Iekāres noslēpums ilglaicīgās attiecībās

Ilglaicīgās attiecībās mēs bieži sagaidām, ka mūsu mīļotais cilvēks būs vienlaicīgi mūsu labākais draugs un erotiskais partneris. Bet kā argumentē Estere Perela, pilnīga atdeve labam seksam balstās uz divām pretrunīgām vēlmēm: mūsu vēlmes pēc drošības un mūsu vēlmes pēc pārsteigumiem. Tad kādā veidā uzturēt iekāri? Ar asprātības un daiļrunības palīdzību Perela atklāj erotiskās inteliģences noslēpumu.

Kāpēc labs sekss tik bieži izplēn

pat pāriem, kas turpina viens otru mīlēt vairāk kā jebkad agrāk?

Kāpēc laba intimitāte negarantē labu seksu

pretēji plaši izplatītajam uzskatam?

Nākamais jautājums būtu -

vai mēs varam vēlēties to, kas mums jau ir?

Tas ir miljonus vērtais jautājums, vai ne?

Un kāpēc aizliegtais ir tik erotisks?

Kas piemīt noteikumu pārkāpšanai un padara iekāri tik spēcīgu?

Un kāpēc no seksa rodas bērni,

bet bērni rada erotisku katastrofu pāru dzīvē?

Tas ir tāds kā fatālais trieciens erotikai, vai ne?

Kad jūs mīlat, kādas ir jūsu sajūtas?

Kad jūs iekārojat - ar ko šīs sajūtas atšķiras?

Šie ir daži no jautājumiem,

uz kuriem balstās mani meklējumi

par erotiskās iekāres dabu

un tai līdzās esošajām dilemmām modernajā mīlestībā.

Es ceļoju pa visu pasauli,

un es ievēroju to,

ka visur, kur ienāk romantika,

parādās šķietama iekāres krīze.

Krīze iekārē kā gribētā iegūšanā,

iekārē kā individuālisma, mūsu brīvo izvēļu,

mūsu vēlmju, mūsu identitātes paušanā -

iekārē, kas ir kļuvusi par modernās mīlestības

un uz indivīdiem balstīto sabiedrību centrālo objektu.

Ziniet, šī ir pirmā reize cilvēces vēsturē,

kad mēs mēģinām pieredzēt seksualitāti ilgtermiņā,

nevis tāpēc, ka vēlamies 14 bērnus,

kuru iegūšanai mums jādzemdē vēl vairāk, jo daudzi no viņiem neizdzīvos,

un nevis tāpēc, ka tas ir tieši sievietes laulību pienākums.

Šī ir pirmā reize, kad mēs vēlamies seksu atkal un atkal

baudas un iekārē balstītās saiknes dēļ.

Kas uztur iekāri un kāpēc tas ir tik grūti?

Manuprāt, uzticīgās attiecībās iekāres uzturēšanas pamatā

ir divu cilvēka pamatvajadzību samērošana.

No vienas puses, ir mūsu vēlme pēc drošības,

paredzamības, paļaušanās, uzticības, pastāvīguma -

visām šīm nostiprinošajām, stabilajām dzīves pieredzēm,

kuras dēvējam par mājām.

Bet mūsos - vīriešos un sievietēs - pastāv vienlīdz spēcīga vēlme

pēc piedzīvojumiem, kaut kā jauna, noslēpumiem, riska, briesmām,

nezināmā, negaidītā, pārsteigumiem -

jūs saprotat būtību - pēc klejošanas, ceļojumiem.

Tādējādi mūsu vēlme pēc drošības

un vēlme pēc piedzīvojumiem saskaņošana vienās attiecībās

jeb tas, ko mēs šodien saucam par kaislīgu laulību,

agrāk bija jēdzienu pretruna.

Laulības bija ekonomisks veidojums,

kurā cilvēki tika sasaistīti sadarbībā uz mūžu,

runājot par bērniem un sociālo stāvokli,

pēctecību un līdzcilvēkiem.

