Kādēļ mums jāpiekopj emocionālā pirmā palīdzība

Jūtot savārgumu vai smeldzīgas sāpes, mēs dodamies pie ārsta. Taču kādēļ mēs nedodamies pie veselības speciālista, kad izjūtam emocionālas sāpes: vainas, zaudējuma sajūtu, vientulību? Pārāk daudzi no mums ar izplatītām psiholoģiskās veselības problēmām cīnās paši uz savu roku, saka Gajs Vinčs. Taču tā nav jābūt. Viņš min pārliecinošus argumentus, kāpēc ir vērts piekopt emocionālo higiēnu — rūpējoties par savām emocijām un prātiem tikpat uzcītīgi, kā mēs rūpējamies par saviem ķermeņiem.

Es uzaugu kopā ar savu identisko dvīni,

kurš bija neiedomājami mīlošs brālis.

Viena lieta, esot dvīnim —
tas padara tevi par ekspertu

favorītisma saskatīšanā.

Ja viņa cepums bija kaut nedaudz lielāks
par manējo, man radās jautājumi.

Un skaidrs, ka es nemiru badā.

(Smiekli)

Kad es kļuvu par psihologu,
es sāku ievērot cita veida favorītismu,

proti, to, cik ļoti mēs novērtējam
ķermeni vairāk nekā prātu.

Es pavadīju deviņus gadus universitātē,
iegūstot doktora grādu psiholoģijā,

un es nevaru izstāstīt, cik daudzi cilvēki
paskatās uz manu vizītkarti un saka:

„Ā, psihologs. Tad jau ne īsts ārsts.”

It kā tam vajadzētu būt
rakstītam uz manas vizītkartes.

(Smiekli)

Šo favorītismu, ko mēs izrādām
ķermenim pār prātu, es redzu visur.

Es nesen biju ciemos pie drauga,

un viņu piecgadnieks gatavojās iet gulēt.

Viņš stāvēja uz ķebļa
pie izlietnes un tīrīja zobus,

kad paslīdēja un kritienā
pret ķebli nobrāza kāju.

Viņš kādu brīdi paraudāja,
taču tad piecēlās,

uzkāpa uz ķebļa un sniedzās
pēc plākstera, ko uzlikt uz pušuma.

Šis bērns tik tikko spēja
sasiet savas kurpju saites,

taču viņš zināja, ka pušums jānosedz,
lai tajā neiekļūtu infekcija,

un ka jārūpējas par saviem zobiem,
tos tīrot divas reizes dienā.

Mēs visi zinām, kā saglabāt
savu fizisko veselību

un rūpēties par zobu higiēnu, vai ne?

Mēs to zinām kopš piecu gadu vecuma.

Taču ko mēs zinām par savas
psiholoģiskās veselības saglabāšanu?

Neko.

Ko mēs mācām saviem bērniem
par emocionālo higiēnu?

Neko.

Kā nākas, ka mēs vairāk laika veltām
rūpēm par saviem zobiem

nekā par saviem prātiem?

Kāpēc mūsu fiziskā veselība
mums ir tik daudz svarīgāka

nekā mūsu psiholoģiskā veselība?

Psiholoģiskos ievainojumus mēs gūstam
pat vēl biežāk nekā fiziskos —

tādus ievainojumus kā neveiksme,
atraidījums vai vientulība.

Arī tie var pasliktināties,
ja mēs tos ignorējam,

un tie var krasi ietekmēt mūsu dzīves.

Un lai arī pastāv
zinātniski pierādīti paņēmieni,

ko mēs varētu izmantot, lai ārstētu
šāda veida psiholoģiskos ievainojumus,

mēs to nedarām.

Mums pat neienāk prātā,
ka tas būtu jādara.

„Ā, tu jūties nomākts?
Aizmirsti to, tas ir tikai tavā galvā.”

Vai varat iedomāties to sakām
kādam ar lauztu kāju?

„Ai, vienkārši aizmirsti to,
tas tikai ir tavā kājā.”

(Smiekli)

Laiks novērst plaisu starp
mūsu fizisko un psiholoģisko veselību.

Laiks padarīt tās līdzvērtīgākas,

līdzīgākas dvīņiem.

Runājot par dvīņiem,
arī mans brālis ir psihologs.

