Atklāj interneta fizisko pusi

Kad vāvere sagrauza vadu un atstāja viņu bez interneta, žurnālists Endrū Blums sāka aizdomāties par to, no kā internets īstenībā ir veidots. Tā nu viņš devās to apskatīt – zemūdens kabeļus, slepenus slēdžus un citus fiziskos fragmentus, kas kopā veido internetu.

Vienmēr esmu rakstījis galvenokārt
par arhitektūru, par celtnēm,

un rakstīšana par arhitektūru
ir balstīta uz konkrētiem pieņēmumiem.

Arhitekts uzprojektē celtni,
un tā kļūst par vietu,

vai daudzi arhitekti uzprojektē
daudzas celtnes, un tās kļūst par pilsētu.

Neatkarīgi no sarežģītās politisko,
kultūras un ekonomisko spēku kombinācijas,

kas šīs vietas veido,

tās galu galā var apciemot,
tajās var pastaigāties,

tās var saost, tās var sajust,

var piedzīvot to vietas izjūtu.

Taču pēdējos gados mani satrieca tas,

ka es arvien mazāk devos ārā pasaulē
un arvien vairāk sēdēju pie datora ekrāna.

Īpaši kopš 2007. gada,
kad tiku pie iPhone,

es ne vien visu dienu sēdēju pie ekrāna,
bet arī dienas beigās es piecēlos

un raudzījos mazajā ekrāniņā,
ko nēsāju kabatā.

Mani pārsteidza tas,

cik ātri bija mainījušās
manas attiecības ar fizisko pasauli.

Šajā ļoti īsajā laika posmā –

vienalga vai runa ir par pēdējiem
15 gadiem, kad esam tiešsaistē,

vai par pēdējiem četriem, pieciem,
kad tiešaistē esam nepārtraukti, –

mūsu attiecības ar apkārtesošo
ir mainījušās tajā ziņā,

ka mūsu uzmanība visu laiku ir dalīta.

Mēs skatāmies gan ekrānos,
gan uz pasauli sev apkārt.

Taču vēl vairāk mani pārsteidza
un labu laiku nedeva mieru tas,

ka pasaulei ekrānā, šķiet, nebija
pašai savas fiziskās īstenības.

Ja meklējāt attēlus internetā,
šis bija viss, ko varēja atrast, –

slavenais Opte interneta attēls,

kurā tas atainots kā tāds Piena ceļš,
bezgalīgs plašums, kurā mūsu šķietami nav.

Mēs, šķiet, nespējam to pilnībā aptvert.

Tas man vienmēr ir atgādinājis
Apollo uzņemto Zemes attēlu,

„Blue Marble” fotogrāfiju.

Arī tā, manuprāt, liek domāt, ka nespējam
to patiešām izprast kā vienotu veselumu.

Mēs vienmēr esam tādi kā mazi,
salīdzinot ar tās plašumu.

Tātad, ja pastāvēja šī pasaule ekrānā
un fiziskā pasaule ap mani,

es tās nekad nevarēju dabūt vienuviet.

Un tad notika šis.

Kā ik pa laikam gadās,
man kādu dienu pazuda internets,

un meistars ieradās to salabot.

Viņš sāka ar putekļainu
vadu mudžekli aiz dīvāna,

sekoja tam līdz mājas priekšai,
tad devās pagrabā un tālāk sētā,

kur pie sienas karājās vadu mudžeklis.

Ieraudzījis pa vadu skrienam vāveri,

viņš noteica: „Lūk, jūsu problēma.
Vāvere grauž jūsu internetu.”

(Smiekli)

Tas šķita pārsteidzoši.

Internets ir transcendentāla ideja,
tas ir protokolu kopums,

kas mainījis visu no iepirkšanās
līdz randiņiem un revolūcijām.

Tas noteikti nebija nekas tāds,
ko varētu grauzt vāvere.

(Smiekli)

Taču izskatījās, ka tieši tas notiek.

Vāvere patiešām bija sagrauzusi
manu internetu.

