.

Tāpēc es sāku interesēties, nu labi,

ir cilvēki, kas ienāk šādi un iesaistās.

Vai cilvēkiem ir iespējams to notēlot,

un vai tas viņiem liks
vairāk iesaistīties?

Mēs ar galveno līdzdalībnieci
Deinu Karniju no Bērklija Universtiātes

gribējām uzzināt, vai to var notēlot
un tā uzlabot savu sniegumu.

Vai to var darīt īslaicīgi

un tā piedzīvot izmaiņas uzvedībā,

kas liks justies varenākam?

Mēs zinām, ka mūsu neverbāļi
nosaka, ko citi cilvēki

par mums domā un jūt.
Tam ir daudz liecību.

Bet mūsu jautājums bija:

vai mūsu neverbāļi nosaka,
kā jūtamies un ko domājam par sevi?

Pastāv liecības, ka tas tā ir.

Piemēram, mēs smaidām,
kad jūtamies laimīgi,

bet arī, kad mūs spiež smaidīt,

liekot zobos šādi turēt pildspalvu,
tas liek mums justies labāk.

Tātad tas notiek abējādi.

Kad runa ir par varenību,
tas arī ir abējādi.

Kad jūtaties vareni,

biežāk darīsit šādi,

bet ir arī iespējams,
ka tēlojot varenu,

jums ir vieglāk kļūt patiešām vareniem.

Otrs jautājums tātad bija,

mēs zinām, ka mūsu prāts
ietekmē mūsu ķermeni,

bet vai arī mūsu ķermenis
ietekmē mūsu prātu?

Un kad es saku prātu,
varenuma gadījumā,

par ko es runāju?

Es runāju par domām un sajūtām

un psiholoģiskām lietām,
kas veido mūsu domas un sajūtas

un manā gadījumā tie ir hormoni.
Es aplūkoju hormonus.

Kā izskatās vareno prāti,
salīdzinājumā ar nevarīgajiem?

Nav pārsteigums,
ka vareni ļaudis mēdz būt

uzstājīgāki, pārliecinātāki
un optimistiskāki.

Viņi tiešām jūtas tā, it kā
uzvarēs pat laimes spēlē.

Viņi arī parasti spēj
domāt abstraktāk.

Tātad atšķirību ir daudz.
Viņi vairāk riskē.

Starp varenajiem un nevarīgajiem
pastāv daudz atšķirību.

Arī fizioloģiski ir daudz atšķirību

ar diviem galvenajiem hormoniem:
testosteronu, kas ir dominances hormons,

un kortizolu, kas ir stresa hormons.

Mēs zinām, ka primātu hierarhijās
ar varu apveltītiem alfa tēviņiem

ir augsts testosterona un
zems kortizola līmenis,

tāpat arī spēcīgiem un efektīviem līderiem

ir augsts testosterona un
zems kortizola līmenis.

Ko tas nozīmē?
Kad runājam par varenību,

parasti iedomājamies
tikai par testosteronu,

jo tas ir dominances hormons.

Bet patiesībā, varenību nosaka arī tas,
kā reaģējam uz stresu.

Vai gribat spēcīgu, dominējošu līderi

ar augstu testosterona līmeni,
bet nenoturīgu pret stresu?

Droši vien nē.

Vēlaties cilvēku, kas ir spēcīgs,
neatlaidīgs un dominējošs,

bet visai noturīgs pret stresu
un nesaspringts.

Tā nu mēs zinām, ka primātu hierarhijās,

ja barvedim jāpārņem vara,

ja indivīdam pēkšņi
jāpārņem barveža loma,

dažu dienu laikā šī indivīda
testosterona līmenis ievērojami

paaugstinās un viņa kortizola
līmenis ievērojami pazeminās.

Mums ir liecības gan tam, ka
ķermenis ietekmē prātu,

vismaz vaibstu līmenī,

gan arī tam,
ka prātu spēj ietekmēt lomu maiņa

Kas notiek, ja runājam par lomu maiņu,

kas notiek, ja darām to
pavisam minimālā līmenī,

kā šo sīko manipulāciju,
sīko iejaukšanos procesā?

„Uz divām minūtēm”, teiksim,
„es gribu, lai stāvat šādi,

un tas jums liks justies varenākiem.”

Lūk, ko mēs izdarījām.

Mēs nolēmām uzaicināt cilvēkus
uz mazu eksperimentu laboratorijā,

un šie cilvēki, uz divām minūtēm,

ieņēma varenību
vai nevarību izsakošu pozu,

un es jums parādīšu piecas no šīm pozām,

kaut gan mēs izmantojām tikai divas.

