Izpētot slepkavas prātu

Psihopātiskie slepkavas ir neatņemama TV seriālu sastāvdaļa, taču kas patiešām notiek viņu galvās? Neirozinātnieks Džims Felons runā par smadzeņu skenēšanu un ģenētiskajām analīzēm, kas var atklāt to, cik samaitāta ir slepkavu daba (un audzināšana). Šajā jau tā dīvainajā prezentācijā, viņš dalās arī ar savu ģimenes vēsturi, kas visu padara tik personīgu, ka uzmetas zosāda.

Es esmu neirozinātnieks,
Kalifornijas universitātes profesors.

Pēdējos 35 gadus

es esmu pētījis uzvedību,

kas balstās uz visu, sākot no gēniem

caur neiromediatoriem, dopamīnu, tādām lietām,

viscaur riņķojuma analīzei.

To es daru parasti.

Bet tad, kāda iemesla dēļ,

pavisam nesen es sāku aizrauties ar ko citu.

Tas viss sākās ar to,
ka viens no maniem kolēģiem palūdza,

lai es izanalizēju pāris psihopātisko

slepkavu smadzenes.

Ja tas nebūtu noticis,
es jums pasniegtu tipisku prezentāciju.

Jautājums ir: „Kā cilvēks kļūst par psihopātisku slepkavu?”

Ar vārdu „psihopātiskais slepkava”

es domāju šāda veida cilvēkus.

Daļa no manis pētītajām smadzenēm

pieder jums zināmiem cilvēkiem.

Ieraugot smadzenes, es nezinu, uz ko es skatos.

Tie ir aklie eksperimenti.
Viņi iedeva arī normālu cilvēku smadzenes.

Tā nu es apskatīju apmēram 70 šādu.

Mēs ieguvām dažādus datus fragmentus.

Mēs apskatām šāda veida lietas teorētiski,

balstoties uz ģenētiku,

smadzeņu bojājumiem, mijiedarbību ar vidi,

un precīzi to, kā tā mašīna strādā.

Tātad, mēs interesējamies,
tieši kurā smadzeņu daļā,

un kas ir smadzeņu svarīgākā daļa.

Mēs to aplūkojām.

Gēnu mijiedarbību,

ko sauc par epiģenētiskajiem efektiem,

smadzeņu bojājumus un vidi,

un kā to var sasaistīt.

Tas, vai no cilvēka sanāks psihopāts un slepkava,

ir atkarīgs no tā, kad tieši parādās bojājumi.

Tā ir ļoti specifiska lieta.

Var sanākt dažāda veida psihopāti.

Mēs šo lietu turpināsim.
Lūk, lai jūs redzētu līdzības.

Ikvienam no šiem aplūkotajiem cilvēkiem,
kuri bija slepkavas un sērijveida slepkavas,

ir viena kopīga iezīme —

viņiem visiem bija bojāta orbitofrontālā garoza.

Kas ir tieši virs acīm, acu dobumiem,

un arī deniņu daivas iekšējā daļā.

Tātad, bija iezīme, ko katram no viņiem novēroja,

bet tās bija arī nedaudz atšķirīgas.

Viņiem bija dažāda veida smadzeņu bojājumi.

Galvenā iezīme bija lielāko

vardarbības gēnu kā MAO-A

iedarbība.

Šī gēna variācija ir arī normāliem cilvēkiem.

Dažiem no jums tāds ir. Tas ir saistīts ar dzimumu.

Tas ir X hromosomā. Tātad, to

var tikai mantot no savas mātes.

Tāpēc droši vien arī galvenokārt vīrieši, zēni,

ir psihopātiskie slepkavas,

vai vismaz ļoti agresīvi.

Jo meita var iegūt vienu X hromosomu no tēva,

vienu no mātes, beigās tās vēl sajaucas.

Bet dēls X hromosomu

var iegūt tikai no savas mātes.

Tā tiek nodota no mātes — dēlam.

Tas ir saistīts ar smadzeņu attīstības posmā
pārāk lielo serotonīna daudzumu.

Tas ir interesanti, jo serotonīnam

vajadzētu tevi padarīt mierīgāku un atslābušāku

Bet, ja tev dzemdē ir šis gēns,

tavas smadzenes burtiski peld tajā.

Tāpēc tās kļūst nejūtīgas pret serotonīnu.

Tāpēc vēlāk dzīvē tev tas vairs nepalīdz.

Pagājušajā gadā es Izraēlā sniedzu

vienu šādu prezentāciju

Tam ir savas sekas.

