Kad pēdējoreiz dzirdējāt kādu sakām: „Oho! Šie jaunie Ministru kabineta noteikumi ir patiešām uzlabojuši mana bērna izglītību!” (Smiekli) Es arī ne, bet varu saderēt, ka esat kādu dzirdējuši sakām, ka viņa bērna dzīve ir pilnībā mainījusies skolas vai klases maiņas dēļ. Atšķirības izglītības kvalitātē starp skolām vienas valsts ietvaros ir daudz lielākas nekā vidējo rādītāju atšķirības Eiropas valstu starpā. Tāpēc, lai šobrīd uzlabotu mūsu bērnu izglītību, tā vietā, lai ķīvētos par nākamajiem noteikumiem, mums jāmeklē veidi, kā uzlabot izglītības kvalitāti katrā skolā. Un to varam izdarīt, veidojot spēcīgu atgriezeniskās saites kultūru katrā skolā. Es savulaik strādāju par stratēģijas konsultantu Londonā. Es palīdzēju lielām organizācijām uzlabot veidu, kā tās strādā. Es strādāju ar dažām ļoti interesantām organizācijām tādās jomās kā dimanti un notekūdeņu attīrīšana, un redzēju, ka ir viena liela atšķirība starp organizācijām, kas piedzīvo straujus uzlabojumus, un tām, kas ne. Un tā bija šo organizāciju gatavība ieklausīties savos klientos, savos partneros, savos darbiniekos. Citu sniegtā atgriezeniskā saite ir mūsu izaugsmes pamatā. Pirms diviem gadiem es pametu konsultāciju pasauli un nodibināju Edurio – interneta platformu, kas palīdz skolām viegli iegūt un analizēt atgriezenisko saiti no skolēniem, vecākiem un skolotājiem. Līdz šim skolas taustījušās tumsā. Skolotāju un direktoru vidu pieaug vēlme rast veidus, kā uzlabot izglītības kvalitāti, tomēr tiem bieži trūkst informācijas par to, ko vajadzētu darīt citādi. Šobrīd vienīgie sistemātiski iegūtie dati, ko skolas izmanto, ir atzīmes. Un vai tas patiešām ir labas izglītības rādītājs? Nesen vakariņoju ar draugu, kurš bija sajūsmā par dēla jauno skolu. Viņš runāja par dēla gatavību rītos līst ārā no gultas, par brīnišķīgo atmosfēru klasē un par prieku, ar kādu dēls tagad mācījās. Atzīmes viņš nepieminēja ne reizi. Kā dzirdējām iepriekš, laba izglītība ir daudz vairāk nekā tikai informācijas nodošana. Tā ir motivēšana, dzīvē noderīgu prasmju un kompetenču attīstīšana. Kā to dabūt gatavu? Čikāgas Universitāte ir izveidojusi piecu būtisku elementu sistēmu, kas svarīga labai izglītībai. Direktoram ir jāspēj efektīvi vadīt kopīgas vīzijas virzienā; vajadzīgi uz sadarbību virzīti skolotāji, kas strādā kopā, lai uzlabotu mācīšanas veidu; ģimeņu iesaistīšana – skolai un ģimenēm ir ciešas attiecības; atbalstoša vide, kas ir droša, motivējoša un aizraujoša; un, protams, mērķtiecīga apmācība, kur nodarbības izaicina un iesaista. 15 pētījumu gadi pierāda – ja skolām izdodas lielākā daļa no iepriekšminētā, skolēnu rezultāti uzlabojas. Cik daudz no tā var izmērīt ar atzīmēm? Ne visai daudz. Tāpēc, ja saviem bērniem vēlamies patiešām pārveidotspējīgu izglītību, – es pieņemu, ka tādu mēs vēlamies –, mums jāskatās plašāk un jāpalīdz skolai saprast, kā tai sokas un kur iespējami uzlabojumi. Atzīmju pētīšana šeit nelīdzēs. Patiesībā ir tikai viens labs veids, kā noskaidrot, vai mēs skolēnus motivējam un sniedzam to izglītību, ko viņi ir pelnījuši, un tas ir viņiem pajautāt. Tieši to nozīmē atgriezeniskā saite izglītībā. Tas nozīmē lūgt iesaistītajiem