Tad man galvā iešāvās aina –

kas notiktu, ja vadu norautu no sienas
un sāktu tam sekot?

Kurp tas vestu?

Vai internets patiesi ir vieta,
ko iespējams apciemot?

Vai es varētu turp doties? Ko es satiktu?

Vai tur kaut kas patiešām ir?

Atbilde noteikti bija „nē”.

Internets bija, lūk, kas –
šī melnā kaste ar sarkano gaismiņu,

kā parādīts situāciju komēdijā
The IT Crowd.

Parasti tas atrodas Bigbena augšā,
jo tur ir vislabākais signāls,

taču viņi bija sarunājuši,

ka kolēģe uz pēcpusdienu varēs
to aizņemties biroja prezentācijai.

Interneta vecajie piekrita
īslaicīgi no tā šķirties.

Viņa uz to paskatās un jautā:

„Šis ir internets? Viss internets?
Vai tas ir smags?”

Viņi atbild: „Protams, ka ne,
internets vispār necik nesver.”

Man sametās kauns.

Es meklēju to,
ko šķietami meklēja tikai muļķi.

Internets bija amorfs pikucis

vai muļķīga, melna kaste
ar sarkanu mirgojošu gaismiņu.

Tā nebija īsta pasaule.

Taču patiesībā tā ir.

Pastāv īsta interneta pasaule,

un, apceļojot šīs interneta vietas,
es pavadīju aptuveni divus gadus.

Es pabiju milzīgos datu centros,

kas patērē tikpat daudz elektrības
kā pilsētas, kurās tie atrodas.

Es viesojos tādās vietās kā šī –
Hadsona ielā 60, Ņujorkā.

Tā ir viena no nedaudzajām,
aptuveni desmit, ēkām pasaulē,

kur savienojas vairāk interneta tīklu
nekā jebkur citur.

Un šis savienojums
pilnīgi noteikti ir fizisks process.

Viena tīkla – piemēram, Facebook, Google,
B.T., Comcast vai Time Warner, – rūteri

optiskās šķiedras kabelis,
visbiežāk dzeltens,

caur griestiem savieno
ar cita tīkla rūteri,

un tas pilnīgi noteikti ir fiziski
un pārsteidzoši intīmi.

Tādā ēkā kā Hadsona ielā 60
un vēl ap desmit citās

savienojas desmitiem reižu vairāk tīklu
nekā nākamā līmeņa ēkās.

Šādu vietu ir ļoti maz.

Un Hadsona iela 60
ir īpaši interesanta ar to,

ka tajā mājvietu atraduši
aptuveni seši ļoti nozīmīgi tīkli.

Tie ir tīkli, kas kalpo zemūdens kabeļiem,

kas stiepjas okeāna dzīlēs un savieno
Eiropu un Ameriku un visus mūs.

Un es gribu pievērst uzmanību
tieši šiem kabeļiem.

Ja internets ir globāla parādība,
ja mēs dzīvojam globālā ciematā,

tas ir tāpēc, ka okeāna dzīlēs
ir šādi kabeļi.

No šī skatpunkta tie ir neticami maziņi.

Tos var saņemt rokā,
tie ir kā dārza šļūtene.

Taču no cita skatpunkta
tie ir neticami plaši –

tik plaši, cik vien varat iedomāties.

Tie stiepjas pāri okeānam.

Tie ir aptuveni 5000, 8000
vai 13 000 kilometrus gari.

Un, ja materiālzinātne un skaitļošanas
tehnoloģijas ir apbrīnojami sarežģītas,

tad fiziskie pamatprocesi
ir satriecoši vienkārši.

Gaisma ieiet kabelī
vienā okeāna malā un iznāk ārā otrā.

Tas parasti nāk no ēkas,
ko sauc par nolaišanas staciju,

kas parasti neuzkrītoši slēpjas
kādā mazā piekrastes miestiņā.

Okeāna dibenā ir pastiprinātāji,
kas izskatās pēc zilspuru tunča,

un ik pa 80 kilometriem
tie pastiprina signālu.

