Alēns de Botons. Mierīgāka, maigāka panākumu filosofija

Alēns de Botons izvērtē priekšstatus par panākumiem un veiksmi, kā arī apšauba pieņēmumus, uz kā balstīti šie vērtējumi. Vai panākumi un neveiksme vienmēr ir pelnīti? Alēns de Botons sniedz daiļrunīgus un atjautīgus argumentus, kas ļauj pacelties pāri snobismam un rast patiesu prieku mūsu darbā.

Mani šīs karjeras krīzes piemeklē

parasti svētdienas vakaros,

kad saule sāk rietēt

un plaisa starp cerībām, kas liktas uz sevi,

un dzīves realitāti, kļūst tik sāpīgi liela,

un parasti beidzas ar to, ka sāku raudāt spilvenā.

Šo visu es minu,

šo visu es minu, jo domāju, ka tā nav tikai personiska problēma.

Iespējams, domājat, ka kļūdos,

tomēr uzskatu, ka dzīvojam laikā, kad dzīvē regulāri

sastopamies ar karjeras krīzēm,

brīžiem, kad tas, ko domājam, ka zinām

par dzīvi un karjeru

atduras pret apdraudošo realitāti.

Iespējams, tagad ir vieglāk nekā jebkad nodrošināt sev labu iztiku,

bet, iespējams, ir grūtāk nekā jebkad

palikt mierīgiem un izvairīties no nemiera, kam par iemeslu ir karjera.

Vēlos apskatīt, ja atļausiet,

dažus no iemesliem, kādēļ,

iespējams, jūtam nemieru par karjeru.

Kādēļ, iespējams, esam šo karjeras krīžu upuri,

kad klusām raudam savos spilvenā.

Viens no iemesliem, kādēļ, iespējams, ciešam, ir,

ka mums visapkārt ir snobi.

Zināmā mērā man ir sliktas ziņas

it īpaši tiem, kas ieradušies Oksfordā no ārzemēm.

Šeit ir reāla snobisma problēma.

Dažreiz cilvēki ārpus Apvienotās Karalistes iztēlojas,

ka snobisms ir tieši britu fenomens,

kur uzsvars ir uz ārpilsētas namiem un tituliem.

Sliktās ziņas ir, ka tā nav taisnība.

Snobisms ir globāla parādība.

Mēs esam globāla organizācija. Šī ir globāla parādība.

Snobisms pastāv. Kas ir snobs?

Snobs ir kāds, kas sīku jūsu daļu

izmanto, lai nonāktu pie pilnīga redzējuma par jums.

Tas ir snobisms.

Dominējošais snobisma veids,

kas pastāv mūsdienās ir profesionālais snobisms.

Ar to var saskarties dažu minūšu laikā viesībās,

kad tiek uzdots slavenais agrīnā 21. gadsimta

ikoniskais jautājums: "Ar ko jūs nodarbojaties?"

Atkarībā no tā, kā atbildat uz šo jautājumu,

cilvēki ir vai nu neiedomājami priecīgi ar jums iepazīties,

vai arī skatās pulkstenī, lai atrastu aizbildinājumu.

(Smiekli)

Snoba pretstats ir mamma.

(Smiekli)

Tā nav obligāti tieši jūsu mamma vai arī mana mamma.

Tā sakot, tā ir ideālā mamma.

Viņu neuztrauc jūsu sasniegumi.

Par nelaimi lielākā daļa cilvēku nav mūsu mammas.

Lielākā daļa cilvēku redz tiešu savstarpējo saistību starp to, cik daudz laika,

un pat mīlestību,

ne obligāti romantisku mīlestību,

bet mīlestību kopumā, cieņu

viņi ir gatavi izrādīt, ko stingri nosaka

mūsu stāvoklis sociālajā hierarhijā.

Tas ir būtisks iemesls, kādēļ mums tik ļoti nozīmīga ir karjera,

kādēļ tik svarīgas kļūst materiālās lietas.

Bieži mums tiek stāstīts, ka dzīvojam materiālistiskā laikmetā,

ka visi esam mantkārīgi.

Nedomāju, ka mēs būtu sevišķi materiālistiski.

Domāju, ka dzīvojam sabiedrībā,

kur vienkārši atsevišķi emocionāli apbalvojumi piesaistīti

materiālo lietu ieguvei.

