Vikipēdijas dzimšana

Džimijs Veilss atceras, kā sapulcināja „klaiņojošus brīvprātīgos,” sniedza viņiem sadarbības rīkus un izveidoja Vikipēdiju, organizējošos, sevi labojošu mūžam nepabeigtu tiešsaistes enciklopēdiju.

Čārlzs van Dorens, kurš vēlāk kļuva par
Britannica vecāko redaktoru, reiz teica,

ka ideālajai enciklopēdijai
būtu jābūt radikālai ‒

tā nedrīkstētu būt droša.

Bet ja kaut ko zināt par Britannica
vēsturi kopš 1962. gada,

tā it nemaz nav radikāla,

arvien tā pati pilnīgi drošā,
smagnējā tipa enciklopēdija.

Savukārt, Vikipēdija
sākas ar ļoti radikālu domu,

proti, iedomāties pasauli,

kurā ikvienam cilvēkam uz zemeslodes

ir brīva pieeja visas cilvēces
zināšanu kopumam.

Un to mēs arī darām.

Vikipēdija ‒

tikko redzējāt nelielu tās demonstrējumu ‒

ir brīvi licencēta enciklopēdija.

To raksta tūkstošiem brīvprātīgo

visā pasaulē daudzās, daudzās valodās.

To raksta ar wiki programmatūru,

ko viņš jums tikko nodemonstrēja.

Ar to jebkurš var ātri labot un saglabāt,

un tas uzreiz nopublicējas internetā.

Vikipēdijā visu pārvalda gandrīz
tikai un vienīgi brīvprātīgi darbinieki.

Tāpēc, Jokai runājot
par jaunām organizēšanās metodēm,

viņš precīzi apraksta Vikipēdiju.

Šodien es nedaudz vairāk pastāstīšu,

kā tā patiesi darbojas no iekšienes.

Vikipēdija pieder Wikimedia Foundation,

ko esmu dibinājis es,

bezpeļņas organizācija.

Mūsu mērķis,
galvenais Wikimedia Foundation uzdevums,

ir ikvienam cilvēkam uz zemeslodes
nodrošināt bezmaksas enciklopēdiju.

Ja padomājat, ko tas nozīmē,

tas nozīmē daudz vairāk
kā tikai labas vietnes izveidi.

Mūs patiešām interesē
visas digitālās piekļuves problēmas,

vispasaules nabadzība,

nabadzībā slīgstošo iespēja
piekļūt viņiem vajadzīgajai informācijai

labu lēmumu pieņemšamai.

Tāpēc mums būs daudz darāmā,

kas pārsniedz interneta robežas.

Tas ir viens no galvenajiem iemesliem
kādēļ izvēlējāmies atvērto licencēšanu,

jo tas ļauj vietējiem uzņēmējiem
vai jebkuram, kas to vēlas,

izmantot mūsu saturu
pēc saviem ieskatiem,

kopēt, izplatīt tālāk,

un to var darīt
gan komerciāli, gan nekomerciāli.

Tā kā Vikipēdija visā pasaulē
pavērs daudz un dažādas iespējas.

Mūs finansē sabiedriski ziedojumi,

un interesantākais no tā ir,

cik Vikipēdijas darbībai
patiesībā vajag maz naudas.

Jokai parādīja diagrammu
ar iespiedmašīnas izmaksām.

Es pastāstīšu,
kādas ir Vikipēdijas izmaksas.

Taču vispirms parādīšu, cik tā ir liela.

Mums ir vairāk nekā
600 000 rakstu angļu valodā.

Mums pavisam ir divi miljoni rakstu
daudzās, daudzās dažādās valodās.

Lielākās valodas ir vācu, japāņu, franču ‒

visas Rietumeiropas valodas
ir diezgan lielas.

Bet tikai aptuveni trešdaļa
visu mūsu vietnes apmeklējumu

ved uz Vikipēdiju angļu valodā.

Daudziem tas ir pārsteigums.

Daudzi internetu iedomājas
kā ļoti anglocentrisku,

bet mēs patiešām esam globāli.

