Robina Čeisa par Zipcar un viņas nākamo lielo ideju

Robina Čeisa dibināja Zipcar, pasaules lielāko automašīnu nomas uzņēmumu. Tā bija viena no viņas mazajām idejām. Šeit viņa stāsta par daudz apjomīgākiem plāniem, shēmojot ceļu nodevas, kas mainītu mūsu braukšanas ieradumus, un režģtīklu, kas būtu līdzvērtīgs ASV starpštatu ceļu sistēmai.

Es šodien runāšu par divām lietām.

Pirmkārt, ka mums ir jāizmanto uz tirgus balstīta cenu politika pieprasījuma ietekmēšanai

un bezvadu tehnoloģijas, lai būtiski samazinātu izmešus

pārvadājumu sektorā.

Otrkārt, ja mēs izvēlamies bezvadu tehnoloģijas,

mums ir lieliska iespēja

radīt jaunu dzinējspēku ekonomiskai izaugsmei

un būtiski samazināt CO2 citos sektoros.

Man ir ļoti bail.

Mums ir jāsamazina CO2 izmeši par 80 procentiem nākamajos desmit līdz piecpadsmit gados,

lai nepieļautu katastrofiskas sekas.

Es esmu pārsteigta, ka es šeit stāvu un jums to stāstu.

Kādas var būt katastrofiskas sekas? Klimata pārmaiņas, temperatūrai paaugstinoties par 3°C,

kas izraisīs 50 procentu sugu izmiršanu.

Šī nav filma. Tā ir realiāte.

Es ļoti uztraucos, jo, cilvēkiem runājot par automašīnām,

par kurām, es arī kaut ko zinu,

klātesošie cilvēki, prese un politiķi domā:

„Izmantosim automašīnas ar mazu degvielas patēriņu.”

Ja mēs sāktu šodien, tad pēc 10 gadiem, šī iespēju loga beigās,

efektīvās automašīnas samazinās mūsu degvielas nepieciešamību par 4%.

Ar to nav gana.

Runājot par patīkamākām lietām.

Lūk, ir daži veidi, kā būtiski var kaut ko ietekmēt.

Tātad, Zipcar ir uzņēmums, kuru es dibināju pirms septiņiem gadiem,

taču tas ir piemērs tam, kā var koplietot automašīnu.

Mēs novietojam automašīnas blīvi apdzīvotos rajonos,

lai tās var iznomāt uz pāris stundām vai dienām, tā vietā, lai izmantotu savu mašīnu.

Kādas ir sajūtas, esot cilvēkam, kas izmanto Zipcar?

Tas nozīmē, ka es maksāju tikai par to, ko es izmantoju.

Es nemaksāju par visām tām stundām, kamēr automašīna stāv dīkā.

Tas nozīmē, ka es varu izvēlēties automašīnu tikai konkrētam braucienam.

Lūk, ir sieviete, kas nomāja MiniMia, un izpildīja savus dienas plānus.

Es varu nomāt BMW, kad man ir jātiekas ar klientiem.

Es varu braukt ar Toyota Element, kad dodos slēpot uz kalniem.

Vēl viena, manuprāt, vērā ņemama lieta ir priekšrocības auto pārvaldībā.

Ne tikai man septiņās pilsētās visā pasaulē ir pieejams ducis automašīnu,

kuras man ir pieejamas zvana attālumā,

bet, nedod dievs, man vajadzētu tās arī uzturēt

vai labot, vai vispār būt saistītai ar to.

Gluži kā auto, kuru vienmēr esi vēlējies, bet mamma teica, ka tev tādu nepirks.

Man tiek viss labumiņš un nekas no sliktā.

Tātad, kāds ir sabiedriskais ieguvums?

Ieguvums ir tāds, ka šodien Zipcar ir 100'000 biedri,

kas brauc ar 3'000 automašīnām, kas ir novietotas 3'000 stāvvietās.

Tā vietā, lai brauktu 12'000 jūdzes gadā, kas ir vidējā pilsētnieka distance,

viņi brauc 500 jūdzes gadā. Vai viņi ir priecīgi?

Uzņēmuma izmērs divkāršojas kopš dienas, kad es to dibināju, vai pat vairāk.

Cilvēki ir sajūsmā par mūsu uzņēmumu. Vēl labāk.

Viņiem patīk.

Tātad, kā cilvēki nonāca no 12'000 jūdzēm gadā līdz 500 jūdzēm?

Jo viņi sev teica: „Tas maksās 8 līdz 10 dolārus stundā un 65 dolārus uz visu dienu.