dalīties savos novērojumos un sajūtās. Atgriezeniskā saite nav par skolas vērtēšanu, kā to bieži mēdz uztvert. Personīgajā dzīvē mēs visu laiku saņemam atgriezenisko saiti, sarunājoties un uzdodot jautājumus, piemēram, „Ko tu domā, sakot, ka jocīgi dejoju?” vai „Vai, tavuprāt, man vajadzētu aiziet no darba, lai piepildītu savus sapņus?” Skolās ir simtiem skolēnu, vecāku un skolotāju. Paļaujoties tikai uz sarunām, dzirdēsim tikai aktīvāko viedokli un palaidīsim garām daudz viedokļu, ko labprāt uzzinātu. Vislabākais rīks atgriezeniskās saites iegūšanai skolās ir anonīmas aptaujas. Tomēr paši jautājumi ir svarīgāki par veidu, kādā tos uzdod. Svarīgi ir pārspriest visus skolas dzīves aspektus, tāpēc mūsu komanda ir pavadījusi simtiem stundu, veidojot pētījumos balstītas aptaujas un pārbaudot tās vairāk nekā 200 skolās – aptaujas, kas neskaidru jautājumu vietā, piemēram, „Vai tev patīk tavs skolotājs?”, skatās plašāk. Mēs skolēniem jautājam, vai viņi saprot, kur šo priekšmetu pielieto dzīvē, jautājam, vai viņi klasē pārrunā savas kļūdas. Mēs jautājam vecākiem, cik laba ir viņu komunikācija ar skolotājiem un direktoriem. Mēs pat iegūstam atgriezenisko saiti no skolotājiem par to, kā viņi saņem un dod atgriezenisko saiti. Tik ļoti mums patīk atgriezeniskā saite. Taču pareizo jautājumu uzdošana ir svarīga ne tikai uzlabojumiem. Tā patiesībā pavēsta, kas skolai rūp. Kad pirmoreiz testējām aptaujas, daži skolotāji iebilda pret vienu jautājumu, proti, „Vai šis skolotājs pret tevi izturas ar cieņu?” Kāds skolotājs sacīja: „Mans darbs nav skolēnus cienīt, bet gan mācīt.” Redziet, ja skola pievēršas tikai atzīmēm, tad neko vairāk tā visticamāk arī nedabūs. Pievēršot arvien lielāku uzmanību izglītības kvalitātei, skolas sāk pievērsties atgriezeniskās saites iegūšanai un reizēm pat uzdod pareizos jautājumus. Un tas paver ļoti aizraujošas analīzes iespējas. Aizraujoša analīze ir tas, kā es vispār nokļuvu līdz atgriezeniskajai saitei izglītībā. Es studēju Mančestras Universitātē. Es studēju lēmumu pieņemšanu, zinātni par to, kā palīdzēt organizācijām pieņemt lēmumus, balstoties uz pierādījumiem, nevis nojautām. Ikviens, kas strādājis lielā organizācijā, zinās, ka tas mazliet līdzinās mieram pasaulē: visi par to runā, bet tas nekad nav piedzīvots. taču pirmajā studiju gadā es saņēmu e-pasta vēstuli no profesora, viņš meklēja kādu, kas palīdzētu ar pētījumu. Uzdevums bija analizēt 10 gadu datus par studentu atgriezenisko saiti un noskaidrot, kā tie saistīti ar izglītības kvalitāti. Es esmu viens no tiem dīvaiņiem, kas uzskata, ka dzīvē ikvienu jautājumu var atrisināt ar Excel, vai vismaz uzskatīju, līdz nokļuvu attiecībās, (Smiekli) tāpēc es, protams, šo projektu uzņēmos. Kad pēc diviem mēnešiem universitāte man piešķīra pieeju datiem, es beidzot tiku pie atmiņas kartes ar visu to gudrību. Es steidzos to atvērt, un tur bija pilnīgs haoss. Tur bija kaudzēm dažādu formātu failu – atkarībā no tā, kuram togad bija tikusi laime pārrakstīt simtiem aptauju Excel programmā. Tur bija formulas, kas nedarbojās, tur trūka skaitļu. Tā nu, pirms kļūt par datu pētnieku, man bija jākļūst par datu uzkopēju. Nedēļām