Tātad arī viņš nav īsts ārsts.

(Smiekli)

Mēs gan nemācījāmies kopā.

Patiesībā, visgrūtākais,
ko mūžā esmu darījis,

ir pārcelšanās pāri
Atlantijas okeānam uz Ņujorku,

lai iegūtu savu doktora grādu psiholoğijā.

Tad mēs pirmo reizi mūžā bijām šķirti,

un šī nošķirtība bija nežēlīga mums abiem.

Taču, kamēr viņš palika
ar ģimeni un draugiem,

es biju viens jaunā valstī.

Mēs viens otram ļoti pietrūkām,

taču tolaik starptautiskie
tālruņu zvani bija ļoti dārgi,

un mēs varējām atļauties parunāt
vien piecas minūtes nedēļā.

Kad pienāca mūsu dzimšanas diena,

— tā bija pirmā, ko mēs nepavadītu kopā, —

mēs nolēmām pašķiesties
un tonedēļ runāt 10 minūtes.

Es rītu pavadīju istabā, staigājot
šurpu turpu, gaidot viņa zvanu —

gaidot un gaidot,
bet tālrunis tā arī neiezvanījās.

Ņemot vērā laika starpību, es pieņēmu:

„Labi, viņš izgājis ar draugiem,
viņš piezvanīs vēlāk.”

Tolaik nebija mobilo tālruņu.

Bet viņš nepiezvanīja.

Un es sāku apjaust, ka, esot prom
vairāk kā 10 mēnešus,

viņš pēc manis vairs
neilgojās tā, kā es pēc viņa.

Es zināju, ka viņš piezvanīs no rīta,

bet tā nakts bija viena no skumjākajām
un ilgākajām manā mūžā.

Nākamajā rītā es pamodos.

Es palūkojos lejā uz tālruni

un sapratu, ka, iepriekšējā dienā
staigājot, esmu norāvis klausuli.

Es izrāpos no gultas,

noliku klausuli atpakaļ,
un pēc mirkļa tas iezvanījās,

un tas bija mans brālis,
un, ak vai, kā viņš bija noskaities!

(Smiekli)

Tā bija skumjākā
un ilgākā nakts arī viņa mūžā.

Es centos paskaidrot,
kas bija noticis, bet viņš teica:

„Es nesaprotu. Ja redzēji, ka tev nezvanu,

kādēļ vienkārši neņēmi klausuli
un nezvanīji man?”

Viņam bija taisnība.
Kādēļ es viņam nepiezvanīju?

Toreiz man nebija, ko atbildēt,
bet šodien man ir,

un atbilde ir vienkārša: vientulība.

Vientulība rada dziļu psiholoģisku brūci,

tādu, kas izkropļo mūsu uztveri
un sajauc mums galvu.

Tā liek domāt, ka mēs apkārt esošajiem
rūpam daudz mazāk nekā patiesībā.

Tā vieš mūsos bailes
pastiept roku pirmajiem,

jo kādēļ sevi pakļaut
atraidījumam un sirdsēstiem,

ja tava sirds jau sāp vairāk,
nekā tu spēj izturēt?

Toreiz es biju īstas vientulības ķetnās,

bet man visu dienu apkārt bija cilvēki,
tāpēc man tas nekad neienāca prātā.

Taču vientulība izpaužas tīri subjektīvi.

Tā ir atkarīga tikai un vienīgi no tā,

vai tu jūties emocionāli vai sociāli
nošķirts no apkārtējiem.

Un es jutos.

Par vientulību ir daudz pētījumu,
un tie visi ir iedveš šausmas.

Vientulība ne tikai padarīs jūs
nelaimīgu, tā jūs nogalinās.

Es nejokoju.

Hroniska vientulība palielina
priekšlaicīgas nāves iespējamību

par 14 procentiem.

Vientulība izraisa augstu asinsspiedienu,
augstu holesterīna līmeni.

Tā pat nomāc jūsu imūnās sistēmas darbību,

padarot jūs uzņēmīgus
pret dažnedažādām kaitēm un slimībām.

Patiesībā zinātnieki ir secinājuši,
ka, ņemot to visu kopā,

hroniska vientulība rada
tikpat ievērojamu risku

jūsu ilgtermiņa veselībai un dzīvildzei
kā cigarešu smēķēšana.