Ja es gribu nopirkt saldējumu,

vai es tiešām vēlos tērēt 8 dolārus, lai nokļūtu līdz veikalam? Vai varbūt es iztikšu bez tā.

Varbūt es būtu to nopircis, pa ceļam no citām darīšanām.”

Cilvēki uz to, uz cenām, reaģē ļoti ātri.

Pēdējais, ko vēlos minēt, ir, ka Zipcar nebūtu iespējams bez tehnoloģijām.

Tam procesam ir jābūt pavisam vieglam, ka tas aizņem tikai 30 sekundes

lai rezervētu mašīnu, paņemtu to, un ar to brauktu.

Es, kā pakalpojuma piedāvātāja

nekad nevarētu jums piedāvāt mašīnu uz stundu,

ja par transakciju būtu jāmaksā.

Tātad, bez šīm bezvadu tehnoloģijām šāds koncepts nebūtu iespējams.

Lūk, vēl viens piemērs. Šis uzņēmums ir GoLoco,

es to palaidīšu apmēram trīs nedēļu laikā,

ceru ar braucienu dalīšanu izdarīt to pašu, ko ar automašīnu koplietošanu.

Tas attieksies uz cilvēkiem visā Amerikā.

Šodien, 75% braucienu ir tikai viens cilvēks — vadītājs,

tomēr 12% no braucieniem tiek dalīti.

Manuprāt, mēs varam pielāgot sociālos tīklus un tiešsaistes norēķinu sistēmas,

lai pilnībā mainītu cilvēku uztveri par kopīgu braukšanu

un padarītu šo braucienu daudz efektīvāku.

Man domājot par nākotni,

cilvēki domās, ka, dalot braucienu ar kādu citu,

ir tas jaukais mirklis, kad mēs varam socializēties ar citiem cilvēkiem.

Kā jūs nokļuvāt TED? Jūs braucāt ar citiem TEDeriem.

Cik brīnišķīgi! Kāpēc gan lai jūs gribētu braukt vieni paši savā mašīnā?

Kā jūs braucāt iepirkties? Jūs braucāt ar savu kaimiņu, cik jauki pavadīts laiks!

Tas patiesi mainīs mūsu uztveri par pārvietošanos,

un, uzskatu, ka tas arī veicinās mūsu pārvietošanās brīvību.

Kur es šodien varētu aizbraukt un ar ko es varētu braukt?

Šādām lietām jūs sāksiet pievērst uzmanību.

Sabiedriskie ieguvumi:

kā jau teicu, 75% automašīnu pārvietojas tikai vadītājs,

es domāju, ka mēs varam to samazināt līdz 50%.

Samazinās nepieciešamība pēc stāvvietām, un sastrēgumi, un CO2 izmeši.

Vēl viena detaļa, ka tas viss ir iespējams pateicoties bezvadu tehnoloģijām

Un braukšanas izmaksas ir tas, kas liek cilvēkiem meklēt šādas iespējas.

Amerikas vidējais iedzīvotājs 19% savu ienākumu iztērē savā mašīnā,

un viņiem ir nepieciešams to samazināt, taču nav iespējas.

Pēdējais piemērs ir noslogotības maksa, kas tiek realizēts arī Londonā.

Tas nozīmē, ka ir jāmaksā papildus par iebraukšanu konkrētajā noslogotajā zonā.

Pirmajā dienā, kad Londonā piemēroja šo nodokli,

ceļu noslogotība samazinājās par 25%,

un tas ir turpinājies nākamos četrus gadus.

Atkal jautājums, vai cilvēkiem patīk rezultāts?

Kens Livingstons tik ievēlēts un nākamo termiņu.

Tātad, atkal mēs varam redzēt, ka cena spēlē lielu lomu cilvēka vēlmē

samazināt braukšanas distances.

Mēs esam trīskāršojuši nobrauktās jūdzes kopš 1970. gada un divkāršojuši tās kopš 1982. gada.

Šī sistēma ir pavisam nesakārtota

ar attiecīgu samaksas noteikšanu, mēs varam to mainīt.

Noslogotības maksu apspriež visās pasaules lielākajās pilsētās

un tā arī ir pieejama bezvadu sistēmā.

Ap Londonu taču neliks maksas kabīnītes,

kas laidīs iekšā pa vienai automašīnai.

Noslogotības maksa ir tehnoloģisks un psiholoģisks izmēģinājums,

tāda lietai kā ceļa nodeva.

Un ceļa nodevas ieviešana ir neizbēgama,

jo šodien par ceļu stāvokli

mēs maksājam ar degvielas nodokļiem.