Ne materiālās lietas mēs vēlamies. Mēs vēlamies apbalvojumus.

Tas ir jauns veids, kā domāt par greznuma priekšmetiem.

Nākamreiz, kad redzēsiet kādu braucam ar "Ferrari"

nedomājiet: "Šis ir mantkārīgs cilvēks."

Tā vietā domājiet: "Šis cilvēks ir ārkārtīgi viegli ievainojams un viņam nepieciešama mīlestība."

Citiem vārdiem -- (Smiekli)

Jūtiet līdzcietību, nevis nicinājumu.

Ir arī citi iemesli --

(Smiekli)

Ir arī citi iemesli, kādēļ, iespējams, tagad ir grūtāk

nekā jebkad justies mierīgiem.

Viens no šiem iemesliem ir paradoksāls, jo saistīts ar kaut ko visai jauku –

cerībām, kuras lolojam attiecībā uz savām karjerām.

Nekad agrāk nav ticis tik daudz sagaidīts,

ko cilvēki var sasniegt dzīves laikā.

Dažādi avoti skandina, ka cilvēks var sasniegt jebko.

Esam atbrīvojušies no kastu sistēmas.

Pašlaik esam sistēmā, kur ikviens var iegūt

jebkuru pozīciju, kuru viņš vēlas.

Tā ir skaista ideja, kas

iet roku rokā ar vienlīdzības garu. Mēs visi būtībā esam vienlīdzīgi.

Nepastāv stingri noteiktas

hierarhijas.

Līdz ar to rodas viena ļoti liela problēma –

skaudība.

Skaudība – pat šī vārda pieminēšana kļuvusi par tabu;

tomēr, ja ir viena dominējoša emocija mūsdienu sabiedrībā, tā ir skaudība.

Tā ir saistīta ar vienlīdzības garu. Ļaujiet paskaidrot.

Domāju, ka būtu ļoti neparasti, ja kāds no klātesošajiem vai tiem, kas šo skatās

apskaustu Anglijas karalieni,

lai arī viņa ir daudz bagātāka par jebkuru no jums,

un viņai ir ļoti liela māja.

Iemesls, kāpēc mēs viņu neapskaužam ir tādēļ, ka viņa ir pārāk dīvaina.

Viņa ir vienkārši pārāk savāda.

Mēs nevaram ar viņu izveidot personisku kontaktu. Viņa runā savādi.

Viņa nāk no dīvainas vietas.

Tādēļ mēs nevaram iedomāties sevi viņas vietā. Ja nevaram izveidot saikni ar kādu, mēs viņu neapskaužam.

Jo tuvāki ir divi cilvēki pēc vecuma, pieredzes

jo lielāka ir skaudības iespējamība identifikācijas procesā.

Starp citu, šī iemesla dēļ nevienam nevajadzētu iet uz skolas salidojumu,

jo nav lielāka atskaites punkta, kā

cilvēki, ar kuriem gājāt vienā skolā.

Tomēr kopumā mūsdienu sabiedrības problēma ir, ka visa pasaule pārvēršas

par skolu. Visi valkā džinsus, visi ir vienādi.

Tomēr tā nav.

Pastāv vienlīdzības gars līdz ar būtisku nevienlīdzību.

Tas rada ļoti -- var radīt ļoti saspīlētu situāciju.

Iespējams, mūsdienās ir tikpat maz ticams, ka

kļūsiet tikpat bagāti un slaveni kā Bils Geitss,

cik maz ticami bija 17. gadsimtā

pacelties līdz franču aristokrātijas rindām.

Lieta tāda, ka tā vairs nešķiet.

Žurnāli un citi plašsaziņas līdzekļi liek domāt,

ka, ja jums ir enerģija, dažas spožas idejas par tehnoloģiju,

garāža, jūs varat uzsākt kaut ko ievērojamu.

(Smiekli)

Šīs problēmas sekas parādās grāmatnīcu plauktos.

Kad ieejat lielā grāmatnīcā un redzat grāmatas par pašpalīdzības tēmu,

kā to es dažreiz daru,

ja analizējat mūsdienās izdotās pašpalīdzības grāmatas,

tās var būtībā iedalīt divos veidos.

