Imams Faisals Abduls Raufs: atbrīvojies no patmīlības un rodi sevī līdzjūtību

Imams Faisals Abduls Raufs apvieno Korāna mācību, Rūmī stāstus un Muhameda un Jēzus piemērus, lai parādītu, ka starp katru no mums un absolūtu līdzjūtību ir tikai viens šķērslis -- mēs paši.

Es runāju par līdzjūtību no islāma skatu punkta,

un, iespējams, manu ticību neuzskata par

tādu, kura būtu balstīta uz līdzjūtību.

Patiesība šajā ziņā ir gluži pretēja.

Mūsu svētā grāmata, Korāns, sastāv no 114 nodaļām,

un katra no šīm nodaļām sākas ar, kā mēs to saucam, "basmalu",

izteicienu "Žēlsirdīgā, līdzjūtīgā Dieva vārdā,"

vai, kā Sers Ričards Bērtons,

nevis Ričards Bērtons, kurš bija precējies ar Elizabeti Teilori,

bet tas Sers Ričards Bērtons, kurš dzīvoja gadsimtu iepriekš

un kurš bija pasaules apceļotājs

un daudzu literāru darbu tulkotājs,

tulko to kā "Līdzjūtošā, līdzjūtīgā Dieva vārdā."

Un saskaņā ar Korānu, kas, pēc musulmaņu domām, ir Dieva vēsts cilvēcei,

Dievs saka savam pravietim Muhamedam,

kuru mēs uzskatām par pēdējo no vairākiem praviešiem,

sākot ar Ādamu, ieskaitot Noasu, ieskaitot Mozu, ieskaitot Ābramu,

ieskaitot Jēzu Kristu un beidzot ar Muhamedu,

teica, ka "Mēs neesam tevi, ak Muhamed, sūtījuši

kā vien "Rahma", kā līdzjūtības avotu cilvēcei."

Un mums, cilvēkiem, un, jo īpaši, mums kā musulmaņiem,

kuru uzdevums un kuru nolūks, sekojot pravieša piemēram,

ir līdzināties, cik vien iespējams, pravietim.

Un pravietis vienā no viņa vēstīm teica:

"Izrotājiet sevi ar Dieva rakstura pazīmēm!"

Un, jo pats Dievs teica, ka galvenā viņa rakstura īpašība ir līdzjūtība,

patiesībā, Korāns vēsta, ka "Dievs līdzjūtību lika sev augstāk par visu"

jeb "pārvaldīja sevi, līdzjūtību ņemot par atskaites punktu."

Tādēļ mūsu mērķim un mūsu uzdevumam ir jābūt - kļūt par līdzjūtības avotu,

par līdzjūtības rosinātājiem, par līdzjūtības aktieriem

un par līdzjūtības vēstnešiem, un par cilvēkiem, kuri paši izturas līdzjūtīgi.

Tas viss ir krietni un labi,

bet, kur mēs kļūdāmies

un kas ir līdzjūtības trūkuma avots pasaulē?

Lai uz to atbildētu, mēs pievēršamies savam garīgajam ceļam.

Ikvienā reliģiskā tradīcijā ir tā saucamais ārējais un iekšējais ceļš

jeb eksoteriskais un ezoteriskais ceļš.

Islāma ezoteriskais ceļš plašāk ir pazīstams kā sūfisms jeb "tasawwuf" arābu valodā.

Un šie meistari jeb skolotāji,

šie sūfisma tradīcijas garīgie skolotāji

atsaucas uz mūsu pravieša mācību un piemēru,

kas mums parāda, kur slēpjas mūsu problēmu avots.

Kādā no pravieša vadītajām kaujām

viņš teica saviem sekotājiem: "Mēs atgriežamies no mazāka kara

uz lielāku karu, uz diženāku cīņu."

Un viņi teica: "Dieva sūtni, mēs esam noguruši no cīņas.

Kā mēs varam pāriet uz diženāku cīņu?"

Viņš teica: "Tā ir cīņa ar sevi, ar savu patmīlību."

Cilvēku problēmu cēlonis ir saistīts ar egotismu, "es".

Slavenajam sūfiju skolotājam Rūmī, kurš lielākai daļai no jums ir labi pazīstams,

ir stāsts, kurā viņš runā par kādu vīru, kurš aiziet uz viņa drauga māju

un klauvē pie durvīm,

un balss atbild: "Kas tur ir?"

"Es," jeb gramatiski pareizāk, "tas esmu es"

kā mēs angliski teiktu.

Balss saka: "Ej projām!"

Pēc daudziem vingrinājumu, disciplīnas, meklējumu un pūliņu pilniem gadiem

viņš atgriežas

un ar daudz lielāku pazemību atkal pieklavē pie durvīm.

Balss jautā: "Kas tur ir?"

Viņš teica: "Tas esi tu, ak siržu lauzēj."