Bet tagad mēs vēlamies, lai mūsu partneris mums sniedz visu to,

bet papildus tam es vēlos, lai tu esi mans labākais draugs,

mana uzticības persona un kaislīgs mīlnieks,

un mēs dzīvojam divtik ilgi.

(Smiekli)

Tādējādi mēs dodamies pie viena cilvēka un būtībā prasam

viņam sniegt mums to, ko kādreiz nodrošināja vesels ciemats:

dod man piederību, dod man identitāti, dod man ilgtspējību,

bet dod man arī ārpausalīgu pieredzi, noslēpumainību un apbrīnu, visu vienā.

Sniedz man ērtības, sniedz man "asumu".

Sniedz man kaut ko jaunu, sniedz man pazīstamo.

Sniedz man paredzamību, sniedz man pārsteigumu.

Mēs domājam, ka tas ir pašsaprotami un ka rotaļlietas un veļa mūs ar to izglābs.

(Aplausi)

Tagad mēs nonākam pie stāsta eksistenciālās realitātes, vai ne?

Es uzskatu, ka savā ziņā - un es pie tā atgriezīšos -

ka krīze iekārē bieži vien ir krīze iztēlē.

Tad kāpēc labs sekss tik bieži izplēn?

Kādas ir attiecības starp mīlestību un iekāri?

Kā tās sadarbojas un kā tās ir pretrunā viena ar otru?

Jo tieši atbildē uz šo jautājumu slēpjas erotikas noslēpums.

Ja man jautā, kāds darbības vārds atbilst mīlestībai, tas ir "piederēt".

Ja iekārei atbilst darbības vārds, tas ir "gribēt".

Mīlestībā, mēs vēlamies, lai mums pieder, mēs vēlamies pazīt mīļoto.

Mēs vēlamies samazināt attālumu, sašaurināt atstarpi.

Mēs vēlamies mazināt spriedzi. Mēs vēlamies tuvību.

Bet iekārē mēs mēdzam nevēlēties atkal doties uz vietām, kur jau esam bijuši.

Izdarīti secinājumi nenotur mūsu interesi.

Iekārē mēs vēlamies ko citu, kādu, kas atrodas otrā pusē, kuru varam apciemot

un ar kuru varam pavadīt kādu laiku,

kur varam ielūkoties, kas notiek viņu sarkano lukturu rajonā.

Iekārē mēs vēlamies tiltu, kas jāšķērso.

Jeb citiem vārdiem, dažkārt es saku - ugunij vajag gaisu.

Iekārei vajag telpu.

Kad to tā pasaka, tas bieži skan diezgan abstrakti.

Bet tad es uzdevu vienu jautājumu.

"Pārošanās nebrīvē" ietvaros pēdējos gados esmu bijusi

vairāk kā 20 valstīs, un es jautāju cilvēkiem,

kad viņi izjūt vislielāko tieksmi pēc sava partnera.

Ne tieši seksuālo pievilcību, bet gan spēcīgāko tieksmi.

Un visās kultūrās, visās reliģijās un abos dzimumos -

izņemot vienu - ir dažas atbildes, kas turpina izskanēt.

Pirmā grupa ir: visvairāk es tiecos pēc sava partnera,

kad viņa ir projām, kad esam šķirti, kad mēs atkal tiekamies.

Būtībā, kad es atkal apzinos

savu spēju iedomāties sevi ar savu partneri,

kad uz skatuves atgriežas mana iztēle

un kad es varu to balstīt partnera prombūtnē un ilgās,

kas ir iekāres nozīmīga sastāvdaļa.

Bet otrā grupa ir vēl interesantāka:

visvairāk es tiecos pēc sava partnera,

kas es redzu viņu studijā, kad viņa ir uz skatuves,

kas viņš ir savā elementā, kad viņa dara to, ar ko viņa aizraujas,

kad es redzu viņu viesībās un viņš pievelk citus cilvēkus,

kas es redzu viņu atbildīgā pozīcijā.