Pirmā tipa grāmatas saka: "Tu vari! Tu to panāksi! Viss ir iespējams!"

Otrā tipa grāmatas māca, kā tikt galā ar

to, ko pieklājīgā valodā saucam par "zemu pašapziņu",

vai nepieklājīgi sauktu par "jušanos ļoti slikti".

Pastāv reāla saikne

starp sabiedrību, kas saka cilvēkiem, ka viņi var sasniegt visu

un zemu pašapziņu.

Tas ir vēl viens veids, kā kaut kam visai pozitīvam

var būt nelāgs rezultāts.

Ir vēl viens iemesls, kādēļ, iespējams, jūtam lielāku uztraukumu

mūsdienu pasaulē par karjeru, stāvokli sabiedrībā nekā jebkad agrāk.

Tas atkal ir saistīts ar kaut ko jauku.

Šo jauko lietu sauc par meritokrātiju.

Visi, arī visi politiķi gan labie, gan kreisie

piekrīt, ka meritokrātija ir lieliska lieta,

ka mums visiem jāmēģina veidot sabiedrību aizvien meritokrātiskāku.

Citiem vārdiem, kas ir meritokrātiska sabiedrība?

Meritokrātiska sabiedrība ir tā, kurā,

ja jums ir talants, enerģija un prasmes,

sasniegsiet pašu virsotni. Nekam nevajadzētu jūs aizkavēt.

Tā ir skaista ideja. Problēma ir, ja,

ja tiešām ticat sabiedrībai,

kur tie, kas to pelnījuši, nokļūt virsotnē, tur arī tiek,

vienlaicīgi daudz nepatīkamākā veidā

ticat sabiedrībai, kur tie, kas pelnījuši nonākt pašā apakšā,

tur nonāk un paliek.

Citiem vārdiem sakot, jūsu stāvoklis dzīvē vairs nešķiet pakļauts gadījumam,

bet pēc tiesībām nopelnīts.

Šī iemesla dēļ neveiksme šķiet daudz iznīcinošāka.

Viduslaiku Anglijā,

kad kāds satika ļoti nabadzīgu cilvēku,

šo personu raksturotu kā "neveiksmīgu".

Burtiski, kā cilvēku, kuru nav svētījusi veiksme – kā "neveiksminieku".

Mūsdienās it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs,

ja satiekat kādu no sabiedrības apakšas,

viņu var nepieklājīgi raksturot kā "zaudētāju".

Pastāv reāla atšķirība starp neveiksminieku un "zaudētāju".

Tas tikai raksturo, kā mainījusies sabiedrība 400 gados,

kā arī priekšstats par to, kas ir atbildīgs par mūsu dzīvi.

Tie vairs nav dievi, tie esam mēs paši. Parādi komandējam mēs paši.

Tas ir patīkami, ja sokas labi,

bet graujoši, ja nē.

Sliktākajos gadījumos saskaņā ar sociologa

Emila Dirkema analīzi tas noved pie pašnāvības gadījumu pieauguma.

Attīstītajās individuālistiskajās valstīs ir vairāk pašnāvības gadījumu

nekā jebkurā citā pasaules daļā.

Viens no iemesliem ir, ka cilvēki notiekošo

uztver ārkārtīgi personīgi.

Viņu rokās ir viņu panākumi un arī viņu neveiksmes.

Vai ir kāds glābiņš no grūtībām,

kuras pirms brīža aprakstīju?

Domāju, ka ir. Vēlos apskatīt dažus risinājumus.

Ņemsim par piemēru meritokrātiju.

Ideju, ka ikviens saņem pēc nopelniem.

Man šķiet, ka tā ir pilnīgi traka doma, pilnīgi traka.

Es atbalstīšu jebkuru labo vai kreiso politiķi, kuram

ir kaut puslīdz pieklājīgs priekšstats par meritokrātiju.

Es pats esmu meritokrāts šajā ziņā,

bet uzskatu, ka ir neprāts domāt, ka jelkad

izveidosim sabiedrību, kas būtu patiesi meritokrātiska. Tas ir neiespējams sapnis.

Doma, ka radīsim sabiedrību,

kurā burtiski katra panākumi tiek izvērtēti;

labie – tiek augšā, sliktie – apakšā,

kur novērtējums tiek veikts ideālā veidā, ir neiespējams.