Durvis atveras, un balss saka:

"Ienāc, jo šajā mājā nav vietas diviem "Es",

diviem "Es", nevis [angļu valodā] acīm, bet diviem ego.

Un Rūmī stāsti ir garīgā ceļa metaforas.

Dievs klātbūtnē, nav vietas vairāk kā vienam "Es",

un tas ir dievišķais "Es".

Mācībā, kuras nosaukums mūsu kultūrā ir "hadith qudsi",

Dievs saka: "Mans kalps," jeb "mana radība, mana cilvēciskā radība

nevēršas pie manis ar kaut ko man dārgāku

kā vien ar to, ko esmu tai lūdzis darīt."

Un tie, kuri no jums ir darba devēji, skaidri saprot, ko es ar to domāju.

Tu vēlies, lai tavi darbinieki dara to, ko esi viņiem lūdzis,

un, ja viņi to ir izdarījuši, tad viņi var darīt papildus,

bet neaizmirsti, ko esi viņiem lūdzis izdarīt.

Un Dievs saka: "Mans kalps turpina man tuvoties,

darot vairāk kā esmu viņam lūdzis,"

mēs to varētu saukt par papildus uzticību,

"līdz es viņu mīlu.

Un, kad es mīlu savu kalpu," Dievs saka,

"es kļūstu par acīm, caur kurām viņš vai viņa redz,

ausīm, caur kurām viņš vai viņa klausās,

roku, ar kuru viņš vai viņa tver,

un kāju, ar kuru viņš vai viņa iet,

un sirdi, ar kuru viņš vai viņa saprot."

Tā ir šī sevis un dievišķā sapludināšana,

kas ir mūsu garīgā ceļa un visu mūsu ticību tradīciju mācība un mērķis.

Musulmaņi uzskata Jēzu par sūfisma skolotāju,

diženāko pravieti un vēstnesi, kurš uzsvēra garīgo ceļu.

Kad viņš saka: "Es esmu gars un es esmu ceļš,"

kad pravietis Muhameds teica: "Ikviens, kurš ir redzējis mani, ir redzējis Dievu,"

tas ir tāpēc, ka viņi kļuva tik ļoti par Dieva instrumentu,

viņi kļuva par daļu no Dieva enerģijas,

ka Dieva griba tika parādīta caur viņiem

un nevis caur viņu patību un viņu ego.

Līdzjūtība uz zemes ir dota, tā ir mūsos.

Viss, kas mums jādara, ir jāatbrīvojas no mūsu patmīlības

jāatbrīvojas no mūsu egotisma.

Esmu pārliecināts, ka, iespējams jūs visi, klātesošie, vai vismaz lielākā daļa no jums,

ir pieredzējuši tā saucamo garīgo pārdzīvojumu,

mirkli jūsu dzīvēs, kad uz dažām sekundēm, iespējams, minūti,

jūsu ego robežas izzuda.

Un tajā minūtē jūs jutāties vienots ar visumu,

vienots ar to ūdens glāzi, vienots ar ikvienu cilvēku,

vienots ar radītāju

un jūs jutāt varas un bijības klātbūtni,

vispatiesākās mīlestības, visspēcīgākās līdzjūtības un žēlastības sajūtas klātbūtni,

kādu jūs savā dzīvē esat piedzīvojis.

Tas ir mirklis, kas ir Dieva dāvana mums,

dāvana, kad uz brīdi viņš noņem robežu,

kas liek mums uzstāt uz es, es, es, man, man, man,

un tā vietā, līdzīgi kā cilvēks Rūmī stāstā,

mēs sakām: "Ak, tas viss esi tu."

Tas viss esi tu. Un šis viss esam mēs.

Un mēs, un es, un mēs esam daļa no tevis.

Viss radītājs, viss mērķis, viss mūsu esamības avots

un mūsu ceļojuma beigas.

Tu esi arī mūsu siržu lauzējs.

Tu esi vienīgais, uz kuru mums visiem vajadzētu tiekties, kura mērķim mēs dzīvojam,

un kura mērķa dēļ mēs mirsim,

un kura mērķa dēļ mēs augšāmcelsimies,

lai atskaitītos Dievam par to, cik līdzjūtīgas radības esam bijuši.

Mūsu vēsts šodien un mūsu mērķis šodien

un jūsu, kuri šodien ir šeit,

un šīs līdzjūtības hartas mērķis ir atgādināt.

Jo Korāns vienmēr lūdz mūs atgādināt, atgādināt viens otram,

jo zināšanas par patiesību ir ikvienā cilvēkā.

Mēs to visu zinām.

Mums ir pieeja pie visas tās.

Jungs to dēvēja par zemapziņu.

Caur mūsu zemapziņu, jūsu sapņos,

kurus Korāns dēvē par mūsu miega stāvokli, par mazāko nāvi,

par pagaidu nāvi.

