3 jauni veidi, kā nogalināt odus

Mēs varam izmantot oda instinktus pret pašu odu. TEDxMaastricht konferences runātājs Bārts Nolss demonstrē viņa komandas attīstītos radošos risinājumus cīņai pret malāriju, tostarp Limburgas sieru un nāvējošu tableti. (Uzņemts TEDxMaastricht konferencē).

(Odu sīkšana)

(Pliķis)

Trāpīju!

Odi. Neciešu odus.

Jūs arī?

Tā briesmīgā sīcoņa naktī ap jūsu ausīm,

kas dzen jūs pilnīgā neprātā?

Apzinoties, ka tas vēlas
jūsu ādā iedurt adatu

un izsūkt jūsu asinis. Briesmīgi, vai ne?

Patiesībā, es spēju iedomāties
tikai vienu labu lietu,

ja runājam par odiem.

Tiem naktī ielidojot mūsu guļamistabā,

tie labprātāk kož manai sievai.

Diezgan interesanti, vai ne?

Kādēļ viņai tie kož vairāk nekā man?

Atbilde slēpjas aromātā,
viņas ķermeņa aromātā.

Tā kā mēs visi smaržojam atšķirīgi,
un uz mūsu ādas izdalās

ķīmiskas vielas,
kas vai nu pievilina vai atbaida odus,

daži no mums vienkārši tiem
šķiet kārdinošāki nekā citi.

Tā kā mana sieva
smaržo labāk nekā es vai arī es

vienkārši smirdu vairāk nekā viņa.

Jebkurā gadījumā tumsā odi mūs atrod,

vadoties pēc smaržas. Tie mūs saož.

Savas doktorantūras laikā
es vēlējos uzzināt, tieši kādas

ķīmiskās vielas uz mūsu ādas odi,

Āfrikas malārijas odi, izmanto,
lai mūs naktī atrastu.

Ir vesels lērums savienojumu,
ko tie izmanto.

Tas nebūt nebija vienkāršs uzdevums.

Tādēļ mēs veicām vairākus eksperimentus.

Kāpēc mēs veicām šos eksperimentus?

Jo puse pasaules iedzīvotāju
ir pakļauti riskam

inficēties ar tādu nāvējošu slimību kā malārija

vienkārša oda koduma dēļ.

Katras 30 sekundes
kaut kur uz šīs zemeslodes

malārijas dēļ mirst kāds bērns,
un vēl šorīt Pauls Levijs

minēja metaforu par Boeing 727 lidmašīnas nokrišanu ASV.

Tad Āfrikā mēs varam runāt
par septiņu milzīgu Boeing 747

avārijām katru dienu.

Bet varbūt, ja mēs varētu
ievilināt šos odus slazdos,

par ēsmu izmantojot savu aromātu,
mēs varētu apturēt šīs slimības pārnesi.

Šīs mīklas atrisināšana
nebija vienkāršs uzdevums,

jo mūsu ķermenis veido
un uz ādas izdala simtiem dažādu vielu,

bet mēs veicām
dažus ievērojamus eksperimentus,

kas palīdzēja mums
šo mīklu atrisināt ļoti neilgā laikā.

Pirmkārt, mēs novērojām to,
ka ne visas odu sugas

kož vienā ķermeņa daļā. Savādi.

Tā nu mēs veicām eksperimentu,

kurā mēs ielikām lielā būrī kailu brīvprātīgo,

un šajā būrī ielaidām odus,

lai redzētu, kurās ķermeņa daļās tie kož.

Mēs atklājām ievērojamas atšķirības.

Kreisajā pusē redzams

uz šī cilvēka Nīderlandes malārijas oda kodumus.

Tie ļoti izteikti deva priekšroku košanai sejā.

Savukārt, Āfrikas malārijas odi

izteikti vairāk mēdza kost
ap šī cilvēka potītēm un pēdām,

un to mums, protams,
jau vajadzēja iedomāties,

jo tos angliski dēvē
par „mosqui-toes” (toes — 'kāju pirksti')!

Tieši tā. (Aplausi)

Tādēļ mēs sākām koncentrēties uz pēdu aromātu,

uz cilvēka pēdu aromātu,

līdz mēs literatūrā atradām apbrīnojamu apgalvojumu,

kas vēstīja, ka siers smaržo kā pēdas,

nevis otrādi. Padomājiet par to!

Tas pamudināja mūs veikt kādu eksperimentu.

Ar neliela Limburgas siera gabaliņu,

kas nelāgi smird līdzīgi pēdām,

mēs mēģinājām pievilināt Āfrikas malārijas odus.

Un ziniet ko? Tas nostrādāja.

Patiesībā tas nostrādāja tik labi, ka tagad mums ir Limburgas siera

aromāta sintētisks savienojums, ko mēs izmantojam Tanzānijā

un kas ir izrādījies divas līdz trīs reizes iedarbīgāks

odu pievilināšanā nekā cilvēki.

Limburga, lepojies ar savu sieru,

jo nu to izmanto cīņā ar malāriju!

(Aplausi)

Redz, kur ir šis siers, lai jūs to atpazītu.

Arī otrs mans stāsts ir ievērojams.

Tas ir par cilvēka labāko draugu. Par suņiem.

Es jums parādīšu,

kā mēs varam izmantot suņus cīņā ar malāriju.

Viens no labākajiem veidiem, kā nogalināt odus,

ir negaidīt, kamēr tie kļūst pieauguši un lidinās apkārt,

kožot cilvēkiem un pārnesot slimību.

Labāk ir tos nogalināt, kamēr tie vēl ir ūdenī kāpuru veidolā.

Kāpēc? Tāpēc, ka tie ir gluži kā CIP.