Un jo mūsu mašīnas kļūst ekonomiskākas,

jo mazāk nauda ienāks no degvielas nodokļa,

tātad nāksies likt papildus samaksu par nobrauktajiem kilometriem.

Lai arī kas notiku ar noslogotības maksu un tajā pielietotajām tehnoloģijām,

tas notiks arī ar ceļu nodokli.

Kāpēc mēs pārvietojamies pārāk daudz?

Izdevumi par ceļošanu ar mašīnu ir pārāk mazi, tāpēc mēs to izmantojam vairāk kā vajag.

Mums šī maksa ir jāievieš.

Un ja mums tāda būs, jūs izvēlēsieties cik kilometrus braukt,

ar ko pārvietoties, kur dzīvot un strādāt.

Un bezvadu tehnoloģijas ļauj šo reālā laika ciklu iespējamu.

Tātad, es gribu turpināt ar sava stāsta otro daļu,

kas ir - kad mēs ieviesīsim noslogotības maksu?

Ceļu nodoklis būs.

Kad mēs to darīsim? Vai mēs gaidīsim

10 līdz 15 gadus, kad tas notiks,

vai arī beidzot mums ir šī politskā vēlme to ieviest nākamajos divos gados.

Jo es esmu pārliecināta, ka šis ir paņēmiens, kas uzreiz mainīs mūsu patēriņa ieradumus.

Un kādas bezvadu tehnoloģijas mēs pielietosim?

Šī ir mana lielā vīzija.

Ir instruments, kas spēj apvienot digitāli nesaistītos,

reaģēt uz ārkārtas situācijām, iekustināt satiksmi,

nodrošināt ekonomisko izaugsmi

un būtiski samazināt CO2 izmešus katrā sektorā.

Un šis ir moments no filmas "Absolvents". Vai jūs atceraties šo momentu?

Jūs būsiet izskatīgais jaunais pusis

un es būšu viedais uzņēmējs.

"Es gribu Tev pateikt vienu vārdu, tikai vienu vārdu."

-"Jā?"
-"Vai Tu klausies?"
-"Jā, es klausos."

"Ad-hoc peer-to-peer pašmodificējoši bezvadu tīkli."

(Smiekli)

Tie arī tiek saukti par režģtīkliem.

Režģtīklā, katra ierīce ir veicina tīkla darbību un paplašina to,

un, es domāju, ka Jūs par to jau esat dzirdējuši.

Nosaukšu pāris piemērus.

Par to vēlāk stāstīts Alan Kay.

Portatīvie datori, kurus bērnam atverot,

tie komunicē ar katru bērnu tajā klases telpā,

skolā un ciematā.

Un kādas ir šīs sakaru sistēmas izmaksas?

Nulle dolāri mēnesī.

Lūk, vēl viens piemērs Ņūorleānā

videokameras tika sasaistītas režģtīklā,

lai tās var novērot noziedzību centrā, Franču kvartālā.

Pēc orkāna

vienīgā funkcionējošā sakaru sistēma bija režģtīkls.

Brīvprātīgie lidoja turp un pievienoja ļoti daudz ierīču,

un, nākamajos 12 mēnešos,

režģtīkls bija vienīgais bezvadu tīkls, kas darbojās Ņūorleānā.

Vēl viens piemērs ir Portsmutā Anglijā.

300 režģtīklā sasaistīti autobusi, kas sazinās ar pieturām.

Un pieturās Jūs varat aplūkot,

kur tieši tagad atrodas Jūsu autobus

un kad tas būs klāt. Jūs varat pirkt biļetes reālā laikā.

Atkal, viss ir režģtīklā. Mēneša izmakas - nulle dolāri.

Tātad, režģtīkla skaistums:

to var veidot no lēti nopērkamām ierīcēm.

Nekādi uzturēšanas izdevumi. Ļoti viegli uzlabojams,

Jūs varat tikai pievienot jaunas ierīces, un, kā pēc vētras Katrīna,

šīs ierīces var arī samazināt, bet kamēr ir kaut dažas ierīces, mēs joprojām varam sazināties.

Tie ir elastīgi un to automātiska attīstība ir iebūvēta brīnišķīgajā decentralizētajā dizainā.

Kādas ir to vājības?

Vašingtonā par to neviens nelobē

vai pašu pilsētu pašvaldībās, kuras varētu ieviest šos bezvadu tīlus,

jo par netiekošo saziņu nekas nav jāmaksā.