Būtībā, kad es redzu savu partneri starojošu un pašpārliecinātu,

iespējams, lielākais uzbudinātājs visā minētajā.

Starojošs kā pašpietiekams.

Es skatos uz šo cilvēku - starp citu, cilvēki

reti runā par iekāri kā brīdi, kad esam saplūduši vienā,

piecus centimetrus viens no otra. Nezinu, cik tas ir collās.

Bet arī ne tad, kad otrs cilvēks ir tik tālu,

ka vairs viņu neredzam.

Tad, kad es vēroju savu partneri no ērta attāluma,

kur šis cilvēks, kas jau ir tik iepazīts, tik zināms,

uz brīdi atkaļ kļūst nedaudz noslēpumains, netverams.

Un šajā attālumā starp mani un otru cilvēku slēpjas erotikas degsme,

kustība otra cilvēka virzienā.

Jo dažreiz, kā teicis Prusts,

noslēpumainība neslēpjas ceļošanā uz jaunām vietām,

bet aplūkošanā ar jaunu vērienu.

Kad es redzu savu partneri vienu pašu,

darot to, kas viņu aizrauj,

es skatos uz šo cilvēku un uz brīdi mainās mana uztvere,

un es atveru sevi noslēpumainībai, kas mitinās tepat līdzās.

Un vēl jo svarīgāk šajā otra cilvēka vai sevis raksturojumā,

kas ir vienāds abiem, visinteresantākais ir tas,

ka iekārē nav nepieciešamības.

Nevienam neviens nav nepieciešams.

Iekāre neietver aprūpēšanu.

Aprūpēšana ir ļoti mīloša. Tā spēcīgi nomāc iekāri.

Es vēl neesmu satikusi cilvēku, kuru uzbudina kāds,

kuram viņš ir nepieciešams.

Iekārošana ir viena lieta. Nepieciešamība ir izslēdzošs faktors,

sievietes to ir zinājušas no sākta gala,

jo jebkas, kas atgādina vecāku pienākumus,

parasti nodzēsīs erotisko dzirksti.

Tam ir labs iemesls, vai ne?

Un trešā atbilžu grupa parasti ir -

kad esmu pārsteigts, kad mēs kopā smejamies,

kā šodien man birojā kāds teica,

kad viņš ir uzvalkā, un es atbildēju,

vai nu uzvalkā vai kovboja zābakos.

Bet būtībā tad, kad ir kaut kas jauns.

Ieviešot jaunu, svarīgākais nav jaunas pozas, tas nav paņēmienu repertuārs.

Jaunums ir daļa sevis, ko visvairāk izceļat.

Kuras daļas tiek pirmo reizi pamanītas?

Jo zināmā mērā varētu teikt, ka sekss

nav kaut kas, ar ko nodarbojas, vai ne?

Sekss ir vieta, uz kuru dodaties. Tā ir telpa, kurā ieejat

sevī iekšā un kopā ar otru vai citiem cilvēkiem.

Kur jūs dodaties seksa laikā?

Ar kurām daļām no sevis jūs saistāties?

Ko jūs tiecaties tur izpaust?

Vai tā ir vieta, kur gūt ārpasaulīgu pieredzi un garīgu vienotību?

Vai tā ir vieta nerātnībām un vieta, kur droši paust agresiju?

Vai tā ir vieta, kur jūs beidzot varat atdoties

un neuzņemties atbildību par pilnīgi visu?

Vai tā ir vieta, kur varat izrādīt savas bērnišķīgās vēlmes?

Kas tur tiek izpausts? Tā ir valoda.

Tā nav tikai uzvedība.

Un tieši šis valodas dzejiskums interesē mani,

tādēļ es uzsāku šīs erotiskās inteliģences koncepcijas pētījumus.

Jūs zināt, ka dzīvnieki nodarbojas ar seksu.