Pārraides ātrums ir neticami liels –

pamata mērvienība ir
10 gigabaiti sekundē gaismas viļņa,

tas ir tūstoškārt ātrāk
nekā jūsu pašu pieslēgums,

tas spēj pārraidīt 10 000 video straumju.

Bet tas vēl nav viss – vienā šķiedrā
nav tikai viens gaismas vilnis,

tajā ir 50 vai 60, vai 70
dažādu gaismas viļņu vai krāsu,

un vienā kabelī ir
varbūt astoņas šķiedras,

četras katrā virzienā.

Un tās ir smalkas. Tās ir mata smalkumā.

Un tad tās kaut kur
savienojas ar kontinentu.

Tās savienojas tādās lūkās kā šī.

Šī ir vieta, kurā burtiski iesprausts,
8000 kilometru garš kabelis.

Tas ir Halifaksā – kabelis, kas stiepjas
no Halifaksas līdz Īrijai.

Un ainava mainās.

Pirms trim gadiem, kad sāku par to domāt,

Āfrikas rietumu krastā bija viens kabelis,

kas Stīva Songa kartē atainots
kā smalka, melna līnija.

Tagad ir seši kabeļi –
trīs katrā pusē – un būs vēl.

Jo, kad valsts tikusi pie viena kabeļa,
viņi saprot, ka ar to nav gana.

Ja viņi grib ap to veidot kādu nozari,

ir jābūt pārliecībai, ka savienojums
nav šāds tāds, bet gan pastāvīgs.

Ja kabelis sabojājas, kuģim jābrauc jūrā

jāmet pāri bortam satvērējs,
jāatrod kabeļa abi gali,

tie atkal jāsavieno
un jāiemet atpakaļ ūdenī.

Tas ir ārkārtīgi fizisks process.

Šis ir mans draugs Saimons Kūpers,

kurš vēl pavisam nesen strādāja
Tata Communications,

lielā indiešu rūpniecības konglomerāta
sakaru nodaļā.

Es viņu nekad neesmu saticis.

Mēs esam sazinājušies
tikai caur teleklātbūtnes sistēmu,

kas man vienmēr lika viņu iztēloties
kā cilvēku interneta iekšienē.

(Smiekli)

Viņš ir anglis.

Zemūdens kabeļu nozarē dominē angļi,
un visi šķiet 42 gadus veci.

(Smiekli)

Jo viņi visi sāka vienā laikā –
ar uzplaukumu pirms aptuveni 20 gadiem.

Tata sāka savu darbību sakaru jomā,
iegādājoties divus kabeļus –

vienu pāri Atlantijas okeānam
un otru pāri Klusajam okeānam –

un tad turpināja tos pagarināt,

līdz bija izveidojuši
joslu apkārt pasaulei,

tātad viņi pārsūta jūsu bitus
uz austrumiem un rietumiem.

Tas burtiski ir gaismas stars
apkārt pasaulei,

un, ja Klusajā okeānā kabelis sabojājas,
signālu nosūtīs otrā virzienā.

Kad tas bija paveikts, Tata sāka meklēt
jaunas vietas, ko pievienot internetam.

Viņi meklēja vietas bez pieslēguma,

tātad ziemeļos un dienvidos –
pirmkārt, kabeļi uz Āfriku.

Visvairāk mani pārsteidz
Saimona apbrīnojamā ģeogrāfiskā iztēle.

Viņš pasauli iztēlojas
ar neticamu vērienu.

Es biju īpaši ieinteresēts,
jo gribēju redzēt, kā šos kabeļus būvē.

Tiešsaistē mēs visu laiku piedzīvojam
šos gaistošos tuvības mirkļus,

šīs sava veida īsās saskarsmes, tvītus,
Facebook ierakstus vai e-pasta vēstules,

un man šķita, ka tur
ir jābūt kaut kam fiziskam.

Šķita, ka jābūt mirklim,
kad kontinents tiek pieslēgts,

un es to gribēju redzēt.