Ūdenstilpē kāpuri ir vienuviet augstā koncentrācijā.

Tie ir visi kopā. Tie ir nekustīgi.

Tie nevar no ūdens izbēgt, tie nespēj lidot.

Un tie ir sasniedzami. Jūs varat vienkārši pieiet

pie ūdenstilpnes un turpat tos arī nogalināt, vai ne?

Viena problēma, kas mums ir jāpārvar, ir tāda,

ka šīs ūdenstilpes ar kāpuriem tajās

ir izkaisītas pa visurieni,

kas ļoti apgrūtina inspektora darbu atrast

visas kāpuru vairošanās vietas un tās apstrādāt ar insekticīdiem.

Pagājušajā gadā mēs ļoti ilgi domājām,

kā mēs varētu šo problēmu atrisināt, līdz mēs sapratām,

ka līdzīgi, kā mums katram ir unikāls aromāts,

arī odu kāpuriem ir unikāls aromāts.

Tā nu mēs veicām vēl vienu traku eksperimentu.

Mēs ieguvām šo kāpuru aromātu un uzlikām to

uz auduma gabaliem, un tad izdarījām kaut ko apbrīnojamu.

Šeit redzams dēlis ar četriem caurumiem,

kreisās puses caurumā mēs ielikām šo kāpuru aromātu.

Ooo, tas bija ļoti ātri.

Suns. Viņa vārds ir Tvīds. Tas ir skotu aitu suns.

Viņš pārbauda katru caurumu un jau ir uzķēris kāpuru aromātu.

Viņš vēlreiz pārbauda kontroles caurumus,

tomēr atgriežas pie pirmā cauruma,

un nu atceras šo aromātu,

kas nozīmē, ka nu mēs varam izmantot suņus,

lai palīdzētu inspektoriem daudz vieglāk atrast

odu vairošanās vietas dabīgajā vidē,

un tādējādi dot spēcīgāku triecienu malārijai.

Šī dāma ir Elēna van der Zvīpa.
Viņa ir viena no labākajām suņu apmācītājām pasaulē,

un viņa tic, ka mēs varam paveikt daudz vairāk.

Tā kā mēs zinām arī to, ka cilvēkiem, kas inficēti ar malārijas parazītu,

ir citāds aromāts nekā cilvēkiem, kas nav inficēti,

viņa ir pārliecināta,
ka mēs varam apmācīt suņus

atrast cilvēkus, kas nēsā šo parazītu.

Tas nozīmē to, ka populācijā,
kur malārijas infekcija

ir samazināta līdz minimumam,
un ir palikuši vien daži inficēti cilvēki,

suņi var atrast šos cilvēkus,

mēs varam viņus ārstēt ar pretmalārijas zālēm
un dot pēdējo triecienu malārijai.

Cilvēka labākais draugs cīņā pret malāriju.

Mans trešais stāsts,
iespējams, ir vēl ievērojamāks,

un man jābilst, ka tas līdz šodienai
vēl nav atklāts sabiedrībai.

Jā.

Tas ir traks stāsts,
taču uzskatu, ka tā, iespējams, ir

vislabākā atriebība odiem,
kāda jebkad izdomāta.

Cilvēki ir man teikuši, ka nu viņi ar baudu ļaus

odiem sev iekost.

Protams, rodas jautājums, kas varētu likt kādam

gūt baudījumu no odu kodieniem?

Atbilde ir

tepat manā kabatā,

ja es to atradīšu.

Tā ir tablete, vienkārša tablete,

un, man to iedzerot ar ūdeni,

tā dara brīnumu lietas.

Paldies.

(Dzer)

Nu ļaujiet man jums parādīt, kā tas strādā.

Šajā kastē ir sprosts

ar dažiem simtiem izsalkušu

sieviešu kārtas odu,

ko es tūlīt atbrīvošu. (Smiekli)

Joks, tikai joks.

Es jums parādīšu,
kā iebāžu savu roku sprostā

un cik ātri tie sāks man kost.

Te nu būs.

Neuztraucieties, laboratorijā es tā daru visu laiku.

Lūk tā. Labi.

Nu šajā video, kas redzams šeit,

es jums parādīšu tieši to pašu,

izņemot to, ka video redzamais

notika stundu pēc tabletes iedzeršanas.

Palūkojieties. Tas nedarbojas.
Labi, atvainojos par to.

Es iebāžu iekšā roku, es sniedzu tiem lielu, sulīgu

asins maltīti, es tos nokratu nost,
un mēs tiem sekojam, laikam ritot,

un mēs redzam, ka šie odi kļūst patiešām vārgi,

šeit redzams paātrinājumā.

Trīs stundas vēlāk mēs sprosta apakšā

redzam mirušus odus,

ļoti mirušus odus,
es jums teikšu, dāmas un kungi,

mēs esam apmainījušies kārtīm ar odiem.

Tie mūs nenogalina. Mēs nogalinam tos.

(Aplausi)

Nu (Smiekli)

Māstrihta, sagatavojies.

Nu iedomājieties, ko mēs ar to varam paveikt.

Mēs to varam izmantot, lai ierobežotu

odu pārnestu slimību epidēmijas, vai ne?

Vēl labāk, iedomājieties, kas notiktu, ja

visi cilvēki, kas dzīvo lielā teritorijā,
lietotu šīs zāles

tikai trīs nedēļu garumā.

Tas mums dotu iespēju iznīcināt malāriju

kā slimību.

Tātad siers, suņi un tablete odu nogalināšanai.

Tieši ar tādu nestandarta zinātni man patīk nodarboties,

lai tiektos uz cilvēces dzīves uzlabošanu,

bet īpaši viņas dēļ, lai viņa varētu uzaugt

no malārijas brīvā pasaulē. Paldies. (Aplausi)