Mūsu miega stāvoklī mums ir sapņi, mums ir vīzijas,

daudzi no mums pat ceļo ārpus mūsu ķermeņiem,

un mēs redzam apbrīnojamas lietas.

Mēs ceļojam ārpus mums zināmā visuma robežām

un ārpus mums zināmā laika robežām.

Bet viss šis mums ir, lai slavinātu mūsu radītāja vārdu,

kura galvenais vārds ir Līdzjūtošais, Līdzjūtīgais.

Dievs, "Bogh", jebkurš vārds, kādā vēlaties viņu saukt, Allāhs, Rāma, Om

vai jebkurš vārds, caur kuru jūs saucat

vai piekļūstat dievišķajai esamībai,

ir absolūtās eksistences atrašanās vieta,

kā arī absolūtas mīlestības un žēlastības, un līdzjūtības,

un absolūtu zināšanu un gudrības,

ko indieši dēvē par "satchidananda".

Valoda atšķiras,

bet mērķis ir tas pats.

Rūmī ir cits stāsts

par trīs - kādu turku, arābu

un, es aizmirsu trešo cilvēku, bet, lai tas manis dēļ būtu malaizietis.

Viens jautā pēc "angour", viens ir, piemēram, anglis,

viens jautā pēc "eneb" un viens jautā pēc vīnogām.

Un viņi ķildojas un strīdas, jo

"es gribu vīnogas, es gribu "eneb", es gribu "angour",

nezinādami, ka vārds, ko viņi izmanto

attiecas uz to pašu lietu dažādās valodās.

Pēc definīcijas, ir tikai viena absolūta realitāte,

pēc definīcijas - viena absolūta eksistence,

jo absolūts, pēc definīcijas, ir viens

un absolūts, un vienskaitlīgs.

Šī absolūtā eksistences koncentrācija,

absolūtā apziņas koncentrācija,

sapratne, absolūtas līdzjūtības un mīlestības punkts,

kurš nosaka galvenās dievišķā iezīmes.

Un tām arī vajadzētu būt

galvenajām cilvēcīguma iezīmēm.

Jo, kas nosaka cilvēci, iespējams bioloģiskā ziņā,

ir mūsu fizioloģija,

bet Dievs nosaka cilvēci, pamatojoties uz mūsu garīgumu un dabu.

Un Korāns saka, viņš runā ar eņģeļiem un saka:

"Kad esmu pabeidzis veidot Ādamu no māla

un iedvesis viņā savu garu,

tad metieties ceļos viņa priekšā."

Eņģeļi krīt ceļos nevis cilvēka ķermeņa priekšā,

bet cilvēka dvēseles priekšā.

Kāpēc? Tāpēc, ka dvēsele, cilvēka dvēsele

iemieso daļu no dievišķās elpas,

daļu no dievišķās dvēseles.

Tas ir izteikts arī Bībeles valodā,

kad mums māca, ka esam radīti pēc Dieva līdzības.

Kas ir Dieva tēls?

Dieva tēls ir absolūta esamība,

absolūta apziņa un zināšanas, un gudrība,

un absolūta līdzjūtība un mīlestība.

Un tādēļ, būt cilvēciskiem,

cilvēciskuma plašākajā nozīmē,

cilvēciskuma līksmākajā nozīmē,

nozīmē, ka mums arī jābūt pienācīgiem pārvaldniekiem

pār mūsos esošo dievišķo elpu,

un mums jācenšas uzlabot mūsu esamības īpašības,

mūsu dzīvošanas un dzīves īpašības,

gudrības, apziņas un saprāta īpašības,

un tās īpašības, kuras mūs dara par līdzjūtīgām un mīlošām būtnēm.

Tas ir tas, kā es saprotu savu ticības tradīciju,

un tas ir tas, ko esmu sapratis, studējot citu ticību tradīcijas,

un šis ir kopīgais pamats, uz kura mums visiem vajag stāvēt

un, kad mēs tā stāvam,

esmu pārliecināts, mēs varam radīt brīnišķīgu pasauli.

Un es personīgi ticu, ka mēs esam uz robežas

un ka ar tādu cilvēku, kā jūs, klātesamību un palīdzību

mēs varam piepildīt Jesaja pareģojumu.

Jo viņš pareģoja laiku,

kad cilvēki nomainīs savus zobenus pret lemešiem

un vairs nezinās karu un nekaros.

Mēs esam sasnieguši punktu cilvēces vēsturē, kad mums vairs nav citas iespējas.

Mums ir, mums ir jāmazina sava patmīlība,

jākontrolē savs ego, vienalga, vai tas ir individuāls ego, vai personīgs ego,

ģimenes ego, tautas ego

un jāļauj visam koncentrēties uz Vienīgā cildināšanu.

Paldies, un, lai Dievs jūs svētī.

(Aplausi)