Veidojot atgriezeniskās saites kultūru katrā skolā | Ernests Jenavs | TEDxRiga

Kas, jūsuprāt, uzlabotu izglītību jūsu bērniem? Ministru kabineta noteikumi? Skolas vai klases maiņa? Ernests Jenavs ierosina meklēt veidus, kā uzlabot izglītību katrā skolā. Un to var izdarīt, veidojot spēcīgu atgriezeniskās saites kultūru katrā skolā.

Kā izglītības tehnoloģiju jaunuzņēmuma „Edurio” līdzdibinātājs Ernests mēģina rast veidus, kā palīdzēt skolām gūt labumu no atgriezeniskās saites, tādējādi uzlabojot to sniegtās izglītības kvalitāti.

Runa teikta vietējās kopienas patstāvīgi rīkotā TEDx pasākumā, izmantojot TED konferences formātu. Uzzini vairāk: http://ted.com/tedx

Kad pēdējoreiz dzirdējāt kādu sakām:

„Oho! Šie jaunie
Ministru kabineta noteikumi

ir patiešām uzlabojuši
mana bērna izglītību!”

(Smiekli)

Es arī ne, bet varu saderēt,
ka esat kādu dzirdējuši sakām,

ka viņa bērna dzīve ir pilnībā mainījusies

skolas vai klases maiņas dēļ.

Atšķirības izglītības kvalitātē
starp skolām vienas valsts ietvaros

ir daudz lielākas
nekā vidējo rādītāju atšķirības

Eiropas valstu starpā.

Tāpēc, lai šobrīd uzlabotu
mūsu bērnu izglītību,

tā vietā, lai ķīvētos
par nākamajiem noteikumiem,

mums jāmeklē veidi, kā uzlabot
izglītības kvalitāti katrā skolā.

Un to varam izdarīt, veidojot spēcīgu
atgriezeniskās saites kultūru katrā skolā.

Es savulaik strādāju
par stratēģijas konsultantu Londonā.

Es palīdzēju lielām organizācijām
uzlabot veidu, kā tās strādā.

Es strādāju ar dažām
ļoti interesantām organizācijām

tādās jomās kā dimanti
un notekūdeņu attīrīšana,

un redzēju, ka ir viena liela atšķirība

starp organizācijām, kas piedzīvo
straujus uzlabojumus, un tām, kas ne.

Un tā bija šo organizāciju
gatavība ieklausīties

savos klientos, savos partneros,
savos darbiniekos.

Citu sniegtā atgriezeniskā saite
ir mūsu izaugsmes pamatā.

Pirms diviem gadiem

es pametu konsultāciju pasauli
un nodibināju Edurio –

interneta platformu, kas palīdz skolām

viegli iegūt un analizēt
atgriezenisko saiti

no skolēniem, vecākiem un skolotājiem.

Līdz šim skolas taustījušās tumsā.

Skolotāju un direktoru vidu pieaug vēlme

rast veidus, kā uzlabot
izglītības kvalitāti,

tomēr tiem bieži trūkst informācijas
par to, ko vajadzētu darīt citādi.

Šobrīd vienīgie sistemātiski iegūtie dati,
ko skolas izmanto, ir atzīmes.

Un vai tas patiešām ir
labas izglītības rādītājs?

Nesen vakariņoju ar draugu,

kurš bija sajūsmā par dēla jauno skolu.

Viņš runāja par dēla gatavību
rītos līst ārā no gultas,

par brīnišķīgo atmosfēru klasē

un par prieku, ar kādu dēls tagad mācījās.

Atzīmes viņš nepieminēja ne reizi.

Kā dzirdējām iepriekš,

laba izglītība ir daudz vairāk
nekā tikai informācijas nodošana.

Tā ir motivēšana,

dzīvē noderīgu prasmju
un kompetenču attīstīšana.

Kā to dabūt gatavu?

Čikāgas Universitāte ir izveidojusi
piecu būtisku elementu sistēmu,

kas svarīga labai izglītībai.

Direktoram ir jāspēj efektīvi vadīt
kopīgas vīzijas virzienā;

vajadzīgi uz sadarbību virzīti skolotāji,

kas strādā kopā,
lai uzlabotu mācīšanas veidu;

ģimeņu iesaistīšana –

skolai un ģimenēm ir ciešas attiecības;

atbalstoša vide, kas ir droša,
motivējoša un aizraujoša;

un, protams, mērķtiecīga apmācība,

kur nodarbības izaicina un iesaista.

15 pētījumu gadi pierāda – ja skolām
izdodas lielākā daļa no iepriekšminētā,

skolēnu rezultāti uzlabojas.

Cik daudz no tā var izmērīt ar atzīmēm?

Ne visai daudz.