ilgi es to visu mēģināju dabūt pieklājīgā paskatā. Un tā ir problēma arī daudzās skolās: vērtīgā atgriezeniskā saite ir iegūta, taču tā krāj putekļus kaut kur plauktā vai haotiskā Excel darblapā. Tas patiesībā ir pat sliktāk nekā neesoši dati: ir ieguldītas visas šīs pūles vērtīgas informācijas iegūšanā, ko vienkārši neizmanto. Kāpēc tā notiek? Datu analīze ir patiešām sarežģīta. Neviens negrib būt datu uzkopējs. Tas ir tik apnicīgi! Man patiešām ir bijuši murgi, kas pilnībā norisinājušies Excel programmā. Un, pat ja mums ir laiks, mēs nemaz tik labi netiekam ar datiem galā. 2013. gadā The Economist publicēja rakstu, kas parādīja, ka daudzos zinātniskos rakstos atrodamas vienkāršas statistikas kļūdas, kas noved pie nepareiziem secinājumiem. Un tā patiešām ir: gatavojoties publicēt iepriekšminēto pētījumu, pēc tam, kad to divreiz bija pārskatījuši citi, es atklāju, ka nejauši esmu samainījis vietām asis vienā no diagrammām, tātad tās rādīja pavisam ko citu nekā teksts. Tāpēc gaidīt, ka skolas uzlabos neapstrādāti dati, ir līdzīgi kā ārsts, kas iedod pacientam kardiogrammas izdruku, sakot: „Te būs, ejiet un domājiet, kā uzlabot savu veselību! Izmantojiet Google!” Neapstrādātu datu vietā mums skolu direktoriem jādod viegli pieejami, izskaidrojami rezultāti. Un tas ir kaut kas, ko mēs darām Edurio, un tas sniedz dažas ļoti interesantas atklāsmes. Ieskatieties šajā diagrammā, kas parāda, ko skolēni domā par mācību tempu! Daudzās skolās pamanījām, ka vienas klases ietvaros ir daži skolēni, kas saka, ka temps ir par ātru, un daži, kas saka – tas ir par lēnu. Tas ir kas tāds, ko nevar izlabot, tempu paātrinot vai palēninot. Tas parāda vajadzību pēc individuālāk pielāgotas apmācības. Šeit skolotāji varēja salīdzināt rezultātus starp viņu mācītajām klasēm. Daži, kas māca gan pamatskolā, gan vidusskolā bija ļoti pārsteigti, uzzinot, ka konsekventi sasniedz ļoti atšķirīgus rezultātus abos līmeņos. Tas parāda, ka vienas un tās pašas mācību metodes nestrādā vienlīdz labi visās vecuma grupās. Tāpēc viņi var vai nu pielāgot mācību veidu, vai pievērsties klasēm, ar kurām viņiem vislabāk saskan. Tātad tagad skolas var iet tālāk par atgriezeniskās saites iegūšanu. Tās var sākt to pētīt. Tomēr pētīšana prasa daudz laika. Un laiks skolās ir ļoti dārgs resurss. Aptaujājot 34 valstu skolu direktorus, ESAO uzdeva jautājumu: „Kas jūs traucē veikt savu darbu labāk?” Pirmajā vietā bija darba apjoms, nevis budžets. Vai tāpēc nebūtu jauki, ja direktoram nebūtu jātērē laiks, pētot diagrammas, bet tā vietā viņš redzētu, kas svarīgs viņa skolai? Tieši to es vēlos skolām padarīt iespējamu. Aizmirstiet par rezultātiem, ķerieties uzreiz pie atklāsmēm! To darīt mēs varam mācīties no citām nozarēm. Kāds mentors man reiz sacīja, ka jaunrade izglītībā ir ļoti viegla, jo patiesībā nekas no jauna nav jārada, var vienkārši darīt to, ko uzņēmējdarbībā darīja pirms desmit gadiem. Un uzņēmumi it visur atrod gudrākus veidus apjomīgu datu analīzei un interesantu atklāsmju gūšanai. Tviterī ir programmatūra, kas nolasa miljoniem tvītu un saprot, kā uztveram dažādus produktus uz zīmolus. Lielās korporācijās algoritmi rokas