Lūk, viena.

Vēl pāris.

Šo plašsaziņas līdzekļi
iesaukuši par „Brīnumsievieti”.

Lūk, vēl divas.

Jūs varat stāvēt vai sēdēt.

Un, lūk, nevarīguma pozas.

Jūs sakļaujaties un saraujaties.

Šī ir ļoti nevarīga poza.

Ja satverat kaklu,
jūs tiešām aizsargājat sevi.

Lūk, kā tas notiek:

viņi ienāk, iespļauj pudelītē.

„Divas minūtes”, mēs sakām,
„jums jādara tā vai šitā.”

Viņi neskatās uz attēliem ar pozām.

Mēs nevēlamies viņiem priekšnoteikt
varenības konceptu,

mēs vēlamies, lai viņi jūtas vareni.

Tātad divas minūtes viņi dara tā.

Tad mēs viņiem jautājam: „Cik vareni
jutāties?” uz dažādām lietām,

un tad mēs viņiem
ļaujam spēlēt uz laimi,

un tad mēs vēlreiz ņemam siekalu paraugu.

Tas ir viss. Tas ir viss eksperiments.

Lūk, ko mēs atklājām.

Riska uzņēmība, kas ir laimes spēle,

mēs atklājam, ka varenības pozā

86 procenti ļaujas riskam.

Nevarīguma pozā

tie ir tikai 60 procenti,
un tā ir milzīga atšķirība.

Lūk, ko atklājam par testosteronu.

Salīdzinot ar pamata datiem,
kad viņi ienāca,

varenie piedzīvoja 20 procentu kāpumu,

un nevarīgie piedzīvoja
aptuveni 10 procentu kritumu.

Tātad, divas minūtes,
un jums ir šādas izmaiņas.

Lūk, kas notiek ar kortizolu.

Varenie piedzīvo ap 25 procentu kritumu,

un nevarīgie piedzīvo
ap 15 procentu kāpumu.

Tātad, divas minūtes
izraisa šādas hormonālas izmaiņas,

kas konfigurē smadzenes,

būt vai nu neatlaidīgam,
pārliecinātam un justies ērti

vai arī viegli reaģēt uz stresu
un it kā aizvērties.

Mēs visi esam tā jutušies, vai ne?

Mūsu neverbāļi tiešām nosaka
kā jūtamies un ko domājam ar sevi,

tas nenotiek tikai ar citiem,
bet arī ar mums pašiem.

Un arī mūsu ķermeņi maina mūsu prātus.

Bet nākamais jautājums, protams, ir:

vai dažu minūšu varas pozēšana

tiešām var jēgpilni izmainīt dzīvi?

Tā ir laboratorija, tas ir sīks uzdevums,
tikai uz pāris minūtēm.

Kur mēs to īsti varam izmantot?

Par to mēs, protams, domājām.

Un mēs domājam, ka to var izmantot
vērtējošās situācijās,

kā sociālo draudu situācijās,

kur jūs vērtē varbūt draugi,

Pusaudžiem tā ir skolas ēdamzāle,

citiem tā ir runa skolas valdes sapulcē.

Tā var būt prezentācija
vai tāda runa kā šī,

vai darba intervija.

Mēs nolēmām, ka visvairāk tas varētu
attiekties tieši uz darba interviju,

jo lielākā daļa cilvēku
tās ir piedzīvojuši.

Tad mēs publicējām šos atklājumus,

un mediji uz to bija kā traki,

un viņi teica, tātad, lūk kas jādara,

kad esat darba intervijā, vai ne?

(Smiekli)

Mēs, protams, bijām šausmās un teicām:

„Ak, Dievs, nē, nē, nē,
mēs nebūt tā nedomājām.

Daudzu iemeslu dēļ,
nē, nē, nē, nedariet tā.”

Atkārtoju, runa nav par to,
kā runājat ar citiem,

bet gan pats ar sevi.

Ko darīt pirms darba
intervijas? Jūs darat šādi.

Jūs apsēžaties.
Jūs skatāties savā viedtālrunī,

cenšoties nevienu neizlaist.

Jūs skatāties pierakstos,

jūs noliecaties, saraujaties,

kad jums patiesībā būtu
jādara varbūt šādi,

kaut kur tualetē, vai ne?
Dariet tā. Atrodiet divas minūtes.

To arī mēs vēlējāmies izmēģināt.