Tāpēc, ja saviem bērniem vēlamies
patiešām pārveidotspējīgu izglītību,

– es pieņemu, ka tādu mēs vēlamies –,

mums jāskatās plašāk
un jāpalīdz skolai saprast,

kā tai sokas un kur iespējami uzlabojumi.

Atzīmju pētīšana šeit nelīdzēs.

Patiesībā ir tikai viens labs veids,

kā noskaidrot, vai mēs skolēnus motivējam

un sniedzam to izglītību,
ko viņi ir pelnījuši,

un tas ir viņiem pajautāt.

Tieši to nozīmē
atgriezeniskā saite izglītībā.

Tas nozīmē lūgt iesaistītajiem

dalīties savos novērojumos un sajūtās.

Atgriezeniskā saite
nav par skolas vērtēšanu,

kā to bieži mēdz uztvert.

Personīgajā dzīvē mēs visu laiku
saņemam atgriezenisko saiti,

sarunājoties un uzdodot jautājumus,

piemēram, „Ko tu domā,
sakot, ka jocīgi dejoju?”

vai „Vai, tavuprāt, man vajadzētu aiziet
no darba, lai piepildītu savus sapņus?”

Skolās ir simtiem skolēnu,
vecāku un skolotāju.

Paļaujoties tikai uz sarunām,
dzirdēsim tikai aktīvāko viedokli

un palaidīsim garām daudz viedokļu,
ko labprāt uzzinātu.

Vislabākais rīks atgriezeniskās saites
iegūšanai skolās ir anonīmas aptaujas.

Tomēr paši jautājumi ir svarīgāki
par veidu, kādā tos uzdod.

Svarīgi ir pārspriest
visus skolas dzīves aspektus,

tāpēc mūsu komanda
ir pavadījusi simtiem stundu,

veidojot pētījumos balstītas aptaujas
un pārbaudot tās vairāk nekā 200 skolās –

aptaujas, kas neskaidru jautājumu vietā,
piemēram, „Vai tev patīk tavs skolotājs?”,

skatās plašāk.

Mēs skolēniem jautājam, vai viņi saprot,

kur šo priekšmetu pielieto dzīvē,

jautājam, vai viņi klasē
pārrunā savas kļūdas.

Mēs jautājam vecākiem,

cik laba ir viņu komunikācija
ar skolotājiem un direktoriem.

Mēs pat iegūstam
atgriezenisko saiti no skolotājiem

par to, kā viņi saņem un dod
atgriezenisko saiti.

Tik ļoti mums patīk atgriezeniskā saite.

Taču pareizo jautājumu uzdošana
ir svarīga ne tikai uzlabojumiem.

Tā patiesībā pavēsta, kas skolai rūp.

Kad pirmoreiz testējām aptaujas,

daži skolotāji iebilda
pret vienu jautājumu,

proti, „Vai šis skolotājs
pret tevi izturas ar cieņu?”

Kāds skolotājs sacīja:

„Mans darbs nav skolēnus
cienīt, bet gan mācīt.”

Redziet, ja skola pievēršas tikai atzīmēm,

tad neko vairāk tā visticamāk arī nedabūs.

Pievēršot arvien lielāku uzmanību
izglītības kvalitātei,

skolas sāk pievērsties
atgriezeniskās saites iegūšanai

un reizēm pat uzdod pareizos jautājumus.

Un tas paver ļoti aizraujošas
analīzes iespējas.

Aizraujoša analīze

ir tas, kā es vispār nokļuvu
līdz atgriezeniskajai saitei izglītībā.

Es studēju Mančestras Universitātē.

Es studēju lēmumu pieņemšanu,

zinātni par to, kā palīdzēt
organizācijām pieņemt lēmumus,

balstoties uz pierādījumiem,
nevis nojautām.

Ikviens, kas strādājis
lielā organizācijā, zinās,

ka tas mazliet līdzinās mieram pasaulē:

visi par to runā,
bet tas nekad nav piedzīvots.

taču pirmajā studiju gadā
es saņēmu e-pasta vēstuli no profesora,

viņš meklēja kādu,
kas palīdzētu ar pētījumu.

Uzdevums bija analizēt 10 gadu datus
par studentu atgriezenisko saiti

un noskaidrot, kā tie saistīti
ar izglītības kvalitāti.

Es esmu viens no tiem dīvaiņiem,

kas uzskata, ka dzīvē ikvienu jautājumu
var atrisināt ar Excel,

vai vismaz uzskatīju,
līdz nokļuvu attiecībās,

(Smiekli)

tāpēc es, protams, šo projektu uzņēmos.

Kad pēc diviem mēnešiem

universitāte man piešķīra pieeju datiem,

es beidzot tiku pie atmiņas kartes
ar visu to gudrību.