Mēs esam daudzās, daudzās valodās.

Cik populāri esam kļuvuši?

Mēs esam viena no top 50 vietnēm,

un esam populārāki par New York Times.

Te mēs nonākam pie Jokai minētā.

Šeit parādīta Vikipēdijas izaugsme,

mēs esam zilā līnija,

un tas tur ir The New York Times.

Un interesanti ir tas,

ka New York Times vietne ir milzīga,
apjomīga uzņēmuma produkts

ar nav ne jausmas
cik simtiem algotu darbinieku.

Mums ir tieši viens darbinieks,

un šis darbinieks ir mūsu vadošais
programmatūras izstrādātājs.

Mēs viņu pieņēmām darbā
tikai 2005. gada janvārī,

visa izaugsme pirms tam...

Serverus uztur klaiņojoši brīvprātīgie.

Visu labošanu veic brīvprātīgie.

Mēs esam organizējušies tā,

kā neviena cita tradicionālā organizācija,
ko varat iedomāties.

Cilvēki vienmēr jautā:
„Kurš atbild par to?”

vai „Kurš dara to?”

Atbilde ir: jebkurš,
kurš vēlas iesaistīties.

Tā ir ļoti neparasta un juceklīga lieta.

Mums tagad ir vairāk nekā 90 serveru
trijās vietās.

Tos uztur brīvprātīgi
sistēmu administratori, kas ir tiešsaistē.

Jebkurā diennakts laikā
varu pieslēgties

un ieraudzīt, ka uz mani gaida
kādi 8‒10 cilvēki,

lai kaut ko pajautātu par serveriem.

Uzņēmumā to nevar atļauties.

Nav iespējams 24 stundas diennaktī
tiešsaistē uzturēt cilvēku komandu,

darot to, ko darām Vikipēdijā.

Mēs mēnesī saņemam ap
1,4 miljardu lapu apmeklējumu,

tā ka tas tiešām ir kļuvis
par kaut ko nozīmīgu.

Visu veic brīvprātīgie.

Mūsu kopējās interneta izmantošanas
izmaksas ir ap 5000 dolāriem mēnesī.

Un tās, principā,
ir mūsu galvenās izmaksas.

Mēs patiesībā
varētu arī iztikt bez darbinieka.

Mēs pieņēmām darbā Braienu, tādēļ ka
viņš divus gadus strādāja uz pusslodzi

un uz pilnu slodzi Vikipēdijā.

Tāpēc mēs viņu pieņēmām darbā,

lai viņam būtu personīgā dzīve,
un viņš šad tad varētu aiziet uz kino.

Redzot visu šo juceklīgo organizāciju,
rodas viens jautājums:

kāpēc tas viss nav mēsls?

Kādēļ vietne ir tik laba, cik tā ir?

Pirmkārt, cik laba tā ir?

Nu, diezgan laba.

Tā nav ideāla,

taču tā ir daudz labāka,
nekā varētu sagaidīt,

ņemot vērā mūsu pilnībā juceklīgo modeli.

Redzot, kā viņš lapā par mani
veica aplamo labojumu,

varētu nodomāt: „Tas viss, acīmredzami
pārvērtīsies nekam nederīgā mēslā.”

Bet, redzot kvalitātes pārbaudes,

to gan pagaidām nav bijis pietiekoši

un es tiešām mudinu tās veikt vairāk.

Salīdzinot Vikipēdiju
ar tradicionālajām lietām,

mēs bez šaubām esam labāki.

Kāds vācu žurnāls salīdzināja
Vikipēdiju vācu valodā,

kas ir daudz, daudz mazāka par angļu,

ar Microsoft Encarta
un Brockhaus multividi,

un mēs bijām labāki visās kategorijās.

Viņi nolīga ekspertus
apskatīt rakstus un salīdzināt kvalitāti,

un mēs ar rezultātu
bijām ļoti apmierināti.

Daudzi ir dzirdējuši par Buša-Kerija
skandālu Vikipēdijā.