Tas ir pamats, tā ir bioloģija, tas ir dabiskais instinkts.

Mēs esam vienīgie, kas dzīvo erotisku dzīvi,

tas nozīmē, ka tā ir seksualitāte, ko pārveidojusi cilvēka iztēle.

Mēs esam vienīgie, kas var mīlēties stundām ilgi,

pavadīt laiku svētlaimē, pieredzēt vairākus orgasmus,

nevienam pat nepieskaroties, tikai tāpēc, ka spējam to iztēloties.

Mēs varam tikai dot mājienu. Mums pat nav ar to jānodarbojas.

Mēs spējam pieredzēt spēcīgās izjūtas, ko sauc par alkām,

kas ir iekāres piests,

spēja to iztēloties tā, it kā tas notiktu,

pieredzēt to, it kā tas notiktu, patiesībā nekam nenotiekot

un visam notiekot vienlaikus.

Tādēļ, kad es sāku domāt par erotiku,

es sāku domāt par seksa dzejiskumu,

un ja es uz to lūkojos kā uz inteliģenci,

tad tas ir kas tāds, kas jākultivē.

Kas ir tā sastāvdaļas? Iztēle, rotaļīgums,

jaunums, ziņkāre, noslēpumainība.

Tomēr galvenā sastāvdaļa ir elements, ko sauc par iztēli.

Bet vissvarīgākais, lai es varētu sākt izprast,

kuriem pāriem piemīt erotiskā dzirkstele

un kas uztur iekāri, man bija jāatgriežās

pie erotikas oriģinālās definīcijas,

mistiskās definīcijas, un es to paveicu

ar atdalīšanas metodi, patiesībā aplūkojot traumas,

kas atrodas otrā sētas pusē, un es to darīju,

aplūkojot sabiedrību, kurā es biju uzaugusi,

tā ir Beļģijā mītoša kopiena, kur visi ir holokausta izdzīvotāji,

un manā kopienā izšķiramas divas cilvēku grupas:

tie, kuri nenomira, un tie, kuri atgriezās dzīvē.

Tie, kuri nenomira, bieži dzīvoja ļoti piezemētu dzīvi,

nespējot pieredzēt baudu, nespējot uzticēties,

jo, kad esat piesardzīgs, noraizējies, nemierīgs

un nedrošs, jūs nespējat pacelt savu galvu,

lai dotos un paceltos visumā un būtu rotaļīgs, drošs par sevi un iztēles bagāts.

Tie, kas atgriezās dzīvē, bija tie,

kas uztvēra erotiku kā pretindi pret nāvi.

Viņi zināja, kā saglabāt dzīvību sevī.

Kad es sāku klausīties pāros, kam pietrūkst seksa,

es dažreiz no cilvēkiem dzirdēju: "Es gribu vairāk seksa,"

bet kopumā cilvēki vēlas labāku seksu,

un labāks sekss rodas, savienojoties ar šo dzīvīguma,

enerģiskuma, atjaunošanās, vitalitātes, erotikas īpašību,

enerģiju, kuru sekss viņiem kādreiz sniedza vai kuru viņi cerēja,

ka tas sniegs.

Tādēļ es sāku uzdot citādu jautājumu.

"Es noslēdzos sevī, kad..." tā sākās jautājums.

"Es mazinu savu iekāri, kad..." kas nav tas pats jautājums, kā

"Manu iekāri mazina..." un "Tu mani neuzbudini, kad...".

Un cilvēki sāka atbildēt: "Es mazinu savu iekāri, kad

es iekšēji jūtos miris, kad man nepatīk savs ķermenis,

kad es jūtos vecs, kad man nav bijis laiks pašam sev,

kad man nav bijusi iespēja pat ar tevi sazināties,

kad man slikti veicas darbā,

kad man ir zems pašvērtējums, kad es nespēju sevi novērtēt,

kad es jūtos, it kā man nebūtu tiesību gribēt, ņemt,

saņemt baudu."