Uz cigarešu paciņām ir brīdinājumi,
kuros rakstīts: „Tās tevi var nogalināt.”

Bet vientulībai tādu nav.

Tāpēc ir tik ļoti svarīgi, lai mums
psiholoģiskā veselība būtu prioritāte,

lai mēs piekoptu emocionālo higiēnu.

Jo jūs nevarat izārstēt
psiholoģisku brūci,

ja pat nezināt, ka esat ievainots.

Vientulība nav vienīgā psiholoģiskā brūce,

kas izkropļo mūsu uztveri un maldina mūs.

To dara arī neveiksme.

Es reiz apciemoju dienas aprūpes centru,

kur redzēju trīs mazuļus, spēlējamies
ar vienādām plastmasas rotaļlietām.

Tu aizslidini sarkano pogu,
un izlec mīlīgs suņuks.

Viena meitenīte mēģināja izvilkt
violeto pogu, tad to nospiest,

un tad viņa vienkārši padevās
un skatījās uz kasti ar drebošu apakšlūpu.

Puisēns viņai blakus
noraudzījās uz notiekošo,

tad pievērsās savai kastei
un izplūda asarās, tai pat nepieskāries.

Tikmēr, cita meitenīte izmēģināja visu,
ko vien varēja iedomāties,

līdz aizslidināja sarkano pogu,

izleca mīlīgais suņuks,
un viņa sajūsmā iespurdzās.

Trīs mazuļi ar vienādām
plastmasas rotaļlietām,

bet ļoti atšķirīgām
reakcijām pret neveiksmi.

Pirmie divi mazuļi bija pilnībā spējīgi
aizslidināt sarkanu pogu.

Vienīgais, kas viņiem
liedza gūt panākumus,

bija prāts, kas viņus apmuļķoja,
liekot domāt, ka viņi to nespēj.

Arī pieaugušie visu laiku
šādi tiek apmuļķoti.

Patiesībā mums visiem ir sajūtu
un uzskatu pamatkopums, kas iedarbojas

ikreiz, kad sastopamies
ar vilšanos un šķēršļiem.

Vai apzināties, kā jūsu prāts
reaģē uz neveiksmi?

Jums vajadzētu.

Jo, ja prāts cenšas jūs pārliecināt,

ka kaut ko nespējat, un jūs tam noticat,

tad gluži kā šie divi mazuļi
jūs sāksiet justies bezpalīdzīgi

un pārāk ātri padosieties
vai arī nemēģināsiet nemaz.

Un tad jūs būsiet vēl pārliecinātāki,
ka jums neizdosies.

Redziet, tieši tāpēc tik daudzi cilvēki
strādā zemāk par savu patieso potenciālu.

Jo kaut kur pa ceļam
dažkārt viena pati neveiksme

pārliecināja viņus, ka viņiem
neizdosies, un viņi tam noticēja.

Tiklīdz mēs esam par kaut ko pārliecināti,
mainīt mūsu domas ir ļoti grūti.

Man šī mācība nāca smagi,
kad pusaudža gados biju kopā ar brāli.

Mēs kopā ar draugiem
naktī braucām pa tumšu ceļu,

kad mūs apstādināja policijas mašīna.

Apkaimē bija notikusi laupīšana,
un viņi meklēja aizdomās turētos.

Policists pienāca pie mašīnas
un ar lukturīti paspīdināja uz vadītāju,

tad uz manu brāli priekšējā sēdeklī
un tad uz mani.

Viņa acis plaši iepletās, un viņš jautāja:

„Kur es tevi jau esmu redzējis?”

(Smiekli)

Un es atbildēju: „Priekšējā sēdeklī.”

(Smiekli)

Bet tas viņam neko neizteica.

Tāpēc nu viņš domāja, ka esmu salietojies.

(Smiekli)

Tāpēc viņš izvelk mani
no mašīnas, pārmeklē,

aizdzen mani līdz policijas mašīnai

un tikai tad, kad bija pārliecinājies,
ka neesmu policijas datubāzē,

es varēju viņam parādīt,
ka man priekšējā sēdeklī sēž dvīnis.