Mediji to ir atspoguļojuši visai plaši.

Tas sākās ar rakstu žurnālā „Red Herring”.

Man piezvanīja žurnālisti, un viņi,

jāsaka, vismaz pareizi
uzrakstīja manu vārdu,

bet viņi ļoti gribēja pateikt,
ka Buša un Kerija skandalozā sāncensība

plosa Vikipēdijas kopienu.

Un tad viņi citē mani šādi:

„Tas ir visskandalozākais gadījums
Vikipēdijas vēsturē.”

Kaut arī patiesībā es teicu,
ka tur nav nekā skandaloza.

Mazliet neprecīzs citāts.

(Smiekli)

Rakstus diezgan pamatīgi laboja.

Un tā ir taisnība, ka mums
dažos gadījumos tie bija jābloķē.

Žurnāls „Time” nesen ziņoja:

„Dažreiz jāizmanto galēji līdzekļi,

un Veilss lielāko 2004. gada daļu
bloķēja šķirkļus par Bušu un Keriju.

Tas bija pēc tam,
kad žurnālistam teicu,

ka tie dažreiz šad un tad bija jābloķē.

Tātad patiesībā, kopumā ņemot,
šādi strīdīgi gadījumi,

ko, jūsuprāt, Vikipēdijā risinām,

mūs it nemaz neuztrauc.

Rakstus par pretrunīgām tēmām bieži labo,

bet tie kopienā neizraisa daudz strīdu.

Tam par iemeslu ir tas, ka lielākā daļa
izprot vajadzību pēc neitralitātes.

Patiesā cīņa ir nevis starp
labējiem un kreisajiem,

kā daudzi uzskata,

bet gan starp domājošo
cilvēku daļu un ākstiem.

Un nevienam politiskajam spēkam

uz šīm divām īpašībām nav monopola.

Patiesība konkrēti par
Buša un Kerija starpgadījumu ir tā,

ka Buša un Kerija šķirkļi

bija slēgti mazāk
nekā vienu procentu visa 2004. gada,

un nevis tāpēc, ka tie būtu strīdīgi,

bet gan parasta vandalisma dēļ,

kas dažreiz notiek pat uz skatuves...

(Smiekli)

Dažkārt žurnālisti man ziņo,
ka tie ir sagrozījuši Vikipēdijas rakstus

un ir pārsteigti, ka to tik ātri novērš.

Es vienmēr saku: „Lūdzu, nedariet tā.

Tas nav labi.”

Kā tad mēs to paveicam?

Kā veicam kvalitātes pārvaldību?

Kā tā darbojas?

Ir daži elementi,

pārsvarā tie ir lietošanas noteikumi
un daži programmatūras elementi.

Lielākais un svarīgākais

ir mūsu neitrālā skatpunkta politika.

To es esmu noteicis jau no paša sākuma

kā kopienas pamatprincipu,
kas pilnībā nav apspriežams.

Tas ir sociālās sadarbošanās jēdziens,

tāpēc mēs daudz nerunājam
par taisnību vai objektivitāti.

Tam par iemeslu ir, ka, ja mēs sakām,

ka par kādu tēmu
rakstīsim tikai „taisnību”,

tas mums par to, ko rakstīt,
nepasaka pilnīgi neko,

jo es nepiekrītu jums par to,
kas ir taisnība.

Tā vietā mums ir tāds žargona vārds:
„neitralitāte”.

kam kopienā ir gara vēsture,

un tas principā nozīmē,
ka katrā strīdīgā gadījumā

Vikipēdijai nevajadzētu
ieņemt savu nostāju.

Mums vienkārši jāziņo par to,
ko par to teikuši autoritatīvi avoti.

Šī neitralitātes politika
mums ir ļoti svarīga,

jo tā stiprina ļoti dažādo kopienu,

un ļauj tai vienoties,
lai kaut ko paveiktu.

Mums ir ļoti dažādi dalībnieki ‒

politiskās, reliģiskās
un kultūras izcelsmes ziņā.