Mēs atvedām cilvēkus uz laboratoriju,

un viņi atkal ieņēma varenības
un nevarīguma pozas,

tad viņiem bija ļoti saspringta
darba intervija.

Tā bija piecas minūtes gara.
Viņus ierakstīja.

Viņus arī vērtēja,

un vērtētāji bija apmācīti
neizrādīt neverbālu reakciju,

tātad viņi izskatījās šādi.

Iedomājieties, ka šis
ir cilvēks, kas jūs intervē.

Tātad uz piecām minūtēm, nekā,
un tas ir grūtāk nekā būt tincinātam.

Cilvēki to nevar ciest.

Meriana Lafransa to dēvē par
„stāvēšanu sociālplūstošajās smiltīs”.

Tas ļoti paaugstina kortizola līmeni.

Tātad, mēs viņiem likām
iet caur šādu darba interviju,

jo mēs gribējām redzēt, kas notiks,

Tad mums bija četri programmētāji,
kas izskatīja ierakstus.

Viņi nezināja hipotēzi.
Viņi nezināja apstākļus.

Viņiem nebija ne jausmas,
kurš pozēja kādā pozā,

un viņi beigās, caurskatot ierakstus,

teica: „Mēs gribam
pieņemt darbā šos cilvēkus,”

visus varenos pozētājus.

„Mēs negribam pieņemt darbā šos.

Mēs arī šos cilvēkus
kopumā vērtējam pozitīvāk.”

Bet, kāds tam ir iemesls?

Tas nebija balstīts uz intervijas saturu.

Tas bija balstīts uz to, kā viņi
izturējās intervijas laikā.

Jo mēs viņus vērtējām pēc
visiem šiem mainīgajiem,

kas attiecas uz kompetenci, un
cik strukturēta ir runa.

Cik tā ir laba.
Kāda ir intervējamā kvalifikācija.

Uz šīm lietām nebija nekādas ietekmes.
Lūk, kas tika ietekmēts.

Šādas lietas.

Cilvēki izrāda patieso sevi.

Viņi izrāda sevi pašu.

Viņi izrāda savas idejas,
bet paši no sevis,

bez jebkādiem uzslāņojumiem.

Tas noteica efektu,
vai atspoguļoja efektu.

Kad es par to stāstu citiem,

ka ķermenis var mainīt prātu,
un prāts var mainīt izturēšanos,

un izturēšanās var mainīt
iznākumu, viņi saka:

„Izklausās samāksloti”.

Tad es saku, tēlojiet, līdz jums izdodas.

Tas neesmu es.

Es negribu nonākt tik tālu
un arvien justies kā viltvārdis.

Es negribu justies kā krāpnieks.

Es negribu nonākt tik tālu, un justies
tā it kā man te nevajadzētu būt.

Un tas manī patiešām atbalsojās,

jo es gribu jums izstāstīt
kādu notikumu par krāpnieku

un jušanos tā, it kā
man te nevajadzētu būt.

Kad man bija 19 gadu,
es iekļuvu ļoti smagā autoavārijā.

Mani izsvieda no mašīnas
un es apmetu vairākus kūleņus.

Mani izsvieda no mašīnas.

Un es atmodos galvas traumu
rehabilitācijas centrā,

un es biju atskaitīta no augstskolas,

un es uzzināju, ka mans IQ ir pazeminājies
par divām standarta iedaļām,

kas bija ļoti sāpīgi.

Es zināju kāds ir mans IQ, jo man bija
augstas intelektuālās spējas,

un bērnībā mani sauca par apdāvinātu.

Tātad, mani izņēma no augstskolas,
un es mēģināju tikt atpakaļ.

Viņi teica: „Tu nepabeigsi augstskolu.

Ir kas cits, ko vari darīt,

bet tas nav domāts tev.”

Tas man bija liels trieciens,
un man jāsaka,

ka identitātes zaudēšana,
pamata identitātes,

un man tās bija intelektuālās spējas,

tā zaudēšana,

nekas nevar likt jums justies
nevarīgāk par to.

Es jutos pilnīgi nevarīga.

Es strādāju un strādāju,
un man uzsmaidīja veiksme,

un atkal strādāju, un atkal uzsmaidīja
veiksme, un atkal strādāju.

Beigu beigās es pabeidzu augstskolu.

Tas man prasīja četrus gadus
ilgāk nekā maniem vienaudžiem,

un es pārliecināju savu
eņģeli-konsultantu Sūzenu Fiski

pieņemt mani, un tā es nokļuvu Prinstonā,

un tur es jutos tā, it kā
man nevajadzētu tur būt.

Es biju krāpniece.