Es steidzos to atvērt,
un tur bija pilnīgs haoss.

Tur bija kaudzēm dažādu formātu failu –

atkarībā no tā,

kuram togad bija tikusi laime pārrakstīt
simtiem aptauju Excel programmā.

Tur bija formulas, kas nedarbojās,
tur trūka skaitļu.

Tā nu, pirms kļūt par datu pētnieku,
man bija jākļūst par datu uzkopēju.

Nedēļām ilgi es to visu mēģināju
dabūt pieklājīgā paskatā.

Un tā ir problēma arī daudzās skolās:

vērtīgā atgriezeniskā saite ir iegūta,

taču tā krāj putekļus kaut kur plauktā
vai haotiskā Excel darblapā.

Tas patiesībā ir pat sliktāk
nekā neesoši dati:

ir ieguldītas visas šīs pūles
vērtīgas informācijas iegūšanā,

ko vienkārši neizmanto.

Kāpēc tā notiek?

Datu analīze ir patiešām sarežģīta.

Neviens negrib būt datu uzkopējs.

Tas ir tik apnicīgi!

Man patiešām ir bijuši murgi, kas pilnībā
norisinājušies Excel programmā.

Un, pat ja mums ir laiks,

mēs nemaz tik labi
netiekam ar datiem galā.

2013. gadā The Economist
publicēja rakstu, kas parādīja,

ka daudzos zinātniskos rakstos

atrodamas vienkāršas statistikas kļūdas,
kas noved pie nepareiziem secinājumiem.

Un tā patiešām ir: gatavojoties publicēt
iepriekšminēto pētījumu,

pēc tam, kad to divreiz
bija pārskatījuši citi, es atklāju,

ka nejauši esmu samainījis vietām
asis vienā no diagrammām,

tātad tās rādīja
pavisam ko citu nekā teksts.

Tāpēc gaidīt, ka skolas uzlabos
neapstrādāti dati,

ir līdzīgi kā ārsts, kas iedod pacientam
kardiogrammas izdruku, sakot:

„Te būs, ejiet un domājiet,
kā uzlabot savu veselību!

Izmantojiet Google!”

Neapstrādātu datu vietā

mums skolu direktoriem jādod
viegli pieejami, izskaidrojami rezultāti.

Un tas ir kaut kas, ko mēs darām Edurio,

un tas sniedz dažas
ļoti interesantas atklāsmes.

Ieskatieties šajā diagrammā, kas parāda,
ko skolēni domā par mācību tempu!

Daudzās skolās pamanījām,
ka vienas klases ietvaros

ir daži skolēni, kas saka,
ka temps ir par ātru,

un daži, kas saka – tas ir par lēnu.

Tas ir kas tāds, ko nevar izlabot,
tempu paātrinot vai palēninot.

Tas parāda vajadzību
pēc individuālāk pielāgotas apmācības.

Šeit skolotāji varēja salīdzināt
rezultātus starp viņu mācītajām klasēm.

Daži, kas māca gan pamatskolā,
gan vidusskolā bija ļoti pārsteigti,

uzzinot, ka konsekventi sasniedz
ļoti atšķirīgus rezultātus abos līmeņos.

Tas parāda, ka vienas
un tās pašas mācību metodes

nestrādā vienlīdz labi
visās vecuma grupās.

Tāpēc viņi var vai nu pielāgot
mācību veidu,

vai pievērsties klasēm,
ar kurām viņiem vislabāk saskan.

Tātad tagad skolas var iet tālāk
par atgriezeniskās saites iegūšanu.

Tās var sākt to pētīt.

Tomēr pētīšana prasa daudz laika.

Un laiks skolās ir ļoti dārgs resurss.

Aptaujājot 34 valstu skolu direktorus,
ESAO uzdeva jautājumu:

„Kas jūs traucē veikt savu darbu labāk?”

Pirmajā vietā bija
darba apjoms, nevis budžets.

Vai tāpēc nebūtu jauki,

ja direktoram nebūtu jātērē laiks,
pētot diagrammas,

bet tā vietā viņš redzētu,
kas svarīgs viņa skolai?

Tieši to es vēlos
skolām padarīt iespējamu.

Aizmirstiet par rezultātiem,
ķerieties uzreiz pie atklāsmēm!

To darīt mēs varam mācīties
no citām nozarēm.

Kāds mentors man reiz sacīja,
ka jaunrade izglītībā ir ļoti viegla,

jo patiesībā nekas no jauna nav jārada,

var vienkārši darīt to, ko uzņēmējdarbībā
darīja pirms desmit gadiem.

Un uzņēmumi it visur
atrod gudrākus veidus

apjomīgu datu analīzei
un interesantu atklāsmju gūšanai.