Un tad es sāku uzdot pretēju jautājumu.

"Es pastiprinu savu uzbudinājumu, kad...". Jo lielāko daļu laika

cilvēkiem patīk uzdot jautājumu: "Tu mani uzbudini

vai kas mani uzbudina" un es palieku ārpus jautājuma.

Ja jūs iekšēji jūtaties miris, otrs cilvēks var daudz ko censties darīt Valentīndienā,

bet tam nebūs nekāda nozīme. Aiz uzņemšanas letes neviena nav.

(Smiekli)

Es savu uzbudinājumu pastiprinu, kad...

Es atmodinu savas vēlmes, es pamostos, kad...

Šajā paradoksā starp mīlestību un iekāri

vismulsinošākais šķiet tas, ka lietas,

kas izkopj mīlestību - abpusēja, savstarpēja mijiedarbība,

aizsardzība, bažas, atbildība vienam par otru -

dažreiz ir tieši tās lietas, kas apslāpē iekāri.

Jo iekāre bieži nāk kopā ar jūtām,

kas mīlestībā nav tik ļoti iecienītas:

greizsirdība, pārņemtība, agresija, vara, dominance,

nerātnība, palaidnieciskums.

Principā mūs visus naktī uzbudinās tās pašas lietas,

pret kurām mēs demonstratīvi iestāsimies dienas laikā.

Zināt, erotiskais prāts nav īpaši politkorekts.

Ja visi fantazētu par rozēm noklātām gultām,

mums nebūt tik interesantas sarunas par šo lietu.

Mūsu prātā šeit augšā

notiek lērums lietu, un mēs ne vienmēr zinām,

kā parādīt tās cilvēkam, ko mīlam,

jo mēs domājam, ka mīlestībā valda pašaizliedzība,

bet iekārē patiesībā nepieciešama zināma deva savtīguma

tā labākajā nozīmē:

spējā saglabāt saikni pašam ar sevi

otra cilvēka klātbūtnē.

Es vēlos jums iezīmēt šo nelielo ainu,

jo ar šo nepieciešamību apmierināt abas šīs vēlmes,

ar to mēs piedzimstam.

Mūsu tieksme pēc saiknes, mūsu tieksme pēc atšķirtības,

mūsu tieksme pēc drošības un piedzīvojumiem,

vai mūsu tieksme pēc kopā būšanas un autonomijas,

ja jūs par to domājat kā par mazu bērnu, kas sēž jums klēpī

un ir ērti tur iekārtojies, jūtas ļoti droši un ērti,

pienāk brīdis, kad mums visiem ir jādodas plašajā pasaulē,

lai atklātu un pētītu.

Tas ir iekāres sākums,

šai pētniecībai vajadzīga ziņkāre, atklājumi.

Tad kādā brīdī bērns pagriežas un lūkojās uz jums,

un ja jūs viņam pasakat:

"Mazais, pasaule ir lieliska vieta. Ej un izbaudi to.

Tur ārā ir tik daudz jautrības,"

tad bērns var atkal pagriezties un pieredzēt

saiknes pastāvēšanu un atšķirtību vienlaicīgi.

Viņš var atdoties savai iztēlei, savam ķermenim,

savam rotaļīgumam, visu laiku apzinoties,

ka šeit kāds būs, kad viņš atgriezīsies.

Taču, ka šajā pusē ir kāds, kas saka:

"Esmu noraizējies. Esmu uztraucies. Esmu nomākts.

Mans partneris tik sen nav par mani rūpējies.

Kas tur ārā ir tik labs? Vai mums šeit, kopā esot, nav viss,

kas tev nepieciešams?"

Tādā gadījumā atliek vien nedaudzas reakcijas,

kuras droši vien mēs visi spējam atpazīt.

Daži no mums atgriezīsies, atgriezās jau ļoti sen,

un tas mazais bērns, kurš atgriežas,

ir bērns, kurš palaidīs garām daļu sevis,

lai nepazaudētu otru cilvēku.