Turoties pie šī stingrā
neitralitātes principa,

kas galīgi nav apspriežams,

mēs nodrošinām,
ka cilvēki var sastrādāties

un ka šķirkļi vienkārši nekļūst
par nemitīgiem strīdiem

starp labējiem un kreisajiem.

Ja kāds šādi rīkojas,
viņam lūdz kopienu pamest.

Tātad reāllaika savstarpēja koriģēšana.

Ikviens labojums vietnē
nokļūst „Neseno izmaiņu” lapā.

Līdzko viņš veica izmaiņu,
tā nokļuva „Neseno izmaiņu” lapā.

Šī neseno izmaiņu lapa ir arī sasaistīta
ar IRC kanālu,

kas ir interneta tērzētavas kanāls,

ko cilvēki uzrauga
ar dažādiem programmatūras rīkiem.

Var arī saņemt RSS ziņojumus

vai e-pasta vēstules
par veiktajām izmaiņām.

Un tad dalībnieki var izveidot
savu uzraugāmo rakstu sarakstu.

Manu šķirkli uzrauga
diezgan daudz brīvprātīgo,

jo to dažkārt vandalizē.

Un tāpēc kāds to ļoti ātri ievēro,

un tad viņi izmaiņas vienkārši atceļ.

Piemēram, ir „jauno šķirkļu kanāls”,

un jūs varat ieiet
noteiktā Vikipēdijas lapā

un redzēt katru jauno šķirkli, tam topot.

Tas ir ļoti svarīgi,

jo daudzi jauni šķirkļi ir vienkārši
mēsli, kas tūlīt pat jāizdzēš,

piemēram, „asdfasdf.”

Bet tā arī ir viena
no interesantākajām lietām

par dažiem jaunajiem šķirkļiem.

Cilvēki sāk rakstu
par kādu interesantu tēmu,

citiem tā šķiet interesanta

un tie steidz palīgā un uzlabo to.

Mūs ir iespējams labot arī anonīmi,

kas Vikipēdijā ir viena no strīdīgākajām
un intriģējošākajiem lietām.

Kriss izmaiņu varēja veikt
nekā nereģistrējoties.

Viņš vienkārši iegāja vietnē
un veica izmaiņu.

Taču, kā izrādās, vien ap 18 procentu

visus vietnes labojumu

veic anonīmi dalībnieki.

Ļoti svarīgi ir saprast,

ka vairums vietnes labojumu

notiek cieši saistītas kopienas ietvaros,
kas ir aptuveni 600 līdz 1000 cilvēku,

kuri atrodas nepārtrauktā saziņā.

Mums ir vairāk nekā 40 IRC kanālu
un 40 vēstuļu kopu.

Visi šie cilvēki viens otru pazīst.

Viņi sazinās. Mums ir bezsaistes tikšanās.

Šie cilvēki veic lielāko daļu darba,

un viņi, savā ziņā, ir pusprofesionāļi.

Mūsu sev uzstādītie standarti

ir līdzvērtīgi vai augstāki,
nekā profesionālie kvalitātes standarti.

Mēs šos standartus ne vienmēr sasniedzam,
bet pēc tiem tiecamies.

Šī cieši saistītā kopiena
patiesībā rūpējas par vietni,

un viņi ir vieni no gudrākajiem cilvēkiem,
ko jebkad esmu saticis.

Protams, mans darbs liek tā teikt,
bet tā patiešām ir taisnība.

Cilvēki, ko piesaista
enciklopēdijas rakstīšana prieka pēc,

mēdz būt diezgan gudri.

Rīki un programmatūra:
ir daudz rīku, kas ļauj mums,

ar „mums” es domāju kopienu,

novērot sevi un savu darbu.

Lūk, piemērs no „plakanās Zemes”
šķirkļa vēstures,

kurā varat redzēt,
ka ir veiktas kādas izmaiņas.

Šajā lapā jauki ir tas,
ka acumirklī varat uz to palūkoties

un redzēt: „Jā, tagad saprotu.”

Kādam paskatoties,

viņš redz, ka kāds no anonīmas IP adreses

manai lapai veica labojumu.