cauri darbinieku aptaujām, lai noskaidrotu, kuriem faktoriem ir vislielākā ietekme uz darbinieku apmierinātību. Un kas ir patiešām aizraujoši – algoritmi sāk darīt pētnieku darbu un automātiski sniedz mums atklāsmes. Tieši pie tā mēs šobrīd strādājam Edurio. Mēs analizējām simtiem tūkstošu teksta komentāru, lai noskaidrotu, kā skolēni patiešām jūtas. Mēs veidojam algoritmus, lai atrastu tos jautājumus, kuriem skolai vajadzētu pievērst uzmanību. Šeit mēs analizējām, kā dažādi jautājumi mūsu skolēnu aptaujās ir saistīti ar to motivāciju. Jo augstāka kolonna, jo lielāka korelācija. Šajā skolā mēs noskaidrojām, ka motivācija ir cieši saistīta ar to, cik labi skolēni saprot, ko un kāpēc viņiem stundās jādara. Tas parāda, kam skolai vajadzētu pievērsties vispirms, ja tā vēlas uzlabot skolēnu motivāciju. Un tā ir vien maza daļiņa no tā, ko atgriezeniskā saite var paveikt izglītībā. Iedomājieties, kā būtu, ja varētu paredzēt, ka skolēns pametīs skolu, vien paskatoties uz izmaiņām viņa motivācijā gadu no gada, un darīt ko lietas labā tagad. Vai ja varētu bērnam dot padomu pār nākotnes karjeras un studiju izvēlēm, pamatojoties uz viņa domām par dažādiem priekšmetiem, skolotājiem un nodarbību veidiem. Vai ja varētu palīdzēt skolai saprast, kā labāk sadalīt skolēnus klasēs un kuriem skolotājiem vajadzētu mācīt kuras klases, lai mācību rezultāts būtu iespējami lielāks. Pēkšņi kaut kas tik bezpersonisks kā anonīmas aptaujas var sniegt ļoti personiskas atklāsmes par to, kā uzlabot ikviena skolēna izglītību. Pēkšņi mēs varam sākt saprast ne tikai atgriezeniskās saites teikto, bet arī tās nozīmi. Tik tālu mūs var aizvest tehnoloģija. Bet ar to nepietiek. Ir skolas, kas nonāk tik tālu, taču neko neiegūst. Jo nesper pēdējo soli, proti, nerīkojas. Ar iegūto atgriezenisko saiti skolai kaut kas ir jādara. Ne viss – milzīgas pārmaiņu programmas, kas mēģina uzlabot visu parasti izgāžas –, bet viena, divas vai trīs lietas, ko nākamgad darīt citādi. Izklausās pašsaprotami? Bet šis solis ir visgrūtākais. Un tad skolai patiesībā ir jākomunicē ar vecākiem, skolēniem un skolotājiem, kādi šie uzlabojumi būs. Cilvēki negrib sniegt atgriezenisko saiti, ja domā, ka nekas nemainīsies; tā ir mūsu problēma vēlēšanās. Tāpēc ar tehnoloģiju vien nepietiek, skolām ir vajadzīga kultūras maiņa. Kad skolas sāks kāpt pa šīm kāpnēm? Tās to jau dara un iegūst labāku izglītību saviem skolēniem. Viena no skolām, ar kuru strādājam, nesen veica aptauju par pāridarīšanu, kurā jautāja skolēniem, vai viņi skolā piedzīvojuši emocionālu vai fizisku pāridarīšanu. Rezultāti pie iepriecinoši zemi, taču tika identificētas pāris klases, kurās kāds bija piedzīvojis pāridarīšanu. Tad skola kopā ar skolas psihologu un klases audzinātāju strādāja, lai uzlabotu iekļaušanu šajās klasēs un problēmu atrisinātu, pirms tā kļuvusi par virsrakstu avīzēs. Šī skola negaidīja jauno likumdošanu, kas vērsīsies pret pāridarīšanu. Tā ieklausījās skolēnu teiktajā un rīkojās. Šāda veida rīcību šobrīd vajag mūsu bērniem katrā skolā, katrā klasē. Un tāpēc es uzskatu, ka ikvienai skolai jāuzdrošinās veidot spēcīgu atgriezeniskās saites kultūru. Paldies. (Aplausi)