Es atteikšos no savas brīvības, lai nezaudētu saikni.

Un es iemācīšos mīlēt noteiktā veidā,

kas tiks noslogots ar papildus raizēm

un papildus atbildību, un papildus drošību,

un es nemācēšu tevi atstāt,

lai ietu spēlēties, lai pieredzētu baudu,

lai atklātu, lai ieietu sevī iekšā.

Pārtulkojiet to pieaugušo valodā.

Tas sākas ļoti agrā jaunībā. Tas turpinās mūsu seksuālajā dzīvē

līdz pat pašām beigām.

Otrais bērns atgriežas,

bet visu laiku lūkojās pāri savam plecam.

"Vai tu tur vēl būsi?

Vai tu mani nolamāsi? Vai tu mani rāsi?

Vai tu uz mani dusmosies?"

Šis bērns var būt aizgājis, bet viņš nekad jūs pavisam neatstāj,

un tie ir cilvēki, kas bieži jums stāstīs,

ka sākumā tas bija ļoti kaislīgi.

Jo sākumā plaukstošā intimitāte

vēl nebija tika spēcīga,

lai novestu pie iekāres samazināšanās.

Jo ciešāk mēs bijām saistīti, jo lielāku atbildību es izjutu,

jo mazāk es spēju atraisīties tavā klātbūtnē.

Trešais bērns tā īsti nekad neatgriežas.

Tad kas notiek, ja vēlaties uzturēt iekāri?

Tas ir šis divdaļīgais elements.

No vienas puses, jūs vēlaties drošību, lai spētu doties projām.

No otras puses, ja nevarat doties projām, jūs nevarat iegūt baudu,

jūs nevarat sasniegt kulmināciju, orgasmu,

jūs neuzbudināties, jo pavadāt savu laiku

otra cilvēka ķermenī un galvā, nevis savējā.

Tādējādi šajā dilemmā, mēģinot apmierināt

šīs divas pamatvajadzības,

es esmu sapratusi, ka ir pāris lietas, ko dara erotiski pāri.

Pirmkārt, viņiem ir daudz seksuālā privātuma.

Viņi saprot, ka pastāv erotiskā telpa,

kas pieder katram no viņiem.

Tāpat viņi saprot, ka priekšspēle nav kaut kas,

ko dara piecas minūtes pirms īstās izrādes.

Priekšspēle principā sākās iepriekšējā orgasma beigās.

Tāpat viņi saprot, ka erotiskās telpas būtība

nav otra cilvēka glāstīšana.

Tās būtība ir radīt telpu, kur jūs atstājat aiz durvīm uzņēmumu,

varbūt atstajat aiz durvīm programmētāja prātu,

(Smiekli)

un jūs vienkārši nonākat vietā,

kur jūs beidzat būtu labais pilsonis,

kas rūpējas par lietām un ir atbildīgs.

Atbildība un iekāre lauž ragus viena otrai.

Tās neiet labi roku rokā.

Erotiskie pāri saprot arī to, ka kaisle vīst un plaukst.

Tā ir līdzīga mēnesim. Tai ik pa laikam uznāk aptumsums.

Bet tas, ko viņi zina, ir tas, kā to atdzīvināt.

Viņi māk to atgriezt atpakaļ,

un viņi zina, kā to atgūt,

jo viņi ir veiksmīgi atbrīvojušies no viena liela mīta,

mīta par spontānumu, par to,

ka tas vienkārši nokritīs no debesīm, kamēr locīsiet drēbes,

kā zibens no skaidrām debesīm, viņi ir sapratuši,

ka viss, kas notiks vienkārši un pēkšņi,

jau ir noticis ilgtermiņa attiecībās.

Lai pilnībā nodotos seksam, tam ir jāsagatavojas.

Tas ir apzināts. Tas ir ar nodomu.

Tā ir koncentrēšanās un klātbūtne.

Priecīgu Valentīndienu!

(Aplausi)