Izskatās aizdomīgi. Kas ir šis cilvēks?

Kāds uz to paskatās

un uzreiz sarkanā iekrāsotas redz

visas veiktās izmaiņas,

ierauga, labi,
izmainīti šādi vārdi un tas.

Tas ir viens rīks, ko varam izmantot,

lai ļoti ātri uzraudzītu lapas vēsturi.

Vēl mēs kopienā
visu atstājam ļoti atvērtu.

Vairums sociālo noteikumu
un darba metožu

programmatūrā paliek pilnībā atvērtas.

Tas viss vienkārši ir wiki lapās.

Tāpēc programmatūrā nav nekā,
kas uzspiestu noteikumus.

Man pie rokas ir šāds piemērs
no lapas par dzēšanas balsošanu.

Es jau minēju, kāds ieraksta „asdfasdf”,

un tas jāizdzēš.

Šādos gadījumos
administratori to vienkārši izdzēš.

Nav iemesla par to ļoti strīdēties.

Bet varat iedomāties, ka ir ļoti daudz
citu jomu, kur jautājums ir,

vai tas ir pietiekoši nozīmīgs,
lai to iekļautu enciklopēdijā?

Vai informācija ir pārbaudāma? Vai tas
ir joks? Vai tā ir patiesība? Kas tas ir?

Tāpēc mums vajag sociālu metodi,
lai saņemtu uz to atbildi.

Kopienas iekšienē
organiski izveidojusies metode

ir balsošana par dzēšanu.

Un šajā konkrētajā piemērā

tā ir par filmu „Twisted Issues”,

un ierosinātājs saka:

„Tā it kā ir filma.
Tā pilnībā neiztur testu ar Google.”

Tests ar Google ir tāds, ka pārbaudāt,
vai to var atrast Google,

jo ja kaut kas nav pat Google,
tas droši vien vispār nepastāv.

Likums nav pilnīgs,

bet tas ir labs sākumpunkts ātrai izpētei.

Tad kāds saka: „Dzēsiet ārā, lūdzu.
dzēsiet ārā, tā nav ievērojama."

Un tad kāds saka: „Pagaidiet,
es to atradu. Es to atradu grāmatā

Film Threat Video Guide:
the 20 Underground Films You Must See.”

Nākamais cilvēks saka: „Savedam kārtībā.”

Kāds saka: „Es to atradu IMDB.
atstāt, atstāt, atstāt."

Un interesantais šeit ir tas,
ka programmatūra ir,

šīs balsis
ir vienkārši lapā ierakstīts teksts.

Tā īsti nav balsošana,
bet gan drīzāk diskusija.

Tiesa gan, ka beigās

administrators to visu pārlasa,
paraugās un saka:

„Labi, 18 par dzēšanu,
2 par atstāšanu, tātad dzēšam.”

Bet citos gadījumos tie varētu būt
18 par dzēšanu un 2 par atstāšanu,

bet mēs to tik un tā atstātu,
jo ja tie pēdējie divi teiktu:

„Pagaidiet. Neviens cits to nepamanīja,
bet es to atradu grāmatā,

un es atradu saiti uz lapu,
kur tā aprakstīta.

Es rīt to savedīšu kārtībā,
tāpēc, lūdzu, nedzēsiet,”

tad tā paliktu.

Un svarīgi ir arī tas, kādi cilvēki balso.

Kā jau teicu,
tā ir cieši saistīta kopiena.

Pašā apakšā,
„Nedzēst, īsta filma,” RickK.

RickK ir ļoti slavens vikipēdietis,
kurš dara milzum daudz darba

pret vandalismu, jokiem
un balsošanā par dzēšanu.

Viņa balsij kopienā ir liels svars,

jo viņš zina, ko dara.

Kā tad tas viss tiek pārvaldīts?

Cilvēki patiešām vēlas zināt
par administratoriem un tamlīdzīgi.