Taču, pat mums aizbraucot,
viņa sejas izteiksmē varēja redzēt,

ka viņš bija pārliecināts,
ka es par kaut ko izsprūku sveikā.

Mūsu domas ir grūti mainīt,
ja reiz esam pārliecināti.

Tāpēc pēc neveiksmes justies sagrautam
un sakautam varētu būt ļoti dabiski,

bet jūs nedrīkstat ļauties pārliecībai,
ka jums nekas neizdosies.

Jums jācīnās ar bezpalīdzības sajūtu.

Jums jāiegūst kontrole pār situāciju.

Jums jāizraujas no šī negatīvā loka,
vēl pirms tas sācies.

Mūsu prāti un mūsu sajūtas

nav tie uzticamie draugi,
par kādiem tos uzskatījām.

Tie drīzāk ir kā ļoti svārstīgi draugi,

kas vienubrīd var būt pilnībā atbalstoši,
bet jau nākamajā — ļoti nepatīkami.

Es reiz strādāju ar kādu sievieti,

kura pēc 20 gadu laulības
un ārkārtīgi neglītas šķiršanās

beidzot bija gatava
savam pirmajam randiņam.

Viņa internetā bija iepazinusies ar puisi,
un viņš šķita jauks un veiksmīgs,

un pats galvenais, šķita,
ka viņš bija viņā ļoti ieķēries.

Viņa bija ļoti satraukta,
viņa nopirka jaunu kleitu,

un viņi satikās glaunā Ņujorkas bārā.

Pēc 10 minūtēm
vīrietis pieceļas un pasaka:

„Es neesmu ieinteresēts,” un aiziet prom.

Atraidījums ir ārkārtīgi sāpīgs.

Sieviete bija tik ļoti sāpināta,
ka nespēja pakustēties.

Viņa spēja vien piezvanīt draudzenei.

Lūk, ko teica draudzene:
„Nu, ko tad tu gaidīji?

Tev ir lieli gurni, tev nav
nekas interesants sakāms,

kādēļ lai tāds izskatīgs
un veiksmīgs vīrietis jebkad satiktos

ar tādu neveiksminieci kā tu?”

Šokējoši, vai ne? Ka draudzene
var būt tik nežēlīga.

Bet būtu daudz mazāk šokējoši,

ja es pateiktu, ka tā nebija
draudzene, kas to teica.

To teica sieviete pati sev.

Tas ir kas tāds, ko darām mēs visi,
jo īpaši pēc atraidījuma.

Mēs visi sākam domāt par visiem
saviem trūkumiem un nepilnībām,

kas mēs vēlētos būt,
kas mēs nevēlētos būt,

mēs sevi apsaukājam.

Varbūt ne tik bargi,
taču mēs visi tā darām.

Interesanti, ka mēs tā darām,
jo mūsu pašvērtējums jau tā ir cietis.

Kādēļ lai mēs gribētu
to ievainot vēl vairāk?

Fizisku ievainojumu
mēs tīši nepasliktinātu.

Jūs nesagrieztu roku
un neizdomātu: „O, es zinu!

Es paņemšu nazi un mēģināšu
iegriezt vēl dziļāk.”

Taču ar psiholoģiskiem ievainojumiem
mēs tā visu laiku darām.

Kāpēc? Sliktas emocionālās higiēnas dēļ.

Jo psiholoģiskā veselība
mums nav prioritāte.

Mēs zinām no neskaitāmiem pētījumiem,
ka tad, kad mūsu pašvērtējums ir zemāks,

mēs esam neaizsargātāki
pret stresu un trauksmi,

ka neveiksmes un atraidījumi sāp vairāk,

un, lai no tiem atgūtos,
vajag ilgāku laiku.

Tāpēc, piedzīvojot atraidījumu,
pirmais, ko vajadzētu darīt,

ir atjaunot savu pašvērtējumu,

nevis pievienoties
Cīņas klubam un to sašķaidīt.

Izjūtot emocionālas sāpes,

izturieties pret sevi
ar tādu pašu līdzjūtību,

kādu sagaidītu no patiešām laba drauga.

Mums jānoķer savi neveselīgie
psiholoģiskie paradumi un tie jāmaina.

Viena no neveselīgākajām
un biežāk sastopamajām ir ruminēšana.