Vienkārši ir pārāk daudz nejaušības faktoru –

avārijas, dzemdību traumas,

nelaimes gadījumi, kur kaut kas uzkrīt uz galvas, slimības utt.

Nekad nevarēsim tās izvērtēt.

Nekad nevarēsim pienācīgi novērtēt cilvēkus.

Man patīk jauks Sv. Augustīna citāts no darba "Dieva pilsēta",

kurā viņš saka: "Tiesāt cilvēku pēc viņa ieņemamā amata ir grēks."

Mūsdienu valodā tas nozīmētu,

ka ir grēks tiesāt cilvēku,

atkarībā no viņa vizītkartes.

Ne amatam vajadzētu būt svarīgam.

Saskaņā ar Sv. Augustīnu

tikai Dievs ir tas, kurš var nolikt cilvēku pelnītajā vietā.

Dievs to darīs tiesas dienā,

kur būs eņģeļi, bazūnes un debesis atvērsies.

Tā ir neprātīga doma, ja neticat Dievam līdzīgi kā es.

Tomēr šajā idejā ir kaut kas ļoti vērtīgs.

Citiem vārdiem, nesteidzaties ar secinājumiem, kad gatavojaties vērtēt cilvēkus.

Ne vienmēr varat zināt, kāda patieso vērtību.

Tā ir viņu nezināmā daļa.

Mums nevajadzētu izturēties tā, it kā viss būtu skaidrs par citiem.

Šajā visā ir vēl viens mierinājuma un iepriecinājuma avots.

Kad domājam par dzīves neveiksmēm,

viens no iemesliem, kādēļ baidāmies no neveiksmes nav tikai

ienākumu un sabiedriskā stāvokļa zaudējums.

Mēs baidāmies no citu nosodījuma un izsmiekla. Tas pastāv.

Ziniet galvenais izsmiekla ziņnesis

mūsdienās ir laikraksti.

Ja atver avīzi, neatkarīgi no nedēļas dienas

var atrast rakstus par daudziem cilvēkiem, kas sabojājuši sev dzīvi.

Viņi pārgulējuši ar ne to cilvēku. Viņi lietojuši ne tās vielas.

Viņi apstiprinājuši ne tos likumus. Tas var būt jebkas,

un viņi ir pakļauti izsmieklam.

Citiem vārdiem, viņi ir cietuši neveiksmi. Viņi tad tiek raksturoti kā "zaudētāji".

Vai tam ir alternatīva?

Domāju, ka rietumu tradīcijā atrodama brīnišķīga alternatīva.

Tā ir traģēdija.

Traģēdija, kas izveidojās senās Grieķijas teātros

piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, būtībā bija mākslas forma,

kas veltīta cilvēka neveiksmju izpētei.

Tā arī atvēlēja traģēdijas varoņiem līdzjūtību,

kas ikdienas dzīvē droši vien nenotiktu.

Atceros pirms vairākiem gadiem es par šo visu sāku domāt

un devos uz "The Sunday Sport" redakciju,

tā ir bulvāra avīze, kuru neisaku sākt lasīt,

ja neesat ar to pazīstami.

Devos ar viņiem pārrunāt

dažas no izcilajām rietumu mākslas traģēdijām.

Vēlējos redzēt, kā viņi interpretētu pamata idejas

no dažiem mākslas darbu sižetiem, ja tie tiktu iesūtīti kā publicējamais materiāls

ziņu dienestā sestdienas pēcpusdienā.

Es viņiem pastāstīju par Otello. Viņi par to nebija dzirdējuši un šis stāsts viņus fascinēja.

(Smiekli)

Tad es viņiem lūdzu uzrakstīt virsrakstu ziņai par Otello.

Viņi piedāvāja šādu virsraksta variantu – "Mīlas apsēstībā imigrants

nogalina senatora meitu."

Izstāstīju viņiem romāna "Bovarī kundze" sižeta līniju.

Arī šajā gadījumā viņi bija sajūsmināti uzzināt par šo grāmatu.

Tad viņi uzrakstīja – "Šopaholiķe laulības pārkāpēja ieņem nāvējošu arsēna devu pēc pastrādātās kredītu krāpniecības"

(Smiekli)

Lūk, mans mīļākais piemērs.