Un Saimons strādāja
pie jauna kabeļa WACS,

Rietumāfrikas kabeļu sistēmas,

kas stiepās no Lisabonas
lejup uz Āfrikas rietumu krastu –

uz Kotdivuāru, Ganu, Nigēriju un Kamerūnu.

Viņš teica, ka tas drīz būšot gatavs

atkarībā no laikapstākļiem,
bet viņš došot man ziņu, kad.

Un tā nu aptuveni četras dienas iepriekš

viņš teica, lai dodos uz pludmali
Lisabonas dienvidos,

un mazliet pēc deviņiem
no ūdens iznāks šis puisis.

(Smiekli)

Viņam rokās būs zaļa neilona aukla,
viegla aukla – ziņotājlīnija,

un tas bija pirmais ķēdes posms
starp ūdeni un sauszemi,

posms, kas kļūs par šo gandrīz
15 000 kilometru garo gaismas ceļu.

Tad buldozers sāka vilkt kabeli
no šī specializētā kabeļu nolaišanas kuģa,

un tas peldēja uz šīm bojām,
līdz tas bija pareizajā vietā.

Šeit redzam angļu inženierus
vērojam notiekošo.

Kad kabelis bija pareizajā vietā,

puisis ar lielu nazi rokā
devās atpakaļ ūdenī

un pārgrieza saites ar bojām.

Bojas pacēlās gaisā,
un kabelis nogrima okeāna dibenā.

Tā viņš turpināja līdz pat kuģim,

un, nonācis līdz kuģim,
puisis dabūja glāzi sulas un cepumu.

Tad viņš lēca atkal ūdenī,
peldēja atpakaļ uz krastu,

un krastā aizsmēķēja cigareti.

(Smiekli)

Kad kabelis bija nonācis krastā,

viņi sāka gatavoties
tā pieslēgšanai otrā pusē,

pieslēgšanai kabelim nolaišanas stacijā.

Viņi sāka ar metālzāģi,

tad ķērās pie plastmasas mizošanas ar...

viņi strādāja kā šefpavāri
un visbeidzot kā juvelieri,

lai savienotu šīs mata biezuma
šķiedras ar nolaisto kabeli,

un ar šo caurumošanas iekārtu
viņi to sakausē.

Redzot, kā šie puiši
liekas virsū kabelim ar metālzāģi,

cilvēks pārstāj domāt
par internetu kā mākoni.

Tas sāk šķist ārkārtīgi fizisks.

Un kas vēl mani pārsteidza –

lai gan šis viss ir balstīts
uz sarežģītām tehnoloģijām,

lai gan tas viss ir kaut kas ļoti jauns,

pats fiziskais process ir visai vecs,
un kultūra ir tā pati.

Redzami vietējie strādnieki,

redzams angļu inženieris
fonā dodam norādes.

Vēl vairāk – arī vietas ir tās pašas.

Šie kabeļi joprojām savieno
klasiskās ostas pilsētas –

Lisabonu, Mombasu, Mumbaju,
Singapūru, Ņujorku.

Process krastā aizņem
aptuveni trīs, četras dienas.

Kad tas ir pabeigts,
lūkai uzliek vāku, pārber smiltis,

un mēs visi par to aizmirstam.

Man šķiet, mēs daudz runājam par mākoni,

taču ikreiz, kad kaut ko ieliekam mākonī,

mēs daļēji atsakāmies
no atbildības par to.

Mēs ar to kļūstam mazāk saistīti.
Mēs ļaujam par to uztraukties citiem.

Tas nešķiet pareizi.

Nīls Stīvensons ir labi pateicis,

ka pieslēgtiem cilvēkiem vajadzētu
kaut ko zināt par pieslēgumu.

Un mums jāzina...

manuprāt, mums jāzina, kā rodas internets,

un mums jāzina, kas ir tas,
kas mūs visus fiziski – fiziski – vieno.

Paldies.

(Aplausi)

Paldies.

(Aplausi)