Un vakarā pirms savas
pirmgadnieka uzstāšanās,

un Prinstonā tā ir 20 minūšu
runa 20 cilvēku priekšā.

Viss.

Es biju tā nobijusies,
ka mani nākamajā dienā atklās,

ka piezvanīju viņai un teicu:
„Es eju prom.”

Viņa teica: „Nekur tu neiesi,

jo es ar tevi riskēju un tu paliksi.

Tu paliksi un, lūk, ko darīsi.

Tu tēlosi.

Tu uzņemsies katru tev uzdoto runu.

Tu to vienkārši darīsi
un darīsi un darīsi,

pat ja būsi pārbijusies un sastingusi

un jutīsies tā, it kā
neatrodies savā ķermenī,

līdz vienā mirklī attapsies:
„Ak, Dievs! Es to tiešām daru.

Es tiešām esmu par to kļuvusi.
Es tiešām to daru.”

Tā es arī darīju.

Pieci maģistra studiju gadi,

daži gadi Ziemeļrietumu Universitātē,

tad es pārcēlos uz Hārvardu,
tagad esmu Hārvardā.

Es par to vairs tiešām nedomāju,
bet ilgu laiku man bija sajūta:

„Man šeit nevajadzētu būt.”

Mana Hārvardas pirmā gada beigās,

kāda studente, kas klasē
nebija runājusi visu semestri,

kurai es biju teikusi: „Tev jāiesaistās,
citādi nedabūsi ieskaiti,”

ienāca manā kabinetā.
Es tiešām viņu nepazinu.

Viņa ienāca pilnīgi sagrauta un teica:

„Man šeit nebūtu jābūt.”

Un man tas bija šis brīdis.

Jo notika divas lietas.

Pirmkārt, es sapratu,

ka es tā vairs nejūtos.

Es tā vairs nejūtos, bet viņa gan,
un es saprotu šīs sajūtas.

Un otrkārt, viņai šeit ir jābūt!

Viņa to var notēlot,
tātad var par tādu kļūt.

Un es teicu: „Ir gan!
Tev šeit ir jābūt!

Un rīt tu to notēlosi,

tu padarīsi sevi varenu, un, zini –

(Aplausi)

Tu ieiesi auditorijā,

un sniegsi vislabāko atbildi.”

Viņa sniedza vislabāko atbildi,

un cilvēki pagrieza galvas atpakaļ
ar tādu izteiksmi:

„Kas tā tāda?
Es viņu nebiju pat ievērojis.” (Smiekli)

Viņa atnāca atkal pēc dažiem mēnešiem,

un es sapratu, ka viņa ir ne tikai
tēlojusi līdz viņai tas ir izdevies,

bet viņa ir tēlojusi,
līdz par to ir kļuvusi.

Viņa bija mainījusies.

Un es gribu jums teikt,
netēlojiet līdz jums izdodas.

Tēlojiet līdz par to kļūstat.

Dariet to līdz jūs tiešām
par to kļūstat un pieņemat to.

Pēdējais, ko jums gribu teikt.

Mazi pielabojumi
var izraisīt lielas pārmaiņas.

Šīs divas minūtes.

Divas minūtes, divas minūtes.

Pirms iesaistāties nākamajā
stresa pilnajā vērtējošā situācijā,

uz divām minūtēm pamēģiniet
šādi darīt liftā

tualetē, pie sava rakstāmgalda,
aiz slēgtām durvīm.

Tas jums būtu jādara.

Konfigurējiet savas smadzenes, lai
labākajā veidā tiktu galā ar šo situāciju.

Paaugstiniet testosterona līmeni.
Pazeminiet kortizola līmeni.

Neatstājiet šo situāciju, jūtoties tā,
it kā sevi neparādījāt.

Atstājiet šo situāciju ar sajūtu:

Es tiešām jūtos tā, ka
parādīju un pastāstīju par sevi.

Es vēlos jums palūgt izmēģināt
varenības pozu,

un es arī vēlos, ka jūs dalītos
zinātnē, jo tas ir vienkārši.

Man ar to nav jāapliecina mans ego.
(Smiekli)

Dodiet to tālāk. Stāstiet citiem,

jo tiem, kas to var visvairāk izmantot,

nav ne resursu, ne tehnoloģiju

un nav statusa vai varas.

Dodiet to viņiem, jo viņi
var to darīt klusībā.

Viņiem vajag savu ķermeni,
divu minūšu vientulību,

un tas var būtiski izmainīt viņu dzīvi.

Paldies.

(Aplausi)