Šie piemēri, par kuriem es jums stāstīju, ir režģtīklu saliņas

un tīkli ir interesanti tikai tad, kad tie ir lieli.

Kā lai mēs izveidojam lielu tīklu?

Vai esat tam vēlreiz gatavi - ''Absolvents''?

Šoreiz jūs atkal būsiet izskatīgais jaunais pusis, bet es būšu pievilcīgā sieviete.

Šie ir filmas nākamie divi teksti.

-"Kur jūs to darījāt?"
-"Viņa mašīnā."

Tātad Jūs saprotat, kad jūs izmantojat šo ideju... (Smiekli)

kur mēs iztēlotos mani, Robinu Čeisu, domājam,

iedomājieties, ja mēs uzstādītu režģtīklu ierīces

ikvienā automašīnā visā Amerikā.

Mums varētu būt bezvadu tīkls no viena krasta līdz otram.

Es, droši vien, vēlos, lai jūs tikai padomātu par to.

Un kāpēc tas tā notiks? Jo mēs ieviesīsim noslogotības maksu,

mēs ieviesīsim ceļa nodevas,

degvielas nodokļi kļūs par ceļa nodevām.

Šīs lietas notiks.

Kāda būs bezvadu tehnoloģija, kuru mēs lietosim?

Varbūt mums vajadzētu izmantot kaut ko kvalitatīvu. Kad mēs to darīsim?

Varbūt mums vajadzētu pagaidīt vēl 10 līdz 15 gadus.

Mums vajadzētu vilkt to uz priekšu.

Es gribētu, lai mēs palaižam bezvadu režģtīklu,

kam ir jābūt pieejamam visiem, ar atvērtiem standartiem.

Šobrīd mēs veidojam šādas sistēmas sabiedriskajā transportā

Jums šeit laikam ir Fast Pass vai Easy Lane,

kuras ir paredzētas tikai vienam nolūkam šajos ierobežotajos tīklos.

Kāda no tā jēga?

Mēs pārsūtam tikai dažu bitu informāciju,

mums uzraugot ceļus un realizējot ceļu nodevu.

Mums ir šī milzīgā enerģijas kapacitāte.

Lai, ar zemām izmaksām, mēs varētu nodrošināt bezvadu tīklu no viena krasta līdz otram,

mums var būt elastīga valsts mēroga sakaru sistēmas,

mums ir jauns instruments kļūšanai efektīvākiem visos sektoros.

Iedomājieties, ka no jebkuras vietas,

mēs varam pārraidīt infromāciju uz jebkuru citu vietu gandrīz par velti.

Ar šādu instrumentu mēs varētu radīt ekonomisku dzinējspēku.

Infromācijai vajadzētu būt par brīvu, un piekļuve šai informācijai vajadzētu būt par brīvu,

un mums vajadzētu likt cilvēkiem maksāt par oglekļa dioksīdu.

Es uzskatu, ka tas ir daudz spēcīgāks instruments kā Starpštatu lielceļu būvniecība,

un, manuprāt, tas ir tikpat svarīgi un būtiski

mūsu ekonomikai kā elektrības ieviešana.

Ja es varētu lemt,

tad šī būtu atvērtā koda sistēma, nevis atvērtu standartu.

Šis atvērtais kods nozīmē to, ka,

ja mēs izdarītu lielisku darbu, tad

tā ļoti ātri varētu tikt izmantota apkārt pasaulei.

Tātad, atgriežoties pie manām iepriekšējām idejām.

Iedomājaties, ka katrs Lagosas autobuss ir daļa no režģtīkla.

Man šorīt aizejot uz Lerija Brilianta TEDTalk balvas pasniegšanu,

viņa brīnišķīgie tīkli,

iedomājieties, ka tur būtu pieejama atvērtā koda

režģtīkla ierīce, kas varētu tikt izmantota tajos tīklos,

lai nodrošinātu tā norisi.

Un mēs to visu varētu darīt, ja mēs spētu pieņemt to, ka

daļa no šīm lietām būs pieejamas bez maksas.

Turklāt, pateicoties tam, mēs varētu pelnīt milijardus dolāru,

bet tieši šai mazajai sakaru daļai ir jābūt atvērtā kodā.

Tad, sākam pārņemt kontroli pār šo murgu,

tulīt ieviešam degvielas nodokli,

ar bezvadu režģtīkla palīdzību ieviešam ceļa nodevas,

nodrošinam, ka dalība ir atvērta visiem ar atvērtajiem standartiem,

un, protams, izmantojam režģtīklus.

Paldies! (Aplausi)