Viņiem tiešām piemīt sava veida ģēnijs, šiem skribentiem.

Mans mīļākais piemērs ir par Sofokla "Valdnieku Oidipu":

"Sekss ar mammu padara aklu".

(Smiekli)

(Aplausi)

Savā ziņā vienā līdzjūtības spektra galā ir

dzeltenās avīzes.

Otrā spektra galā ir traģēdija un traģēdijas māksla.

Iespējams, mēģinu aizstāvēt domu, ka mums ir nedaudz vairāk jāauzzina

par to, kas notiek traģēdijas mākslā.

Būtu neprāts nosaukt Hamletu par "zaudētāju".

Viņš nav "zaudētājs", lai arī viņš ir daudz zaudējis.

Domāju, šī ir traģēdijas galvenā vēsts mums,

kas ir ārkārtīgi svarīga.

Cits mūsdienu sabiedrības aspekts,

kas rada nemieru,

ir, ka visapkārt esošais nostāda pasaules centrā cilvēku.

Mēs esam pirmā sabiedrība pasaulē,

kas nepielūdz nevienu citu, kā tikai paši sevi.

Mēs ļoti augstu sevi vērtējam un pareizi darām.

Esam nogādājuši cilvēku uz Mēnesi. Esam paveikuši veselu rindu neparastu lietu.

Tādēļ mēdzam dievināt sevi.

Mūsu varoņi ir cilvēki.

Tā ir ļoti jauna situacija.

Lielākā daļa citu sabiedrību uzmanības centrā

likušas kaut ko transcendentālu – dievu,

garu, dabas spēku vai visumu.

Neatkarīgi no tā, kas tas ir konkrēti, sabiedrības pielūgušas kaut ko citu.

Esam nedaudz zaudējuši šo paradumu.

Pēc manām domām tādēļ mūs īpaši saista daba

nevis veselības dēļ, lai arī bieži tā tas tiek pasniegts,

bet tādēļ, ka tas ir glābiņš no cilvēku skudrupūžņa.

Tas ir glābiņš no savstarpējās konkurences

un drāmām.

Tādēļ mums patīk skatīties uz kalniem un okeāniem,

redzēt Zemi no kosmosa utt.

Mums patīk būt kontaktā ar kaut ko, kas nav saistīts ar cilvēku.

Tas ir tik ļoti svarīgi mums.

Domāju, ka tas par ko būtībā runāju ir panākumi un neveiksme.

Viena no interesantām lietām saistībā ar panākumiem ir tas,

ka mums šķiet, ka zinām, ko tas nozīmē.

Ja es jums teiktu, ka aizkulisēs stāv kāds cilvēks,

kurš ir ļoti ļoti veiksmīgs; uzreiz rastos konkrēti priekšstati par šo cilvēku.

Jūs domātu, ka, iespējams, šis cilvēks nopelnījis daudz naudas,

ieguvis atzinību kādā jomā.

Man arī ir savs priekšstats par veiksmi; mani

ļoti interesē panākumi. Es ļoti vēlos būt veiksmīgs.

Es bieži domāju: "Kā es varētu būt vēl veiksmīgāks?"

Jo vecāks kļūstu, jo niansētāk saprotu

vārda "panākumi" nozīmi.

Lūk, mans priekšstats par panākumiem.

Nav iespējams gūt panākumus visās jomās.

Bieži dzirdam runas par līdzsvaru starp darbu un dzīvi.

Tās ir muļķības. Nav iespējams iegūt visu. Tas nav iespējams.

Tādēļ vienmēr domājot par panākumiem,

jāņem vērā, kas tiek zaudēts –

zaudējuma faktors.

Domāju, ka jebkurā viedā skatījumā uz dzīvi tiks pieņemts,

ka būs kāda joma, kurā cilvēks nav veiksmīgs.

Bieži vien priekšstati par

veiksmīgu dzīvi

nav mūsu pašu radīti.

Mēs tos "uzsūcam" no citiem cilvēkiem,

Kā priekšstats, ka, ja esi vīrietis, tad esi tēvs.

Ja sieviete – māte.

Psihoanalīze šo vēsti mums kaļ jau aptuveni 80 gadus.