Tviterī ir programmatūra,
kas nolasa miljoniem tvītu

un saprot, kā uztveram
dažādus produktus uz zīmolus.

Lielās korporācijās algoritmi
rokas cauri darbinieku aptaujām,

lai noskaidrotu,

kuriem faktoriem ir vislielākā ietekme
uz darbinieku apmierinātību.

Un kas ir patiešām aizraujoši –

algoritmi sāk darīt pētnieku darbu

un automātiski sniedz mums atklāsmes.

Tieši pie tā mēs šobrīd strādājam Edurio.

Mēs analizējām simtiem tūkstošu
teksta komentāru, lai noskaidrotu,

kā skolēni patiešām jūtas.

Mēs veidojam algoritmus,

lai atrastu tos jautājumus,
kuriem skolai vajadzētu pievērst uzmanību.

Šeit mēs analizējām, kā dažādi jautājumi
mūsu skolēnu aptaujās

ir saistīti ar to motivāciju.

Jo augstāka kolonna,
jo lielāka korelācija.

Šajā skolā mēs noskaidrojām,
ka motivācija ir cieši saistīta ar to,

cik labi skolēni saprot,

ko un kāpēc viņiem stundās jādara.

Tas parāda, kam skolai
vajadzētu pievērsties vispirms,

ja tā vēlas uzlabot skolēnu motivāciju.

Un tā ir vien maza daļiņa no tā,

ko atgriezeniskā saite
var paveikt izglītībā.

Iedomājieties, kā būtu,
ja varētu paredzēt,

ka skolēns pametīs skolu, vien paskatoties
uz izmaiņām viņa motivācijā gadu no gada,

un darīt ko lietas labā tagad.

Vai ja varētu bērnam dot padomu
pār nākotnes karjeras un studiju izvēlēm,

pamatojoties uz viņa domām

par dažādiem priekšmetiem,
skolotājiem un nodarbību veidiem.

Vai ja varētu palīdzēt skolai saprast,

kā labāk sadalīt skolēnus klasēs

un kuriem skolotājiem
vajadzētu mācīt kuras klases,

lai mācību rezultāts
būtu iespējami lielāks.

Pēkšņi kaut kas tik bezpersonisks
kā anonīmas aptaujas

var sniegt ļoti personiskas atklāsmes

par to, kā uzlabot
ikviena skolēna izglītību.

Pēkšņi mēs varam sākt saprast

ne tikai atgriezeniskās saites teikto,
bet arī tās nozīmi.

Tik tālu mūs var aizvest tehnoloģija.

Bet ar to nepietiek.

Ir skolas, kas nonāk tik tālu,

taču neko neiegūst.

Jo nesper pēdējo soli,

proti, nerīkojas.

Ar iegūto atgriezenisko saiti
skolai kaut kas ir jādara.

Ne viss

– milzīgas pārmaiņu programmas,
kas mēģina uzlabot visu parasti izgāžas –,

bet viena, divas vai trīs lietas,
ko nākamgad darīt citādi.

Izklausās pašsaprotami?

Bet šis solis ir visgrūtākais.

Un tad skolai patiesībā ir jākomunicē

ar vecākiem, skolēniem un skolotājiem,
kādi šie uzlabojumi būs.

Cilvēki negrib sniegt atgriezenisko saiti,
ja domā, ka nekas nemainīsies;

tā ir mūsu problēma vēlēšanās.

Tāpēc ar tehnoloģiju vien nepietiek,
skolām ir vajadzīga kultūras maiņa.

Kad skolas sāks kāpt pa šīm kāpnēm?

Tās to jau dara

un iegūst labāku izglītību
saviem skolēniem.

Viena no skolām, ar kuru strādājam,
nesen veica aptauju par pāridarīšanu,

kurā jautāja skolēniem,

vai viņi skolā piedzīvojuši
emocionālu vai fizisku pāridarīšanu.

Rezultāti pie iepriecinoši zemi,

taču tika identificētas pāris klases,
kurās kāds bija piedzīvojis pāridarīšanu.

Tad skola kopā ar skolas psihologu
un klases audzinātāju strādāja,

lai uzlabotu iekļaušanu šajās klasēs

un problēmu atrisinātu,
pirms tā kļuvusi par virsrakstu avīzēs.

Šī skola negaidīja jauno likumdošanu,
kas vērsīsies pret pāridarīšanu.

Tā ieklausījās
skolēnu teiktajā un rīkojās.

Šāda veida rīcību
šobrīd vajag mūsu bērniem

katrā skolā, katrā klasē.

Un tāpēc es uzskatu,

ka ikvienai skolai jāuzdrošinās veidot
spēcīgu atgriezeniskās saites kultūru.

Paldies.

(Aplausi)