Teorētiski tas nozīmē,

ka, lai šis gēns sāktu tevi ietekmēt

vardarbīgā ziņā,

ļoti agrā vecumā, pirms pubertātes,

tev jābūt iesaistītam kāda ļoti traumējušā notikumā,

nevis neliels stress,
ne tiekot nopērtam vai ko tamlīdzīgu,

bet patiešām redzot vardarbību,

vai tiekot iesaistītam tajā, 3D.

Ja? Tā strādā spoguļneironu sistēma.

Ja tev ir šis gēns,

un tu piedzīvo daudz vardarbības,

noteiktos apstākļos,

tā ir recepte katastrofai, pilnīgai katastrofai.

Manuprāt, tā var notikt tādās pasaules vietās,

kur nepārtraukti ir vardarbība,

tev beigās ir veselas bērnu paaudzes,

kurām jānoskatās šajā vardarbībā.

Ja es būtu jauna meitene kādā vardarbīgā vietā,

14 gadus veca, un es gribētu atrast draugu,

es atrastu kādu skarbu veci, lai viņš mani aizsargātu.

Problēma ir tāda, ka tas mēdz koncentrēties šajos gēnos.

Un nu tos iegūst gan zēni, gan meitenes.

Tāpēc es domāju, ka pēc pāris paaudzēm,

un te arī ir tā ideja, mums būs bumba ar laika degli.

Tāda ir tā doma.

Bet tad man māte teica:
„Es dzirdēju, ka tu staigā apkārt un runā

par psihopātiskajiem slepkavām.

Tu tā runā, it kā pats nāktu no normālas ģimenes.”

„Ko tu pie velna runā?” es jautāju.

Tad viņa pastāstīja par mūsu ģimenes koku.

Protams, viņa tajā vainoja mana tēva pusi.

Šajā gadījumā tā arī varēja būt,
jo viņas senči neizcēlās ar vardarbību.

Bet tēva gan.

Viņa teica: „Ir labās un sliktās ziņas.

Viens no taviem brālēniem ir Ezra Kornels,
Kornelas universitātes dibinātājs.

Bet sliktās ziņas ir, ka tava māsīca ir Lizija Bordena.

„Labi, nu un? Mums ir Lizija.” es atbildēju.

Viņa turpina: „Nē, ir vēl sliktāk,
izlasi šo grāmatu.”

Te nu tā ir „Dīvaini nogalināts”.
Tā ir vēsturiska grāmata.

Pirmais, kurš

nogalināja savu māti

bija mans vecvecvecvecvecvecvectēvs.

Labi, šis ir pirmais savas mātes noslepkavošanas gadījums.

Grāmata ir ļoti interesanta. Jo tā ir par raganu prāvām,

un to, kā tajā laikā domāja cilvēki.

Bet ar to tas nebeidzās.

Manā tēva pusē ir bijuši vēl septiņi vīrieši,

sākot ar Korneliem, kas visi bija slepkavas.

Labi, te mums vajadzētu nedaudz apstāties.

(Smiekli)

Jo mans tēvs

un mani trīs tēvoči 2. pasaules karā

visi bija apzinīgi cilvēki, visi mīkstmieši.

Bet ik pa laikam, kā Lizija Bordena,
kādas trīs reizes gadsimtā,

un mums jau viņi ir bijuši pietiekami.

(Smiekli)

Tātad, šī stāsta morāle ir:

cilvēkiem stikla mājās nevajadzētu mētāties ar akmeņiem.

Bet ticamāks ir šis.

(Smiekli)

Mums bija jārīkojas. Par to uzzināja mūsu bērni.

Likās, ka ar viņiem viss ir kārtībā.

Bet par mūsu mazbērniem gan būtu jāuztraucas.

Tāpēc mēs visiem ģimenes locekļiem

sākām veikt PET skenējumus.

(Smiekli)

Mēs sākām veikt PET skenējumus,
EEG un ģenētiskās analīzes,

lai redzētu, kur sākas kaut kas slikts.

Vienīgie cilvēki, izrādās,

viens dēls un viena meita, brālis un māsa,

nesapratās. Viņu smadzeņu darbības iezīmes ir vienādas.

Viņiem ir vienādas smadzenes, vienāds EEG.

Pašlaik viņi ir cik vien līdzīgi var būt.

Bet kaut kad būs sliktas ziņas.

Un mēs nezinām, kad tas nāks gaismā.

Tā nu ir mana prezentācija.

(Smiekli)