Neviens tajā pietiekami rūpīgi neklausās, tomēr domāju, ka tā ir patiesība.

Turklāt mēs "uzsūcam" vēstījumus no

visdažādākajiem avotiem – televīzijas, reklāmas,

mārketinga utt.

Tie ir ārkārtīgi ietekmīgi spēki,

kas definē, ko mēs gribas un kā sevi redzam.

Kad mums stāsta, ka strādāt bankā ir ļoti respektabli,

daudzi vēlas sākt strādāt bankā.

Kad strādāšana bankā vairs nav tik ļoti respektabla, zaudējam interesi par to.

Esam ārkārtīgi atvērti dažādiem priekšlikumiem.

Tas, ko vēlos pateikt, ir, ka mums nevajadzētu atteikties

no saviem priekšstatiem par panākumiem,

tomēr mums jāpārliecinās, ka tās ir mūsu pašu idejas.

Jākoncentrē uzmanība uz savām pašu domām

un jābūt drošiem, ka tās pieder mums,

ka patiešām esam savu ambīciiju autori.

Jo ir jau gana slikti nedabūt to, ko vēlamies.

Tomēr ir vēl sliktāk, dzīvot ar priekšstatu par

to, ko vēlamies un ceļa galā atklāt,

ka tas nav tas, ko patiesībā gribējām.

Ar šo arī beigšu.

Vēlos uzsvērt, ka panākumiem

jebkurā gadījumā jāsaka "jā".

Tomēr labāk pieņemt, ka daži no mūsu priekšstatiem ir dīvaini.

Mēģināsim attālināties no pierastajiem priekšstatiem par panākumiem.

Pārliecināsimies, ka mūsu priekšstati par panākumiem ir pašu radīti.

Liels paldies.

(Aplausi)

Kriss Andersons: "Tas bija fascinējoši. Kā jūs samierinātu

šo domu,

ka ir slikti uzskatīt kādu par "zaudētāju"

ar domu, kas daudziem patīk, ka viņi var paši pārņemt kontroli pār savu dzīvi.

Līdz ar to sabiedrībā, kas to atbalsta,

iespējams, jābūt uzvarētājiem un zaudētājiem."

Alēns de Botons: "Jā. Domāju, ka vēlējos uzsvērt tieši

uzvaras un zaudējuma nejaušību,

jo mūsdienās liels uzsvars tiek

likts uz taisnīgumu.

Politiķi vienmēr runā par taisnīgumu.

Esmu stingrs taisnīguma piekritējs. Vienkārši domāju, ka tas nav iespējams.

Tādēļ mums vajadzētu darīt visu iespējamo,

lai to sasniegtu,

bet galu galā vienmēr jāatceras,

ka neatkarīgi no tā, ar ko jāsaskaras, neatkarīgi no tā, kas notiek

pastāvēs milzīgs nejaušības elements.

Tieši nejaušībai vēlos atstāt vietu,

jo citādāk var palikt ļoti klaustrofobiski."

Kriss Andersons: "Vai ticat, ka varat savienot šo

mierīgāku, maigāku panākumu filosofiju

ar veiksmīgu ekonomiku?

Vai arī domājat, ka tas nav iespējams?

Vai arī nav tik būtiski, ka mēs tik lielu uzsvaru liekam uz ekonomiku?"

Alēns de Botons: "Pastāv šausmīgs priekšstats,

ka ar biediem var iegūt vislabākos rezultātus no cilvēkiem,

ka, jo cietsirdīgāka ir vide,

jo vairāk cilvēku stāsies pretī izaicinājumam.

Tomēr, ja sākat domāt, kādu jūs vēlētos redzēt savu ideālo tēvu?

Jūsu ideālais tēvs ir kāds, kurš ir sīksts, bet maigs.

Ir ļoti grūti to īstenot dzīvē.

Mums ir vajadzīgi tēvi, kas būtu sabiedrības paraugtēli,

izvairoties no galējiem uzvedības modeļiem;

no vienas puses – autoritatīvā un disciplinējošā

un no otras – paviršā, kur nav nekādu noteikumu."

Kriss Andersons: "Alēns de Botons."

Alēns de Botons: "Liels paldies."

(Aplausi)