Vikipēdijas pārvaldības modelis,
kopienas pārvaldība,

ir ļoti sarežģīts, bet strādājošs
kompromisu sajaukums,

ar to domāju, ka mēģinām
nebalsot par rakstu saturu,

jo vairums uzskatu var nebūt neitrāli.

Ir sava daļa demokrātijas,

visi administratori,

cilvēki, kas var izdzēst lapas.

Tas nenozīmē,
ka viņiem ir tiesības izdzēst lapas.

Viņiem tāpat jāseko visiem noteikumiem,
bet viņus ievēl kopiena.

Dažreiz cilvēkiem,
kādiem interneta troļļiem,

patīk mani apsūdzēt,
ka esmu atlasījis administratorus,

lai sagrozītu enciklopēdijas saturu.

Es par to vienmēr smejos, jo man
patiesībā nav ne jausmas, kā viņus ievēl.

Ir noteikta aristokrātijas daļa.

Es jau piemēram minēju,

ka RickK balsij ir daudz lielāks svars

nekā kādam, ko nepazīstam.

Es to dažreiz smiedamies saku Andželai,

kuru kopiena atkal nesen ievēlēja valdē,

fonda valdē,

ar vairāk nekā divkāršu balsu pārsvaru
pār nākamo kandidātu.

Es vienmēr viņu ķircinu, jo saku:

„Redzi, Andžela, piemēram,

Vikipēdijā varētu izdarīt jebko,
un viņa paliktu nesodīta,

jo viņa ir tik ļoti apbrīnota un spēcīga.”

Bet ironija ir tāda, ka Andžela, protams,
to var darīt tāpēc, ka viņa ir tā,

kas nekad, nekad nepārkāptu
nekādus Vikipēdijas noteikumus.

Un es arī labprāt atzīstu,
ka viņa ir vienīgā,

kas patiešām zina
visus Vikipēdijas noteikumus, tāpēc...

Mums ir arī monarhija,

un tā kopienā ir mana loma...

(Smiekli)

Es par to vienreiz Berlīnē runāju,

un nākamajā dienā parādījās
laikraksta ar virsrakstu:

„Es esmu Anglijas karaliene.”

(Smiekli)

To gluži es neteicu, bet...

(Smiekli)

lieta tāda, ka mana loma kopienā...

Atvērtās programmatūras pasaulē
ir ilgas tradīcijas

„labdabīgā diktatora” modelim.

Ja palūkojaties uz lielāko daļu
atvērtās programmatūras projektu,

tos visus vienpersoniski pārvalda
viens cilvēks,

par kuru visi ir vienisprātis,
ka viņš ir labdabīgais diktators.

Man nepatīk apzīmējums
„labdabīgais diktators,”

un es neuzskatu, ka mans darbs
vai mana loma ideju pasaulē

ir būt nākotnes diktatoram
pār visām cilvēces zināšanām,

ko pasaule savākusi.

Tas vienkārši nav pareizi.

Bet tomēr ir vajadzīga
zināma mēra monarhija,

zināmā mērā...

dažkārt mums jāpieņem lēmums,

un mēs negribam pārāk dziļi iesprūst

formālajā lēmumu pieņemšanā.

Piemēram, kur tas varētu būt svarīgi:

mums nesen bija gadījums, kad Vikipēdiju
atklāja neonacistu tīmekļa vietne,

un viņi noteica: „Ak, cik šausmīgi,

šī žīdu sazvērestību tīmekļa vietne!

Izdzēsīsim dažus šķirkļus,
kas mums nepatīk.

Mēs pamanījām,
ka viņiem ir balsošana, tāpēc atsūtīsim...

mums ir 40 000 biedru
un mēs tos visus atsūtīsim

un viņi visi nobalsos,
lai šos šķirkļus izdzēš.”

Viņiem izdevās dabūt 18 cilvēkus.

Tāda, lūk, ir neonacistu matemātika.

Tiem vienmēr šķiet, ka viņiem ir 40 000
biedru, kad īstenībā ir tikai 18.

Bet viņiem izdevās dabūt 18 cilvēkus,
kas ieradās diezgan absurdā veidā balsot

par pilnībā derīga raksta dzēšanu.