Ruminēt nozīmē atgremot.

Tas ir tad, kad uz jums
sabļauj priekšnieks

vai profesors klasē liek justies stulbam,
vai jums ar draugu ir liels strīds,

un jūs vienkārši nespējat beigt
atkal un atkal prātā izspēlēt šo ainu

dienām, dažkārt pat nedēļām ilgi.

Ruminēšana par sarūgtinošiem notikumiem
šādi var viegli kļūt par ieradumu,

un tas ir ļoti dārgs ieradums.

Jo, pavadot tik daudz laika,

koncentrējoties uz sarūgtinošām
un negatīvām domām,

jūs patiesībā pakļaujat sevi
būtiskam riskam

iedzīvoties klīniskajā depresijā,
alkoholismā, ēšanas traucējumos

un pat sirds un asinsvadu slimībās.

Problēma ir tāda, ka vēlme ruminēt
var šķist ļoti spēcīga un ļoti svarīga,

tāpēc šo paradumu ir grūti pārtraukt.

Es to ļoti labi zinu,

jo mazliet vairāk nekā pirms gada
es pats iedzīvojos šajā paradumā.

Redziet, manam dvīņubrālim diagnosticēja
ne-Hodžkina limfomu III stadijā.

Viņa vēzis bija ārkārtīgi agresīvs.

Viņam viscaur uz ķermeņa
bija redzami audzēji.

Un viņam bija jāuzsāk
smags ķīmijterapijas kurss.

Es nespēju pārstāt domāt
par to, ko viņš pārcieta.

Es nespēju pārstāt domāt
par to, cik ļoti viņš cieta,

lai arī viņš ne reizi nesūdzējās.

Viņam bija neiedomājami
pozitīva attieksme.

Viņa psiholoģiskā veselība
bija apbrīnojama.

Es biju fiziski vesels,
bet psiholoģiski — sagrauts.

Bet es zināju, kas jādara.

Pētījumi saka, ka pietiek
pat ar divu minūšu novēršanos,

lai pārvarētu tā mirkļa vēlmi ruminēt.

Un tā, ikreiz, kad man ienāca prātā
satraucoša, skumja, negatīva doma,

es piespiedu sevi koncentrēties
uz kaut ko citu, līdz vēlme pārgāja.

Un nedēļas laikā mans skats
uz dzīvi pilnībā mainījās,

un kļuva pozitīvāks un cerīgāks.

Deviņas nedēļas
pēc ķīmijterapijas uzsākšanas

manam brālim veica izmeklēšanu,

un es biju viņam līdzās,
kad viņš saņēma rezultātus.

Visi audzēji bija izzuduši.

Viņam bija jāiziet
vēl trīs ķīmijterapijas kursi,

taču mēs zinājām, ka viņš izveseļosies.

Šis attēls ir uzņemts pirms divām nedēļām.

Rīkojoties, kad esat vientuļš,

mainot savu reakciju uz neveiksmi,

sargājot savu pašvērtējumu,

cīnoties ar negatīvu domāšanu,

jūs ne vien sadziedēsiet
savas psiholoģiskās brūces,

jūs veidosiet emocionālo
noturību, jūs zelsiet.

Pirms simts gadiem cilvēki sāka
piekopt personīgo higiēnu,

un paredzamā dzīvildze

pāris gadu desmitos pieauga
par vairāk nekā 50 procentiem.

Es ticu, ka mūsu dzīves kvalitāte
var augt tikpat krasi,

ja mēs visi sāktu
piekopt emocionālo higiēnu.

Vai varat iedomāties, kāda būtu pasaule,

ja visi būtu psiholoģiski veselāki?

Ja būtu mazāk vientulības un depresijas?

Ja cilvēki zinātu,
kā pārvarēt neveiksmes?

Ja viņi justos labāki un spējīgāki?

Ja viņi būtu laimīgāki un piepildītāki?

Es varu, jo šādā pasaulē es vēlos dzīvot,

un tāda ir pasaule,
kādā vēlas dzīvot arī mans brālis.

Un, ja vien jūs kļūsiet zinošāki
un mainīsiet dažus vienkāršus paradumus,

šādā pasaulē varam dzīvot mēs visi.

Liels paldies.

(Aplausi)