Protams, balsošana beidzās
ar rezultātu ap 85 pret 18,

tātad demokrātiskajam procesam
nekādas īsti briesmas nedraudēja.

No otras puses, cilvēki jautāja:
„Bet ko darīsim?”

Tā taču var gadīties.

Ja nu kāda grupa
ļoti nopietni saorganizējas,

atnāk un vēlas balsot?”

Es teicu: „Sūds ar visu,
vienkārši nomainīsim noteikumus.”

Tāds ir mans darbs kopienā:

teikt, ka neļausim
mūsu atvērtībai un brīvībai

graut satura kvalitāti.

Ciktāl cilvēki man šajā postenī uzticas,

tik ilgi es tajā varu darboties.

Protams, brīvās licencēšanas dēļ,

ja es savu darbu daru slikti,
brīvprātīgie jebkurā brīdī var aiziet.

Es nevienam neko nevaru pavēlēt.

Tātad, pēdējais punkts ir,
lai saprastu, kā darbojas Vikipēdija,

svarīgi saprast, ka vikimodelis
ir mūsu darba modelis,

taču mēs neesam
fanātiski tīmekļa anarhisti.

Patiesībā mēs sociālajā metodikā
esam visai elastīgi,

jo darba kvalitāti galu galā
nosaka kopienas aizrautība

ne obligāti pats process, kā to panākam.

Paldies.

(Aplausi)

Bens Saunders: Sveiki, Bens Saunders.

Džimij, jūs minējāt objektīvumu
kā Vikipēdijas panākumu atslēgu.

Mani pārsteidz, ka lielākā daļa
mūsu bērnu mācību grāmatu

ir pašos pamatos vienpusīgas.

Vai esat ievērojuši,
ka Vikipēdiju izmantotu skolotāji

un kā jūs iztēlojaties Vikipēdiju
mainām izglītību?

Džimijs Veilss: Jā, daudzi skolotāji
sāk izmantot Vikipēdiju.

Medijos atrodams vēstījums par Vikipēdiju,
kas, manuprāt, ir izgudrojums.

Tas izveidojies uz blogotāju
un laikrakstu sāncensības pamata.

Un vēstījums ir par to,
ka ir tāda traka lieta: Vikipēdija,

bet akadēmiķi to neieredz
un skolotāji to neieredz.

Izrādās, tā nav tiesa.

Pēdējo reizi, kad no kāda žurnālista
saņēmu e-pasta vēstuli:

„Kāpēc akadēmiķi neieredz Vikipēdiju?”

es viņam atrakstīju
no savas Hārvardas e-pasta adreses,

jo nesen tiku tur uzņemts par biedru.

Un es atbildēju: „Nu, visi jau neienīst.”

(Smiekli)

Bet, manuprāt, tai būs milzīga ietekme.

Mums patiesībā top projekts,
par ko personiski esmu sajūsmā,

– Vikigrāmatu projekts,

kas visās valodās
mēģinās radīt mācību grāmatas.

Tas ir daudz lielāks projekts.

Tā īstenošana prasīs ap 20 gadiem.

Bet daļēji tā ir mūsu misijas pildīšana:

ikkatram cilvēkam uz zemeslodes
sniegt enciklopēdiju.

Mēs nedomājam sasūtīt visiem
AOL stila kompaktdiskus.

Mēs sniegsim viņiem izmantojamus rīkus.

Un daudziem cilvēkiem pasaulē

augstskolas līmenī
sarakstītas enciklopēdijas sniegšana

neko nedod bez veselas gūzmas
izglītojošu materiālu,

ar kuriem izaugt līdz līmenim,
kurā tos varētu izmantot.

Vikigrāmatu projekts
ir centiens to panākt.

Un, manuprāt, mēs redzēsim,
tas varbūt nemaz nebūs mūsu projekts,

pašlaik ir visvisādu jaunievedumu.

Bet brīvi licencējamas mācību grāmatas
ir nākamā nozīmīgā lieta izglītībā.